BZRK

VIENPADSMIT

“Kas tu esi?” Sedija jautaja.

Noass paraustīja plecus. “Man aizliedza atklāt savu vārdu.”

Viņi skatījās viens uz otru, katrs no savas noplukušās istabas puses. Uz zaļajām sienām bija ūdens pleķi. Griesti bija no presēta skārda paneļiem, un ziedu vītnes motīvs iezīmēja vietu, kur vajadzētu būt lustrai. Istabā stāvēja saplaisājis, brūns ādas dīvāns un garens stikla kafijas galdiņš, ko bija izraibinājuši krūžu atstātie riņķi. Līdzās tukšai dzēriena skārdenei stāvēja tikpat skumji tukša pikanto Doritos čipsu paka.

Istabā bija televizors. Rādīja CNN, bet skaņa bija izslēgta.

Turpat atradās arī dators. Monitorā vīdēja spēļu vietne.

Telpā bija kameras, taču ne Sedija, ne Noass tās neredzēja, jo kameras nebija lielākas par naglu caurumiem apmetumā.

Sedija sēdēja dziļā, slikti polsterētā, senlaicīgā atpūtas krēslā. Noass bija tikai nupat ienācis un izskatījās samulsis.

Viņai rokā bija krūze zaļās tējas. Viņam bija aizsargkrāsas mugursoma, ko viņš piestūma pie sienas, lai neviens pār to nepakluptu.

Sedija jutās ārkārtīgi moža, lai gan nemaz nebija gulējusi, savukārt Noass pārāk bieži mirkšķināja acis un smagi elsoja, jo arī nebija pietiekami izgulējies.

Rīts meta pelēkas ēnas aiz augsto logu aizvilktajām žalūzijām.

Sedija ievēroja lēto somu, jaku, kas noteikti nebija pirkta Piektās avēnijas veikalā, kedas, piemīlīgo un noteikti dabisko matu ērkuli, bērnišķīgo muti un satraucoši zilās acis.

Viņa bija pamanījusi angļu akcentu. No mātes un viņas britu draugiem, kā arī daudzajos braucienos uz Londonu viņa bija uzzinājusi, ka ir bezgala daudz dažādu angļu akcentu, sākot no “mani senči mēza staļļus” līdz pat “tavi senči mēza manu senču staļļus”. Noass noteikti pārstāvēja staļļu mēzēju galu.

Tāpēc Sedija juta pret viņu patiku. Vai vismaz domāja, ka viņai viņš varētu iepatikties.

Noass savukārt redzēja meiteni, kas ļoti cenšas noslēpt to, ka ir pieradusi izrīkot pieaugušus vīriešus un sievietes. Viņš saprata, ka šī ir meitene, kurai ir kalpi, jo tas bija manāms viņas skatienā. Viņa nebija augstprātīga. Nebija maita. Taču nemaz nekautrējās skatīties viņam acīs un skaidri paust savu attieksmi.

Viņa domāja, ka viņam varētu būt potenciāls. Taču bija gatava arī vilties.

Viņš domāja, ka viņa nemūžam nepiekristu satikties ar viņu.

Viņai patika viņa acis.

Viņam patika viņas vasarraibumi.

Viņa domāja: viņam droši vien liekas, ka esmu mazliet nobijusies.

Viņš domāja, ka viņa droši vien pat pāri telpai var saost viņa “es gulēju lidmašīnā” elpu.

Ņižinskis un Ofēlija ienāca kopā. Renfīlds sekoja. Viņš nostājās telpas stūrī.

Noass izbrīnīts skatījās uz Ņižinski. Viņš bija amerikānis, bet Noasam viņš asociējās ar Londonu, kur abi bija tikušies iepriekšējā reizē.

Ņižinskis smaidīja. Viņa sejā bija laipna, zobgalīga izteiksme, un Noass domāja vai vismaz cerēja, ka Ņižinskis varēt nebūt slikts cilvēks.

Puisis vēroja, kā Ņižinskis novērtē telpas iekārtojumu. Garlaikoti un nicīgi. Viņš nebija jauneklis, kurš atzītu par labu zaļas sienas ar ūdens pleķiem vai kafijas krūžu atstātos traipus uz galdiem. Viņš bija ģērbies brīvā stilā - vējjakā, biksēs un kreklā ar apkaklīti, un tas viss kopā, pēc Noasa aprēķiniem, droši vien maksāja ellīgi daudz.

Noass nepazina Ofēliju, un Sedija nepazina Ņižinski, bet, protams, bija noliegts izpaust īstos vārdus, tāpēc ne Noass, ne Sedija netika iepazīstināti.

Godīgi sakot, Sediju tas sāka kaitināt. Viņa bija pārliecināta, ka Ņižinskis viņu pazīst. Ofēlija noteikti pazina.

Visi pazina. Varbūt vienīgi puisis ne. Tas ar izbiedēto sejas izteiksmi un acīm, kas atkal un atkal atgriezās pie viņas.

Noass savukārt zināja, ka viņu pazīst Ņižinskis, bet nevienam citam viņu pazīt nevajadzētu.

Ofēlija apsēdās uz dīvāna tuvāk Sedijai un ar plaukstu paplikšķināja pa vietu sev blakus, uzsmaidīdama Noasam. Viņš paklausīja un apsēdās.

Ņižinskis skatījās apkārt, meklēdams, kur apsēsties, un beidzot piemetās uz vienkārša krēsla, cenzdamies saskarties ar to pēc iespējas mazāk. Viņš meistarīgi pasita atpakaļ vējjaku, lai tā kristu tieši tā, kā vajadzīgs. Bikšu staru gali palika tieši tur, kur tiem jābūt, neatklājot miesu virs zeķu malas.

“Mums vēl nekad nav bijuši divi jaunpienācēji reizē, tāpēc procedūru nāksies improvizēt,” Ņižinskis teica.

“Bet mēs pārjums abiem ļoti priecājamies,” Ofēlija sacīja. Divi smaidi, viens pēc otra. Sedijai viņa uzsmaidīja kā māsai. Noasam veltītais smaids bija sirsnīgs, un tajā itin kā bija iekļauta informācija: Esmu tev par vecu. Nav ko apvainoties, bet ar mani flirtēt nav jēgas.

Noass pat nebija domājis ar viņu flirtēt. Patiesībā viņš izmisīgi pūlējās neskatīties uz Sedijas vasarraibumiem nobārstīto degunu un vaigiem un nejust skumjas, kas bija manāmas aiz viņas šķietamās vienaldzības un skarbuma, jo… nekāda “jo” nebija. Viņš vienkārši gribēja uz viņu skatīties. Un zināja, ka nevajadzētu to darīt. Bet viņš paskatījās un novērsās, un, iespējams, atkārtoja to savas

divdesmit reizes. Un iekoda lūpā, bet tas nelīdzēja.

“Jūs abi esat saņēmuši pamatinformāciju,” Ņižinskis teica. “Jūs zināt, kāpēc esat šeit. Katram ir savi iemesli. Jums jāzina, ka robežu jau esat šķērsojuši. Atvainojiet, ja tas netika uzsvērts, bet jūs jau esat iekšā. Iekšā. Un ne vienam, ne otram atpakaļceļa nav.”

Viņš nesmaidīja, tātad nejokoja. Viņš paliecās uz priekšu, atbalstīdams elkoņus pret ceļiem un tādējādi demonstrēdams, ka runā nopietni.

“Tagad jūs piederat mūsu organizācijai. Jūs saņemsiet pavēles. Un jūs tām pakļausieties.” Ņižinska skatiens paslīdēja garām Noasam un nesteidzīgi apstājās pie Se-dijas. Noass izmantoja gadījumu, lai atkal uzmestu ašu skatu meitenei. Lai nu ko, bet izskatīties slikti Sedijas acīs negribētu neviens normāls puisis. Viņas izaicinošais skatiens nebija dižošanās, bet tas nāca no dvēseles dzīlēm. No pašām primitīvajām smadzenēm.

Noass novērsās un uzlūkoja Ņižinski. Vai doma, ka aziātu acis ir neizteiksmīgākas, bija rasistiska? Lai kā arī būtu, Ņižinski bija grūti atšifrēt. Tad viņa acīs pavīdēja tik tikko manāma uzjautrinājuma dzirkstelīte. Ņižinskim Sedija patika. Ne jau tā, bet patika.

“Mēs visi saņemam pavēles,” Ofēlija teica.

“Jā, tā ir,” Ņižinskis piekrita.

“Mēs visi saprotam.”

“Jā.”

“To, kas ir svarīgi…” Ofēlija pabeidza teikumu,

paraustīdama plecus.

“Mēs visi esam kādu zaudējuši,” Ņižinskis sacīja. Ofēlija pamāja ar galvu. Bez smaida. Viņas seja bija nervozi saspringta, jo tā slēpa atmiņas. Pašlaik bija grūti iztēloties, ka šī seja vispār varētu smaidīt. Un tomēr viņa bija smaidījusi.

“Mēs negribam nevienu zaudēt,” Ņižinskis teica. “Mēs riskējam ar dzīvību. Cilvēki, kuri vada biotus, riskē ar savu veselo saprātu. Mēs to darām no brīvas gribas. Mēs to darām, lai mums un pārējai cilvēcei arī turpmāk būtu brīvā griba. Lai cilvēki paši varētu izvēlēties pareizu vai nepareizu, labu vai ļaunu. Mūsu pretinieki apgalvo, ka vēlas sasniegt vispārēju laimi, un es jūs brīdinu - viņi nemelo.” Viņš ļāva šiem vārdiem brīdi nogulsnēties klātesošo prātos, ieturot apzināti dramatisku pauzi.

“Viņi izmantos tehnoloģiju, lai padarītu cilvēci par tādu kā kukaiņu sabiedrību. Lai mums visiem būtu vienots prāts. Lai nebūtu ne skumju, ne stresa, ne niknuma, ne greizsirdības. Bet mēs izvēlamies citu pasauli. Mēs izvēlamies tiesības uz skumjām.”

“Mēs cīnāmies par skumjām?” Noass skeptiski vaicāja. “Izklausās diezgan vājprātīgi.”

Ņižinskis uzjautrināts iesmējās. “Jā, tā ir gan.” Pēc tam viņš atkal kļuva nopietns un teica: “Mēs cīnāmies par tiesībām būt tādi, kādi vēlamies, just to, ko vēlamies. Pat ja mūsu izvēle citiem šķiet vājprātīga.”

“Ja neiebilstat, es cīnīšos par atriebību,” Sedija teica.

Ņižinska acis iekvēlojās. “Nē, es neiebilstu.”

Viņš saskatījās ar Ofēliju. Viņa šķita apmierināta, un viņas skatiens pauda: vai es tev neteicu? Ņižinskis un Ofēlija bija priecīgi par saviem jaunajiem biedriem.

“Mēs atsakāmies no vecajiem vārdiem un izvēlamies jaunus,” Ņižinskis turpināja. “Jau sākumā tā kļuva par… teiksim, tradīciju… izvēlēties tādas reālas vai izdomātas personas vārdu, kas rotaļājusies ar veselo saprātu.” Viņš greizi pasmaidīja.

Ofēlija papildināja: “Vinsents no Vinsenta van Goga, Ņižinskis, Hamleta Ofēlija, Stīvena Kinga Enija Vilksa, Kaligula…” Izrunājot šo vārdu, viņa samirkšķināja acis. “Keruaks, romāna “Drakula” varonis Renfīlds un, protams, Līrs.”

Sedija, kuras uzmanībai reti kas paslīdēja garām, jautāja: “Kas ir Kaligula? Diezgan drūms vārds.”

Ofēlija ar skatienu pāradresēja jautājumu Ņižinskim. Viņš aizpogāja vējjaku. “Šī nav skautu organizācija. Nodevējus mūsu vidū nevaram atļauties turēt.”

Sedija pasmīkņāja. “Kaligula ir jūsu izsitējs.”

“Ko tas nozīmē?” Noass jautāja. Viņu pārsteidza paša balss tonis. Viņš pat nebija grasījies runāt. “Tu ieradies pie manis. Tu teici man…” Viņš paskatījās uz Sediju un saprata, ka nedrīkst būt netaktisks, un turpināja iesākto domu citādi. “Tu ieradies pie manis. Pēc tam tā sūda pārbaude. Un es domāju - nu labi. Un ko tas tagad nozīmē? Ko tu mēģini pateikt?” Viņa mute vairs neizskatījās bērnišķīga.

Augšlūpas izliekums liecināja, ka zilās Bembija acis un biklā izturēšanās slēpj daudz skarbāku raksturu.

Ņižinskis tikko manāmi pie sevis pamāja ar galvu. “Tas, ko saku, nozīmē - ja nodosi BZRK, tevi apciemos Kaligu-la. Un tev tas jāsaprot, puika.” Un viņš pavērsa manikirēto pirkstu pret Noasu nevis dusmās, bet kā teikdams: uzklausi mani un atceries to vai lai Dievs tev žēlīgs. Tad piebilda: “Ja kāds solīs tevi pasargāt no Kaligulas, viņš melos. No Kaligulas nevar pasargāt neviens.”

Sedija skatījās uz zilacaino zēnu. Viņš ne mirkli nesa-mirkšķināja acis un nesarāvās.

“Es rakstīju referātu par Silviju Platu. Viņa bija dzejniece. Trīsdesmit gadu vecumā iebāza galvu cepeškrāsnī. Atgrieza gāzi. Elpoja, kamēr bija pagalam. Bērni gulēja blakus istabā.” Viņa vienu reizi apzināti un lēnām samirkšķināja acis. “Vai atzīstat viņu par pietiekami ķertu?” Ņižinskis atrāvās, it kā baidītos notraipīties.

Noass skatījās uz Sediju absolūtā izbrīnā un domāja: viņa jau ir ķerta. Bet tajā pašā laikā saprata, ka tonakt aizmigs, tikai labu laiku nomodā domājis par viņu.

“Tātad Silvija?” Ņižinskis jautāja.

Sedija viegli papurināja galvu. “Plata.”

Šim mirklim bija gandrīz reliģiska aura. Neviens nesmaidīja, nesmējās, nepiemiedza ar aci, un Noass bija pārliecināts, ka neviens pat nedomāja to darīt.

“Un tu, puis?” Ņižinskis jautāja, joprojām skatīdamies uz Sediju. Uz Platu.

“Es… nezinu…” Noass sacīja. “Zināt… es reiz rakstīju eseju par Nelsonu Mandeļu. Bet viņš nebija jucis.”

Tas izpelnījās Ofelijas smaidu, turklāt nepārprotami jauku smaidu. Renfīlds izskatījās samulsis un mazliet aizkaitināts par to, ka ir samulsis. Viņam nebija ne jausmas, kas ir Nelsons Mandela.

Noass īsti nesaprata, kā tulkot Platas skatienu. Vērtēšana. Kaut kas uz to pusi. Viņa nenosodīja, drīzāk vērtēja. Nomērīja. It kā, izvēloties skrūvgriezi, prātotu - vai būs īstais izmērs?

Ofēlija jautāja: “Ja jau mums ir Plata, varbūt vajadzētu Kītsu? Viņš arī bija izcils dzejnieks. Plata bija amerikāniete, Kītss - anglis. Depresīvs un atkarīgs no opija. Tāpat kā Plata, viņš nomira ļoti jauns. Nedaudz pāri divdesmit.” “Divi dzejnieki vienā dienā,” Ņižinskis teica. Viņš piecēlās, un šī kustība graciozitātes ziņā tikai nedaudz atpalika no apsēšanās. “Varbūt jums šķiet muļķīgi, ka liekam jums pieņemt jaunus vārdus. Bet tas ir būtiski.”

“Tas nav…” tikko nokristītais Kītss ierunājās.

“Ir svarīgi,” Ņižinskis teica, cenzdamies ieskatīties acīs vispirms vienam, tad otram, “lai jūs šeit un tagad, ilgi nedomājot un vēlāk nenožēlojot, pieņemtu, ka dosieties cīņā ar bīstamu ienaidnieku. No šā brīža jūsu dzīvībai draudēs briesmas. No šā brīža jūs atteiksieties no jebkādas privātās dzīves. No šā brīža jūsu dzīve var beigties tikai divējādi -ar nāvi vai vājprātu.”

Iezvanījās viņa telefons.

Viņš to izņēma, paskatījās, kas zvana, spēji pagriezās un tievās prom.

“Vai ar uzvaru,” Ofēlija klusi teica, kad bija droša, ka Ņižinskis nedzirdēs.