BZRK

DIVDESMIT

Nākamās dienas Plata un Kītss trenējās. Šajās dienās viņi neskūpstījās, bet domāja par to, un nemīlējās, bet domāja arī par to.

Neviens nebrīnījās, ka Kītss ātrāk apguva visas biotu gudrības. Vinsents ar abiem saviem ievainotajiem biotiem pavadīja viņu dziļi gaļā un imitēja kaujas. Vinsents viņam mācīja, cik nenozīmīga var būt gravitācija, kā izvairīties no imūnsistēmas reakcijas, kā domāt trijās, nevis divās dimensijās, kā lēkt, durt, griezt, nest ieročus un bēgt, kad vairs citādi nevarēja.

Kad Vinsents bija beidzis mācīt Kītsu, vadību pārņēma Ofēlija un ierādīja, kā pacietīgi vilkt teflona šķiedras un kā no tām vīt grozu ap Platas pulsējošo aneirismu.

Plata nebija brīnumbērns, bet Ņižinskis atzina, ka viņa ir pietiekami prasmīga. Vienā jomā viņa pat pārliecinoši pārspēja Kītsu. Viņa bija dzimusi vērpēja. Plata bez grūtībām iemācījās lasīt hologrāfiskās trīsdimensiju smadzeņu kartes, iedurt zondi un savienot visatstatākās atmiņu saites. Viņa spēja labi izprast redzēto un to izmantot.

Šīs atmiņas Platas prātā parādījās kā video cilpas ii fotogrāfijas. Reizēm bija vairāk vai mazāk abējādi, un tēli neatainoja kaut ko reālu, bet kādu briesmoni vai svēto. Tic bija kvēlojoši, prāta izveidoti stāvi, kas iemiesoja jūtas.

Smadzenēm bija sava pamatveidne ar tādu kā pārskatu, kas vispārīgos vilcienos atainoja, kurām smadzeņu daļām ir kādas funkcijas. Viņa ātri iepazina redzes, dzirdes, ožas un pieskārienu centrus. Zināja, kur atrast centrus, kas vad.i rokas un kājas, roku un kāju pirkstus un runu. Katra cilvēk.i smadzenēs tie bija gandrīz vienādi.

Taču vērpēja galvenais uzdevums bija izveidot savienojumus starp tām smadzeņu daļām, kas parasti nav sa vienotas. Vērpējam bija jāprot atrast attēlu, smaržu, skaņu vai seju un savienot to ar atmiņām, kas izraisītu konkrētas emocijas.

Bauda. Sāpes. Bailes. Naids. Katrai emocijai bija sav;i atrašanās vieta. Vads, kas patiesībā bija par parastu vadu daudz sarežģītāka šķiedra, sūcās no biota pseidosmecem līdzīgi kā zirneklim. Elektroniski signāli, kas citkārt palēnām būtu atraduši ceļu no punkta A uz punktu B caur nei roniem, pārlecot sinapsēm, šajā gadījumā traucās uz priekšu pa vada ātrgaitas šoseju.

“Kāda tam nozīme, ja katru reizi, redzot kādu seju, es kļūstu dusmīga?” viņa jautāja Ņižinskim.

“Pirmajā reizē nekāda lielā. Bet smadzenes pielāgojas un pievieno jaunus slāņus. Ja izveido savienojumu starp kādu seju un, teiksim, iekāri, smadzenes sāk to absorbēt.

Pirmais un varbūt arī nākamie simt savienojumi notiek caur vadu. Taču drīz smadzenes izveido savus nocietinājumus. Dublējuma ceļus. Un ar laiku tu vairs nespēj uzlūkot šo seju, nejūtot arī iekāri.”

“Jūs spējat panākt, ka viens cilvēks iekāro otru?” Ņižinskis pamāja ar galvu. “Mēs spējam panākt, ka viens cilvēks iekāro otru.”

“Tas… Labi, nekas.”

“Tu domā, ka tas ir slikti.”

“Tas ir slikti.”

Ņižinskis pamāja ar galvu. “Jā. Tas ir slikti. Mēs rīkojamies ļoti slikti, mūsuprāt, cēla mērķa vārdā.”

“Un otra puse?”

Viņš saviebās, apliecinādams, ka tā ir taisnība. “Jā, viņi domā tieši tāpat. Ka dara sliktas lietas krietna mērķa vārdā. Vismaz daudzi tā domā.”

“Vai varam izdarīto pēc tam atcelt?”

Ņižinskis padomāja. Viņš piecēlās un sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņš izskatījās nevainojami tīrs un kārtīgs kā allaž. Vienīgais nevainojami kārtīgais objekts visā nožēlojamajā ēkā. “Dažas lietas varam atcelt. Lielāko daļu, ja rīkojamies pareizi. Taču ar laiku kaut ko atcelt kļūst praktiski neiespējami. Lai gan mēs varam uzklāt pilnīgi jaunu savienojumu slāni un izmainīt smadzeņu darbības ceļus.” “Ko jūs darāt ar Aņu Vaioletu?”

Jautājums pārsteidza Ņižinski nesagatavotu, tieši tā, kā viņa bija gribējusi. Viņš veltīja meitenei atzinīgu smaidu.

“Es nezinu. Viņa… Vinsents par viņu ir atbildīgs.”

“Viņš pirmais tika viņai klāt,” Plata teica. “Pareizi? Bet otrai pusei kaut kā izdevās uzminēt viņa nodomus, un viņi gaidīja.”

“Mēs nedomājam, ka viņi satīklojuši viņu, ja tu to gri bi zināt. Viņā vienkārši bija ielaisti nanoboti. Vinsents… mēs… kļuvām pavirši.”

“Bet tagad viņš viņu satīklo, vai ne?”

Ņižinskis teica: “Turpināsim mācības.”

Un viņa mācījās. Plata nosūtīja ziņu Maklēra apsardzes priekšniekam Stemam, ka viņa ir garīgās veselības spa Šveicē, kur viņai palīdz pārvarēt zaudējuma bēdas.

Vai Stems tam ticēja? Droši vien ne. Bet viņa bija Maklēra. Un, kā Stems bija teicis, viņš darīja to, ko Mākleri lika, pat ja tāpēc bija jāizliekas, ka viņš tic meliem.

Reiz pienāks diena, kad viņai būs jātiekas ar juristiem un jānoklausās testaments, un jāatklāj, ka tēvs gatavojies mazticamajai realitātei, kas tagad bija materializējusies: Plata… nē, Sedija … ir viena pasaulē.

Bet Vinsents, protams, zināja, kā to nokārtot. “Pašlaik par to nevajag uztraukties,” viņš bija teicis. “Mūs gaida lielākā kauja šajā karā. Pateicoties Kaligulam un Vilksai. mums viņnakt paveicās un mēs zinām, kas otrai pusei ir padomā. Mums tas ir jānovērš. Mums viņi jāaptur. Pēc tam būs laiks nokārtot tavu nākotni.”

“Man nepatīk, ka manu nākotni uzdod par lielu mozaīku, ko es nedrīkstu redzēt,” Plata sacīja. “Es neesmu stulba

kaza, kas jātur neziņā.”

“Neviens tevi par tādu neuzskata,” Vinsents bija teicis savā nopietnajā, godīgajā balsī. “Bet mēs segmentējam informāciju. Mēs izliekam norobežojumus, lai iespējami samazinātu kaitējumu, ja vienu no mums likvidē, salauž vai pārvilina otrā pusē.”

“Pasaki man vienu. Mēs neesam vienīgie, vai ne? Neesat tikai jūs ar Žinu, Ofēlija, Vilksa, es un Kītss. Mēs neesam tikai seši, vai ne? Septiņi, ieskaitot Kaligulu. Jo tādā gadījumā es tiešām esmu muļķe.”

Vinsents pamāja ar galvu, nopietni apsvērdams jautājumu. “Neesam tikai mēs. Nē. Virs mums ir cilvēki. Līrs. Un ir vēl citas šūniņas. Citās vietās. Dažas drīz ieradīsies, lai palīdzētu mums šajā kaujā.”

Tas Platu nomierināja. Kaut mazliet. Un tonakt viņa gulēja labāk. Labi , viņa sev teica pirms aizmigšanas. Mēs neesam vieni. Es neesmu viena no septiņiem plānprātiņiem. Es esmu viena no, iespējams, simtiem plānprātiņu.

Plata vēlējās, kaut Kītss būtu blakus un viņa varētu to pateikt un sasmīdināt viņu. Kādu brīdi viņa gulēja un iztēlojās viņu aiz pavisam plānas sienas, un prātoja, ko gan viņš dara. Ko domā. Viņa prātoja, vai tad, kad skatīja Platu gara acīm, viņš redzēja izspiedušos aneirismu dziļi viņas smadzenēs un juta vienlaikus žēlumu un riebumu.

Vai viņš domāja par viņas lūpām kā par sārtām un maigām makro pasaulē vai kā nanoredzes rādīto tējas krāsas pergamentu?

Viņa prātoja, vai viņš zina, kādā krāsā viņai ir acis. Viņa zināja, kādā krāsā ir viņa acis. Pat redzējusi nano patiesību, viņa uzskatīja, ka viņa acis ir zilas, zilas, zilas…

Nekad mūžā Sedija nebija tik daudz domājusi par kādu puisi. Patiesībā, ja saskaitītu laiku, ko viņa pavadījusi, domājot par visiem zēniem līdz šim, tad tas būtu ievērojami mazāks, nekā viņa pavadīja, domājot par Kītsu tikai vienu nakti.

Analizējot šo faktu, tas nešķita loģiski. Kītss ne tuvu nebija visskaistākais puisis. Sedija bija tikusies ar ļoti pievilcīgiem jaunekļiem. Un tomēr, atceroties viņus, šķirstot viņus kā iTunes dziesmu sarakstu, tagad viņa negribēja līdzās nevienu no viņiem. Viņa negribēja, lai kāds no viņiem klauvē pie durvīm. Ne tā, kā gribēja, lai pieklauvē Kītss, un tūliņ pat.

Tu esi sagājusi galīgā sviestā , viņa sev atgādināja. Tu esi izgājusi cauri ellei. Esi zaudējusi tēvu un brāli, un gandrīz pati gāji bojā. Tu redzēji, kā sadeg cilvēki. Tevi ievainoja. Kāds līda tavās smadzenēs. Tevi sasaistīja ar taviem pretīgajiem, nāvīgajiem, baisajiem, kukaiņveidīga-jiem bērniem.

Tu sašāvi cilvēku un skatījies, kā viņš asiņo.

Un tu devies tur, kur bijuši tikai daži cilvēki. Tu redzēji to, kas nevienam nebūtu jāredz.

Tu esi bijusi dziļi gaļā.

Zēns no blakus istabas pusi dienas pavada tavās smadzenēs, kur no teflona niedrēm auž grozu, lai tu nenomirtu.

Tas nevar novest pie prātīga, izsvērta lēmuma. Tas var novest tikai pie sasteigtiem, muļķīgiem, izmisīgiem un uzmanību paģērošiem lēmumiem. Visas šīs sāpes un nāve, un bailes rada nepieciešamību, lai tevi apskauj un izceļ no tā visa. Tas noved pie fantāzijām par Kītsu un viņa rokām, un lūpām, un ķermeni.

Vai viņš domāja to pašu par viņu? Pašlaik, šajā brīdī.

Viņa spēja iztēloties attēlus un fantāzijas viņa prātā. Galu galā viņš taču bija zēns, tāpēc, jā, viņš domāja par viņu. Savā specifiskā veidā, protams. Un tas nekas, ja vien… lai ko viņš par viņu domātu, lai kā viņa izskatītos, lai ko viņš iztēlotos viņu darām, ja vien tam nebija nekāda sakara ar bīstamajiem mutantkukaiņiem ar cilvēka acīm tur…

Soļi. Skaļi. Neiederīgi naktī.

Skaļš klauvējiens, patiesībā durvju dauzīšana.

“Augšā. Ātri. Celies un ģērbies!”

Viņa pazina šo balsi. Kaligula.

Viņa izvēlās no gultas, aizstreipuļoja līdz drēbēm, drebošām rokām apģērbās un izgāja gaitenī. Kītss jau bija priekšā.

“Kas noticis?”

Viņš apjucis neziņā nogrozīja galvu. Koptelpā viņi atrada Vinsentu un Vilkšu. Aņa Vaioleta sēdēja kaktā. Rāma, sagurusi, sarāvusies.

Kaligula jautāja: “Vai visi ir klāt?”

Vinsents atbildēja: “Ofēlija ciemojas pie ģimenes. Žins izklaidējas.”

Kaligula nosmikņaja. “Ja, viņš ir īsts uzdzīvotājs, vai ne?”

“Kas noticis?” Vinsents nepacietīgi jautāja. Plata ievēroja, ka viņš cenšas neskatīties uz Aņu. Un viņa ievēroja, ka Aņai mazliet izsmērējusies lūpu krāsa un mazliet krāsas palicis uz Vinsenta vaiga.

“Tikko noticis uzbrukums Pekinas šūniņai,” Kaligula sacīja. “Divi izglābušies, visi pārējie miruši. Deli šūniņa tik tikko izglābusies no vienības, kas viņus vajāja, un tur ir trīs bojāgājušie. Ārmstrongs mums taisās uzbrukt. Mēģinās mūs likvidēt pirms lielā notikuma.”

“Vai viņi zina šo adresi?” Vinsents prasīja. Viņš stāvēja kājās. Viņš bija kļuvis ļoti nopietns.

“Negaidīsim, lai to noskaidrotu,” Kaligula teica. “Paķeriet līdzi savus kukaiņus, visu pārējo atstājiet. Dodu jums divas minūtes.”

“Ņemiet visi savus biotus,” Vinsents pavēlēja.

Plata un Kītss kopā ar Vilkšu metās uz augšstāva laboratoriju.

“Ņemiet visas silītes,” Vinsents kliedza nopakaļ.

Pagāja nevis divas, bet drīzāk piecas minūtes, līdz viņi bija gatavi. Platas apdullušie bioti ierāpoja drošībā viņas pašas ausī. Tie soļoja cauri ziedputekšņiem un putekļiem un apkārt niecīgām spalviņām, kas izskatījās pēc bambusiem.

Viņai kabatā bija silīte ar abiem snaudošajiem Ofelijas biotiem.

“Tās bija vairāk nekā divas minūtes,” Kaligula sausi sacīja. “Mēs nezinām, kas mūs gaida ārā. Man ir mašīna. Bet mēs nezinām. Tāpēc ņem.” Viņš iedeva Platai pistoli. “Iepriekšējā reizē tu ar tādu prati apieties.”

“Es negribu…”

“Man pie kājas, ko tu gribi,” Kaligula noteica. Viņš pamanīja ieroci Vinsentam rokā. “Pirmais noteikums: neviens nedrīkst nejauši nošaut mani. Es to ņemšu ļaunā.”

Tomēr izrādījās, ka ārā Ņujorkas naktī viņus negaidīja “Spēcīgās Amerikas” TND. Viņi saspiedās gara, melna limuzīna aizmugurējā sēdeklī un brauca laukā no pilsētas Longailendas virzienā.

Kaligula sēdēja priekšā blakus šoferim. Vinsents pieklauvēja pie stikla, kas atdalīja salonu no kabīnes, un teica viņam: “Es sazinājos ar Ofēliju. Aizbrauksim viņai pakaļ?”

Kaligula to apsvēra. Tā kā cepuri viņš mašīnā bija noņēmis, Sedija redzēja, ka garie mati aug tikai galvas sānos un pliko galvvidu sadala bāla, robaina rēta no pakauša līdz pierei.

“Vai viņai ir mašīna?” Kaligula jautāja.

“Jā.”

“Tad saki, lai izbrauc uz tuvākās šosejas. Nav svarīgi, kurā virzienā. Saki, lai brauc un neapstājas, līdz mēs viņu panāksim.”

“Tev nav neviena, kas varētu aizbraukt viņai pakaļ?” Vinsents jautāja.

Kaligula pagriezās. Skeptisks smaids. “Es neesmu seriāla

Hawaii 5-0 aģents, Vinsent. Nevaru aizsūtīt Deniju ar patruļmašīnu. Vai smukulītis ir devis kādu ziņu?”

Vinsents strupi papurināja galvu. Sadalošais stikls atkal pacēlās.

“Nu, vai tev ir jautri?” Vilksa jautāja Kītsam.

Viņš izspieda vārgu smaidu. Pēc tam pagrieza galvu un skatījās laukā pa logu. Viņi brauca cauri tumšajai Brukli-nai.

Neviens, izņemot Vilkšu, negribēja runāt.

“Vai vēl kāds ir izsalcis? Virtuļu pārdotavas ir vaļā. Varētu nopirkt duci dažādu virtuļu.”

Neviens neatbildēja.

“Rauga virtuļus, nevis no kūku mīklas,” Vilksa precizēja. “Man negaršo virtuļi no kūku mīklas, lai gan ēstu arī tos. Taču virtuļiem no kūku mīklas caurums vienmēr ir galīgi sarāvies. Es uzskatu, ka virtulījābūt kārtīgam caurumam.”

Viņa ļāva šai informācijai nogulsnēties un smaidīdama skatījās uz Kītsu. Tad teica: “Man patīk bāzt caurumā mēli.”

Kītss izskatījās mazliet uztraucies.

“Un tev, zilacīt?” Vilksa nevainīgi jautāja. “Vai tev patīk bāzt caurumā mēli?”

“Es neesmu izsalcis,” Kītss izvairīgi sacīja.

Vilksa teatrāli samirkšķināja acis, tēlodama aizkavētu reakciju. “Vai taisnība, Plata? Domāju, ka nu jau pazīsti viņu pietiekami labi, lai zinātu, vai viņam patīk bāzt…”

“Vilksa,” Vinsents gurdi novilka.

“Kas ir? Ja nepatīk, es labprāt viņam to iemācīšu,” viņa noteica un iesmēja savu dīvaino he-he-he smieklu, uzjautrinādama pati sevi. Pēc tam viņa skatījās laukā pa logu un ar aso īkšķa nagu urbās sev rokā. Tad izvēlējās citu vietu un atkārtoja darbību. Un vēlreiz.

Plata ieskatījās Kītsam acīs un saprata, ka viņš arī to ir pamanījis.

Katrs sadzīvoja ar bailēm citādi. Aņa Vaioleta bija burtiski ierāvusies atsevišķā telpā, vispār nelikdamās ne zinis par pārējiem. Vinsents ar neizteiksmīgu seju un spīdošām acīm bungāja pa telefonu, un viņa lūpu kaktiņi bija noslīdējuši vēl zemāk nekā parasti.

“Vai vēl ilgi brauksim?” Kītss jautāja Vinsentam.

“Vismaz stundu,” Vinsents atbildēja. “Ja vari pagulēt, guli.”

Kītss pamāja ar galvu un aizvēra acis.

Plata neticēja, ka viņš tiešām vēlas gulēt. Viņa domāja, ka Kītss īstenībā neguļ, līdz viņš sāka klusi krākt. Pirmā reakcija bija sašutums, ka viņš spēj gulēt tādā brīdī.

“Man tavs puisis patīk,” Vilksa sacīja.

“Viņš nav… vienalga,” Plata klusi piebilda. “Tev ir? Puisis, es domāju.”

“Nav,” Vilksa atteica. “Bija viens čalis, ar kuru es reizēm pasvīdu kādu stundiņu. Tas bija tikai sekss. Mierinājums. Nevis mīlestība. Tas ir beidzies.”

“Kas notika?”

“Viņu nošāva. Viņš laikam…” Vilksai aizžņaudzās balss, un viņa dusmīgi purināja galvu. “Viņš laikam noasiņoja. Jo viena stulba maita nodeva viņu dvīņiem Ārm-strongiem.”

Viņa neslēptā naidā skatījās uz Aņu. Un Sedija šokēta novērsās, jo visu saprata. Renfīlds un Vilksa? Nevar būt. Augstprātīgais, jaunais aristokrāts un tetovētā, skarbā meiča?

Mierinājums. Kāds, kam pieskarties, kad uzmācas nakts un bailes.

Vilksa atkal ieurba nagu rokā, un šoreiz izsprāga asinis.

Ofēlija brauca pa 84. starpštatu šoseju starp Voterbe-riju un Hārtfordu. Uz blakus sēdekļa gulēja ierocis. Divi viņas bioti, neko nedarīdami, sēdēja viņas smadzenēs. Atlika vienīgi cerēt, ka kāds parūpējies par abiem pārējiem “bērniem”.

Atlika cerēt, ka vectēva mājai, no kuras viņa nupat bija aizbraukusi, par lielu pārsteigumu un bažām vectēvam, neviens neuzbruks.

Atlika cerēt, ka Vinsentam un pārējiem nekas nekaiš.

Atlika cerēt, ka mašīna, kas piebrauca blakus, nesagādās nepatikšanas. Viņa neloloja ilūzijas, ka varētu uzvarēt apšaudē pret pilnu mašīnu TND.

“Na hanyate hanyamane sarire ,” Ofēlija teica. Aptuvenā tulkojumā tas nozīmēja, ka apziņa ir mūžīga un ķermeņa nāve to nevar iznīcināt.

Ārkārtīgi izglītotiem cilvēkiem tas, protams, sniedza mierinājumu. Ofēlija nejutās tik izglītota. Tāpēc viņa juta saltas bailes.

Ņižinskis bija pamatīgi dejojis un pamatīgi dzēris, un tagad centās izvēlēties vienu no trim puišiem, kas bija nopietni mēģinājuši viņu savaldzināt. Tiem trim, kurus bija vērts izvēlēties. Vēl vairāki bija mēģinājuši sist kanti, vairāki puisīši, lāči, muskuļotie kucēni. Bet neviens neatbilda viņa gaumei.

Ņižinskim patika puiši ar asumiņu. Bīstamie. Panki. Anarhisti. Homohuligāni.

Viņš ieskatījās savā BlackBerry, bet atcerējās, ka izlādējusies baterija. Tā bija jāmaina, jo vairs neturēja tik ilgi kā agrāk. Labi, vienu nakti BZRK bez viņa iztiks.

Atgriezīsimies pie iespējām. Viens bija pie bāra, otrs dejoja, bet trešais krita, jo viņam saļima kājas. Sēdēdams uz grīdas starp ceļiem un pēdām, viņš skrāpēja krūtis, kad Ņižinskim gar ausi aizsvilpa divi elektrošoka pistoles žuburi.

Mūzika bija vairāk nekā pietiekami skaļa, lai noslāpētu tirkšķi. Velns, no kurienes? Ņižinskis instinktīvi sarāvās un apcirtās riņķī kā parodijā par čali, kurš mēģina tēlot nindzju.

Kaut kas stipri iezvēla pa pakausi. Pietiekami stipri, lai viņš aizstreipuļotu uz priekšu. Ne pārāk liela, parasta sieviete, pēc izskata kā priekšpilsētas mājsaimniece, soļoja cauri

dejotājiem, kas, pamanījuši viņai rokā ieroci, strauji atkāpās.

Ņižinskis bija noreibis. Viņš vēl nejuta sāpes, tikai spēcīgā sitiena atbalsi. Nūja vai velnišķīgi liela dūre. Viņš bija apdullis. Un nespēja neko aptvert.

Viņš atspiedās pret bāru, pa ceļam apgāzdams krēslu. Divi ļoti skarba paskata motociklisti steidzās pie blondās sievietes. Ar skatienu, kas it kā brīdināja “es jūsu vietā tā nedarītu”, viņa pavērsa pret viņiem ieroci.

Mūzika apklusa. Tagad Ņižinskis dzirdēja kliedzienus un bļāvienus, un balsis, kas mudināja izsaukt policiju.

“Mani sauc Šugera,” sieviete teica Ņižinskim. Viņa piespieda pistoles stobru viņam pie deniņiem. “Ja tu man kaut piedursies, izšķaidīšu tev galvu. Es negribu, lai tavi kukaiņi lodā pa manām smadzenēm. Tagad ej.”

Viņš gāja. Streipuļoja. Laukā pa sētas durvīm. Un viņam atkal iezvēla ar nūju pa skaustu. Sitiens bija spēcīgs un būtu nogāzis viņu bezsamaņā. Tā nenotika, bet viņš saskatīja iespēju un saļima, aizvēris acis un nokāris galvu.

Rupjas rokas sagrāba viņu zem padusēm un iemeta mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Viņu saslēdza rokudzelžos.

“Viņam tiešām ir droši pieskarties?”

“Kamēr viņš ir bezsamaņā, neko ar saviem biotiem nevar izdarīt.” Šugera sēdēja priekšējā sēdeklī. Ņižinskis turēja acis ciet. Galva uz krūtīm. Viņš izlīdzināja elpu. Lai nebūtu nekādu samaņas pazīmju.

“Esmu viņu agrāk kaut kur redzējis,” viens no vīriešiem teica.

“Uz plakātiem,” Šugera atbildēja. “Viņš ir minerālūdens Mountain Dew Extra modelis.”

“Ei, jā! Velns par stenderi! Limonādes čalis! Oho!”

Ņižinska bioti jau bija ceļā. Tie izlīda no viņa acs un traucās lejā pa vaigu. Viena smadzeņu daļa domāja: manam pūderim ir interesantas krāsas. Visdrīzāk tas bija visparastākais talks, lai gan tam bija dārgs zīmola nosaukums. Tas bija savādi līdzīgs vizlas plāksnēm. Robaini un neregulāri veidojumi. Viņa bioti rāpās pa dīvaini asiem laukakmeņiem piebārstītu ainavu.

Varbūt nākamreiz jāiztiek bez pūdera.

Mašīna traucās naktī. Bioti virzījās pa viņa ādu uz lūpām. Tas būs grūtākais. Galva bija galīgi dulla, jo sāpes sprandā un galvā pieņēmās spēkā. Bija nodarīti bojājumi ādai, muskuļiem un kaulam.

Ak jā, sāpes. Ak jā, ak velns. Neizrādi tās, Šein, neizrādi nekādas samaņas pazīmes.

Bioti rāpās pāri augšlūpai. Un atkal viņš nožēloja, ka uzklājis ķēpīgo lūpu spīdumu. Tas bija lipīgs un kavēja viņa puišus. Bet nu jau viņi bija sasnieguši robežu starp ādu un gļotādu.

Tālāk mēle.

Reiz agrāk viņš jau nano vidē bija redzējis mēli. Tas nebija viņa mīļākais skats. Uzmanīgi, lēnām viņš izbāza mēles galiņu tā, lai tas pieskartos lūpai.

Biotu acīm viņš redzēja, kā no debesīm nolaižas tumšs veidojums.

Iztēlojieties cieši blakus soļojošu, kapucēs ģērbtu vīru armiju. Viņi ir tik tuvu kopā, ka kapuces gandrīz saskaras. Un pašas kapuces ir rozā. Ar smailiem galiem. Vaskainas rozā miesas konusi.

Iztēlojieties, ka starp šiem cieši blakus saliktajiem vas-kaini rozā konusiem ir kaut kas līdzīgs sīciņām putuplasta nūdelēm, kas līdzīgas pludiņiem, ko izmanto baseinā. Bet gar šīm caurulītēm ir pērlīšu virtenes. Treknās otrdienas karnevāls ciešajās kapučainu kukluksklaniešu rindās.

Šīs nūdeles un pērlītes ir baktērijas, kas dzīvo uz mēles.

Ņižinskim bija pamatīgi jāsaņemas, lai sūtītu savus bio-tus lēcienā pretim svešādajai ainavai.

Iedūra skaudra sāpe, un Ņižinskis nespēja apvaldīt vaidu.

Viņš aši ievilka mēli mutē, un biotus apšļāca perlamutra siekalu šalts. Mēles sānu malas pacēlās uz augšu, izliecot ainavu.

“Viņš atguvis samaņu!”

“Pielūko, lai viņš tev nepieskaras!”

Ņižinskis ievilka elpu un spļāva. Viesuļvētras spēks pacēla gaisā siekalas un biotus kopā ar tām.

Spļāviens aizlidoja divarpus pēdas no Ņižinska izstieptajām lūpām līdz Šugeras iestīvinātajiem, blondajiem matiem.

Viņš juta, kā bioti piezemējas, it kā paša kājas amortizētu triecienu.

“Nē!” Šugera iekliedzās. Viņa sāka sist sev pa pakausi.

Būtībā sitieni tieši palīdzēja. Garie, raupjie matu koki

piespiedās ciešāk galvas ādai.

“Ko tu izdarīji?” viņa prasīja, nikni pagriezdamās pret Ņižinski.

“Tev trāpīja?” viens no rīkļurāvējiem iekliedzās.

Ņižinskis zināja, ka gudrs gājiens, kas nodrošinātu uzvaru, būtu viņu turpat uz vietas nošaut. Bet viņi to neizdarīja. Tātad kaut kas viņus atturēja.

Viņa nāve tiem nebija vajadzīga; viņiem padomā bija kas cits, un šī informācija deva viņam varu.

Ņižinska bioti skrēja pa nobirušajām lapām uz Šugeras skalpa, spraucoties cauri tādai kā bērzu birzij.

Ausis, acis, deguns. Pa kuru ceļu? Deguns bija visvieglākais ceļš, jo tas bija vistaisnākais, bet arī visbīstamākais -šķavas varētu izrādīties nāvīgas. Un Šugera tiešām pūlējās izspiest šķavas, izmisīgi pūšot caur degunu gaisu.

“Piestāj. Piestāj!” viņa sauca un norādīja uz diennakts aptieku. “Aptieka! Tu. Ej. Un nopērc… insekticīdu. Un Purelle dezinfekcijas šķidrumu. Un vates kociņus. Ātri!”

Viņa joprojām pliķēja galvu, un mežā valdīja ārkārtīgi neparasti laikapstākļi - koki gāzās, pieplaka un atkal šāvās gaisā. Tad viņa ar nagiem sāka skrāpēt galvas ādu.

Tas bija bīstami.

Ņižinskis neļāva saviem biotiem izklīst. Viņš gribēja saglabāt vienu skata punktu.

Koki pašķīrās, un pēkšņi neiedomājamā ātrumā pretī traucās nags. Šugerai bija vidēji gari nagi, tāpēc poraino galvas ādu plēsa tikai nags, nevis pirksta gals.

Nags bija šķautņainu, atmirušu šūnu mūris. Šīs pārslas kopā saturēja keratīna rupjā līme, un to sedza caurspīdīgas nagu lakas kārta, kas, no viņa skata punkta raugoties, šķita tik bieza kā ledus.

Naga mala bija kā briesmīgs arkls. Traukdamies pretī abiem biotiem, tas uzplēsa atmirušās, zemē sabirušās ādas šūnas. Lēciens pa labi! Masīvais arkls aizdārdēja garām. Bet nu jau viņa kasīja galvu kā vājprātīga. Nagi ārdīja galvas virsmu, atstādami asiņojošas vagas, kurās milzīgās ķetnas atstāja uzplēstas plēksnes.

Ņižinskis priekšā ieraudzīja klajumu - līniju, kur beidzas mati. Seju viņa vēl nebija sākusi kasīt, vismaz pagaidām, tāpēc N1 un N2 lēkšoja uz priekšu cauri pēdējiem matiem un izskrēja uz pieres.

Tad - kāda veiksme!

Milzīga sviedru lāse - desmitreiz augstāka par viņa biotiem, cunami, milzīga, šķidra pērle, kas saturēja tikpat daudz ūdens kā vesels peldbaseins. Tā izspiedās uz ādas un atstaroja mašīnas paneļa gaismu. Sviedru lāse balansēja un trīsuļoja kā vīnoga bez ādas vai kā ar ūdeni pildīts balons.

Tā ripos. Un tad kustēsies ātrāk par jebkuru biotu.

Ņižinskis trenca savus biotus uz sviedru lāsi, bet jau bija parādījusies otrā sviedru lāse. Tā ietrieksies pirmajā, un abas saplūdīs kopā, un tad… gandrīz par vēlu!

N1 un N2 lēca, triecās pret ūdens masu tieši tajā brīdī, kad virsmas spriegums pārtrūka un lāse aiztraucās Šugeras acs virzienā kā kalnu upe.

Bioti griezās kā zeķes centrifūgā.

“Atslēdz viņu!” Šugera bļāva, novēloti saprazdama, ka tā ir vienīgā pareizā rīcība.

Pret Ņižinska galvu triecās pistoles spals, un ar pēdējo dziestošās apziņas kripatu viņš redzēja, ka sviedru vilnis izrauj biotus cauri skropstām un iemet acs pazīstami nomierinošajā vidē.

Viņa samirkšķināja acis, un viņš ieslīga bezsamaņā un drošībā.