BZRK

TRĪSPADSMIT

Klauvējiens.

Sedija, kas vēl nebija pieradusi pie sava jaunā vārda, jautāja: “Kas tur ir?”

“Vinsents.”

Vinsents. Pēc pēkšņās parādīšanās viņas vannasistabā Sedija nebija vairs viņu satikusi. Viņš izskatījās tāpat. Nedaudz pāri divdesmit, bet varētu būt tūkstotis.

Viņam līdzi bija Kītss - zēns ar zilajām acīm. Likās, ka Kītss tikai nupat ir pamodināts. Arī viņas izskats tā paša iemesla dēļ droši vien nebija labāks.

Renfilds stāvēja nedaudz tālāk. Viņš bija iespiedis rokas sānos kā kareivis sardzē. Sedija ievēroja, ar kādu piesardzību viņš uzlūkoja Vinsentu. Neizskatījās, ka Vinsents tikko būtu izraisījis šādu reakciju, jo viņš neizturējās ne nikni, ne valdonīgi. Viņš bija kluss un savaldīgs un izskatījās nedaudz skumji tumšajā lietusmētelī. Taču Sedijai nācās atzīt, ka arī viņa juta nelielu bijību pret Vinsentu, vēl jo vairāk tad, kad atcerējās viņa pildspalvas asmeni.

Laukā bija nakts. Viņa bija iekritusi pārguruma izraisītā miegā un nogulējusi visu dienu.

“Viss notiek mazliet ātrāk, nekā mums gribētos,” Vin-sents iesāka. “Parasti mēs veltītu laiku katram no jums atsevišķi. Sagatavotu jūs. Bet šovakar ir pavērusies iespēja.”

Kāpēc Sedijai šķita pilnīgi neiespējami pateikt viņam “nē”?

Viņa iepleta acis. Vai viņi kaut ko bija izdarījuši ar viņas smadzenēm?

It kā lasītu viņas domas, Vinsents teica: “Jūs abi esat vieni. Kīts, Renfīlds izņēma savus biotus, kamēr tu gulēji. Un Ofelijas bioti atgriezušies pie viņas, Plata.”

Plata.

“Kā es to varu zināt?” Sedija prasīja.

Renfīlds jau bija gatavs ko teikt, bet aprāvās un paspēra pussoli atpakaļ.

Atbildēja Vinsents: “Klausies, Plata. Tu arī, Kīts.”

Viņš zināja viņas īsto vārdu. Bet nelietoja to. Viņa nojauta, ka viņš nemūžam nekļūdīsies un nenosauks viņu par Sediju. Pat neiedomāsies.

Plata. Pie tā būs jāpierod.

“Jums abiem man jāuzticas ,” Vinsents sacīja. “Es nesaku, ka gribētu, lai man uzticaties. Jums jāuzticas. Tāpēc es jums nemūžam nemelošu. Ja pieķersiet mani melos, nekad vairs līdz galam neuzticēsieties. Tāpēc es nekad nemelošu.”

Sedija paskatījās uz Kītsu. Arī viņš raudzījās uz Vin-sentu ar aizdomām. “Nu labi,” viņa teica. “Ko mēs tagad darīsim?”

“Mēs izveidosim jums biotus.”

Viņai aizrāvās elpa. “Tagad?”

Renfīlds gāja pirmais. Viņi negāja pa ceļu no šķērsielas puses, pa kurieni bija ienākuši ēkā, bet pa stāvām, šaurām kāpnēm, tad pa platākām kāpnēm, līdz nonāca telpā, kas acīmredzot bija restorāna noliktava. Čili mērces skārdenes. Lieli plastmasas spaiņi ar majonēzi. Marinēti gurķi. Kečups. Pārsteidzoši augsta grēda ar zupas konservu kastēm. Dzērienu skārdenes un pudeles ar ūdeni.

Sedija saoda taukus, etiķi un urīnu.

Renfīlds atvēra otras durvis, un viņi iegāja tumšā, riebīgi smirdošā koridorā, kur uz durvīm bija uzraksti “Vīriešiem” un “Sievietēm”, bet koridora galā bija redzama pusdienu lete.

Restorāns bija šaurs. Šaurs kā jau Ņujorkā. Vienā pusē bija redzami nospeķoti spoguļi un apmēram 15 centimetrus plata lete, bet otrā - pieci ķebļi ar saplaisājušiem plastmasas sēdekļiem. Uz zema galdiņa atradās hromēti salvešu turētāji un pleķainas plastmasas ēdienkartes. Aiz letes vīdēja pagalam nesaskaņotas saldētavas, grils, dzērienu ledusskapis, un kronis visam bija kases aparāts, kas aplīmēts ar nodzeltējušiem karikatūru izgriezumiem no vecām avīzēm un žurnāliem.

Ļoti vecs vīrs ar sirmu bārdu pārāk lielā žaketē sa-

kumpis sēdēja un ēda ceptu siermaizi. Vienīgais darbinieks bija apmēram divdesmit piecus gadus vecs vīrietis ar austrumnieka tumsnējo seju, miegainām acīm un priekšautu. Viņš berza grilu.

Vīrietis nepacēla skatienu, lai gan visi četri iznira no tualešu puses kā uz burvju mājienu.

“Šī ir vienīgā reize, kad pārvietojamies kopā,” Vinsents teica, kad viņi izgāja uz aukstās, vējainās ielas.

Klusēdami viņi veica divus kvartālus līdz viesnīcai, pie kuras bija taksometru pietura. Brauciens ar taksi ilga krietnas desmit minūtes, jo Sestajā avēnijā notika vērienīgs ceļa remonts.

Vinsents lika taksometra šoferim viņus izlaist divus kvartālus tālāk no tās vietas, kurp, pēc Sedijas domām, viņi devās. Maklēra uzņēmuma ēka pilsētas centrā. Centrālais birojs, vismaz teorētiski, jo galvenais komplekss bija Džer-sijā.

“Mani tur pazīs,” Sedija teica Vinsentam. “Un tur ir novērošanas kameras.”

Vinsents atzinīgi pamāja ar galvu. “Prātīga doma. Bet neuztraucies.” Viņi apstājās ielas otrā pusē pretī Maklēra uzņēmuma ēkai. Vestibils bija tumšs, bet Sedija skaidri redzēja divus apsargus pie rakstāmgalda pat šajā nakts laikā.

Viņi pārgāja pāri ielai, pagāja garām vestibila durvīm un nogriezās aiz stūra pie iekraušanas vietas vārtiem. Vinsents izņēma telefonu un ievadīja kodu. Paslepus lūkodamās viņam pār plecu, Sedija ieraudzīja iekraušanas vietas

novērošanas kameras graudainu ierakstu. Skata punkts mainījās. Un vēlreiz. Viņam bija pieeja Maklēra novērošanas kamerām.

Pēc tam Vinsents nosūtīja otru īsziņu. Tērauda durvis sāka .grabēdamas slīdēt augšup. Tiklīdz tās bija galvas augstumā, Vinsents ieveda viņus iekšā, un durvis atkal nolaidās.

Iekraušanas vieta bija tukša, un tur bija tikpat auksts kā ārā.

Sedija pamanīja virs galvas novērošanas kameru. Sarkanā lampiņa nemirgoja. Vinsents zīmīgi paskatījās uz Ren-fildu, kas lakoniski pamāja ar galvu. Mirkli Sedijai šķita, ka Renfīldam ir ierocis. Taču viņš pasmīnēja un parādīja elektrošoka pistoli.

“Neuztraucies, tā nebūs vajadzīga,” Vinsents teica. “Esmu te bijis daudz reižu. Taču mana videoieraksta šeit nav, un neviens, izņemot…” Viņš aprāvās. “Neviens, izņemot vienu cilvēku, nav mani šeit redzējis. Tikai cilvēks, ar kuru man bija darīšanas. Diemžēl viņa vairs nav mūsu vidū. Taču man tik un tā jāiekļūst kādā laboratorijā.”

“Jā,” viņa pateica un palika bez elpas. Tēvs. Vinsents bija ticies ar viņu. Viņš bija tas, kura “vairs nav mūsu vidū”.

Kravas lifts uzveda viņus divdesmit četrus stāvus augstāk.

Pa ceļam Vinsents teica: “Mēs tiksimies ar sievieti vārdā Aņa. Viņa ir zinātniece. Mana draudzene. Visticamāk viņa darīs to, ko lūgsim. Bet pastāv arī iespēja, ka nedarīs. Man nebija laika viņu sagatavot tik rūpīgi, kā gribētos.”

Sagatavot viņu.

Sedijai šie vārdi uzdzina šermuļus. Viņa tiksies ar sievieti, kas bija sagatavota. Viņa pamanīja Kītsa reakciju -īslaicīgu pretīgumu, kas ātri tika apslāpēts.

Jā. Interesanti. Varbūt zilās acis ir dziļākas, nekā viņa sākumā bija domājusi. Un izskatījās, ka zem apģērba kārtām viņam ir diezgan pievilcīgs augums. Turklāt viņa puisim pavisam noteikti patika - viņa uzreiz bija ievērojusi. Viņš to neprata slēpt.

Velns parāvis, kāpēc viņa vispār par to domāja? Tas bija pretīgi. Viņa jutās pretīga pati sev. Taču smadzenēs rosījās atbilde: Visu to nepatikšanu dēļ, ko nācies piedzīvot, Sedij, mīļā. Kītss ir vienīgais, kurš nav ne ārkārtīgi noskumis, ne ārkārtīgi biedējošs. Tāpēc labāk iztēlojies, kā izskatās viņa kailās rokas vai pleci, jo alternatīva… ak, Sedij, par to labāk nedomā.

Vinsentam bija magnētiskā atslēga, ar kuru viņš atvēra vairākas slēgtas durvis. Visur bija kameras. Un visur mazā, sarkanā indikatora lampiņa satumsa.

Pēdējās durvis.

Vinsents vilcinājās. Izskatījās, ka viņš mēģina saņemties. Tad viņš pieklauvēja.

Durvis atvēra ļoti pievilcīga sieviete, kas bija vismaz desmit gadus vecāka par Vinsentu. Viņa saskūpstījās ar Vinsentu, bet mazliet intīmāk, nekā to darītu “tikai draugi”.

Sedija bija pilnīgi pārliecināta, ka Vinsents ar viņu guļ. Un viņa saprata, ka tieši tajā brīdī Vinsents, visticamāk, iesūtīja viņā biotus.

Lejup pa truša alu paranojā.

“Aņa, paldies par palīdzību,” Vinsents teica. To sacīdams, viņš bija satvēris abas viņas plaukstas. “Šie ir Džons, Silvija un R.M.”

Rokasspiedieni. Silvija, Sedija pie sevis nodomāja. Labi. Un Džons droši vien ir dzejnieka Kītsa vārds. Renfīl-du vajadzēs iegūglēt. Vai viņš bija R.M. Renfīlds?

“Traģēdija ir sagrāvusi ierasto kārtību,” Vinsents teica. “Tava palīdzība ir vitāli svarīga, Aņa. Džons un Silvija ir smagi slimi, un tu ārkārtīgi palīdzēsi viņiem un man.” Aņas skatiens kavējās pie Sedijas pārāk ilgi. Viņa pazina meiteni, vai vismaz viņai tā šķita. Pierē viņai parādījās šaubu rieva.

“Atjaunojiet to nolādēto signāla pastiprinātāju!” Ku-kaiņcilvēks auroja. “Nolādēts! Nolādēts /”

Signāls te parādījās, te pazuda. Vienā brīdī cilvēki telpā bija redzami skaidri, gandrīz HD kvalitātē, bet jau nākamajā redzēja tikai traucējumus.

Viens bija skaidrs - vīrietis, kurš pieliecās skūpstam, bija Vinsents. ĀSD bija daži slikti Vinsenta videoieraksti, tomēr tie bija pietiekami labi, lai Kukaiņcilvēks tos būtu stundām ilgi pētījis nepārtrauktā atkārtojumā, cenšoties izokšķerēt pretinieku. Cenšoties izprast, kas viņš ir par cilvēku. Videoierakstā bija redzams, ka Vinsents iet uz taksometru. Tas arī bija viss, bet Kukaiņcilvēks bija to noskatījies vismaz piecdesmit reižu.

Tagad viņš pārmijnieka krēslā, sasprindzinājis muskuļus un griezdams zobus, paliecās uz priekšu. Vinsents. Lūk, tur. Pavisam īsts, kā dzīvs! Bet Kukaiņcilvēka sūdī-gais pastiprinātājs traucēja sakarus.

Bēmovskis stāvēja turpat blakus. “To jau labo, Entonij.” “Vajadzēs trīs minūtes, lai uzstādītu aizvietotāju,” Ku-kaiņcilvēks ārdījās. “Atliek vien sasodīti cerēt, ka Vinsents nesteigsies.”

“Atkal parādījās attēls,” Bēmovskis norādīja.

Viņš redzēja ekrānu pār Kukaiņcilvēka plecu un redzēja to pašu, ko Kukaiņcilvēks, tāpēc viņam nebija jāsaka, ka bilde ir pavisam sliktas kvalitātes un ellīgi raustās.

“Jā, šādi es tiešām varu cīnīties ar Vinsentu,” Kukaiņcilvēks mežonīgā izmisumā kliedza. “Es atkāpjos!”

“Vispirms viņš pārbaudīs savu tīklu,” Bēmovskis pareģoja.

“Tur viņš neko aizdomīgu neatradīs,” Kukaiņcilvēks teica, taču prātā visu vēlreiz izvērtēja. Viņa nanoboti bija krietni tālu no Vinsenta elegantā vadu un retranslatoru tīkla. Bet Vinsentam piemita gandrīz pārdabiskas spējas sajust ienaidnieku. Viņu varēja darīt uzmanīgu pavisam niecīgs sīkums.

Kukaiņcilvēks izpildīja vienkāršu atkāpšanās manevru. Tādējādi visi viņa divdesmit četri nanoboti - tikai kaujinieki, nevis vērpēji - precīzi atkāpsies dziļāk sievietes smadzenēs. Tas nebija labākais gājiens, bet ar tik štruntīgiem sakariem neko labāku viņš nespēja.

Ekrāns sadalījās divdesmit četrās mazākās daļās. Trīs no tām bija pilnīgi tumšas - droši vien optiku traucēja sēnīte. Mazās un ļoti lipīgās sēnītes bija mūžīgais traucēklis. Varbūt arī kāds no viņiem pa ceļam bija uzrāvies uz makrofāga.

Kukaiņcilvēks palielināja vienu no kvalitatīvākajiem attēliem. Viņš redzēja pusduci nanobotu soļojam atmuguriski, kāpjot savās pēdās. Atpakaļ pa redzes nervu kā garkājaini zirnekļi tunelī. Viņš pārslēdzās uz priekšējām kamerām. Šiem attēliem bija vēl sliktāka izšķirtspēja, un viņš neuzdrošinājās tērēt bateriju, ieslēdzot visus divdesmit četrus prožektorus, lai izgaismotu bildi.

Vinsents pašlaik varētu iznīcināt viņa nevarīgo armiju vēsā mierā. Pastiprinātāja jautājums bija jāatrisina. Pēc pāris dienām viņš sēdēs sasodītās ASV prezidentes smadzenēs, un būtu bezjēdzīgi redzēt sliktāku bildi nekā nodrillētā Game Boy.

“Jaunas ziņas. Paies vēl kāds laiciņš,” Bēmovskis paziņoja. “Rezerves iekārtas uz vietas nav. Jau ved, bet paies divdesmit minūtes. Nevis trīs.”

“Divdesmit minūtes?” Kukaiņcilvēks juta, ka nobālē. Nē, tas nebija iespējams. Tik lēti viņš Vinsentam nepadosies. “Izsauc makro papildspēkus,” Kukaiņcilvēks iesaucās.

“Uz Maklēra biroju?” Bēmovskis iesmējās. “Ja jāzaudē daži nanoboti, zaudē, Entonij. Tas nav pasaules gals.”

Kukaiņcilvēks novilka cimdus, noņēma ķiveri un atbrīvojās no krēsla. Nanoboti automātiski turpinās atpakaļceļu uz iepriekšējām pozīcijām. Tam viņš nebija vajadzīgs.

“Valdies, valdies, Entonij!” Bēmovskis teica. Viņš smējās.

“Ja gribi, lai Vinsents nogriež tev pautus, laipni lūdzu.” Kukaiņcilvēks iebakstīja vecajam vīram ar pirkstu. “Es nespēlēju, lai zaudētu. Kad sakari atjaunosies vismaz par deviņdesmit procentiem, piezvani man. Varbūt būšu vēl tuvumā.”

“Man vajadzēs paņemt dažas šūnas,” Aņa teica.

Viņi bija laboratorijā. Vismaz Noass (nē, Kītss, tas bija jāatceras!) domāja, ka tā ir laboratorija. Iepriekš viņš tādas bija redzējis tikai filmās. Doktore Vaioleta bija ģērbusies baltā uzsvārcī. Un lielākā daļa iekārtu bija baltas un hromētas. Grīda bija no nerūsējoša tērauda, tāpat kā sienas.

Tātad laboratorija. Vai varbūt tikai tērauda istaba ar nesaprotamām ierīcēm, no kurām vienīgā pazīstamā bija šļirce, ko doktore Vaioleta turēja rokā.

Adatas galā bija mazītiņš āķītis. Pagaidiet, tas nevarēja būt! Un nebija virzuļa, tikai adata, un… “Au!”

Viņa bija iedūrusi Kītsa rokas bālajā daļā, adatas galā bija pieķēries mazs viņa miesas kriksītis, un nelielā brūce stipri asiņoja.

“Šī ir vienīgā darbība, kas nav automatizēta,” viņa, atturīgi smaidīdama, teica. “Un vienīgā darbība, kas sāp.” Viņa iedeva Kītsam plāksteri.

Doktore Vaioleta ielika šļirci nelielā nerūsējoša tērauda turētājā. Pēc tam no atvilktnes izņēma plastmasas maisiņu ar caurspīdīgu lodziņu, atplēsa to un izņēma kaut ko četrstūrainu, kas bija tik liels kā telefons vai nedaudz mazāks. Tas bija balts, gluds, spīdīgs, ar noapaļotiem stūriem un izskatījās kā nācis no Apple veikala.

Viņa nospieda vienīgo pogu, un četrstūris atvērās kā izplaukusi puķe. No iekšpuses spīdēja gaisma.

“To sauc par silīti,” Vinsents teica. “Katrā silītē ir divi bioti. Pareizāk sakot, būs, kad tie izaugs.”

Doktore Vaioleta ielika miesas gabalu ziedlapiņās, vēlreiz nospieda pogu, un ierīce aizvērās.

Plata neiekliedzās no sāpēm, kad pienāca viņas kārta. Bet viņa, atšķirībā no Kītsa, jau bija sagatavojusies.

Viņš prātoja, kāds ir meitenes īstais vārds. Vai viņam kādreiz būs lemts to uzzināt? Sūzena? Dženifera? Elisona? Bija sajūta, ka to zina visi, izņemot viņu.

Aplūkojot telpu, viņas seja pauda ko citu, nevis bailes vai uztraukumu. Drīzāk nožēlu vai zaudējuma izjūtu.

Kītss labi prata lasīt sejas izteiksmes. Meitenes allaž teica, ka viņš tās saprotot. Spēja pievērst uzmanību meiteņu emocijām atmaksājās. Šķiet, prasme reizēm ielūkoties viņām sejā, nevis tikai nopētīt krūtis vai dibenu, vai kājas, darīja brīnumus. Acīm, mutei un pierei pievērsti it kā nejauši skatieni bija panākumu atslēga.

Nevarētu arī teikt, ka viņš nemanīja Platas krūšu apaļumus, kad viņa noliecās, lai paņemtu plāksteri.

Silītes ieslīdēja ierīcē, kas izskatījās pēc senlaicīgas kompaktdisku iekārtas.

“Biotu radīšanā ir daudz unikālu aspektu,” Aņa teica. “Ģenētiskā modifikācija, protams. Tās pamati jau ir pietiekami apgūti. Bet starpsugu modifikācija, kas norit šādā ātrumā, Maklēra uzņēmumā ir jaunums. Un to rūpīgi sargā.” “Kāpēc jūs to neizplatāt?” Kītss vaicāja. “Slepenība taču vienmēr sagādā lielas problēmas, vai ne? Ja visi zinātu, ka tas ir iespējams…”

Doktores Vaioletas un Vinsenta līdzīgie skatieni viņu apklusināja.

“Tas nav likumīgi,” Plata teica. Ne tā, it kā izteiktu minējumu vai nupat to būtu atskārtusi, bet kā faktu, kas viņai jau sen zināms. “Ja valdība uzzinātu, ka mēs… ka viņi… rekombinē DNS, lai radītu jaunus organismus… šeit mudžētu FIB aģenti, visi iesaistītie sēdētu cietumā, un uzņēmums bankrotētu.”

Kītss atvēra muti, lai vēl ko jautātu, bet viegls, vārdos neizteikts, vien Vinsenta skatienā jaušams nē! viņu apturēja.

Viņš bija gribējis jautāt, kāpēc otra puse, sliktie, kāpēc viņi nav izstāstījuši FIB.

Bet, rūpīgāk visu apdomājot, atbilde bija skaidra. Klusēšanas zvērests. Abām pusēm vienai par otru bija apsūdzoši pierādījumi. Ja viena puse visu atklātu, otra rīkotos tāpat, un tādā gadījumā cietumā nokļūtu abas puses. Un tehnoloģija būtu iznīcināta.

Bet… nē!

Nē, tas nebija pareizi, vai ne? Tā neiznīktu. To pārņemtu valdība, padarot to par vēl iznīcinošāku ieroci, nekā tā jau bija.

Un kura valdība gan spētu pretoties kārdinājumam sākt mazu nanokariņu ar kādu no saviem ienaidniekiem? Pat ja šis ienaidnieks bija pašu tauta?

Kītss pamanīja, ka Plata viņu vēro. Viņa to visu zināja. Viņa skatījās, kā viņa sejā atklājas šis domu gājiens. Uzņēma laiku. Prātoja, cik laika viņam vajadzēs, lai saliktu kopā visus mozaīkas gabaliņus.

Izskatījās, ka viņa ir patīkami pārsteigta par redzēto.

Un es tikko sapratu, kas tu varētu būt , Kītss domāja. Ak dievs, tu esi viņa meita! Izdzīvojusī Maklēra!

Viņš atlaidās krēslā. Viņš bija blenzis uz miljardieri. Tas nevarēja labi beigties.

Un tomēr. Tikai siena šķīra viņus… kā gan to sauca… BZRK mītnē? Pārāk melodramatisks nosaukums ūķim virs taukainas ēstuves.

Un viņa nemaz nešķita augstprātīga…

Kītss piespieda plaukstu pie pieres. Pēkšņi telpa sāka griezties. Ar otru roku viņš pieturējās pie krēsla, baidīdamies, ka varētu no tā izkrist.

“Vai tev nav kāds šīberis vai kas tamlīdzīgs?” Vinsents jautāja doktorei Vaioletai.

Viņa pamāja ar galvu, piecēlās, izņēma no atvilktnes divus emaljētus nieres formas traukus un pasniedza Kītsam un Platai.

Plata izvēmās pirmā.

Kītsam tas šķita diezgan riebīgi, taču viņš jutās mazliet pārāks. Pārākumam bija īss mūžs, jo pēc desmit sekundēm to pašu darīja arī viņš.

Pasaule griezās, un viņš jutās kā atvarā ierauta niecība.

“Jūsu stāvoklis ir normāls,” Vinsents teica.

Tas nešķita normāli. Kītss atkal sarāvās un šoreiz netrāpīja traukā. Viņš krita uz priekšu. Vinsents viņu noķēra, pirms puisis atsitās pret grīdu.

Renfīlds pienāca tuvāk, lai tāpat palīdzētu Platai, kura rīstīšanās starplaikos lamājās un izklausījās ļoti nelaimīga.

“Mēs tās saucam par dzemdībām,” Vinsents sacīja. Viņa balss bija lietišķa, mierīga, un nelikās, ka viņš gribētu Noasu mierināt, tomēr tas bija jādara. “Tas ir mūsu profesionālais žargons. Jūsu biotu attīstība paātrinās. Tie atdzīvojas. Jūs esat apjukuši, jo atrodaties paši savā ķermenī, bet vienlaikus arī kaut kur citur.”

Kītsa acu priekšā pēkšņi pavērās tumšs, plakans līdzenums.

Zibens uzplaiksnījums.

Zibspuldzes paukšķi. Paukš! Paukš! Paukš!

Zilonis… Sakropļots…

Nē, zirneklis. Veidojās tā kājas. Bet tik liels kā zilonis.

Tas veidojās viņa acu priekšā. Un locījās. It kā tam sāpētu. Tas kliedza ar ekstremitātēm, kas izlocījās un joprojām veidojās, jo nebija mutes, ar ko kliegt.

Spoži zaļas gaismas stari.

Mitras dūmakas strēles.

Un pēkšņi cits skats. Nespodras gaismas uzzibsnī)ums tuvplānā. Vēl viens radījums, tāds pats kā iepriekšējais, saraustītas kustības, kājas ar vēža spīlēm galos.

Tad - “Ak dievs!” Plata iekliedzās. “Es redzēju tā seju!”

Viņa mēģināja pielēkt augšā no savas vietas, bet Ren-fTlds noturēja viņu, uzlicis uz pleciem rokas.

“Biotiem bieži ir baisa līdzība ar cilvēciskās DNS donoru,” doktore Vaioleta sacīja. “Jums aug divi bioti. Jūs redzat vienu no tiem ar otra acīm, kas vēl joprojām tikai veidojas.”

“Labi, labi, es ne…” Kītss ievaidējās, bet domu, ko viņš grasījās izteikt, pulsējošas gaismas uzplaiksnījumā aizslaucīja milzīga zirnekļa tēls. Tas griezās, griezās, un, ak dievs, skatījās ar abiem acu pāriem, redzēja sevi kā pretīgu zirnekli ar nē, nē, nēēēēē! Acis! Zilas acis, tādas pašas kā viņam!

“Tas mēdz būt biedējoši,” Vinsents ierunājās miljoniem kilometru attālumā.

Ko tie ar viņu darīja?

Kītss redzēja savu brāli, pieķēdētu un kliedzošu, un tagad arī viņa galvā mudžēja vājprātīgas vīzijas.

Viņš ievaidējās. Viņam bija vienalga, ka viņš vaid.

Viņam bija vienalga, ka skaļi raud, gaudo kā traks radījums. Gaudo. Kā viņa nabaga jukušais brālis.

Vinsentu māca nelabums. Viņš rīkojās nelietīgi. Viņi nebija sagatavoti. Nebija vingrinājušies. Viņš vismaz bija redzējis filmas un mikroattēlus. Viņam parādīja, kas gaidāms. Nejūtīgais nelietis Kaligula, jā, taču vienalga parādīja. Vismaz labāk nekā murgi, ko pieredzēja Kītss un Plata.

Šie abi saspringušie, kliedzošie, šņukstošie pusaudži visu uzņēma vienā mulsinošā, šausmīgā juceklī.

Viņš ne tikai bija iemetis viņus abus baseina dziļajā galā un pavēlējis peldēt. Viņš bija iemetis viņus okeānā un pavēlējis aizbēgt no haizivīm.

Viņš aizvēra acis, un pēkšņi uzjundīja atmiņas. Briesmīgais nelabums. Sajūta, ka kāds izrauj no realitātes, it kā ļauna dieva roka būtu pasniegusies un izrāvusi viņu no laika un telpas audekla.

Un viņiem joprojām nebija ne jausmas. Ne jausmas. Viņi nesaprata, ka šīs pārvērtības ir neatgriezeniskas. Nesaprata, ka tikko ieķīlājuši savu veselo saprātu. Savu dzīvību.

Bet Līram viņi bija vajadzīgi. Līram bija taisnība. Parastajai pieklājībai nebija laika. Lūdzu, bērni, sveicināti trakomājā.

Pagaidiet vien, kad šie pirmo reizi ieraudzīs ādas ērcīti. Pagaidiet, kad pirmo reizi ieraudzīs putekļu ērci. Pagaidiet, kad ieraudzīs asinsķermenīšus šaudāmies apkārt kā lidojošos šķīvīšus.

Pagaidiet vien, kad abi skatīsies ar cita cilvēka acīm.

Un pagaidiet… Vinsents sastinga.

Visu šo laiku VI un V2 bija soļojuši pa Vaioletas redzes nervu.

Kaut kas. Kas tas bija? Viņš bija kaut ko pamanījis - ko tādu, no kā mati saslējās stāvus, kad tos parāva sīciņi mus-kulīši, signalizējot bailes. No kā viņam vajadzēja baidīties?

Viņš lika VI pakāpties atpakaļ.

Piesardzīgi sūtīja V2 uz priekšu.

Ko viņš bija redzējis vai neredzējis?

Re, kur tas bija! Dažas no redzes nerva norautas šūnas. Kāds bija pārāk steidzīgi atvienojies.

Slazds.