BZRK

PIECI

Arī Vinsents apmeklēja Londonu, bet viņu no Noasa un Ņižinska šķīra daudzi kilometri.

Vinsentam bija nedaudz pāri divdesmit, un viņš bija akurāts vidēja auguma jauneklis ar rūpīgi apgrieztiem brūniem matiem, lūpu kaktiņiem, kas sliecās lejup, un brūnām acīm, kurās nebija ne mazākā siltuma. Viņam bija nedaudz līks deguns ar nāsīm, kas reizēm nervozi iepletās, un tikko pamanāma rēta, kas stiepās centimetru virs un centimetru zem lūpām.

Viņš izturējās kā cilvēks, kas nevēlas pievērst sev uzmanību, taču viņam nepiemita talants iejukt pūlī. Viņu ievēroja, un tas bija viņa lāsts, lai cik centīgi viņš nodurtu acis un saglabātu bezkaislīgu sejas izteiksmi. Cilvēki Vinsentu ievēroja, jo viņa izturēšanās pauda apslēptas emocijas un nenosvērtību, ko viņš maskēja ar piesardzīgām kustībām un klusu, gandrīz nedzirdamu balsi.

Vinsents ieturēja vakariņas patīkamā indiešu restorānā Šarlotstrītā, knibinot kraukšķīgo indiešu pankūku poppadom. Mērķis atradās pretim pie lielāka, gaišāka un

trokšņaināka galda.

Pie tā bija pieci cilvēki, bet viņa mērķis bija Līzlote Osboma - ne bagātākā un ne ietekmīgākā, tāpēc tās vieta nebija vis galda galā, bet apmēram pa vidu, ar muguru pret Vinsentu.

Tomēr Vinsentam pavērās lielisks skats uz viņas kreiso aci.

Viena Vinsenta prāta daļa atradās šajā telpā, nekoncentrējoties dzirdēja sarunu, kuru pārtrauca pēkšņas smieklu šaltis, redzēja dzelteno lampu atspulgus vienkāršajās restorāna vīna glāzēs un vispārīgi prātoja par mākslas darbu izvēli pie sienām, ko klāja tapetes.

Otra Vinsenta prāta daļa atradās pretējā telpas pusē, notupusies uz Līzlotes Osbomas kreisā apakšējā plakstiņa. No šāda skatpunkta Vinsents redzēja kokus ar resniem stumbriem, kas, neticami slaidi izliekušies, auga porainos, mitros, sārtos audos. Šiem kokiem nebija zaru, tāpēc tie līdzinājās ar raupju mizu klātām brūnām palmām, kas izliecās un pazuda skatienam. Miza bija nevērīgi noziesta ar melnu, darvainu vielu, it kā kāds būtu apmētājis skropstas ar darvas riekšavām.

Skropstas.

Ar tušu nokrāsotas skropstas.

Vinsenta zirnekļa kājas pārkāpa pāri divām ādas ērcēm -krokodiliem ar neizteiksmīgiem bezdvēselisku kaķveidīgo dzīvnieku purniem. No skropstu pamatnes laukā spraucās ādas ērču mazuļu rāpuļu astes. Tās locījās.

No saviem augstumiem starp divām lipīgām, nolaidenām skropstām ar raupju mizu Vinsents redzēja plašo, mitro acs baltuma līdzenumu, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Piena jūra zem nospriegotas, mitras plēves. Šajā piena jūrā bija redzamas līkumotas, sarkanas upes. Ielūkojoties ciešāk, viņš ieraudzīja lidojošiem šķīvīšiem līdzīgo sarkano asinsķermenīšu un reto, poraino limfocītu pieplūdumu, kas atkārtojās regulārā ritmā.

Viņš lūkojās pāri Līzlotes acs baltumam, ko caurauda sarkani kapilāri, jo viņa pārāk maz gulēja, un ieskāva melna darva, kurā, kā viņš redzēja, mitinājās mikrofauna un, protams, visdažādākās dzīvās būtnes - tik mazas, ka pat biots tās nespēja saskatīt.

Vinsents sajuta vēja brāzmu un redzēja, ka viņam šausminošā ātrumā tuvojas šķērslis. Tā bija bezgalīga, viegli izliekta sārtpelēkas miesas siena, kas šķita kādas desmit pēdas augsta. Tā spēji un neapturami traucās pāri acs ābolam kā vētras fronte. No šīs pelēksārtās sienas arī spraucās laukā tumši brūni palmu stumbri, kas izliecās uz augšu un pazuda Vinsenta skatienam. Kā siena, kas izrotāta ar smieklīgi izliektiem pīķiem.

Līzlote mirkšķināja acis.

Vinsents teica: “Gāzētu, lūdzu,” atbildot uz viesmīles jautājumu, kādu ūdeni viņš vēlētos.

“Vai esat gatavs pasūtīt?”

“Kāds jums ir firmas ēdiens? Kaut gan patiesībā man ir vienalga, es to ņemšu. īpaši asu.” Viņš atdeva ēdienkarti viesmīlei, kas uzstājīgi gribēja pastāstīt, kāds tad ir firmas ēdiens.

Vinsentam tas nebija svarīgi. Ēdiens vispār viņam nešķita pārāk svarīgs. Tā bija viena no baudām, pret kuru viņš bija pilnīgi vienaldzīgs, lai gan ārkārtīgi pikanti ēdieni radīja izjūtas, kas varbūt attāli līdzinājās baudai.

Vinsenta īstais vārds bija Maikls Fords, un viņš cieta no anhedonijas - retas slimības, kam raksturīga nespēja izjust baudu. Parasti tas ir viens no ilgstošas narkotiku lietošanas vai šizofrēnijas simptomiem. Bet Vinsents nebija ne narkomāns, ne traks.

Traks šī vārda klīniskajā izpratnē.

Pagaidām.

Biots ar funkcionālo un ne pārāk asprātīgo vārdu V2 sasprindzināja visas sešas kājas un sagatavojās. Kad virsū skrienošais plakstiņš mikrosubjektīvajā uztverē jeb m-su-bā bija pārdesmit pēdu attālumā (dažu milimetru attālumā makro vidē jeb makā), biots lēca.

Tas lidoja pa gaisu. Izpleta īsus, strupus spārnus, kas palīdzēja stabilizēt lidojumu un nekūleņot. Biots plati izpleta arī kājas, lai amortizētu piezemēšanos. Tad tas nošļūca lejā pa skropstu, nosmērēdamies ar skropstu tušu, piezemējās un iedūra miesā sešas spicas kājas, kuru gali sašķēlās, veidojot atskabargas. Tā biots nofiksēja savu pozīciju.

Bija bīstami izmantot atskabargas, jo gadījumā, ja nepaveicās un tās nokļuva pārāk tuvu nervu galam, mērķis varēja sajust kņudoņu un izdomāt pakasīt niezošo vietu. Biots f.an netiktu saspiests, bet pilnīgi noteikti pārvietots uz citu vietu, un būtu izniekots vērtīgs laiks.

Strauji uzbrukušais augšējais plakstiņš mežonīgi ietriecās apakšējā. Milzīgās skropstas kā rets palmu mežs saļodzījās un nodrebēja biotam virs galvas. Uz plakstiņa notika zemestrīce, bet V2 bija ielaidis atskabargas, tāpēc viņam nekas nedraudēja.

Starp plakstiņiem izspiedās lipīgs šķidrums, bet, kad augšējais vāks sāka attālināties, tas izstiepās kā košļājamā gumija, līdz pārplīsa.

Asaras.

Vinsents bija pārcietis asaru plūdus citā uzdevumā, kad viņa biots tika aizskalots pāri visai sejai un iestiga šķidros puņķos.

Bet šīs nebija īstas asaras, tikai mitrināšana.

Augšējais vāks attālinājās, aiztraucās pāri ledainajam baltumam un varavīksnenei. Vinsentu tas iepriecinātu, ja vien viņu vispār kas spētu iepriecināt.

Tik lielā tuvplānā daudzas cilvēka ķermeņa daļas bija biedējošas. Bet tikai dažas šajā ziņā spēja mēroties ar varavīksneni. Tas, kas no tālienes izskatījās kā zils ledus, tuvumā bi ja īsts Jupitera vētras epicentrs. Ārmalā Vinsents redzēja zilo nokrāsu vai vismaz pelēko, kas izskatījās zils. Taču šis laukums nebija gluds, drīzāk tas bija samudžināts, šķiedrains jūklis, tūkstošiem jēlu muskuļu šķiedru, kuras visas tiecās uz iekšu zīlītes virzienā; to uzdevums bija paplašināt un sašau-r ināt varavīksneni, lai ielaistu vairāk vai mazāk gaismas.

Tuvumā (tuvāk, nekā atradās V2, kas tupēja uz plakstiņa malas, nemaz nebija iespējams piekļūt) varavīksnene izskatījās kā kārtu kārtām sagūluši pelēkoranži tārpi, kas bija tievāki varavīksnenes ārmalā un resnāki - tuvāk zīlītes malai.

Pati zīlīte atradās tālāk - tā bija kā šaušalīgs, dziļš, piķa melns caurums. Bedre. Taču, ieskatoties tieši iekšā un noķerot pareizo gaismas staru, varēja ieraudzīt šīs bedres dibenu līdz pat atsevišķiem asinsvadiem un acs nerva savienojuma vietai.

Šoreiz Vinsentam neizdevās to ieraudzīt. Sveču un tumšo, dzeltenīgo spuldžu gaismā tas nebija iespējams. Viņš redzēja zīlīti tikai kā melnu, apaļu ezeru, kas paplašinājās, kad varavīksnenes čūskveidīgie muskuļi nedaudz sarāvās.

Biots bija 400 mikronu - mazāk nekā pusmilimetru -garš un tikpat plats. Bet m-subā - iespaidā, kāds par sevi bija pašam biotam - tas jutās apmēram septiņas pēdas garš un tikpat plats. Pārmijniekam tas šķita kā paliels pilnpie-dziņas automobilis.

Makro vidē tas nebija lielāks par veselīgu putekļu ērci. Taču putekļu ērce pati nemaz nejūtas niecīga. Tā jūtas liela.

Kad plakstiņš bija sasniedzis augstāko punktu, V2 nolēca no tā. Biots piezemējās pienainajā jūrā un pieplaka tās virsmai, bet plakstiņš aizšāvās tālāk, brīdi sastinga un atkal traucās atpakaļ kā lipīga rozā sega.

Vinsents domās pieprasīja: gaismu! Un, lūk! Iedegās gaisma. Divi fosforescējoši orgāni uz biota galvas izplatīja ultravioleto gaismu.

Viņš nogaidīja, kad plakstiņš atkal pacelsies, apēda vēl vienu kumosiņu pankūkas, iedūra vienu kāju plakstiņa iekšpusē, ļāva, lai tas uzvelk viņu augšā pāri slidenajam acs ābolam, un iemalkoja ūdeni.

Vienreizīgs brauciens. Vērodams, kā viesmīle vēlreiz piepilda viņa ūdens glāzi, Vinsents juta tādas kā baudas trīsas, V2 izjūtu atbalsi, mugurai slīdot pa acs ābola glumo virsmu.

Lai caur aci iekļūtu smadzenēs, vajadzēja sasniegt caurumu acs dobuma dziļumā. Biots varēja izurbties cauri kaulam, bet tas nebija nedz ātri, nedz droši. Šāda rīcība i/.raisītu veselu organisma reakciju vētru.

Sasniegt šo caurumu (Vinsents bija aizmirsis tā zinātnisko nosaukumu) vislabāk varēja, apejot apkārt acs ābolam. M-subā tas bija ilgs ceļš. Turklāt visu laiku vajadzēja pārvarēt asaru slapjumu un galvu reibinošās acs ābola kustības, kad subjekts skatījās uz to vai citu pusi.

Divi pārējie ceļi līdz smadzenēm - caur ausi vai degunu - bija vēl grūtāki. Ausu sērs un visai iespējamais ūdens Šķērslis vienā gadījumā un neiedomājamā netīrība otrā -ziedputekšņi, puņķi, visvisāda mikrofauna un mikroflora.

Šādi bija labāk. Pirmkārt, vajadzības gadījumā bija iespējams iedurt redzes nervā optisko zondi un iegūt makro-optisko attēlu jeb paskatīties uz pasauli ar mērķa acīm, lai gan attēls parasti bija ļoti pelēks un izplūdis.

Otrs lielākais drauds biotam bija apmaldīšanās. Putekļu ērcītes lieluma būtnei cilvēka ķermenis šķiet astoņus

kilometrus garš. Tāpēc V2 apzinīgi virzījās apkārt acs ābolam, iespiests starp plēvēm, mazliet apmaldījās, taču laimīgi sasniedza acs nervu tieši tajā brīdī, kad Vinsen-tam priekšā nolika vakariņas.

Un pēkšņi viņš sastapās nevis ar otro, bet pirmo lielāko draudu biotam.

Viņi uzbruka ugunīgi strauji, riteņiem zibot, tomēr mazliet slīdot uz acs ābola. Uzreiz viņš pamanīja trīs, kuri iznira no sarkankokam līdzīgā acs nerva aizsega.

Un tā arī bija atbilde uz jautājumu, vai profesore Līzlote Osboma, vadošā nanotehnoloģiju eksperte, MI5 konsultante, sieviete, kas spēja veicināt vai izjaukt britu izlūkdienesta nanotehnoloģiju pētījumus, bija tīra vai inficēta.

V2 aiz muguras bija vēl divi nanoboti.

Pieci pret vienu. Un, ja viņš pārāk ilgi vilcināsies, būs klāt vēl daži.

Kas bija viņu pārmijnieks? Vinsents vēroja, kā nanoboti tuvojas. Par daudz pārgalvīgi. Un sagrupēti divos baros, kuros bija gan relatīvi nekaitīgie audēji, gan kaujinieki. Viņus nevadīja pieredzējusi roka. Tas nebija Kukaiņcilvēks. Un nebija arī Bēmovskis. Pat ne jauniņā. Kā viņa sevi sauca? Papilddzīvība. Jā. Tā nebija arī viņa. Viņi visi spēja vadīt piecus atsevišķus nanobotus, nesagrupējot tos divos vados.

Vinsents nogaršoja kariju. Ļoti pikants.

Viņš rūpīgi košļāja. Bija svarīgi kārtīgi sakošļāt ēdienu. Tas palīdzēja gremošanai, kas bieži radīja sarežģījumus garajos ceļojumos, kad bija jāšķērso vairākas laika joslas.

Vienlaikus Vinsents aši pagrieza V2 pretī diviem nano-botiem, kurus viņam it kā nebūtu vajadzējis pamanīt.

Ēdiens Vinsentam nesagādāja nekādu baudu, taču viņš bija tik tuvu baudas mirklim, cik vien spēja, kad ietrieca aso spīli tuvākajam nanobotam tieši sakaru kanālā, izgāžot tā nanoshēmas.

Ievibrējās Vinsenta telefons.

Viņam varēja zvanīt un vienmēr viņu sazvanīt tikai viens cilvēks.

Viņš izņēma telefonu un izlasīja īsziņu. Uzmanība pārtrūka, un viņš gandrīz zaudēja divas V2 kājas, jo nanobots bija atvēzējies ar sirpi.

Grejs un Stouns miruši. Sedija ievainota/OK.

Vinsents neprata izjust baudu. Bet diemžēl viņš lieliski spēja izjust bēdas, zaudējumu un dusmas.

Viņš bija nobīdījis malā pirmās ziņas par aviokatastrofu. Iegrūdis visdziļākajā atvilktnē. Viņam bija uzdevums, vajadzēja koncentrēties, un ilgā pieredze bija iemācījusi neuzticēties ziņām. Varbūt Greja Maklēra lidmašīnā nebija. Varbūt.

Tomēr ziņu bija sūtījis Līrs. Ja Līrs tā teica, tad tā bija patiesība.

Vinsents nosūtīja atbildes īsziņu, netrāpot uz dažiem burtiem, jo ietrieca asu kāju otra nanobota vārīgajā kājas locītavā un noskatījās, kā tas sabrūk.

Tuvojās citi nanoboti. Jauns sešu nanobotu vads.

Merkis LO infic. Kaujos. Atkamjos.

Ja viņam būtu divi bioti, varētu cīnīties un uzvarēt. Ar trim viņš būtu pārliecināts par uzvaru. Taču šī bija nevienlīdzīga cīņa.

Līrs atbildēja: Kartāga.

Vinsents blenza uz šo vārdu. Nē, nē, nē. Tas nebija viņa stilā. Viņš tā nerīkojās.

Staru ierocis iešņāpa vienā no sešām kājām. Lai arī ne-pārcirta to pavisam, tomēr tā nolūza. Ātrumu tas pārāk neietekmēs, taču līdzsvaru gan.

Šī nebija īstā reize, lai spēlētu “sadod nanobotiem” un, iespējams, zaudētu. Bija jāevakuējas, turklāt pēc iespējas ātrāk.

Kartāga. Romas impērijas dižā ienaidniece. Līdz romieši to ieņēma, noslepkavoja vai paverdzināja katru vīrieti, sievieti un bērnu, nodedzināja līdz zemei visas ēkas un iestrādāja augsnē sāli, lai tur nekad nekas vairs neaugtu.

Carthago delenda est. Tā bija Romas devīze. “Kartāga ir jāiznīcina.”

Vinsents noslaucīja muti salvetē.

Viņš atbīdīja krēslu.

V2 pagriezās un bēga no četriem tuvākajiem un daudziem tālākajiem nanobotiem. Vēl vairāki traucās šurp pa acs nervu. Tie nebija bīstami - uz četrām kājām nanoboti bija lēnāki nekā biots. Tikai uz relatīvi gludas virsmas nanoboti varēja pārslēgties uz savu vienīgo riteni un noskriet biotu.

Diemžēl acs ābols bija visgludākā iespējamā virsma.

V2 darbināja kājas pilnā ātrumā. Atpakaļ apkārt acs ābolām.

Vinsents lēnām šķērsoja restorānu un tuvojās Līzlotei Osbormai.

V2 nogaidīja, līdz divi nanoboti bija pietiekami tuvu, un atklāja uguni. Viņu šautras sadragāja otru kāju.

Sāpes atbalsojās Vinsenta paša kājā.

V2 vienlaikus pa labi un pa kreisi izšļāca sērskābi. Na-nobotus tā nespēs nogalināt, bet aizkavēs gan, kad tie ie-stigs kūstošas miesas peļķēs. Pat uz četrām kājām, velkot līdzi stumbeņus, iespējams, izdosies aizbēgt no atlikuša-jiem nanobotiem.

Līzlote Osboma pēkšņi iekliedzās.

“Vai! Vai!”

Viņa piespieda pirkstus pie acs.

“Kas notika?” viens no vīriešiem satraukts jautāja.

Spiediens gandrīz sadragāja V2, bet Osbomas pirksti |au bija pavirzījušies uz ziemeļiem, aizšķērsojot ceļu nanobotiem, un V2 ceļš bija brīvs.

“Acs! Kaut kas iekļuvis acī. Ļoti sāp.”

Vinsents līgani virzījās uz priekšu. “Esmu ārsts. Iespē-jams, infarkts. Viņa jānogulda zemē.”

Jocīgi, cik iedarbīgi ir vārdi “esmu ārsts”.

Vinsents palīdzēja Osbomai piecelties no krēsla un noguldīja viņu uz muguras. Viņš notupās līdzās, uzmanīgi atbīdīja viņas roku no sejas un ar pirkstu pieskārās acs virsmai.

V2 optikā viņš redzēja no debesīm nolaižamies milzīgu grubuļainas ādas sienu un steidzās tai pretī.

Brīvo roku Vinsents iebāza kabatā un, neviena nepamanīts, izvilka dārgai pildspalvai līdzīgu melnu priekšmetu. Viņš piespieda galu Osbomas galvaskausa pamatnei.

V2 uzlēca uz pirksta brīdī, kad no skābes mākoņa iznira divi nanoboti.

Vinsents piespieda pildspalvas kājiņu, un atsperes iegrūda astoņus centimetrus garu volframa tērauda asmeni Osbomas muguras smadzenēs.

Vinsents pagrieza asmeni par simt astoņdesmit grādiem, vēlreiz piespieda kājiņu un izņēma rīku, kas pārējiem izskatījās pēc skaistas Mont Blanc pildspalvas.

“Viņai nepieciešama palīdzība,” Vinsents teica.

V2 uzskrēja pa viņa pirkstu un iecirta atskabargas miesā.

Vinsents spēji piecēlās kājās. “Es izsaukšu ātro palīdzību.” Viņš pagriezās un devās uz izeju.

Pagāja desmit minūtes, līdz Līzlotes Osbomas draugi un kolēģi atskārta, ka ārsts nevienu nav izsaucis. Tikmēr asins peļķīte zem Osbomas galvas bija izpletusies diezgan liela, un viņa vairs nesūdzējās par sāpēm acī.