BZRK

DIVDESMIT ASTOŅI

Plata gulēja atkritumos.

Un soļoja cauri cilvēka smadzeņu dziļajām krokām. Ceļš līdz hipokampam bija tāls. Tas slēpās dziļi saņurcītajā tofu. Vilksa bija ierādījusi viņai ceļu, garo ceļu līdz pašiem dziļumiem, lai atrastu smadzeņu stumbru - kātu, kas bija simtkārt resnāks par visdruknāko sekvoju.

“Pēc tam ej uz ziemeļiem,” Vilksa bija teikusi.

“Uz ziemeļiem?”

“Uz augšu.”

“Kā var zināt, uz kuru pusi ir uz augšu?”

“Izpūt burbuli un paskaties, kurp tas lidos,” Vilksa bija teikusi, tad piemetinot: “Protams, bioti neprot pūst burbuļus.”

Pēc tam Vilksa bija kļuvusi pielaidīgāka: “Ja šķiet, ka stumbrs kļūst tievāks, tu ej uz dienvidiem. Ja uzskriesi virsū metro vilciena lieluma spageti, esi ceļā uz ziemeļiem.”

Plata bija atradusi smadzenītes - “spageti bļodu”. Viņa bija palīdusi apakšā, apmaldījusies, bet varbūt ne.

Iespējams, viņa soļoja pareizajā virzienā, bet varbūt arī ne. Kādudien viņa varbūt izlīdīs laukā. Vai arī ne, un, ja ne, tad atstās savu veselo saprātu šeit - dziļi gaļā.

Varbūt Kītsam izdevies aizbēgt. Noteikti. Varbūt viņš bija brīvs, bet varbūt viņu sagūstījuši. Viņa vēlējās, kaut joprojām būtu pieslēgusies acij, tad vismaz redzētu, vai Kīt-su pēkšņi neiestieps pie dvīņiem Ārmstrongiem. Un vēl -tad viņa būtu tuvāk gaismai un gaisam, un glābiņam.

Vai šīs smadzenes, pa kurām soļoja Platas bioti, bija kaut kādā ziņā neparastas?

Šīs smadzenes bija pavēlējušas nolaupīt, piekaut un slepkavot.

Šīs smadzenes muļķīgu sektu bija pārvērtušas armijas pulcināšanas ierocī.

Šīs smadzenes uzdrošinājās perināt evolūcijas kursa maiņu. Tās vēlējās pielikt punktu jebkādai cilvēka brīvībai. Tīši vai kļūdas pēc izraisot globālu katastrofu - par nanobotu rašanos citādi pateikt nevarēja.

Šīm smadzenēm, šiem dzirksteļojošajiem neironiem, šīm sprakšķošajām sinapsēm, šim rozā šūnu blāķim, kas peldēja organiskā zupā, piemita tādas ambīcijas, kas atstāja ēnā visus dižākos briesmoņus pasaules vēsturē.

Šīs smadzenes bija nogalinājušas viņas ģimeni.

Un tomēr no skata tās ne ar ko neatšķīrās no Kītsa smadzenēm. Neatšķīrās no viņas pašas smadzenēm.

Kur šajā orgānā mita ļaunums?

Plata zināja - tieši tas bija jānonāvē.

Un tieši tajā brīdī viņa nolēma, ka viņai jāpārveido šīs smadzenes, jāatņem tām brīvā griba. Viņa zināja - viņas smadzenes neizrādīs nekādas ārējas pazīmes, ka viņa nolēmusi kādu citu apzinātai iznīcināšanai.

Vai tas beidzot bija mērķis? Vai viņa bija nonākusi līdz hipokampam? Biotu fosforescējošo orgānu blāvajā gaismā tas izskatījās tieši tāds pats kā Kītsa hipokamps. Tas saskanēja ar atmiņām par kartēm viņas pašas smadzenēs.

Uzmanīgai, piesardzīgai pārinstalēšanai nebija laika. Nebija laika pat pārliecināties, vai viņa ir īstajā vietā.

Laika pietika tikai postījumu nodarīšanai.

Abi Platas bioti sāka izdalīt vadu. Viņa piestiprināja tā vienu galu pie mazliet izvirzīta neirona paugura un metās prom, lai piestiprinātu otru galu… ai, vienalga, kur pagadīsies.

Čārlzs un Bendžamins Ārmstrongi kāri un fanātiski vēroja kauju, kas plosījās prezidentē.

Izskatījās, ka Kukaiņcilvēks zaudējis trīs nanobotus.

Un šķita, ka viens no Vinsenta biotiem vienā pusē zaudējis divas kājas.

Viss notika šeit un tagad, viņu acu priekšā. Ja Kukaiņ-cilvēkam izdosies, viņi svinēs uzvaru par spīti visam. Kima un Alfredo nāve neko nenozīmēs.

Radās neliela kavēšanās, kamēr Dītrihs nostādīja ierindā Kima nanobotus. Indijas premjerministra Madhuri

Čoksija uzacs aizņēma visu monitoru, kamēr Dītrihs sūtīja savus nanobotus iekšā caur plakstiņu.

“Ja dabūsim Moralesu, Cai, Čoksiju, Bovenu…” Ben-džamins caur sakostiem zobiem teica.

“Par spīti visam esam zaudējuši vienīgi japāņus.”

“Briti…”

“Skaties. Papilddzīvība ir ļoti meistarīga, vai zini. Nedisciplinēta, bet spēlē ļoti labi.”

Viena roka, pēc tam otra uzsita pa izvēlnēm. Vispirms viens un tad cits ekrāns atvērās, aizvērās, samainījās vietām, pietuvinājās un attālinājās. Dvīņiem bija pašiem sava spēle: datu asimilācija no veselas gūzmas ievades kanālu.

“Ja dabūsim prezidenti…”

“Vairāk mums neko nevajag,” Bendžamins mierināja brāli. “Moralesa. Pat ja iegūsim tikai viņu, būsim uzvarējuši.”

“Mēs iegūsim viņus visus,” Čārlzs skaļi paziņoja.

Vienā ekrānā bioti kūlās cauri smadzenēm, kamēr ducis nanobotu peldus viņiem slinki tuvojās. Tas izskatījās pēc baleta palēninājumā. Tika izšautas kapsulas, taču tās aizlidoja garām, nevienam nekaitējot. Staru ieroču lietošana būtu bezjēdzīga.

Pēkšņi parādījās kāda biota tuvplāns. Šķita, ka uz viņiem skatās pārdabiskas, tikai daļēji cilvēciskas acis. Vin-senta acis. It kā viņš redzētu, ka viņi to vēro.

Dvīņi mazdrusciņ parāvās atpakaļ.

Un Bendžamins nez kāpēc teica: “Arabella.”

“Kas?”

“Nu… tā sauca zirgu. Vectēva ķēvi.”

Čārlzs uzmeta viņam ziņkārīgu skatienu, gaidīdams paskaidrojumu par šīs piezīmes jēgu. Bet izskatījās, ka Bendža-mina acs aplūko priekšmetus, kuru šajā realitātē nemaz nav.

Satraukuma izraisīts stress, Čārlzs domāja.

Vinsenta biots saķērās ar nanobotu. Mēģināja sadurt nanobota optiku, bet netrāpīja. Viņam mēģināja pieķerties otrs nanobots, bet zaudēja saķēri un aizpeldēja prom, zaudējis kāju.

Čārlzs uzmeta skatienu Bēmovska ekrānam.

Viņš bija sasniedzis Ķīnas līdera smadzenes. Visi viņa nanoboti kārtīgās rindās traucās uz priekšu, lai jau drīz sāktu lēni un piesardzīgi satīklot otru pasaules ietekmīgāko līderi.

Un Papilddzīvība? Malacis! Viņa strauji bija atguvusies no tā, kas pirmīt bija saniknojis.

“Ha-hā!” Čārlzs gavilēja.

“Mūs spieda lasīt Dikensa “Stāstu par divām pilsētām”. Atceries?”

“Kāpēc tu to tagad piemini?” Čārlzs aizkaitināts prasīja. Bija tikai viens cilvēks, ar kuru kopā viņš varētu svinēt uzvaru, bet brālis šķita vienaldzīgs un izklaidīgs.

“Ko?” Bendžamins jautāja.

““Stāstu par divām pilsētām”?”

“Kādā sakarā?” Bendžamins turpināja. “Nesaturēšana. Beidzas ar “šana”. Tāpat kā “ietekmēšana” un “slimošana”.”

Čārlzs spoguļa monitorā blenza uz brāļa acs atspulgu. Un pēkšņi pie viņiem steidzās Hārdijs - cilvēks, kurš nekad nesteidzās, kurš, kā Dvīņiem šķita, vienkārši nebija spējīgs steigties.

“Kungi!” Hārdijs sauca, bet traucējuma cēlonis jau bija skaidrs. Dvīņi pagrieza ķermeni un redzēja, ka Šugera Le-bovska un četri viņas vīri stiepj zēnu ar aizbāztu muti. Viņš locījās un spārdījās.

Viņi nometa ķermeni uz austrumnieciskā paklāja.

“Ko tas, velns parāvis, nozīmē?” Čārlzs ieaurojās. Neviens nedrīkstēja ienākt Tulpē bez īpaša uzaicinājuma. Viņi varēja būt neveseli. Viņi varēja būt nesagatavojušies.

Kāda nekaunība! Nē, zaimošana!

Taču Šugerai Lebovskai tas tobrīt acīmredzami nebija ne prātā. Dvīņi bija redzējuši Šugera pārskaitušos, nobijušos, sarkastisku. Bija skatījušies, kā viņa kopā ar meitu gatavo ēdienu, skuj paduses un mīlējās ar vīra. Taču tādu nesavāk-tības un panikas izteiksmi viņas sejā nebija redzējuši nekad.

Šugera ar plaukstu pieplacināja izspūrušos matus. Seja bija piesārtusi, nesen iegūtā šķielējošā acs skatījās uz virsdeguni. Viņa elsoja.

Nobijusies.

No viņiem - no Čārlza un Bendžamina.

“Kas tas ir?” Bendžamins nikni prasīja.

Apostīt zēnu gāzelēdamies pietipināja suns.

“Notikusi… ēē…ēē… ielaušanās,” Šugerai izdevās iz-stomīt.

“Kas?” Čārlzs iešņācās, skatīdamies, kā nonāvēts, pušu pāršķelts nanobots lēni griežas prezidentes smadzenēs.

Šugera saņēmās, dziļi ievilka elpu un teica: “Papild-dzīvībai gadījās saķeršanās kafejnīcā. Tajā, kas pāri ielai. Viņa pamanīja, viņasprāt, divus BZRK pārmijniekus. Viņi uzbruka un aizbēga.”

“Tāpēc viņa nokavēja?” Čārlzs prasīja. “Es domāju, ka sastrēgumu dēļ, ko izraisījusi kņada ANO.”

“Nē, kungs. Bet viņai bija grūti mūs sazvanīt, jo negadījums ANO pārslogojis vietējos telefona sakarus. Kā jau jūs redzējāt, es biju aizņemta ar situācijas noregulēšanu ANO. Tiklīdz Papilddzīvība mani sazvanīja, es…”

“Man ir skumji,” Bendžamins teica. “Es gribēju jāt ar Arabellu.”

Šis paziņojums uz dažām sekundēm pārtrauca sarunu.

“Mēs uzskatām, ka viena no abiem bija Sedija Maklē-ra,” Šugera sacīja. “Šis ir otrs.” Viņa iespēra Kītsam pa kāju, lai gan bez naida.

Čārlzs mēģināja piecelties, bet Bendžamins atpalika, un viņiem neizdevās. Tad arī viņš cēlās kājās, bet Čārlzs jau bija zaudējis līdzsvaru.

Nekas tāds viņiem vēl nebija gadījies. Kopš bērnības.

“Velns parāvis, kas tev lēcies?” Čārlzs asi noprasīja.

“Atceries dvīnes Morgenšteinas?” Bendžamins jautāja.

Čārlza sejai pārslīdēja kas līdzīgs panikas ēnai. Dvīņi jau sen bija iemācījušies kustēties sinhroni. Šāda nesaskaņa bija pazemojoša. Un Bendžamina izklaidība bija ārkārtīgi savāda.

Cīņa palēninājumā prezidentes smadzenēs bija pārvērtusies mežonīgā kautiņā “trīs pret vienu”, kurā nanoboti plosīja ievainotu biotu. Biots tika pakāpeniski izārdīts -kājas un ķermeņa daļas lēni aizvirpuļoja prom, saķērušās ar sagraizīta nanobota skrandām.

Čārlzs blenza uz Šugeru Lebovsku. “Tu ļāvi… Vai tu gribi teikt…” Čārlza seja spēja nosarkt, līdzīgi neietekmējot Bendžaminu. Bet tas nozīmēja, ka kopīgā sirds sitās stiprāk un straujāk, tāpēc Bendžaminam apjukumā iepletās acs.

“Iespējams, viņi ir šeit,” Šugera saraustītā pusčukstā izmocīja. “Es domāju - tieši šeit.’’’'

Uz ko Bendžamins atbildēja: “Atceries zaldātiņus, kurus saņēmām Ziemassvētkos?”

Vadu veido tīmekļa dziedzeris, kas atvasināts no zirnekļa DNS. Sīciņu ievelkamu atveru čemurs izdalīja šķiedru, kas pēc tam tika savērpta vadā.

Protams, rezultātā netika iegūts zirnekļa zīda pavediens, bet daudz sarežģītāks veidojums, kas pieķērās kā zīds, bet vadīja mikroskopiskus smadzeņu elektriskos lādiņus.

Vadu varēja vienkārši pielipināt pie kāda smadzeņu paugura vai arī piestirpināt pie smadzenēs iedurta mietiņa. Mietiņu (biotiem to parasti līdzi bija vismaz ducis) ar vairākām atskabargām iedūra smadzeņu vielā kā alpīnisma āķi, pie kura piestiprināta virve. Katrs mietiņš nonāca saskarē ar citu neironu vai neironu čemuru.

Rūpīgā, uzmanīgā instalācijā katru mietiņu pēc tam pārbaudīja, lai noskaidrotu, kādas atmiņas vai funkcijas ir skartas.

Platai tam nebija laika. Nebija laika pārbaudīt, nebija laika pētīt smadzeņu kartes vai nosūtīt datus datoranalī-zei.

Viņai pietika laika tikai iedurt, piestiprināt vadu un iedurt vēlreiz. Viņa bija iedzinusi četrpadsmit mietiņus un novilkusi septiņus vadus.

Viņa bija izkaisījusi savus retranslatorus. Un uz labu laimi novilkusi arī dažus virspusējus vadus. Nevarēja zināt, kādu iespaidu tie radīs, ja vispār radīs, jo tieši tā bija aizliegts rīkoties, ja gribēja, lai subjekts nenojaustu, kas notiek. Šajā gadījumā nekas nenotika neuzkrītoši vai smalki. Šie nebija tādi tīkli, kādus mēdza aust Vinsents vai Kukaiņcilvēks; šis bija pašdarbnieka veikums. Panikā krituša, pārbiedēta pašdarbnieka veikums. Viņas bioti šaudījās bez jēgas un plāna.

P1 iedzina mietiņu labi dziļi un iedarbināja visas atskabargas. Tad pievienoja vadu un metās prom tik ātri, cik vien tīmekļa dziedzeri spēja saražot vadu. Pēc tam apstājās un iedūra atkal.

Bet tad viņai iešāvās prātā ideja: kāpēc savienot tikai vienu galu ar otru? Kāpēc nevarētu vilkt vadu no viena mietiņa uz nākamo? Kā veidojot “kaķa šūpuli” aukliņu spēlē.

Tāpēc tagad, gulēdama savā “smaržīgajā” paslēptuvē atkritumu konteinerā, viņa dūra un vilka vadus krustām šķērsām, līdz abiem biotiem gandrīz izsīka šķidrums. Drīz būs jāapstājas un jāpagaida, kamēr tīklu dziedzeri atkal piepildās.

Bet pagaidām viņa skrēja, lēca, dūra un klausījās pa šķērsielu skrienošo kāju dipoņā un kliedzienos, jo viņu meklēja pārāk daudz cilvēku.

Vinsents teica: “V2 ir pavisam slikti.”

“Esmu gandrīz klāt, Vinsent, atkāpies, ja vari,” Ņižin-skis vedināja prom pa ielu, arvien vairāk attālinādamies no drošības spēku magnēta - ANO ēkas.

“Vēlāk viņi mūs atcerēsies,” Vinsents teica. “Tev jāparūpējas par savu makro drošību, Žin. Viņi tevi atradīs.”

“Nolādēts, Vinsent, domā labāk, kā nosargāt savu biotu dzīvību.”

Vinsents nodrebinājās. Ņižinskis redzēja - tādas kā spazmas savilka bezkaislīgos vaibstus cilvēciskā baiļu izteiksmē.

Ņižinskim kļuva nelabi. Viņa bioti skrēja tik ātri, ka varēja apmaldīties. Gaismas orgāni nespēja parādīt ceļu pārāk tālu priekšā. Tas bija kā braukt ar ātrumu simt sešdesmit kilometru stundā pa tumšu lauku ceļu ar blāviem starmešiem.

Vinsents apstājās.

“Ak kungs!” Vinsents iekliedzās. “Vai, vai, vai!”

Vinsenta tukšais skatiens pavēstīja visu, kas Ņižinskim bijajāzina.

“Nē, nē, nē,” Ņižinskis sauca un sargādams apskāva Vinsentu, kura acis pildījās asarām. Viņš sāka klusi vaidēt.