BZRK

DIVDESMIT ČETRI

Vilksa jau bija ieradusies pie ANO ēkas. Ekskursijas biļeti viņa bija nopirkusi jau iepriekš, un tas bija ļoti labi, jo pie ieejas drūzmējās pūlis. Galvenokārt tie bija skolēni -priecīgi, trokšņaini pamatskolas audzēkņi no kādas Hār-lemas skolas, kura bija izvēlējusies sarkanbrūnas formas. Bija arī tūristi, un, par laimi, arī Ofēlija.

“Kā gāja?”

“Es nopelnīju divsimt zaļo,” Vilksa atbildēja. Viņa mēģināja padižoties, taču bravūra palika nepamanīta.

“Šī ir pēdējā ekskursijas grupa, pirms ēku drošības apsvērumu dēļ slēgs,” Ofēlija pārmetošā balsī teica. “Tu gandrīz nepaspēji.”

“Neķer kreņķi,” Vilksa sacīja. “Vinsents visu ir izplānojis.”

“Es ļoti uzticos Vinsentam,” Ofēlija teica. “Bet viņš nav nevainojams.”

Vilksa iesmējās. “Kāpēc šo savu drūmo personības pusi tu nerādi nevienam citam, izņemot mani?”

Ofēlija neatbildēja, tikai viegli nokrekšķinājās un veltīja

viņai vienu no saviem rezignētajiem smaidiem.

Kā paklausīgas tūristu avis viņas izgāja cauri galvenajam vestibilam, kur bija izstādītas bērnu fotogrāfijas no kāda šaušalīga konflikta. Vilksa nebija interesējusies par pēdējā laika šaušalīgajiem konfliktiem, jo viņai jau pietika ar savējiem. Taču attēli nebija uzmundrinoši. Tie neatviegloja viņas jau tāpat drūmo nolemtības izjūtu.

Viņa paskatījās augšup uz augstajiem logiem un veco “Sputņiku”, kas karājās kā aizmirsts Ziemassvētku rotājums. Viņa bija izstrādājusi projektu par “Sputņiku”. Kad? Ceturtajā klasē?

Viņas acu priekšā uznira atmiņu aina, kurā viņa stiepj trīskārt salocīto kartona maketu uz klasi un uzstāda to, pat toreiz cenzdamās izturēties aukstasinīgi. Taču vienlaikus domādama, ka būtu forši, ja viņa saņemtu “teicami”.

Kā tas viss varēja notikt vienā un tajā pašā dzīvē? Kā viņa varēja būt tā mazā meitenīte?

“Esi kādreiz mēģinājusi flirtēt ar Vinsentu?” Vilksa jautāja.

“Es nemēdzu flirtēt ar puišiem,” Ofēlija mazliet nosodoši sacīja.

Pie drošībnieku posteņa viņas iztukšoja kabatu saturu un izlaida somiņas cauri skenerim. Skeneri nefiksēja biotu klātbūtni.

Galvenā viltība bija izlikties par pilnīgi normāliem vidusmēra cilvēkiem, kas Ofelijai izdevās vieglāk nekā Vilksai.

Viņas ieraudzīja slaveno Šagāla vitrāžu - skaistu zilgmi, kurā peldēja miera simboli. Eņģeļi vai kaut kas tamlīdzīgs.

Viņas apskatīja Ģenerālās asamblejas zāli, kas bija pārsteidzoši intīma telpa, lai arī it kā bija visas pasaules pulcēšanās vieta. Tā atgādināja Vilksai planetāriju, kuru viņa skolas ekskursijā bija apmeklējusi… Kad? Astotajā klasē? Vai tur viņa ļāva Arkādijam apčamdīt savu krūti?

Un viņas rāmi sekoja gidam, kad bija jādodas lejup pa kāpnēm uz tualetēm, īpašo ANO pasta nodaļu, kafejnīcu un dāvanu veikalu.

Tad viņas atdalījās no grupas. Tagad to droši varēja darīt.

Viņas apsēdās kopā, ēda veģetāros burrito ANO gaumē -patiesībā tie nebija sevišķi labi -, dzēra kafiju un centās saņemties.

Dāvanu veikals atradās turpat blakus. Atšķirībā no lidostām to nesauca “Ārmstronga stilīgās dāvanas”, bet gan vienkārši “ANO dāvanu veikals”. Kāds fantāzijas lidojums. Taču tajā bija visi slavenākie ĀSD produkti: “mājas cepumi” celofāna iesaiņojumā, grāmatu klāsts, kurā dominēja bestsellers “Nexus Humānus - nākamais solis cilvēces evolūcijā”, un gudrās, mazvērtīgās plaukstdatora spēles, ko pārdeva par trim dolāriem, ar visiem skata maiņas adapteriem un vairāku spēlētāju un pieslēguma papildiespējām, kuru dēļ tās bija lēts impulsa pirkums dārgāko planšetu vietā.

“Tātad draņķīgs burito ir mana pēdējā maltīte,” Vilksa konstatēja.

Ofēlija viņu nopietni uzlūkoja. Viņas reti sarunājās. Vilksa bija gandrīz pilnīgs pretstats graciozajai, rezervētajai Ofelijai.

“Baidies, Vilksa?”

“Velns ar ārā, jā, baidos,” Vilksa atbildēja, runādama caur izkusušu sieru un pupiņām. “Bet zini, kas ir dīvainākais? Es baidos no tā, ka vairs nekad neatgriezīšos gaļā. Tas ir dīvaini, vai ne?”

“Tev tur patīk?”

“Reizēm labāk nekā šeit,” Vilksa teica. “Mēs tagad satuvināmies kā īstas BZRK māsas?”

Ofēlija nolika dakšiņu un pastūma ēdienu nostāk. “Šķiet, man nav apetītes.”

“Klau, nolemtie taču drīkstētu izvēlēties maltīti, pareizi? Tāpat kā uz nāvi notiesātie. Viņi allaž pasūta steiku.” “Šaubos, vai šeit grilē steikus.”

Gaisma - lūk, kas piešķīra izmisuma gaisotni šai ainai. Spilgto dienasgaismas spuldžu iespaidā viņu ādai bija īpatnēja nokrāsa - kaut kas starp flīžu šuvotāju un celulozi. Un ļodzīgie, apaļie galdiņi un nāvīgi nogarlaikojušies kafetērijas darbinieki.

Sasodīti draņķīga vieta, lai saņemtos pašnāvnieka misijai.

“Allaž esmu gribējusi aiziet uz kādu no tiem smalkajiem steiku restorāniem,” Vilksa sacīja. “Ne jau tāpēc, ka man tik briesmīgi garšotu steiks. Drīzāk tāpēc, ka, redzot šādas vietas filmās, esmu iedomājusies - oho, droši vien

ir forši būt cilvēkam, kam pie kājas viss, izņemot biezu, sulīgu steiku. Un varbūt arī Mārtiņi. Vai to otru? Aizmirsu nosaukumu.”

“Margaritu ?”

“Nē, Margaritu es zinu,” Vilksa pēkšņi pikti atcirta. Ofēlija iecietīgi pasmaidīja. “Es neēdu gaļu. Taču labprāt iedzertu kopā ar tevi Margaritu.’’'’

“Tu esi veģetāriete? Es arī reiz mēģināju. Nekas nesanāca. Vai tā ir hinduistu tradīcija?”

Ofēlija paraustīja plecus. “Dažiem jā. Es to drīzāk daru veselīga dzīvesveida vārdā. Mani vecāki arī ir veģetārieši. Negribu sagādāt viņiem vilšanos.”

“Es uztraucos, ka sagādāšu vilšanos Vinsentam. Stulbi, vai ne? Kāpēc lai es par to uztrauktos? Viņš taču man nepiedāvā paradīzi un duci seksīgu jaunekļu vai ko tamlīdzīgu. Tas taču ir tas, ko jūs paradīzē saņemat, vai ne?”

“Nē.”

“Labi zini?”

“Ko tādu es atcerētos. Es esmu indiete, mēs tikai atdzimstam. Lai gan tava ideja man patīk labāk.”

“Un varbūt arī kādu pārīti meiteņu, jo dzīve ir pārāk īsa un jāizmēģina viss, pareizi?”

Ofēlija izvēlējās nesniegt tiešu atbildi. “Vinsents prot izraisīt zināmu uzticību, vai ne?”

Vilksa paskatījās uz viņu ļoti nopietni, aci pret aci, vai vismaz aci pret tetovējuma tintes lāsēm aizsmērētu aci, un teica: “Es viņa dēļ būtu gatava mirt. Šaubos, vai es viņam patīku, taču, velns parāvis, es viņa dēļ būtu gatava iet nāvē.”

Ofēlija sacīja: “Bet es esmu gatava iet nāvē, jo Čārlzs un Bendžamins Ārmstrongi ir sērga.”

Viņas vārdos skanēja inde. Ne vēsts no smaida. Aši apslēpts niknums, bet Vilksa to pamanīja un plati pasmaidīja.

“Tu no manis kaut ko slēp,” viņa teica.

“Nav laika. Un šī nav īstā vieta,” Ofēlija attrauca, kļūdama barga.

“Ja tiksim laukā dzīvas?”

Ofēlija pamāja ar galvu un atdeva savu, iespējams, pēdējo smaidu - domīgu, zaudējuma iekrāsotu grimasi. “Ja paliksim dzīvas, uzspēlēsim divdesmit jautājumu spēli, Vilksa.”

“Jāiet?” Vilksa jautāja un aizkaitināta manīja, ka balss ietrīsas.

Ofēlija neatbildēja. Viņa pasniedzās, noņēma no pieres bindi un ieslidināja to džinsu monētu kabatā. Tad viņa piecēlās un caur kafetērijas durvīm iegāja dāvanu veikalā.

Plata pagrāba no kafejnīcas Starbucks letes tikko pagatavotu lielo kapučīno un trieca to Papilddzīvībai sejā.

“Ā-ā-ā!”

“Bēdz!” Plata nošņācās.

Viņi izskrēja no Starbucks. Tā Starbucks , kas bija vistuvāk ĀSD ēkai.

MuJķTga kļūda. Tagad Plata to saprata. Muļķīga! Protams, ka to apmeklēja ĀSD ļaudis, protams! Viņi tur bija, un pārmijnieks - cilvēks, kurš zināja, ko nozīmē atrasties divās vietās vienlaikus - pamanīja tālumā vērsto skatienu, acis, kas skatījās, neko makro pasaulē neredzot, un nojauta, kas viņi ir.

Viņi bija sēdējuši kafejnīcā, vērdamies viens otram garām. Skatieni šaudījās šurpu turpu, un viņi pat neielūkojās viens otram acīs, lai gan sēdēja tieši pretī. Meitene ar haizivs zobiem bija sajutusi , kas viņi ir.

Viņi izbrāzās uz ielas un mežonīgi skatījās uz abām pusēm. “Seko man!” Plata iebrēcās.

“Šī ir tava pilsēta,” Kītss elsoja.

Bet Papilddzīvība viņiem jau sekoja. No jakas viņai urdzēja kafijas un putu straumītes. Meitene bija jauna un sportiska, taču ne pietiekami veikla, lai bez piepūles viņus panāktu, jo skrienot vēl rakstīja telefonā numuru.

“Viņa tos brīdinās!” Kītss kliedza.

Viņi spiedās cauri gājējiem un slīdēja uz nokritušiem hotdogiem, skriedami, kur acis rāda, lai gan Plata centās radīt iespaidu, it kā viņai būtu skaidrs plāns. Vienlaikus abi redzēja milzīgus pirkstus pieskaramies attālajām brūcēm bīgla mugurā.

“Tas nav veterinārārsts!” Kītss elsoja. “Viņš glāsta, nevis apskata brūces.”

“Tie ir viņi,” Plata teica.

Abi pagrieza biotus uz brūces pusi, uz Dieva pirkstiem, kas sniedzās lejup no miglainām, izplūdušām debesīm.

Viņi brāzās pāri kažokam, nepieskardamies ādai, bet lēkdami no spalvas uz spalvu, no viena horizontāla sparģeļa stiebra uz nākamo, pieķerdamies un atsperdamies, o-ho-ho, tas būtu bijis aizraujoši, ja vien makro pasaulē necaurejams ļaužu mūris nenosprostotu krustojumu.

Papilddzīvībai atlika viņiem tikai pieskarties. Ne vienam, ne otram ķermenī nebija savu biotu. Abi bija neaizsargāti. Viens vienīgs pieskāriens, un nanobotu spiets jau būtu viņos iekšā.

Skrējiens no viena stumbra uz otru!

Viņi izvairījās no pūļa, un īsu brīdi šķita, ka viņi ir atrāvušies, bet Papilddzīvība jau atkal tuvojās, samazinot atstatumu. Viņi mēģināja šķērsot ielu, bet pa to dzeltenā straumē plūda taksometri. Viņiem atlika vienīgi cīnīties.

īsta sunīšu spēle. Viņai tikai vajadzēja viņiem pieskarties. Meitene brēca telefonā: “Pieslēdziet manai frekvencei pārmijnieku! Ātrāk, ātrāk, ātrāk!”

Plata skaidri dzirdēja viņas balsi. Viņu acis sastapās. Viens pieskāriens, un tas, kurš jau steidzās pārņemt Pa-pilddzīvības nanobotus, sūtīs mazos, nāvīgos robotus iekšā Platas vai Kītsa organismā. Nanoboti iebruks Platas acīs vai ausīs un smadzenēs un pārdurs aneirismu vai varbūt pārinstalēs viņas smadzenes.

Pie velna!

Plata sagrāba kādu sievieti un pagrūda viņu Papilddzīvībai ceļā. Sieviete nokrita, bet Papilddzīvība pārlēca viņai pāri kā olimpiete. Taču viņa piezemējās uz kaut kā slapja un paslīdēja.

Luksoforā nomainījās gaisma, un taksometri, bremzēm čīkstot, apstājās. Kītss un Plata jau bija iejukuši cilvēku pūlī, kas, šķērsojot ielu, steidzās un grūstījās. Nolādētie Dieva pirksti tagad glāstīja suņa spalvu; tie vairs nepētīja brūci. Tā bija roka, kas aizsedza sauli, vesela vētras fronte, izvagots lauks, kas slīpi sasvēries neiedomājamā leņķī.

“Lec!” Plata brēca, un Kītss, sākumā nesaprazdams, palēcās uz gājēju pārejas.

Plata sūtīja abus savus biotus augšup. Tie gaisā izliecās kā kaķis vai muša un pieķērās pie aramzemes, ko izraibināja sviedru pērlītes.

Roka aizšāvās garām, un Kītss tika aizslaucīts prom zem viņas vai augstu gaisā, vai arī kādā citā nolādētā virzienā. “Kīts!”

Viņa bioti lēca, netrāpīja un atkrita atpakaļ uz bīgla, un Plata iebrēcās. Viņa pamanīja vīrieti, kurš bija atspiedies uz spieķa. Neizskatījās, ka viņam to vajag tikpat izmisīgi kā viņai, tāpēc meitene to pagrāba, pagriezās un skrēja tieši virsū pretim joņojošajai Papilddzīvībai.

Viņa neatvēzējās ar spieķi, bet dūra. Gumijotais gals ķēra Papilddzīvību krūtīs, un viņa teica: “Ufff.” Tas atgādināja komiksu, un Plata domās skaidri redzēja pazīstamo mākonīti.

Plata viņai iedūra vēlreiz, tad sagrāba vareno koka spieķi un, kārtīgi atvēzējusies, zvēla pa sargājoties pacelto pretinieces roku.

Papilddzīvība sāpēs iebrēcās, un Plata sita vēl un vēl, un vēl, kliegdama: “Ej ellē, cūka!”

Kad asiņojošā Papilddzīvība jau gulēja uz ietves, Plata izspēra viņai no rokas mobilo telefonu, un tas griezdamies aizslīdēja pa asfaltu.

Pēc tam Kītss un Plata metās bēgt, jo Ņujorka nebija tā pilsēta, kur neierodas policija, ja kāds piekauj cilvēku.

Agri vai vēlu.

Kītss saķēra viņu aiz rokas un vilka prom.

“Mūs izšķīra,” Kītss bez elpas gārdza.

“Es zinu. Zinu,” Plata teica.

Viņas bioti uz labu laimi skrēja pa cilvēka plaukstu, nezinādami, kurp doties un ko darīt. Arī makro viņai neklājās labāk.

“Ārkārtīgi pievilcīga žakete. Domāju, ka vilkšu vasaras kleitu. Kaut ko bez piedurknēm.” Balss nebija pazīstama, lai gan abu nanobotu sensori bija īpaši pielāgoti izšķirt skaņas viļņus. Par ar labākajām “Lielajām ausīm” katra balss nanobotam šķita kā spalga gaudošana.

Amerikas Savienoto Valstu prezidentei bija raksturīga ērmota humora izjūta.

“Tas noteikti piesaistīs plašsaziņas līdzekļu uzmanību, prezidentes kundze.” Otra balss piederēja Lizai Lovai, prezidentes privātsekretārei, kas tobrīd, pati to nezinādama, pārnēsāja mazu, bet spēcīgu armiju.

“Aprīlī man bija tas gods tikties ar karalieni. Nolādēts! Aprīlī man bija tas gods tikties ar Viņas Majestāti karalieni.” Prezidente izmēģināja tostu. “Viņas Majestāte. Viņas Majestāte karaliene.”

Galu galā Kukaiņcilvēka uzdevums bija izrādījies pavisam vienkāršs.

Viņš bija izpildījis visus maršrutā paredzētos lēcienus. Gan Vašingtonā, gan pēc tam, atgriežoties Ņujorkā. Kā pasažieru lidmašīna, kas veic vairākas nosēšanās, vai blusa, kas pārlec no viena suņa uz otru. Tagad visi viņa puiši -divdesmit četri kaujinieki un četri vērpēji - bija gatavi un nepacietībā trīcēja uz Lovas pirksta.

Nanobotu optikai bija savas stiprās un vājās puses. Bio-tu redzei piemita lielāka izšķirtspēja - tā bija viena no viņu stiprajām iezīmēm. Bioti ļoti veikli uztvēra kustību. Viņu redze, prāts un rīcība bija tieši saistīti, tāpēc aci pret aci tie bija pārāki par kaujas nanobotiem.

Bet nanoboti bija mašīnas, un tiem bija mašīnu priekšrocības. Piemēram, to vizuālos datus varēja savienot, izveidojot makroattēlus. Pietika nostādīt rindā duci nanobotu, notēmēt to optiku vienā virzienā, un dators bāzes stacijā savienoja mazos attēlus vienā lielā bildē. Nanoboti ģenerēja digitālos datus, un ar digitālajiem datiem allaž bijis iespējams apbrīnojami viegli manipulēt.

Tāds optikas lietojums bija sarežģīts, un, lai to īstenotu, ievērojamai daļai armijas vajadzēja palikt uz vietas, kas Kukaiņcilvēkam nepatika. Taču reizēm tas bija tā vērts.

Tā vērts tas bija arī tagad, jo viņš redzēja seju - pazīstamo, masīvo zodu, par kuru jokoja visi komiķi, gurdās un gudrās acis, stīvo, brūno frizūru, pārāk uzkrītošos auskarus. Visu! Tā bija, iespējams, pazīstamākā seja uz Zemes.

Attēls pazibēja tikai mirkli, jo Lizas Lovas pirksti pastāvīgi rosījās un kustējās. Tāpēc Kukaiņcilvēks redzēja šķīvi un rakstāmgaldu, piedurkni, drāniņu, ar kuru kaut kas tika noslaucīts no minētās piedurknes, un atkal prezidentes seju, tad logu…

“Aprīlī man bija tas gods tikties ar Viņas Majestāti karalieni. Kad mums piebiedrojās mans draugs premjerministrs Bovens, Viņas Majestāte norādīja… Kas ir, Tom?”

Jauna balss - vīrietis, bet pārāk tālu, lai saprastu. Viņš runāja īsi. “Lieliski jaunumi,” prezidente atbildēja. “Labs darbs, Tom. Sakiet spīkeram, ka septiņi procenti ir ļoti labi.”

Kukaiņcilvēks bija iekārtojies zobārsta praksē Pirmajā avēnijā pretim ANO. No ārpuses ārsta prakse izskatījās pēc kroga. Iekšpusē tā izskatījās kā krogs pēc vērienīgām dzeršanas sacensībām, jo zobārsts, administratore, higiēnists un divi nelaimīgi pacienti bija sakrauti pie dibensienas grēdā kā malkas pagales, izslēgušies pēc narkotiskas vielas injekcijas, kas nodrošinās viņiem dziļu un ilgu miegu.

Pie durvīm bija izlikta zīmīte par ārsta slimību un aicinājums pacientiem zvanīt un pārcelt vizīti.

“Spēcīgās Amerikas” tehniskais personāls bija pārcēlis pārmijnieka aprīkojumu uz diviem apskates kabinetiem, un tagad no gumijas auklām virs zobārstniecības krēsliem karājās monitori, bet vadi, ko kopā saturēja līpaudekla jostas, izvijās pa nevainojami spodrajām grīdām. Kukaiņcilvēks sēdēja krēslā apskates kabinetā A, bet Bēmovskis - apskates kabinetā B.

Kukaiņcilvēks jutās aizkaitināts, jo arī Bēmovskim bija izdevies iziet savu maršrutu, un tagad viņš bija izvietojis savus spēkus uz Ķīnas līdera asistentes/draudzenes.

Prezidente uzturējās viesnīcā Hilton Manhattan East nepilna kvartāla attālumā no zobārsta prakses, kas savukārt bija tikai kvartāla attālumā no ANO. Tas nodrošināja Kukaiņcilvēkam tiešsaisti visu ceļu no viesnīcas vestibila līdz pat ANO.

Kad sieviete nokļūs līdz tribīnei, viņš jau būs ķēries pie viņas smadzeņu tīklošanas.

Ķīnas pārstāvniecība ANO bija mazliet tālāk, 40. ielā, elegantā, jaunā biroju augstceltnē, ko ķīnieši bija uzbūvējuši, apliecinot savas ambīcijas kļūt par otru pasaules su-perlielvaru. Tādā attālumā Bēmovskim vajadzēs izmantot signāla pastiprinātājus. Kukaiņcilvēks novēlēja viņam tikai traucējumus.

Kukaiņcilvēkam nepietika ar parastu izdošanos vien. Bēmovskim vajadzēja ciest pilnīgu neveiksmi. Tikai tad Kukaiņcilvēks varēs triumfēt visā pārmijnieku visumā.

ASVP bija pārcēlusies uz mazāku telpu. Attēls apdullinoši sagriezās, kad Lizas Lovas pirksts nošūpojās gar sānu un tad šāvās augšā kosmosā, lai kaut ko paņemtu.

Kukaiņcilvēks redzēja no šķiedrām veidotas debesis. Katra no tām bija kā tilta vants.

Apģērbs!

Prezidentes? Vai bija laiks?

Taču šķiedras ar rāvienu aizšāvās prom, kur tālumā nolaidās uz prezidentes pleciem.

“Ļaujiet man, prezidentes kundze,” Liza Lova teica.

Kukaiņcilvēks skaidri redzēja prezidentes seju saliktajā nanobotu optikā. Vai viņš bija palaidis garām savu iespēju? Uzjundīja bailes. Ko Dvīņi darīs, ja…

Bet nē, roka šāvās uz prezidentes pusi, pieskaroties un nogludinot. Tagad, tagad, tagad!

Kukaiņcilvēka armija metās pāri pirkstu galiem un lēca. Viņš redzēja, kā divi duči nanobotu krīt kā kukaiņu armijas vads, kas izlec no lidmašīnas.

Zeme - tās pašas šķiedras - strauji tuvojās.

Divdesmit astoņi mazītiņi triecieni, un Kukaiņcilvēka bruņotie spēki piezemējās uz ASV prezidentes žaketes atloka.