BZRK

DIVDESMIT VIENS

Beidzot Platai pielēca. Viņa paskatījās uz Vinsentu. “Vai mēs braucam tur, kur es domāju?”

Viņš tik tikko atrāvās no jaunu vietņu vai kā cita pārlūkošanas. “Jā.”

Sezona Montokā jau bija beigusies, un vieta izskatījās pamesta. Bērni atgriezušies skolā. Šajā gadalaikā tur mitinājās tikai daži izdevīgākas cenas atraduši veci ļaudis, un arī restorāni bija slēgti.

Māja atradās ārpus pilsētas, ja to vispār tā varēja saukt. Līkumota, privāta piebraucamā ceļa galā. Celtnei bija pelēki dakstiņi, melnas plaisas uz jumta un sīkrūšu logi. Tai bija divi veseli stāvi un vairākas istabas zem ārkārtīgi stāva jumta. Bagātu ļaužu māja, par to nebija šaubu. No tuvākajiem kaimiņiem to šķīra krauja. Okeāns šalkoja turpat blakus, un uz to veda taciņa cauri zāles kumšķiem noaugušām kāpām. Bija dzirdamas okeāna nopūtas un gaudas, un gaiss oda pēc sāls.

Plata labi pazina māju, jo bērnībā tajā bija pavadījusi daudzas nedēļas. Katru vasaru ne, bet gandrīz katru. Un dažreiz arī pavasarī vai rudenī, izmantojot saulainu nedēļas nogali.

Vinsentam bija atslēga, bet, izrādīdams pieklājību, viņš to pasniedza Platai. Viņa atslēdza durvis.

“Vai zini signalizācijas kodu?” Vinsents jautāja.

Viņa nospieda skaitļus uz tastatūras.

Kītss un Vilksa to visu, protams, vēroja.

“Vai tagad varam saukt viņu par Sediju?” Vilksa jautāja.

“Nē,” Vinsents atcirta. Viņam tas nepatika. Viņam nepatika, kā tas ietekmē rūpīgi būvēto noslēpumainības auru. “Ejiet iekšā. Šis ir drošs patvērums. Paliksim šeit, līdz noskaidrosim, vai ir droši atgriezties pilsētā.”

“Aizslēdziet pēc manis durvis. Diviem visu laiku jāpaliek nomodā.” To teica Kaligula, un šie vārdi neizskanēja kā ieteikums. Viņš devās atpakaļ pie mašīnas un atgriezās ar šauteni katrā plecā. Vienu viņš pasvieda Vinsentam. Otru iedeva Vilksai.

“Un man?” Kītss jautāja.

Kaligula sāji pasmaidīja. “Man līdzi ir tikai divas. Un es zinu, ka Vinsents pratīs nospiest gaili.” Viņš šķībi paskatījās uz Vinsentu: “Viņš ir īsts Scīpions. Un es zinu, ka šī sīkā maita,” viņš norādīja uz Vilkšu, “ir ķerta. Tu, dēls? To mēs vēl redzēsim, kāds tu esi.”

Vinsents pavilka Kaligulu malā, satverdams viņu aiz rokas. Visi apklusa, jo vārdu apmaiņa starp abiem vīriešiem kā murrājošs tīģeris radīja klusu, lēnu briesmu izjūtu. Vinsents atlaida Kaligulas roku.

“Policija ziņo par cilvēka nolaupīšanu kādā Traibekas klubā, kuru reizēm apmeklē Ņižinskis,” Vinsents teica. Kaligula pamāja ar galvu. “Vai viņš zina šo vietu?” “Nē. Tā ir manā, nevis viņa sarakstā.”

“Tas ir labi.”

“Ko tu darīsi?”

“Atvedīšu meiču ar punktu pierē. Ņižinskis neieradīsies.”

“Mēs nepametīsim Žinu.”

“Pametīsim gan,” Kaligula teica un devās prom.

“Pie velna, nē!” Vilksa kliedza viņam pakaļ. Bet durvis aizvērās un viņš bija prom. Viņa pagriezās pret Vinsentu. “Mēs neatstāsim Žinu tiem ļaudīm.”

“Mēs darīsim to, ko…”

“Mēs nepametīsim Žinu tikai tāpēc, ka to teica kaut kāds slepkava stulbā samta cepurē!”

Sedija prātoja, vai tagad beidzot Vinsents zaudēs savaldīšanos. Nē. “Vai tu zini, kurp viņu aizveda, Vilksa? Es nezinu. Ja zinātu - varbūt. Bet es nezinu.”

“Sazinies ar Līru, izstāsti…”

“Viņš zina.” Vinsents nogaidīja, vai Vilksai būs vēl kas sakāms. Taču viņa acīmredzot bija izgāzusi visu niknumu. “Atrodiet istabas. Vilksa, mēs abi sargāsim pirmajā maiņā. Kīts, pagrabā ir neliela telpa. Ieved tur doktori Vaioletu. Aizslēdz durvis. Atnes man atslēgu.”

Platai nebija grūti izvēlēties istabu - viņa izvēlējās savējo. Grūtāk bija tajā nokļūt, jo bija jāiet garām lielajai guļamistabai, kurā tik ļoti, ļoti sen bija gulējuši vecāki.

Un Stouna istaba bija turpat blakus.

Plata neļāva sev atvērt durvis, lai ieraudzītu un sadzirdētu vecāku guļamistabas tukšumu. Taču viņa atvēra Stouna istabas durvis un stāvēja tajās, mazliet paliekusies uz priekšu, neļaujot kājām šķērsot slieksni.

Profesionāls dizainers to bija izrotājis ar Montokai raksturīgajiem motīviem: jahtām un kāpām, sandalēm un pūķiem. Istabā bija jūtama tikai neliela Stouna personības atblāzma - lidojošais šķīvītis uz rakstāmgalda, milzīgs, balts un mīksts rotaļu zaķis ar uzrakstu woot! uz T krekla, viena ierāmēta fotogrāfija, kurā bija redzams Stouns apmēram deviņu gadu vecumā un… Sedija, nevis Plata, kas bija nožēlojami nūģīga paskata septiņgadniece. Fotogrāfija bija tapusi turpat pludmalē. Pie sienas rāmītī atradās arī veclaicīgas, populāras skaņuplates kopija - tas bija grupas The Rolling Stones albums Beast of Burden. Ideja, ka dzimtas mantinieks Stouns ir kā nastu nesējs lopiņš jeb beast of burden , bija ģimenes joks.

“Es nezinu, kurā istabā apmesties.” Kītss stāvēja turpat blakus. Viņš bija nemanīti pienācis. Cik ilgi viņš tur jau stāvēja? Un viņa?

“Manā istabā,” viņa teica. “Es nevaru tur gulēt viena.”

Viņa pārgāja pāri gaitenim uz savu istabu. Ieslēdza gaismu, bet neredzēja to, ko bija gaidījusi. Istaba bija tieši tāda, kādu viņa to bija atstājusi iepriekšējā reizē. Vai tas bija aizpagājušajā vasarā? Nē, ne tik sen. Nezin kāpēc nekas nebija mainījies. Ja viņa bija mainījusies, kāpēc istabu joprojām bija tāda pati?

Gulta bija saklāta. Slēģi atvērti ar skatu uz jūru. Against Me un Methodones plakāti. Grāmatas, īstas, veclaicīgas grāmatas, aizpildīja dažus mazus plauktiņus. Visādi nieciņi. Pludmales kičs, kas izstādīts, lai panāktu maksimāli ironisku iespaidu. Grozā pusducis peldkostīmu - daudzas atšķirīgas augšdaļas un apakšdaļas. Ierāmēta Kristofe-ra Hičensa fotogrāfija ar autogrāfu karājās blakus Tima Ārmstronga fotogrāfijai ar autogrāfu. Ramones pludmales dvielis. Tas izvilināja smaidu.

Kītss ienāca un rūpīgi nopētīja istabu, piefiksēdams detaļas un reizēm šķietami nemanāmi pamādams ar galvu.

“Nu?” viņa jautāja.

“Tu agrāk biji Vilksa,” viņš teica.

Šis novērojums bija tik negaidīts, ka viņai pavērās mute no pārsteiguma. Viņa palūkojās apkārt it kā viņa acīm un iesmējās: “Aha! Es tieši tikko nodomāju, cik viss šķiet svešāds.”

“Jā. Daudz kas ir mainījies, vai ne? Viss šis vājprāts, manuprāt, spēj ievirzīt dzīvi citā gultnē. Varbūt pirms visa šī Vilksa bija katoļu skolniece ar peļastītēm un rūtainiem svārciņiem.”

“Šaubos gan,” Plata noteica.

“Cik tev liela gulta!”

“Es miegā svaidos.”

“Es pamanīju. Vakarnakt. Taču uz tās šaurās lāviņas svaidīšanās amplitūda bija ierobežota. Šajā gultā gan varētu kārtīgi izsvaidīties.”

“Vai mēs runājam par seksu?” Plata jautāja.

“Es nezinu,” viņš mulsi atzinās.

“Tu to gribētu, vai ne?” viņa bezkaislīgi jautāja. “Cerēju, ka man izdosies to noslēpt.”

“Ir zināmas pazīmes..

“Būtu dīvaini, ja mēs to negribētu. Seksu, es domāju. Esmu bijis tavās smadzenēs. Tu esi bijusi manējās. Un neviens mums nekliegtu: kaunieties /”

“Nē,” viņa piekrita. “Mani attur tikai viens…” Viņa apklusa, nezinādama, kā paskaidrot.

“Tu negribi to darīt tikai tāpēc, ka esam nobijušies un liktenis savedis mūs kopā tik dīvainā veidā. Tu negribi, lai pirmā reize būtu…”

“Kā tu zini, ka tā būtu pirmā reize?” viņa dusmīgi viņu pārtrauca.

Viņš paraustīja plecus. “Laikam jau nojautu.”

Viņa arī paraustīja plecus. “Jā, nu… es laikam ceru uz ko vairāk, nevis nožēlojamu gramstīšanos aiz izbīļa. Pirmajā reizē.”

“Tātad esi romantiķe,” viņš konstatēja.

Viņa pasmaidīja, tobrīd viņš Platai ļoti patika. “Jā, esmu romantiķe.” Viņa piegāja pie grāmatplauktiem un piešķieba galvu, lai izpētītu nosaukumus. Tad, saprazdama, ka viņš nav uzķēries uz tēloto vienaldzību, atspiedās pret nelielo skolēnu rakstāmgaldu un teica: “Patiesību sakot,

KIts, es jūtos neizsakāmi apjukusi. Diez vai tas ir redzams. Es pati neļaujos šīm jūtām un tās apspiežu. Taču sajūta ir draņķīga. It kā es ignorētu faktu, ka man ir audzējs, vai ko tamlīdzīgu. It kā es mānītu sevi un novērstos no tā. Un…” Viņai pietrūka vārdu.

Kītss lēni pamāja ar galvu, cenzdamies paturēt to visu atmiņā. Tad viņš teica: “Mums taču nevajag, lai viss notiktu uzreiz un tūlīt.”

“Pagaidām atliksim?” viņa jautāja.

“Ejam gulēt.”

Viņi izslēdza gaismu un atkal apgūlās blakus. Šoreiz gulta bija pietiekami plata, lai viņiem nevajadzētu saskarties. Taču rokas sniedzās viena pēc otras, un pirksti savijās. “Kīts?”

“Jā.”

“Vai tu esi manī?”

“Diez vai tādu jautājumu kāds zēns gribētu dzirdēt no meitenes.”

“Kīts.”

Kādu brīdi viņš klusēja un tad teica: “Jā. Mazais K2 pašlaik pārbauda savu pinumu.”

“Labi. Paldies. Bet slēdz viņu laukā un ej gulēt.” Vēl pēc brīža viņa turpināja: “Bet tu taču nekad… es atceros, ko teica Vinsents… tu nesatīklotu mani? Ne jau tāpēc man tu patīc, vai ne?”

“Zvēru pie visu man mīļo cilvēku dzīvības. Nē.”

Taču pēc tam viņu rokas vairs nesaskārās.

Kad Ņižinskis atjēdzās, viņš vairs nebija limuzīnā. Viņš atjēdzās divās vietās vienlaikus. Viena no tām bija garāža. Nevis liela pazemes garāža, bet parasta garāža divām mašīnām, kādas atrodamas visās bagātnieku priekšpilsētās. Patiesībā vieta bija tikai vienai mašīnai, jo otrā pusē bija sakrauti bērnu velosipēdi, kastes ar Ziemassvētku rotājumiem un instrumenti.

Otra vieta, kur Ņižinskis pamodās, bija tieši zem plakstiņa. Viņš pazina vidi. Nebija pirmā reize, kad viņu iespieda starp plakstiņu un aci.

Ņižinskis sēdēja. Šajā jautājumā viņam nebija izvēles. Viņš bija sasiets. Rokas aiz muguras bija piesietas pie ēdamistabas koka krēsla, bet potītes - piesietas pie krēsla kājām.

Šugera Lebovska stāvēja viņa priekšā pilnīgi slapja un citās drēbēs nekā iepriekš. Ņižinskis saprata, ka šīs bija viņas mājas kaut kur Longailendā vai Džersijā. Tātad dzīvs viņš no šejienes neizies. Vismaz noteikti ne līdz brīdim, kad viņa smadzenes būs totāli satīklotas.

Tepat bija arī pārmijnieka darba stacija. Pirmitīvāka nekā varēja gaidīt. Tas nebija nekāds augsto tehnoloģiju brīnums, kādu BZRK gaidīja no ĀSD, drīzāk Aeron krēsls ar sagrabējušu datoru, vadi, cimdu pāris, ko ar krēslu savienoja gumijota aukla, un četrdesmit divu collu monitors, kas bija uzstutēts uz ļoti parasta ļodzīga galda.

Acīmredzot pagaidu risinājums.

Abus izsitējus nekur nemanīja. Toties tagad te bija jauns vīrietis ar plīvojošiem, gaišiem matiem. Viņam droši vien bija nedaudz pāri divdesmit. Eiropietis, Ņižinskis secināja, novērtēdams apģērba zīmolus un izvēli.

Šugera lieki laiku netērēja. Viņa paķēra sarūsējušu devītā numura golfa nūju un atvēzējusies trieca tieši Ņižinskim pa plecu. Tas ellīgi sāpēja. Viņš gandrīz aizmirsa pulsējošo sāpi skaustā un “zoss olu”, kas brieda tieši zem matu augšanas līnijas.

Interesanta izvēle. Tā sist pa plecu.

Ņižinskis sūtīja savus biotus uz priekšu.

“Kā tevi sauc?” Lebovska prasīja. Pirms viņam bija iespēja atbildēt, viņa laida golfa nūju uz leju pret viņa augšstilbu.

Ņižinskis gandrīz zaudēja samaņu aiz sāpēm.

Bet arī tā bija interesanta izvēle.

“Nosauc savu vārdu!”

“Santino Korleone,” viņš atbildēja.

“Cik jauki. Jocīgi, bet tu nemaz neizskaties pēc itālie-

X«, 95

sa.

“Jūs esat ļoti vērīga.”

Viņa atkal gāza ar nūju pa plecu. Sāpēja, bet plecs jau sāka kļūt nejutīgs no iepriekšējā sitiena.

“Uzmanieties, lai netrāpītu pa seju,” viņš elsoja. “Jums doti konkrēti norādījumi nesist pa seju.”

Šugera Lebovska iesmējās, un šī skaņa nebija patīkama.

“Jā, es atzīstu - tu esi ļoti attapīgs. Ļoti attapīgs. Kas tu esi? Ķīnietis? Korejietis?”

“Es domāju, ka esmu itālietis.”

“Vai zini, kas nesamaitās tavu smuko ģīmīti?”

Viņa atripināja un nolika viņam priekšā sarkanus bērnu ratiņus, kur iekšā bija uzlādējama baterija. Sieviete to teatrāli iesprauda sienas rozetē. Skala iegaismojās, un voltmet-ra adatiņa noraustījās.

Transformatoram bija pievienoti strāvas vadi, un Šuge-ra tos uzmanīgi pacēla. Viņa bija gatava. Gatava un mazliet nepacietīga.

Tad ierunājās blondais vīrietis. Ņižinskis bija gandrīz pārliecināts, ka dzirdēja vācu akcentu. “Tas nav nepieciešams. Es varu…”

“Vai tiešām? Pārlieku jūtīgs fricis?” Šugera viņam uzšņāca.

Vācietis pamāja ar roku. “Kāpēc mani nakts vidū atsauca šurp? Lai skatītos, kā jūs rotaļājaties? Lūdzu, ļaujiet man viņam pieskarties, lai varu sākt savu darbu.” Viņš nekonkrēti norādīja uz pārmijnieka krēslu.

Tātad viņš tiešām bija pārmijnieks. Atsūtīts, lai satīk-lotu Ņižinski, lai savervētu viņu un izmantotu kā Trojas zirdziņu. Ņižinskis ieinteresēti viņu uzlūkoja. Vecāks nekā vairums pārmijnieku. Viņš prātoja, cik kukaiņu viņam ir laukumā. Lai gan Ņižinskis patiesībā neko daudz nevarēja darīt, ja pārmijnieks viņā iebruktu. Viņa rīcībā bija tikai viens biots. Abi pārējie tuvojās mediālajam taisnajam mus-kūlim - vienam no galvenajiem muskuļiem, kas kontrolēja Šugeras Lebovskas acs kustības.

No viņa skata punkta muskulis izskatījās pēc resnas troses, kādas satur vanšu tiltus. Savienojums ar aci atgādināja neveiklu mēģinājumu iekausēt tērauda vadus asiņainā ledu.

“Izskatās, ka esat rūpīgi nomazgājusies, kundze,” Ņi-žinskis teica.

“Sauc mani par Šugeru,” viņa teica un iedūra viņam krūtīs vadu spailes. Ņižinska ķermenis salēcās, cik nu spēja, nepārraujot virves.

Viņš saguma, un smadzenēm vajadzēja vismaz pāris sekunžu, lai atkal apzinātos pasauli.

“Labi, Šugera,” Ņižinskis sacīja. “Tas mani nokaitināja. Es izliešu mazliet sērskābes uz muskuļa, kas notur vietā jūsu labo aci. Nu, jūs jau zināt…”

“Ko?” Viņa izbailēs pievērsās vācietim. “Viņš blefo.” Tas nebija gluži apgalvojums un arī ne gluži jautājums.

Pārmijnieks paraustīja plecus. “Daži bioti ir apgādāti ar…”

Šugera izvilka pistoli un pielika Ņižinskim pie galvas. “Izbeidz tūliņ pat, nolādēts!”

“Par vēlu,” Ņižinskis teica. “Droši vien drīz jums sāks migloties redze.”

“Es to jūtu!” Viņa iekliedzās un sita ar brīvo roku pa seju.

“Es dabūšu viņu laukā,” pārmijnieks teica un tuvojās sievietei.

“Tu gribi bāzt manī savus netīros kukaiņus?” viņa prasīja vācietim.

“Šķielēšana nav nemaz tik briesmīga,” Ņižinskis ieteicās.

Viņš redzēja, ka skābe sāk iedarboties. Nevajadzēja daudz laika, lai tā pārdedzinātu pirmās nospriegotās muskuļu šķiedras. No biota astes radzes viņš izšļakstīja vēl dažas piles. Pakāpeniski biots izdalīs vairāk sekrēta. Tā skābes pūslis bija pārāk niecīgs, tāpēc vienlaikus varēja izdalīt tikai nelielu daudzumu skābes.

Šugera to, protams, nezināja. Un pārmijnieks, iespējams, arī ne.

“Es jūtu! Dedzina!”

“Dumjā sieviete, nost no ceļa!” Vācietis iebāza roku vienā cimdā, ar otru roku pievilka Šugeru klāt un, kamēr viņa lamādamās pūlējās izlocīties, ar brīvo roku pārvilka pāri sejai.

Pēc tam viņš uzvilka otru cimdu un sāka cieši lūkoties monitorā.

“Vācies laukā no manis, vai es tevi nošaušu,” Šugera šņāca uz Ņižinski, visiem spēkiem pūlēdamās viņu iebiedēt. Viņš nešaubījās, ka viņa runā nopietni. Tas uzdzina skumjas.

Šīs jūtas viņu mazliet pārsteidza. Viņš necerēja šajā karā uzvarēt. Bet allaž bija iztēlojies pēdējos dzīves brīžus šausmu un nepakļaušanās caurstrāvotus. Bet skumjas… Tieši to viņš juta. Viņam tik daudz kas būs liegts.

Vācieša nanobotu karapulks nebija redzams. Vistica māk, tas devās Šugeras labajā acī un tai apkārt.

Tad pēkšņi trose pārtrūka. Vienā brīdī Lebovskas acs muskuļi bija nostiepti augstu gaisā, bet jau nākamajā mi:i klī to vairs nebija, un bija palikuši tikai skābes saēsti stumbeņi.

Makro pasaulē Ņižinskis redzēja, ka Šugeras acs ieraujas uz iekšu.

Kreisā acs.

Arī pārmijnieks to redzēja. “Dumjā sieviete, viņš ir otra acī!”

“Bet es to jutu!”

Ņižinskis paraustīja plecus, cik nu spēja. “Iedvesmas spēks. Un tavai zināšanai: to, kas notiks tālāk, tu vispār nejutīsi, jo smadzenes dīvainā kārtā nejūt sāpes.”

“Ko tu ar mani dari?” Saltas šausmas. Labi. Viņš priecājās, ka spēj viņu vismaz nobiedēt. Tas šķita tikai godīgi, jo viņa gandrīz droši viņu nonāvēs.

“Tas atkarīgs no tā, vai aizvāksi savus puišus, kuri stāv ārpusē, un ļausi man mierīgi aiziet. Tad neko. Pretējā gadījumā izliešu visu savu skābi tavu smadzeņu dzīlēs, kur tā grauzīsies līdz…”

Viņa spēcīgi iedūra viņam ar pistoles stobru.

“Tev pavēlēts mani nenogalināt, vai ne?” Vilcināšanās. Nav šaubu, ka viņai pavēlēts viņu satīklot. Taču viņa varēja pateikt, ka nekas cits neatlika. Un neizskatījās, ka racionāliem apsvērumiem viņas domu gājienā būtu kāds svars.

Šugera mēģināja darbināt strāvas vadus ar brīvo roku, bet no tiem uzšķīlās dzirksteles, tāpēc viņa nolika pistoli uz ratiņiem.

Labi, Ņižinskis domāja, labāk nekā lode.

Viņa iegrūda vadu galus viņa kailajā kaklā.

Sāpes bija šausmīgas. Bet īslaicīgas. Atskanēja paukšķis, un garāža satumsa.

Parastas priekšpilsētas mājas nebija piemērotas spīdzināšanai ar elektrību. Bija izsisti korķi.

Ņižinskim bija izdevies atbrīvot no virves vienu kāju. Viņš spēra to taisni uz priekšu. No visa spēka. Un izjuta gandarījumu, kad tā sadūrās ar Lebovskas celi.

Sieviete uzkrita viņam virsū. Viņš aplika brīvo kāju viņai apkārt un cieši turēja, cenzdamies pietuvināt seju viņējai, lai varētu savākt savus biotus, kuri nu jau bija ļoti tālu no smadzenēm, neatstājuši tajās ne lāsi skābes, un traucās uz…

Atkal iedegās gaisma.

Tajā pašā mirklī Ņižinskis ieraudzīja ko daudz ļaunāku par Šugeras Lebovskas saniknoto seju. Tur, zem viņas apakšējā plakstiņa, kā paredzējuši katru viņa kustību, jau gaidīja divi duči nanobotu.

Vācietis bija atšifrējis viņa blefu.

Trauslās priekšrocības bija zaudētas. Lebovska izlocījās brīvībā.

Viņa bioti gaidīja, kamēr nanoboti tos aplenca.

“Tagad rīkosimies pēc mana prāta!” vācietis teica.

“Mūsu Berzerka draugs vairs nespēs nodarīt neko ļaunu, Lebovskas jaunkundz.”

“Kā izskatās?” viņa jautāja vācietim un ar vienu roku papleta plakstiņus, lai viņš redzētu aci, kas tagad izteikti skatījās uz iekšu - uz viņas ķirurģiski uzlaboto degunu.

“Nav tik traki. To var labot,” viņš mierināja.

Bet, tiklīdz viņa novērsās, vācietis ātri un klusi izslīdēja no krēsla, atbrīvoja rokas, paņēma golfa nūju un spēcīgi iezvēla sievietei pa skaustu. Viņa saļima kā pelavu maiss.

Ņižinskis juta triecienu caur saviem biotiem. Viņš apstulbis blenza uz vācieti un uz nanobotiem, kas bija ielenkuši viņa biotus uz pakritušās sievietes sejas.

“Mani sauc Dītrihs,” vācietis steidzīgi čukstēja ar ievērojami mazāku akcentu. “Tavai zināšanai, Līrs nebija pavēlējis tevi glābt. Un tas nozīmē, ka mani drīz apciemos Kaligula, ja vien mēs nesacerēsim kādu pasaciņu, kas ļautu man, glābjot tavu dzīvību, palikt neatklātam.”