BZRK

ČETRPADSMIT

“Jaunais pastiprinātājs uzstādīts, Entonij.”

Kukaiņcilvēks nikni palūrēja uz Bēmovski un priecājās par to, ka viņš svīst. Stulbais, vecais kraķis. Viņš izskatījās līdzīgs tam antīkajam rokmūziķim, kurš nesen bija nomiris. Vecais narkomāns. Kukaiņcilvēkam ārkārtīgi negribētos kādreiz ieperināties Bēmovskī - redzēt tuvplānā krunkaino, sažuvušo ādu, kur noteikti mudžēja visādi parazīti, jo organisma aizsargspējas bija novājinātas. Kuplajās uzacīs noteikti ņudzēja visādi kaitēkļi.

“Vai tas ir iecilpots?”

“Nolādēts, nāc atpakaļ, Kukaini, citādi es sēdīšos tavā vietā,” Bēmovskis atcirta.

“Un iznīcināsi divus dučus manu īpašo, apzīmogoto na-nobotu?” Kukaiņcilvēks iebrāzās atpakaļ spēļu istabā.

Viņš uzvilka cimdus un ieslīdēja krēslā. Bēmovskis pār plecu vēroja, kā viņš pārbauda sakarus. Iegaismojās divdesmit viens no divdesmit četriem ekrāniem. Dažos bija redzama smadzeņu kroka, kurā viņi slēpās. Dziļi gaļā. Smadzeņu kartografēšana uz brīdi bija izslēgta.

“Un tagad kraties prom, vecais, vari skatīties no otras istabas.”

“Makro papildspēki jau ir ceļā.”

“Ko tu muldi?” Kukaiņcilvēks ārdījās. “Vai tu neteici, ka tas nenotiks?!”

Bēmovskis paraustīja plecus. “Informēju par tavu lūgumu Dvīņus. Viņi piekrita, ka ir vērts riskēt un darboties arī makro vidē. Ja gribi plūkt laurus par nonāvēšanu, pasteidzies, jo var gadīties, ka darbiņu pabeidz lode, nevis nanobots.”

Kukaiņcilvēks aši nostādīja nanobotus četros vados, pa sešiem katrā. Pat Kukaiņcilvēks nespēja vadīt divdesmit četrus atsevišķus nanobotus. Vadi darbosies identiski, tāpēc reizēm mazie robotiņi maisīsies cits citam pa kājām, taču bija paņēmieni, kā šo kļūmi mazināt. Ja bija iemaņas, protams.

Viņš sūtīs tos kaujā viļņos, vienu vadu pēc otra. Pirmā vienība atradīs Vinsenta biotus. Ja Vinsents viņus pamanīs, tie nekavējoties sāks kauju. Ja ne, nogaidīs, kamēr ieradušies pārējie. Tad - blaukš! Četri uzbrucēju viļņi ar desmit vai divdesmit sekunžu atstarpi. Blaukš, blaukš, blaukš, un Vinsents krīt.

Kukaiņcilvēkam bija sapnis - viņš gribēja sagūstīt vienu Vinsenta biotu dzīvu un izvilkt to makro vidē.

Atstāt dzīvu un kādu laiciņu paspēlēties. Kamēr Vinsents palēnām sajuks prātā.

Plata nostūma Renfīlda rokas no pleciem. Viņa negrasījās trakot un negribēja, lai viņu aiztiek.

Sāpes dzīstošajā rokā palīdzēja koncentrēties. Varbūt arī Vinsenta nomierinošā balss, taču ne pieskāriens. Tad viņa noslīga uz ceļiem, paliecās uz priekšu un atkal un atkal uz grīdas rīstījās.

Ko viņa redzēja? Kaut kādu šaušalīgu zvēru un tam blakus vēl vienu. Tie stāvēja uz garām, tīrām, piramīdveida zirnekļu kājām garenā, grubuļainā, graudainā laukā, kas atgādināja ādu.

Atskanēja Vinsenta balss. Tā bija satraukta un vairs nebija nomierinoša. “Slazds,” viņš konstatēja.

Viņš pielēca kājās un saķēra aiz rokas Aņu Vaioletu brīdī, kad viņa pagriezās, lai bēgtu. Aņa gandrīz izrāvās, izlocīdamās no sava virsvalka, bet Vinsents viņu notvēra, rupji pierāva sev klāt un ieslēdza viņas kaklu starp saviem apakšdelmiem.

Viņa pretojās, bet nespēja izrauties.

“Vai viņa…” Renfilds iesāka.

“Nanobotu pēdas,” Vinsents sacīja. “Kontakta vēl nav, bet gan jau drīz būs. Zvani Kaligulam. Mums ir sarežģījumi.”

Renfīlds uzsita pa telefonu. “Tev viņa jānogalina,” viņš teica, neskatīdamies uz Vinsentu un neielūkodamies nevienam acīs. “Pārlauz viņai sprandu un izņem savus biotus. Lai ĀSD pēc tam visu uzkopj. Lai Plata un Kītss paņem savus mazuļus. Tie jau tagad ir dzīvotspējīgi. Un taisāmies prom no šejienes.”

Plata blenza uz Vinsentu. Viņi ar Kītsu bezpalīdzīgi stāvēja, nesaprazdami, kas notiek, un nezinādami, kas sekos. Abi juta nelabumu un bailes, bet galvā šaudījās visādas domas.

Vai viņa kļūs par slepkavības aculiecinieci? Turpat uz vietas? Vai viņa redzēs, kā Vinsents pārlauž sievietei sprandu?

“Paņem viņu biotus,” Vinsents pavēlēja Renfīldam. “Mēs ejam prom. Doktori Vaioletu ņemsim līdzi.”

“Laid vaļā,” Aņa kliedza. “Rokas nost!”

“Un ļausim viņiem sadzīt saviem nanobotiem pēdas?” Renfīlds izvilka pistoli, kas bija aizsprausta aizmugurē aiz jostas. Tā nebija iepriekš demonstrētā elektrošoka pistole. Šī bija īsta, pavisam īsta pistole.

Vinsents pateica kaut ko, kas izklausījās pēc “es neesmu Scīpions”. Sedijai tas neko neizteica, tāpat kā Renffldam un Noasam, spriežot pēc neizteiksmīgajām sejām. “Ja negribi pārņemt vadību, Renfīld, paņem silītes.”

Izskatījās, ka Renffldu šokē priekšlikums pārņemt vadību. Viņš nervozi aplaizīja lūpas.

Puisis pastūma malā Kītsu un ievadīja pultī pavēles. Atvilktnes, kas bija atvērušās, lai iesūktu silītes, tagad atvērās, lai tās atkal atdotu.

Renfīlds tās nopētīja, izlasīja uzrakstus un pasniedza attiecīgi Platai un Kītsam. “Es tās jūsu vietā sargātu kā…” “Man uzbrūk,” Vinsents teica.

Un tur jau viņi bija. Iebrāzās Vinsenta sadalītajā redzes laukā. Četri… pieci…

Tobrīd Vinsents skatīja trīs atšķirīgas realitātes.

Kītss un Plata streipuļoja kā apdulluši no laika vērpetes, ko radīja biotu augšana. Renfildam vienā rokā bija ierocis, bet ar otru viņš sniedza abiem pusaudžiem silītes. Aņas mati sitās Vinsentam sejā, un viņš juta viņas smaržu un asinsvadu pulsāciju starp spēcīgi saspiestajām rokām.

Mikro vidē bija divi attēli, ko redzēja VI un V2. Pilnā krāsu pastiprinājumā. Nano pasaules reālais skatījums bija pelēcīgs - šūnām parādījās krāsa tikai tad, kad tās bija lielā daudzumā un uz tām skatījās no tālienes. Bet krāsu pastiprinājumā nano pasaule atdzīvojās zaļos, sarkanos, rēgaini dzeltenos un pārsteidzoši rozā toņos.

Cīnīties varēja vienīgi Technicolor krāsu kino kvalitātē.

Nanobotu pārmijnieks droši vien bija sapratis, ka Vinsenta bioti viņu ir pamanījuši. Nanoboti bija izlaiduši riteņus un brāzās viņam virsū pa nerva kabeli, zirnekļveidīgās kājas kā stabilizatorus vilkdami nopakaļ.

Vinsents atgrūda Aņu, apgrieza viņu, noregulēja biotu kājas uz saķēri un no visa spēka iegāza viņai pa aci. Tik stipri, ka sieviete noslīga uz ceļiem.

Mikro vidē triecieni bija divi. Vispirms bija sitiens, un tas bija daudz stiprāks. Pietiekami stiprs, lai pat tad, kad to bija absorbējuši galvaskausa kauli un milzīgā, recekļai-nā acs masa, tas joprojām šķistu kā deviņas balles spēcīga zemestrīce.

Nanobotus tas pārsteidza nesagatavotus, un viņi apgāzās, nespēdami noturēties uz nestabilajiem vienriteņiem. Divi nanoboti sadūrās. Pa gaisu aizlidoja kāja. Sensoru matrica sašķiebās.

VI un V2 ar savām sešām kājām metās uz priekšu un traucās pilnā gaitā, mērīdami sekundes līdz nākamajam triecienam.

Nanobota vārīgākā vieta bija sensoru matrica, jo bez acīm no robotiem lielas jēgas nebija. Matrica bija divi trīs-stūrveida redzes sensori, ultravioleto staru raidītāji un kaut kas līdzīgs mikroviļņu radaram.

Šis veidojums bija nedaudz pacelts virs nanobota īsā, resnā mastā. Nolauzt mastu bija gandrīz neiespējami, tomēr to varēja sašķiebt.

Vēl viena viegli ievainojama vieta bija kāju mehānisms. Visas nanobota funkcijas nodrošināja viens motors, kas bija pamatīgi aizsargāts. Katrā pusē bija trīs posmainas kājas, kas bija pievienotas vienam mehānismam.

Nanobotam centrā atradās vienīgais ritenis. Tas spraucās laukā no mazā robota pavēderes un saskārās ar pamatu ikreiz, kad kājas nolaida ķermeni zemāk.

Mikro vidē tie, protams, izskatījās tik lieli kā tanki. Milzīgi zirnekļi no dīvaini grubuļaina tērauda. Kājām velkoties nopakaļ un riteņiem griežoties, šķita, ka tie pārvietojas gandrīz automašīnas ātrumā.

Ātrums bija iespaidīgs arī tad, kad ritenis bija pacelts un tie skrēja, tomēr tad nanoboti bija lēnāki nekā bioti.

Vinsenta iekšējai acij pavērās divi ekrāni, kur nanobotu uzbrukums bija redzams no mērķa pozīcijām un citā leņķī no malas.

Viņam bija viena, varbūt divas sekundes laika, līdz Aņas ceļi atsitīsies pret grīdu un sekos otrais trieciens.

Abi Vinsenta bioti šāvās uz priekšu, kājām ņirbot. Viņi uzskrēja virsū diviem avarējušajiem nanobotiem.

VI ietrieca durkli viena nanobota kājas locītavā.

Lēciens. Un V2, kājas kopā saspiedis, piezemējās uz otra robota.

Lūk! Krāsu uzplaiksnījums nodeva uz nanobota sānu paneļa primitīvi uzšņāptu logotipu. Smaidošs vieplis, kam no galvas ārā laužas insekts. Kukaiņcilvēks!

Vinsenta bioti atkal pieķērās nervam, un sekoja otrais trieciens, kas bija maigāks nekā pirmais, bet ar to pietika, lai uzbrūkošais nanobots sasvērtos.

Tas šāvās garām, un Vinsents tam aizlika priekšā kāju. Nanobots griezās un griezās kā vilciņš, līdz Vinsents izšāva no sava staru ieroča un trāpīja vienīgajā detaļā, kas nanobotu varēja padarīt nekaitīgu, - sensoru matricā.

Trīs pagalam un vēl divi…

Un tad jau no abām pusēm tuvojās vesels nanobotu spiets - liela, draudīga nanobotu straume.

“Man noderētu palīdzība,” Vinsents teica.

“Labajā vai kreisajā?” Renfflds jautāja, pielikdams pirkstu pie auss un paņemdams savus biotus.

“Labajā,” Vinsents atbildēja.

RenfTlds sagrāba Aņas seju. Viņš pielika pirkstu sievietei pie labās acs, kamēr viņa kliedza, spārdījās un nikni lamājās.

Doktore Vaioleta pašlaik vairs nebija svarīga. Viņa vairs nebija cilvēks, bet gan kaujas lauks.

“Tu man esi rokā, Vinsent, rokā gan,” Kukaiņcilvēks apmierināti noteica.

Trieciens - tas bija ļoti gudri. Vinsents droši vien iesita nanobotu nēsātāja ķermenim. Viņš spēlēja gan makro, gan nano vidē. Un tas maksāja Kukaiņcilvēkam trīs nanobotus.

Par viļņiem varēja aizmirst, laiks spiesties virsū barā un aši nogalināt. Viņš nosūtīja trīs veselos vadus uz leju gar nerva sānu. Tie soļoja vertikāli - gravitācija dziļi gaļā neko daudz nenozīmēja.

Tagad Kukaiņcilvēks redzēja deviņpadsmit ekrānus, un visos bija redzamas abas ienaidnieka būtnes. Kāds nano-_ bots nodrošināja skaistu, tīru Vinsenta biota tuvplānu. Šķita, ka tas ir gandrīz rokas stiepiena attālumā. Pietiekami tuvu, lai saskatītu seju - milzīgās, saliktās kukaiņa acis un zem tām izplūdušo, brūno pseidocilvēka acu karikatūru.

Tuvplāns gan viņam dārgi maksāja, jo Vinsenta biots pārcilvēciskā ātrumā veica sānisku lēcienu, uzbruka un pāršķēla nanobotu uz pusēm.

Satumsa vēl viens ekrāns. Bet tas nebija svarīgi. Varbūt tas bija nogalināts, varbūt padarīts akls, bet Kukaiņcilvēks

bija sadalījis savu karaspēku četros vados, turklāt pat akls nanobots joprojām spēja sekot norādēm.

Uzbrukt spietā, Kukaiņcilvēks nodomāja un redzēja, kā visu ekrānu aizņem izmisušie bioti, jo viņa karaspēks uzbruka, pakļaujoties četrām pamatnorādījuma variācijām.

Viņš redzēja, kā abi Vinsenta bioti griežas, dur un lec. Nolādēts, viņš bija meistars! Viens sasodīts nindzja\i0 Vēl divi nanoboti bija sakropļoti.

Tik ātri!

Taču nepietiekami ātri. Šoreiz.

Nanoboti norāva vienam biotam roku. Tā pamāja Ku-kaiņcilvēka ekrānā, aizlidodama pa gaisu, un viņš iesmējās.

Vienam Vinsenta “bērnam” trūka divu kāju, tāpēc tagad tas nepārvietojās pietiekami ātri, izšāva savu lāzerpaukšķe-ni, bet netrāpīja, izdedzinādams svītras nervu audos.

Kukaiņcilvēks saprata - Vinsents centās izraisīt imūn-sistēmas reakciju. Sajutis bojājumu, organisms sūtīs makrofāgu plūsmu iznīcināt iebrucējus.

Muļķīgi un izmisīgi. Makrofagi, protams, spēja aizkavēt nanobotus, bet tie varēja nonāvēt arī biotus, ja izdevās tiem kaut kā pieķerties.

Uz ko Vinsents cerēja?

Ko viņš zināja?

Dažas sekundes Kukaiņcilvēks vilcinājās.

“Acis!” Aņa Vaioleta vaimanaja.

“Divi manējie ir…” RenfTlds kliedza.

BUMS!

Laboratorijas durvis ielidoja telpā.

Nevis no dragājamās ierīces trieciena, bet sprāgstvielām.

Trieciens pieplacināja visus pie zemes. Ausīs džinkstēja.

Plata brēca. Neviens nedzirdēja.

Kītss kliedza, abām rokām saķēris galvu, un viņam no deguna plūda asinis.

Iekšā iebrāzās vīri Land’s End biksēs, polo kreklos un LL Bean dūnu jakās ar gatavībā paceltiem ieročiem. Tas bija slepkavu spiets narcišu, pavasara lapu un lavandas krāsās.

Dziļi gaļā triecienu izjuta arī nanobotu spiets un abi bioti. Šis belziens nebija tik spēcīgs kā sitiens, bet šoreiz Vinsents nebija tam gatavs. V2 saspieda kopā divas kājas, aizķērās un ieķepa pirmajos makrofāgos, kas jau bija klāt.

Limfocīti, baltie asinsķermenīši, bija dažāda lieluma un formas, un tos sauca par makrofagiem. Tie bija raupji un grumbuļaini un izskatījās pēc saspiestiem jūras sūkļiem. Tie bija tik lieli kā saplacināti, sabraukti jenoti. Tie sūcās un locījās pa nerva šoseju kā lēni, dumji cīņas suņi.

Sakropļotais V2 ar vienu kāju pūlējās atbrīvoties, bet diviem makrofāgiem bija spīles, un tie piekļāvās stumbenim, padarot jebkādu mērķtiecīgu kustību neiespējamu.

VI bija ielidojis juceklīgā nanobotu kaudzē.

Sagrupēti, Vinsents saprata, kad visi reizē reaģēja. Seši darbojās kā viens. Tik tiešā tuvumā un nesagatavotam, viņam tomēr bija priekšrocības, un viņš niknumā dūra un grieza, vienlaikus juzdams, ka makrofāgi jau tikuši klāt viņa kājām. Vīri ar ieročiem kliedza: “Nekustēties! Stāt! Gulties zemē!”

Tad durvīs iegrīļojās Maklēra uzņēmuma apsargs ar asinīm uz krūtīm un pelēkās formas. Ierocis viņam bija šaušanas gatavībā. BUM! BUM! BUM!

Viens TND nokrita, bet pēc tam eksplodēja Maklēra apsarga pakausis.

Vinsents juta, ka makrofagi sasnieguši viņa ķermeni. Šķita, ka visapkārt ir plastilīna taustekļi, kas cenšas ievilkt viņu iekšā kā tādu milzu baktēriju.

Viņš juta sagrupēto nanobotu dūrienus un šņāpienus. Savā trakumā viņi dūra un graizīja arī cits citu, taču atkal un atkal trāpīja arī viņam, un Vinsenta redze aizmiglojās. Aņa iebrēcās, Kītss streipuļoja, un Renfīlds pacēla ieroci, notēmēdams uz TND. BUM! BUM!

Visur skanēja sprādzieni, it kā viņš atrastos bungu iekšpusē. Pēc šāviena no tuva attāluma Renfīlds nogāzās kā bluķis, un asinis no cauruma krūtīs burzguļoja kā no strūklakas. TND bija nokritis uz viena ceļa un asiņainām rokām taustīja savu kājstarpi. Pēkšņi nez no kurienes parādījās Plata ar Renfflda pistoli. BUM! BUM!

Ieradās vēl vairāki Maklēra uzņēmuma apsargi. Viņi bija manāmi profesionālāki nekā parastie, nolīgtie policisti, jo bija iesaistījušies apšaudē un darīja, ko spēja. Viņi lamājās, kliedza un šāva. Visapkārt bija šaujampulvera un asiņu smaka un sacaurumotas iekārtas.

Vinsents gulēja uz grīdas ar seju uz leju un nedzirdēja neko, izņemot visskaļākos trokšņus.

Tad visapkārt valdošajā vājprātā viņš ieraudzīja Kītsu. Ar trīcošām rokām Kītss darīja tieši to, kas jādara. Kā zinādams, viņš pacēla elektrošoka pistoli, kas Renfildam krītot bija izslīdējusi no rokas, paskatījās uz Vinsentu, kurš viegli pamāja ar galvu, un elektrošoka pistoles lādiņš ķēra Aņas ķermeni.

Gaisma no pistoles elektrodiem aizšāvās līdz Vinsenta acīm, un viņš sūtīja savus biotus lēcienā, jo jau pēc sekundes elektrošoka lādiņš izraisīja zem viņa zirnekļa kājām esošo nervu spazmas.

Nervu šķiedras raustījās un izrāva nanobotiem kājas, bet citus trieca pret miesas sienām. Kas mikrosubjektīvajā uztverē šķita vairāki metri, kļuva par centimetriem, jo spazmas sarāva nervus un kratīja muskuli.

Vinsents sūtīja abus pussakropļotos, bet pilnīgi noteikti vēl dzīvos biotus tieši apjukušo nanobotu bara vidū. Viņš smagi triecās tiem virsū ar vislielāko ātrumu, kādu spēja uzņemt, un turpināja lauzties uz priekšu, velkot līdzi makrofagus un pēc tam noskrāpējot tos nost titāna ņudzeklī, kas konvulsīvi raustījās.

Bioti izlauzās cauri nanobotu vadiem, kam tagad atgūt kontroli traucēja arī makrofāgu gļotas.

Ar pēcgrūdieniem un spazmām Aņas nervi centās nomierināties.

VI gulēja zemē. Zaudējis visas kājas. Nekustīgs.

Vinsents to pamanīja un pagrieza V2, lai tas satver VI savās spīlēs un velk pakaļ. To joprojām grauza makrofagi.

Kukaiņcilvēks skatījās, šausmās iepletis acis. Viņam bija palikuši divpadsmit aktīvi ekrāni. Varbūt trīs četri aklie nanoboti joprojām darbojās, bet bija jāizvēlas - zaudēt dažas sekundes, lai pārgrupētos, vai sūtīt visus juku jukām pakaļ Vinsentam, kas atkāpās.

Kukaiņcilvēks joprojām nesaprata, kā bija radusies zemestrīce, kas bija izārdījusi viņa karaspēku.

“Šķiet, tev neklājas viegli, Entonij,” Bēmovskis norūca. “Varbūt drusku jāpiepalīdz no makro puses, ko?”

Tas izšķīra viņa tālāko rīcību. Kukaiņcilvēks nevarēja pieļaut, ka Vinsents aizbēg. Viņš bija sācis ar skaitlisko pārsvaru divdesmit četri pret divi. Viņš nemūžam nepārdzīvotu, ja tagad zaudētu.

Masu uzbrukumā , Kukaiņcilvēks pavēlēja. Tā būs goda cīņa. Nanobotu mūris metās pakaļ bēgošajiem biotiem.

Vajadzēja pielikt soli. Kļuva skaidra Vinsenta viltība, izsaucot makrofagus - sūkļveidīgie bezsmadzeņu briesmoņi neļāva nanobotiem pārslēgties uz riteņiem.

Kurš kuru - ievainots biots, kas velk savu dvīni, vai nanoboti?

Kukaiņcilvēks zināja, ka šajā sacensībā viņš uzvarēs un galu galā panāks biotus pat bez riteņiem. Bet cik nanobotu vēl darbojās? Cik tiks aizkavēti? Vai šī tiešām bija goda cīņa vai kamikadzes solis?

“Saki, lai nošauj Vinsentu,” Kukaiņcilvēks teica, ar mokām izspiezdams vārdus.

“Pats pasaki, brīnumzēn. Pats pavēli nogalināt.” Bēr-novskis pielika Kukaiņcilvēkam pie auss telefonu.

Makrofagi grauza Vinsenta biota miesu, kamēr viņš atmuguriski stūrēja tālāk, vilkdams otru biotu. Nanoboti viņu panāks. Viņš kustējās pārāk lēni. Ja pamestu VI…

Un ja ne…

Renfilda bioti mainītu notikumu gaitu. Kur tie bija? Velns parāvis, kur gan Renfīlds kavējās?

Vinsents pagriezās un ieraudzīja Renfīldu, kas gulēja uz muguras. Rokas plati ieplestas, galva atmesta uz vienu pusi. Vinsents saprata, ka Renfīlds vairs nevienu neglābs.

Skatienu aizšķērsoja kurpe.

Ausī iedūrās pistoles stobrs. Auksts tērauds.

“Nekusties, mērgli,” kāda balss uzsvērti teica. “Un ar to es domāju - arī dziļi gaļā. Vai mirsi.”

Platai rokā joprojām bija pistole. Viņa vēl nekad nebija šāvusi. Troksnis bija daudz skaļāks nekā kino, un kaifs

bija daudz dziļāks, nekā varēja šķist. Tas pārsteidza.

Bija grūti aptvert šausminošo faktu, ka tas bija izdevies.

Viņa bija notēmējusi, nospiedusi gaili un raidījusi svina šāviņu, kas sašķaidīja miesu un kaulus.

Vīrietis, kuru viņa bija sašāvusi, sēdēja asins peļķē, kas bija satecējusi no viņa kājstarpes. To bija izdarījusi viņa.

Tomēr pat tagad, kamēr viņa vēroja šo šausmu ainu, galvu pildīja murgainas vīzijas, kurās briesmīgi, grīļīgi, graudaini un pelēki zirnekļiem līdzīgi briesmoņi kā bez prāta streipuļoja pa lauku, kas bez brīdinājuma bija sasvēries.

Vinsents gulēja ar seju uz leju. Vīrietis asinīm notašķītā vējjakā ar kapuci turēja viņam pie galvas pistoli.

Kītss satvēra un cieši saspieda viņas roku un strauji pagrieza meiteni pret durvīm.

Renfīlds gulēja tumši sarkanā ezerā.

Miruši un mirstoši stāvi bija saļimuši un atspiedušies pret iekārtām. Gaisu pildīja dūmi. Aņa Vaioleta rāpoja pa asiņaino grīdu.

Pēkšņi durvīs parādījās vīrietis.

Pamaza auguma, apmēram metru septiņdesmit garš. Būdīgs, bet ne resns, un ģērbies ar lielu rūpību - tumši violetā samta vējjakā, kreklā ar apkaklīti, zaļpelēkās biksēs un melnos ādas zābakos. Galvā viņam bija cilindrs, kas bija nedaudz gaišākā tonī nekā vējjaka, ar platu zelta lenti un rotaļīgu spalvu.

Skarbi sejas vaibsti, iededzis, sardonisks un uzjautrināts.

Viņa acis bija kā melni punktiņi dziļu ieleju dzīlēs. Viņam varēja būt četrdesmit, bet tikpat labi arī sešdesmit, un viņu ieskāva nenosakāma aura, tumša patiesība, kas mutuļoja ap viņu. Tā bija neredzama, bet jūtama un nenoliedzama. Sedija viņu pazina bez teikšanas.

Kaligula.