BZRK

DEVIŅI

Sedijai joprojām sāpēja roka. Tagad tā arī niezēja. Un bija noberzta. Kopš to sadragāja, pagājušas piecas dienas,

un roku joprojām nevarēja izmantot. Taču dzīšanas process jau bija daudz tālāk nekā jebkuram citam šādā situācijā.

Maklēra uzņēmuma klīnikas mediķiem bija tādas iespē-jas, par kādām citi pat nesapņoja. Personāls zināja, kā izmantot ārstnieciskos biotus. Trīs bioti gandrīz nekavējoties bija ķērušies pie lauzto kaulu atjaunošanas un stiepa pūslī-šus cilmes šūnām, kuras injicēja tuvu diviem lielākajiem lūzumiem.

Pēc tam biotus izņēma un uzpildīja ar otro, un tad ar trešo kārtu. Vēlāk viņi transportēja titāna šķiedras un no-veidoja tās mikroskopiskajās spraugās starp abām lūzuma pusēm kā armatūru cementā. Tālāk bioti ķērās pie apnicīgākā uzdevuma - nogādāt līdz lūzuma vietai pūslīšus ar šķidrumu, kas līdzinājās superlīmei. Ar to nostiprināja lūzumu, lai titāna šķiedras vieglāk apaugtu ar kaulu un tiktu novērsti turpmāki mikrolūzumi.

Pēc dažām dienām Sedijas roka darbosies kā iepriekš.

Pēc divām nedēļām tā būs stiprāka nekā bija pirms tam.

Medicīnisko biotu vadītāji sēdēja atpūtas krēslos atsevišķās telpās, lai nekas nenovērstu viņu uzmanību un lai izvairītos no stresa, kaut arī viņi strādāja tikai trīs stundas no vietas.

Stress. Šķiet, tas nāca komplektā ar vecumu. Tāds bija sākotnējais secinājums - jo neelastīgāks kļuva prāts, jo grūtāk tam bija sagremot nano pasaules neparastumu. īsāk sakot, uzturēšanās gaļā uzdzina cilvēkiem šermuļus.

Ja Sedija būtu palikusi klīnikā, viņi ķertos klāt viņas smadzenēm. Turpinātu to, ko reiz bija darījis viņas tēvs. Gādātu, lai viņa dzīvo.

Bet tagad Sedija vairs nebija Ņūdžersijas kompleksā. Viņa bija lūgusi Stemam ļaut iet, un, izteicis dažus pieklājīgus iebildumus, viņš to arī ļāva.

Sedija lika Maklēru šoferim izlaist viņu pie ģimenes dzīvokļa Parka avēnijā, bet iegāja iekšā tikai tādēļ, lai pārģērbtos un sakravātu nelielu somu.

Viņa bija saņēmusi ziņu no Vinsenta.

Tāpēc tagad meitene stāvēja uz Medisona avēnijas un 26. ielas stūra. Tas nebija ne eksotiskākais, ne interesantākais Ņujorkas ielu stūris. Tur bija neliels skvērs, ko sauca par Medisonskvēra parku, lai gan neko daudz pēc parka tas neizskatījās. Taču tā bija vieta, kur varēja uzturēties pat nakts vidū, pārāk nebaidoties par savu drošību.

Viņa gaidīja viena, sejas apakšējo trešdaļu ievīstījusi šallē, bet matus sedza cepure.

Apritē nebija pārāk daudz Sedijas fotogrāfiju - Goog/e izmeta tikai trīs. Ja arī viņa bija slavena, tad tikai bēdl-g.i slavena. Vienīgā Maklēra, kas vēl palikusi dzīva. Po-ten-ciālais plašsaziņas līdzekļu uzmanības upuris, jo visi joprojām trakoja par traģēdiju stadionā. Viņa gribēja, lai neviens viņu nepazīst. Un nepazītu arī. Ne jau tukšā par-kā, kur viņa bija tinusies garaiņu mutulī, kas spiedās cauri šallei.

Viņai bija auksti, un smeldza salauztā roka, un vēja dēļ asaroja acis. Sedija stāvēja, vienu roku iebāzusi dziļi mēteļa kabatā, bet otra bija iekārta kaklā un sala, jo meitene bija aizmirsusi cimdus.

Pienāca puisis. Izskatīgs. Nē, pat ļoti pievilcīgs un vecāks nekā viņa - varbūt astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs. Garš, slaids un tumsnējs, taču deguns, mute, piere un sejas izteiksme nevēstīja vis “esmu cēlies no spāņu ugunsdzēsējiem”, bet gan “esmu cēlies no ļaudīm, kuri sensenos laikos staltos zirgos bradāja zemniekus”.

Viņš pienāca klāt. Pacēla uz augšu vienu uzaci, šķietami vīlies palūkojās lejup uz viņu un jautāja: “Tu esi Vinsenta draudzene?”

Sedija uzreiz izjuta pret viņu nepatiku. Ne tādu nepatiku, kas vēlāk varētu pārvērsties valdzinājumā. Nē, drīzāk nepatiku, kas piepūloties varētu nepāraugt nicinājumā un palikt tikai nepatika.

Šis puisis bija Luiss Aragons - vidējais no trim spāņu nekustamo īpašumu aģenta dēliem. Viņa tēvs agrāk bija sa-

triecoši bagāts, bet tagad bija tikai bagāts. Taču Luiss bija mainījis vārdu, un tagad viņu sauca Renfīlds.

“Jā, laikam,” Sedija atbildēja.

“Nāc līdzi,” Renfīlds teica.

Viņa pat nepakustējās, kad puisis apcirtās uz papēža un devās prom. Viņš bija paspēris savus piecpadsmit soļus, līdz attapās, ka iet viens. Divreiz ātrāk viņš bija atpakaļ. Nepārprotami jauneklī cīnījās apjukums ar dusmām.

“Paklau,” Sedija teica, “es neklausu pavēlēm. Reizēm es paklausu lūgumiem.”

Renfīlds samirkšķināja acis. Viņš saslējās un pakāpās atpakaļ, pārvēršot garo, taisno degunu tēmēšanas ierīcē un nofokusējot skatienu uz viņu.

“Tev ir mašīna? Vai arī mēs iesim kājām?” Sedija noprasīja.

Puiša skatiens instinktīvi pievērsās melnam Audi A8, kas tukšgaitā kūpināja izplūdes dūmus. Sedija sāka iet. Puisis pielika soli, lai turētos līdzi.

“Kā tevi sauc?” Sedija jautāja.

“Tev jāsauc mani par Renfīldu. Mašīnā tev aizsies acis. Un tu nedrīkstēsi noņemt apsēju. Ja atteiksies, paliksi šeit. Tas nav ierosinājums, bet fakts.”

Viņš runāja ar akcentu. Jā. Skaidri izkopts zemnieku bradātāja akcents. Skaņu r vārdā Renfīlds viņš bija izrunājis cieti. Taču viņa nespēja noteikt, kur šāds akcents radies. Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņš nav dzimis Amerikā.

Sedijai ļoti gribējās viņu pasūtīt. Viņa nebija ne labā,

ne pacietīgā omā. Viņa bija mērojusi tālu ceļu no šausmām līdz zaudējumam, līdz sāpēm, līdz šim parkam un šim iedomīgajam nāpslim. Ja Renfīlds būtu uz viņu paskatījies, tad viņas skatienā ieraudzītu to visu kopā ar neslēptu vēlējumu iet ieskrieties.

Šoferis livrejā izkāpa no mašīnas, lai atvērtu durvis. Se-dija pasteidzās pirmā, uzsmaidīja viņam un ielēca mašīnā.

Pēc divdesmit tumšām minūtēm auto apstājās, dzinējs tika izslēgts, apsējs noņemts, un viņas skatienam pavērās grafīti uzraksts “Miskaste”. Viņa atradās šaurā šķērsielas gagalmā, kur varēja iespiest tikai pāris noplukušu automašīnu.

Viņa ļāva šoferim atvērt durvis. Izkāpa ārā. Joprojām sals. Joprojām Ņujorka. Nokvēpuši sarkani ķieģeļi, sarūsējušas dzelzs ugunsdzēsības kāpnes visapkārt un virs galvas un kārtīgi nostāvējušos atkritumu smaka.

Renfīlds rakstīja telefonā īsziņu.

“Kur mēs esam?” Sedija prasīja.

Renfīlds neatbildēja. Atvērās kādas durvis uz telpu, kurā nebija pārāk daudz gaismas. “Nāc,” viņš teica.

Sedija sekoja Renfīldam siltumā. Durvis aizvērās. Kāds stāvēja Sedijai aiz muguras, un viņai uz skausta parādījās zosāda.

Atvērās otras durvis, un viņa iegāja spoži apgaismotā telpā ar baltām sienām. Tā nebija lielāka par iebūvētu garderobi. Renfflda līdzās vairs nebija. Tagad viņa bija pilnīgi viena. Sienā bija redzamas nerūsējoša tērauda bīdāmās durvis.

“Laipni lūdzu,” teica balss bez ķermeņa. “Diemžēl nākamā stunda tev nebūs pārāk patīkama. Bet tas ir nepieciešams.”

Noass dzeltenā taksometrā brauca no Kenedija lidostas uz kādu vietu Manhetenas dienvidos.

Viņš Amerikā bija pirmo reizi. Patiesībā viņš vispār nekur ārpus Londonas nebija bijis.

Noass bija noguris un satraukts. Un nobijies. Un prātoja, vai nav kļuvis par smalkas izjokošanas upuri.

Viņam bija iedots iPad ar videoinstruktāžu, ko viņš lidmašīnā bija noskatījies. Tagad prātā šaudījās visādas šausmas. Taču zēns juta arī patīkamu satraukumu. Jo visa viņa dzīve bija skola un noplukusi istabiņa, ne lielāka par skapi, un sajucis varonis brālis, pelēka, izdilusi māte, gandrīz neredzams, sašļucis tēvs un sašļukusi dzīve, kas nesolīja neko vairāk par darbu, ko viņš neieredzēs, un visu to pašu, kas jau bija, mūžīgi mūžos.

Varbūt Noass bija muļķis, jo, neuzdodot jautājumus, piekrita iestāties vājprātīgā organizācijā, lai apturētu vēl vājprātīgāku organizāciju. Bet alternatīva bija vienmuļība, kas maltu viņu, līdz samaltu pavisam.

Tāpēc Alekss bija devies karā. Un, pie velna, kāpēc gan ne? Tieši tā pēc iestāšanās dienestā viņš bija teicis Noasam: “Pie velna, kāpēc gan ne? Strādāt krogā vai birojā un dzīvot tikpat sūdīgi kā mamma un tētis? Pie velna, kāpēc neiestāties armijā?”

Tagad arī Noass bija iestājies. Pie velna, kāpēc gan ne?

Un arī tāpēc, ka kaut kur šajā bezjēdzīgi augstajā pilsētā dzīvoja kāds, kurš sauca sevi par Kukaiņcilvēku. Noass iztēlojās, kā kādudien atkal apciemos Alekšu un teiks viņam: “Es piežmiedzu Kukaiņcilvēku, brāl.”

Noass zināja, ka šāds sapnis ir smieklīgs. Viņš nemēdza sevi muļķot, bet bija skarbs un godīgs. Nekad nemānīja sevi ar tādām muļķībām kā citi zēni - par to, ka izaugs un kļūs par profesionālu sportistu vai uzvarēs “Lielbritānijas zelta talantos”, un ka viņam būs nauda, meitenes un pielī-dēji. "

Noass nemācīsies universitātē un nekļūs par bagātu baņķieri vai ko tamlīdzīgu. Viņam bija lemts, zvaigznēs ierakstīts kā radiovadāmai bumbai strādāt vienmuļu darbu, un būs liels prieks, ja izdosies sasniegt kaut tik daudz.

Viņš bija izturējis Paunda pārbaudi un redzējis alkatīgo mirdzumu Paunda acīs. Pirmo un, iespējams, pēdējo reizi mūžā Noasam bija kaut kas vērtīgs.

Viņam kabatā bija piecsimt skaisti, gludi dolāri - dolāri ar to neskaidri mistisko simbolismu un kompakto formu. Uz papīra strēmeles bija uzrakstīta adrese. Un viņš bija mantojis kaujas uzdevumu.

“Pirmo reizi, puis?” taksists pār plecu uzsauca.

“Pirmo,” Noass atbildēja.

“Es piestāšu pačurāt.” Taksometrs apstājās pie nejēdzīgi spoži apgaismota veikala ar neona alus reklāmām un plakātiem netīrā, aizrestotā skatlogā.

Šoferis izkāpa, atstādams skaitītāju ieslēgtu. Pēc mirkļa taksometra durvis atvērās un sēdeklī blakus Noasam ieslīdēja meitene. Viņa izskatījās ļoti dīvaini un bija ģērbusies postgotu vai humpalu šika stilā. Zem vienas acs viņai bija pilošu liesmu tetovējums. Vaibsti bija tikpat raupji kā jebkurai meitenei, ko Noasam gadījies sastapt savā rajonā. Neapzināti viņš bija gaidījis, ka Ņujorkā visas meitenes būs modeles.

“Šis taksometrs ir aizņemts,” Noass teica. “Mēs neapstājāmies, šoferis tikai…”

“Jā, šoferis paņēma simtnieku un ielaida mani. Viss bija sarunāts, zilacīt. Starp citu, tev acī ir šmucīte .” Meitene cieši paskatījās uz viņu, pasniedzās pāri sēdeklim un ar vienu pirkstu it kā izslaucīja kaut ko viņam no acs.

“Simtnieku?”

“Jā, simtnieku. Simt dolāru banknoti.” Viņa apklusa, acīmredzot gaidīdama vēl kaut ko. “Tu nejautāsi, kas ir

šmucīteT’’

“Domāju, ka drupača vai kaut kas tamlīdzīgs.”

“Tu esi attapīgs, angļu puika.”

Noass sarauca pieri. Meitene nepavisam nešķita draudīga, bet kaitinoša gan, un, tā kā bija mazliet izaicinoši ģērbusies un ļoti tieša, viņš nosprieda, ka viņa varētu būt prostitūta. “Piedod, ka jautāju, bet vai tu esi palaistuve?”

“Tu domā - ielasmeita? Nē-e. Lai gan… ja būtu - cik tu maksātu?” Viņa smaidīja ar vienu lūpu kaktiņu vairāk, ar otru mazāk un izskatījās nedaudz jukusi. Atskanēja viņas smiekli: “He-he.” Tie nebija līksmi, bet drīzāk izklausījās

kā verbāls aizstājējs īstiem smiekliem.

Noass nezināja, ko atbildēt, un meitenes smaids kļuva vēl platāks.

“Atslābsti, angli. Es dzīvojos pa tavu aci un pārbaudu tevi. Meklēju kukaiņus. Domāju, ka esi tīrs. Tevi novēro kopš vakardienas, un vēlāk būs arī vispārējā pārbaude. Es te tikai fiksi apskatos.”

“Jūtos mazliet apjucis,” Noass atzinās.

Šoferis atgriezās, izvairīdamies skatīties uz meiteni, un taksometrs sāka braukt. Meitene pārlaida uzmanīgu skatienu ietvei un tukšajai ielai.

“Tu tikai domā , ka jūties apjucis, angli.” Atkal sardo-niskie nesmiekli. “Drīz vien tu jutīsies tik apjucis, ka pat nesapratīsi, uz kuras planētas atrodies.”

Sedija spožajā gaismā samiedza acis.

“Vinsent?” viņa jautāja. Lai gan balss nelīdzinājās viņa balsij. Tā nebija arī Renfflda balss. Izklausījās, ka tā pieder sievietei, lai gan bija pietiekami zema, lai varētu būt arī zēna balss.

“Man jālūdz tevi izģērbties. Visas drēbes ieliec atverē sienā pa labi no tevis. Pēc tam būs jāstāv nekustīgi, kamēr veiksim skenēšanu.”

“Vinsents mani jau pārbaudīja. Uzlika biotu,” Sedija sacīja.

“Un arī to noņēma, turklāt pagājušas jau vairākas dienas.”

Balss skanēja kaitinoši saprātīgi. Viņai tā nedaudz riebās. Sedija paraustīja plecus un novilka šalli, mēteli un zābakus. Viņa iestūma tos atverē.

“Cik tālu jāizģērbjas, balss bez ķermeņa?”

“Līdz galam, lūdzu.”

“Es ceru, ka pēc tam intemetā neparādīsies bildes, balss bez ķermeņa,” Sedija nomurmināja.

“Vari saukt mani par Ofēliju,” balss teica.

“Tu esi sieviete?”

“Jā,” Ofēlija atbildēja. “Es izslēgšu balss pārveidotāju.” Pēc brīža viņa jautāja: “Vai tā ir labāk?”

Balss vairs nebija bezpersoniska. Tā noteikti bija sievietes balss. “Jā, ir gan. Es nekautrējos, taču šeit ir ļoti neglaimojoša gaisma.”

“Es sāku skenēšanu,” Ofēlija noteica. “Tu redzēsi dažādas krāsas gaismu. Dzirdēsi dažādas skaņas, un dažas no tām būs skaļas. Paliec, kur esi.”

“Labi, Ofēlij.”

Tas turpinājās ilgāk, nekā viņa bija gaidījusi. Pietiekami ilgi, lai kļūtu garlaicīgi. Un pietiekami ilgi, lai tas viņu aizkaitinātu.

Lai gan Sedija nebija snobiska un neizturējās pret cilvēkiem augstprātīgi, viņa bija dzīvojusi vidē, kur nācās pieciest ļoti maz neērtību. Visi nepatīkamie pārdzīvojumi bija saistīti ar medicīnu - diagnostika un pirmie mēģinājumi ārstēt aneirismu, un tas tikai vairoja viņas nepacietību. Turklāt visa šī medicīniskā procedūra šķita tādā kā citpla-

netiešu nolaupīšanas stilā.

Beidzot atkal ieslēdzās baltā gaisma. Viņa saviebās.

“Piedod, man vajadzēja ieslēgt gaismu lēnāk.”

“Un kas notiks tālāk?”

Atvērās durvis. Ienāca jauna sieviete. Mazliet pāri divdesmit. Viņas melnie, garie mati bija sasieti interesantā mezglā, bet brīvie gali nokarājās pār muguru. Āda bija tumša, bet ne no Āfrikas saules. Starp acīm viņai bija tāda

kā sīka safīra rotiņa, bet tā drīzāk izskatījās pēc aplikacijas, nevis pīrsinga. Sievietei bija skaistas acis, bet citādi nekā īpaša. Rokā viņai bija iepirkumu maisiņš ar rokturiem. Sieviete to sniedza Sedijai.

“Tavas drēbes. Uzmanies, dažas varbūt vēl ir karstas. Mēs tās apstrādājām ar mikroviļņiem. Tagad vari apģērbties.”

Ofēlija. Sedijai šis vārds šķita pazīstams. No literatūras. Klasiskās, nevis modernās. Nekādi nedevās rokā, bet gan jau viņa vēlāk to noskaidros Google meklētājā.

“Ar mikroviļņiem?”

“Mikroviļņi nespēj kaitēt biotiem, ar kuriem, cik zinu, esi pazīstama. Bet nanoboti satur nelielu daudzumu metāla, tāpēc tie ir neaizsargāti pret vecās, labās mikroviļņu krāsns iedarbību.”

Sedija sāka ģērbties. “Nanoboti?”

Ofēlija pasmaidīja. Un uzreiz kļuva skaistāka. Tas bija viens no tiem smaidiem, kuri, kā mēdz teikt, “dara telpu gaišāku”. Sedija vēlējās, kaut viņa tā prastu. “Man uzdots tevi sagatavot. Tāpēc atbildēšu uz visiem jautājumiem. Protams, izņemot personiskas dabas jautājumus.”

“Šekspīrs. Lūk, no kurienes nāk vārds OjelijaV ’ Sedija iegrozījās krūšturī.

“Jā,” Ofēlija pamāja ar galvu. “No “Hamleta”. Ofēlija ir viņa jukusī draudzene.” Smaids apdzisa. “Jūtu līdzi par tēva un brāļa zaudējumu.”

“Jā,” Sedija strupi noteica. Līdzjūtību viņai bija diezgan.

“Nanoboti…” Ofēlija iesāka. “Nanotehnoloģijai ir divi atzari: bioloģiskais un mehāniskais. Kafiju?”

Sedija bija apģērbusies. “Viskiju jau laikam nevarēs dabūt!”

Parādījās cits smaids. Tas vairs nebija tāds, kas apgaismo telpu, bet drīzāk gan jautājošs, pētošs. Ofēlija ar smaidu spēja panākt tik daudz!

“Piedod. Jā, esmu nepilngadīga,” Sedija atzinās.

Atkal cits smaids, šoreiz skumjš un rūpju mākts. “Pie mums nešķiro bērnos un pieaugušajos. Bet šķiet, ka viskija mums tiešām nav.”

Sedija ieteicās: “Tas bija mana tēva dzēriens. Viskijs. Viņš teica, ka tas palīdzot viņam dienas beigās atslābināties. Reiz iegāju viņa bibliatorijā - viņš pats šo vārdu izdomāja, jo tur bija gan grāmatas, gan mikroskops un…” Meitene apklusa.

Viņa bija iestūrējusi atmiņās un izjūtās, un nāca virsū nolādētās asaras. Neatceries to visu, viņa sev teica. Neatce-

ries tēti viņa smieklīgajā bibliatorijā, kur viņš ar kristāla glāzi rokā bija atgāzies mūžsenajā ādas krēslā, sacēlis kājas uz galda un sarauktu pieri skatījās uz veco, putekļaino tāfeli, ko klāja nesalasāmi ķeburi.

Sedija toreiz iztraucēja tēta pārdomas. Lai paspēlētu klavieres, kas arī tur atradās. Vai lai parādītu zīmējumu. Vai vienkārši lai nostātos blakus, jo tad viņš sagrāba meitu, viņi pajūkam cīkstējās un beigās viņa ļāva sevi apskaut.

Izšķaidīts pa stadiona betonu. Sadedzis eļļainā ugunī. Un Stouns kopā ar viņu. Viņas pieklājīgais, asprātīgais, maigais brālis.

“Kafija būtu tieši laikā,” Sedija teica.

Ofēlija aizveda viņu uz virtuvi. Tā bija virtuve, kam nebija ne saimnieces, ne saimnieka. Šajā virtuvē vienaldzīgi cilvēki kur pagadās nometa savu tēju, cepumus vai čipsus. Stikla kanna kafijas automātā bija pilna, bet neviens to nekad nebija izmazgājis, iespējams, kopš dienas, kad to iegādājās.

Viņas apsēdās pie apaļa galda. Sedija dzēra melnu kafiju. Ofēlija ar pienu un cukuru. Krūzes bija vienkāršas un neizteiksmīgas, un kafija bija rūgta.

“To sauc par hindi” Ofēlija sacīja. “To, uz ko tu tā skaties.”

“Skaidrs,” Sedija teica. Nebija jēgas noliegt, ka viņa bija blenzusi uz dārgakmeni, kas mirdzēja Ofelijai pierē. “No Indijas, vai ne?”

“Jā. Tas ir kā nodeva tradīcijai un modei. Man to uzdāvināja.”

“Ļoti skaists.”

Izskatījās, ka Ofēlija šaubās par Sedijas vārdu patiesumu. “Tātad. Tu zini par biotiem. Tu zini, ka šo tehnoloģiju izgudroja Grejs Maklērs. Un viņš ļāva mums ar to rīkoties.”

“Kāpēc?”

“Jo mums tā bija vajadzīga,” Ofēlija atbildēja. “Sena vēsture vieno tavu tēti un… ē… Greju Maklēru un dvīņus Ārmstrongus.”

Malks kafijas. “Esmu par viņiem dzirdējusi. Viņi nav gluži veseli, vai ne?”

“Pagaidām tīra.” Tas bija Renfflds, kurš ienāca iekšā, atbīdīja krēslu un apsēdās pāris pēdu tālāk no abām sievietēm.

Šoreiz Ofelijas smaidā bija jaušamas sāpes un neliels samulsums. “Renfīlds ielika tev divus biotus.”

Kad aizsēja acis. Protams.

“Tevī jau agrāk bijuši bioti,” Renfīlds teica. “Viens no tiem bija nometis teflona šķiedru tavā auss gliemezī.” Viņš paraustīja plecus. “Nekādus sarežģījumus tas neradītu, bet es to tik un tā izņemšu.”

Sedija jau bija pieradusi, ka mikroskopiski, zirnekļveidīgi radījumi rāpo pa visu viņas organismu. Tēva bioti un nesen arī mediķu. Taču nebija patīkami iedomāties, ka šā jaunekļa acis un ausis klaiņoja viņas smadzenēs. Aizkaitinājumu nedaudz mazināja fakts, ka viņam pie vienas nāss karājās niecīga puņķa piciņa. Tāpēc Sedija kaut kādā ziņā

varēja justies pārāka par šo nošņurkušo, iedomīgo eiropieti.

“Skenēšana būtu atklājusi nanobotus uz tavas ādas,” Ofēlija teica. “Bet tie var viegli noslēpties iekšā. Tāpēc vajadzēja paskatīties tuvāk.”

“Vai arī ne. Ja viņi slēpjas,” Renfflds sacīja un izdarīja ko ļoti dīvainu - veikli noņēma karājošos puņķi.

Sedija blenza uz viņu. Viņš skatījās meitenei garām. Vainas izjuta.

“Tu redzi to pašu ko es,” Sedija teica un pēkšņās dusmās pielēca kājās. “Es skatījos uz tavu degunu, un tu to redzēji.”

“Biots var ielaist zondi redzes nervā vai pat redzes garozā,” Ofēlija sacīja. “Rezultāts gan nav paredzams. Reizēm attēls ir ļoti precīzs. Citreiz…”

Sedija trieca ar veselo roku pa galdu. Atskanēja skaļš būkšķis, un viņas kafijas krūze palēcās. Pēc tam viņa izstiepa pirkstu pret Renfīlda pašapmierināto seju un pavēlēja: “Vācies laukā no manas galvas!”

“Tu man nenorādīsi…”

“Varbūt gribi sajust karstu kafiju…”

“Mierā!” Ofēlija iekliedzās. “Mierā! Mierā. Renfīld, nelien viņas prātā. Darbam tas nav nepieciešams.”

Acumirklī kļuva skaidras divas lietas - starp šiem ļaudīm pastāvēja subordinācija, un Ofēlija, lai cik maigā balsī runātu, bija augstākā pakāpē nekā Renfīlds.

Un RenfTldam sāka veidoties dziļa nepatika pret Sediju. Arī tas bija skaidrs.

“Ko vēl viņš manā galvā var darīt? Vai spēj lasīt manas atmiņas?”

“Nē,” Ofēlija atbildēja joprojām savā ļoti rāmajā balsī. “Lasīt atmiņas mēs nespējam. Taču varam tās atrast. Tas ir kā… Teiksim tā, mēs varam tās atrast, tāpat kā tu meklē grāmatā kādu konkrētu vārdu. Bet pēc tam visu grāmatu izlasīt nevaram. Mēs varam atrast, kur atrodas kāda ideja. Pēc tam varam novilkt vadu un izvilkt ideju virspusē vai piestiprināt pie tapas, kas iedzīta smadzenēs, vai varam uzstādīt retranslatoru.”

“Un kā tas darbojas?” Sedija prasīja, nikni blenzdama uz Renfīldu.

“Vads vai retranslators savieno divas atmiņas vai domas. Tās tiek savienotas tā, kā prāts pats tās nekad nav savienojis. Piemēram, mēs varētu atrast tavas atmiņas par iemīļoto mājdzīvnieku. Pieņemsim, par kaķi. Un mēs šīs atmiņas varam savienot ar kaut ko tādu, no kā tev ir bail vai kas tev riebjas.”

Renfīlds ar roku atglauda matus. “Un ikreiz, kad iedomāsies “minka, minka”, tu domāsi arī “bail, bail”.”

“Izveidojot pietiekami daudz šādu savienojumu, var izmainīt cilvēka domāšanu. Var radīt viltus bailes. Pārrakstīt atmiņas. Radīt mīlestību vai naidu.”

Sedija, joprojām stāvēdama kājās, teica: “Mans tēvs nemūžam neko tādu nedarītu. Tas ir piedauzīgi.”

“Šī nav Maklēra korporācija,” Renfīlds sacīja. “Tavs tēvs uzticēja mums tehnoloģiju. Viņš nebija noteicējs.”

“Kad tad?”

“Līrs.”

“Kas, pie velna, ir Līrs?”

Šis bija vissmalkākais no Ofelijas smaidiem. Tajā atspoguļojās cieņa, bailes un padevība. “Līrs ir Līrs. Un vairāk mēs neviens nezinām.”