BZRK

DIVDESMIT SEŠI

Vilksa un Ofēlija gulēja uz grīdas zem dūmu mutuļiem, kas spiedās iekšā no dāvanu veikala, kurā, par spīti smidzinātājiem, bija sācies ugunsgrēks.

Viņas bija notriektas zemē, bet Ofelijas bioti vēl nebija izslēgušies, vēl ne. Tie steidza meklēt patvērumu viena pārmijnieka gaļā.

Telpā valdīja panika. Abi pārmijnieki - jaunais aziāts un piņņainais baltais puisis ar cirtainu, brūnu matu ērkuli -norāva ķiveres. TND joprojām kliedza: “Necelties, necelties,” lai gan ne viena, ne otra ievainotā sieviete nemaz negrasījās celties.

Tad atskanēja kliedzieni: “Nomest ieročus, nekavējo-ties \uc1” Tie nebija TND, bet ANO apsardze, un ne vairs policisti, kas strādāja amatu savienošanas kārtībā, bet nopietni, rūdīti vīri bruņās un ķiverēs, ar kaujas ieročiem.

Kaut kur Ofelijas prātā uznira ainas, kas notiks tālāk. ĀSD darbošanās šeit bija atmaskota. Nebija nekādu, ne mazāko iespēju to visu noslēpt. Ārmstrongi bija pieļāvuši nepiedodamu kļūdu, un tagad viss nāks gaismā.

Viņi nedrīksteja to pieļaut. Un tas nozīmēja…

“Viņi uzspridzinās telpu!” iekliedzās vīrieša balss.

“Nē!”

Pārmijnieki izlēca no krēsliem, TND metās bēgt, pagrūžot visus malā. ANO apsardze, domādama, ka viņiem uzbrūk, atklāja uguni.

Ofēlija sagrāba Vilkšu aiz apkakles un vilka uz durvīm, apsargi kliedza, lai viņa nekustas, un kāds taisījās nospiest gaili, un…

“Viņi grasās…” Ofēlija iebrēcās.

Un sekoja sprādziens.

Tas bija čemodānā ievietots spridzeklis, kuru no attāluma iedarbināja Šugera Lebovska, vērodama visu ekrānā savā komandcentrā piecdesmit astotajā stāvā.

Džindals bija nokāpis lejā no piecdesmit devītā stāva. Viņš jutās omulīgāk šeit, pie apsardzes, nekā tukšajā pārmijnieku stāvā. Viņa seja bija cigarešu pelnu krāsā. Viņš šausmās skatījās uz Šugeru.

“Nav citas izejas,” viņa nočukstēja.

Vienīgā izeja, ja viņi bija atklāti. Slēgt tālākus informācijas izplatīšanas ceļus. Novērst postījumus.

Vispirms viņa bija pazaudējusi Ņižinski. Un tagad vēl šis.

Jēziņ!

Katastrofa.

Monitorā viņa bija redzējusi baltu zibsni, un tas arī viss.

Viņa stāvēja un izmisīgi vēlējās, kaut attēls atgrieztos, bet, protams, nē, tas nenotika.

Šugera zināja, ka pēc sprādziena telpā būs smacējoši dūmi un ugunsgrēks, kas degs tik karsti, ka no telpas nepaliks pāri nekas. Ne vada gals, ne pirksta nospiedums, pat ne metāla zobu plomba. Un nanoboti jau nu noteikti ne.

Viņa trīcēja. Viņai drebēja rokas.

Citas izejas nebija. Pilnīgi nekādas. Ne jau vairs tad, kad ieradās ugunsdzēsēji un ANO apsardze, kuriem sekoja SUV jeb Speciālo uzdevumu vienība, FIB un visa izmeklēšanas iestāžu burtiņu zupa. Viņi būtu atraduši visu.

Tagad atradīs tikai dažus kaulus un neko vairāk.

Un, iespējams, tieši tas pats paliks pāri no Šugeras Le-bovskas. Viņa sajuta mutē nelabumu. Sirds dauzījās tik skaļi, ka viņa tik tikko dzirdēja Džindala balsi.

“Vai viņi visi ir miruši?” Džindals jautāja. Izklausījās, it kā mazs bērns uzrunātu mammu.

“Pāri palikuši vien pārogļojušies mēsli,” Šugera skarbi attrauca.

ĀSD kontroltelpā redzamā vietā pie sienas bija pieskrūvēta kamera. Protams, viņa zināja, ka Dvīņiem ir arī citas kameras. Augšā, simt pēdu virs viņas, viņi noteikti vēroja. Viņa to juta.

Tobrīd Sugerai kļuva skaidrs, ka viņai būs ļoti veicies, ja nodzīvos līdz dienas beigām. Lai saniknotu Dvīņus, pilnīgi pietika ar to, ka viņa bija ļāvusi aizbēgt Ņižinskim. Jā, viņai uzbruka, pārsteidza viņu nesagatavotu, un, jā, arī

Dītrihs bija daļēji vainīgs, bet tie divi nebija vīri, kas spētu saprast un piedot.

Vai viņa bija pietiekami vērtīga Čārlza un Bendžamina uzņēmumam, lai tie saglabātu viņai dzīvību? Vai viņa tiks mājās pie meitas?

Šugera pagriezās pret kameru. “Tie ir tikai divi pārmijnieki,” viņa teica. “Mums joprojām ir Kukaiņcilvēks, Bēr-novskis, Papilddzīvība un Dītrihs. Papilddzīvība kavējas, bet viņa ir uzticama. Kad viņa ieradīsies objektā viesnīcā kopā ar Dītrihu, varēsim nodot viņam Kima vai Alfredo nanobotus. Ja vēlaties, varam pārsviest arī Papilddzīvību no viņas pašreizējā mērķa.”

Atbildes, protams, nebija.

Iekšas sažņaudzās. Šugera uzmeta skatienu sakaru kanālam ar objektu viesnīcā. Bija redzams, ka Dītrihs jau ir sagatavojies uzņemties rezerves pārmijnieka lomu. Viņa mēģināja ieskatīties telpā aiz viņa. Kameras leņķis nebija labs. Papilddzīvības krēsls bija novietots otrpus gultai, kas bija pastumta malā, un no loga plūda gaisma, kas mazliet žilbināja kameru.

Bet, ieskatoties ciešāk, viņa varēja redzēt, ka tālākais krēsls joprojām ir tukšs. Šugera nupat bija centusies pārliecināt Divus vienā, ka Papilddzīvība ir uzticama. Lai arī izturējās kā primadonna, bet viņa vienmēr ieradās. Šis taču nebija īstais brīdis, lai ākstītos.

“Kur, pie velna, ir Papilddzīvība?” Šugera iebļāvās, mazliet zaudēdama savaldību, domājot par savu iespējamo nāvi.

Džindals salēcās. Ari citi telpā salēcās. Visi raudzījās uz viņu ar pārmetošiem skatieniem. Viņa pati bija pavēlējusi uzspridzināt bumbu.

“Viņa…” Džindals iesāka. “Tu taču zini, ka viņai vienmēr vajag Starbucks kafiju. Viņa izgāja, un…” Viņš paraustīja plecus un bezpalīdzīgi skatījās apkārt. “Tā ir viņas vājība. Māņticība. Tu taču zini! Pusei pārmijnieku ir obse-sīvi kompulsīvi traucējumi. Viņi visi ir ķerti.”

Iezvanījās Šugeras telefons. Viņa salēcās. Tie noteikti bija viņi. Tie noteikti bija Dvīņi.

Pārbijusies līdz nāvei, viņa paskatījās uz numuru. Viņa to nepazina. Šugera nospieda atbildes pogu un pielika telefonu pie auss.

“Kas zvana?” viņa prasīja.

“Tā esmu es, es cenšos jūs sazvanīt!”

Papilddzīvība.

“Lēnāk,” Šugera sacīja tik autoritatīvi, cik nu jaudāja. “Paskaidro.”

Šugera klausījās. Un uzmeta skatienu kamerai, iztēlodamās abas kroplīgās sejas un trīs šaušalīgās acis, kas urbās viņā.

Šo dienu viņa nepārdzīvos. Šugera iztēlē redzēja savu māju. Meitu. Vīru, kas viņai diez ko nepatika, bet nodrošināja labu aizsegu.

Dvīņi liks viņu nogalināt. Vienam no viņas pašas vīriem. Viņa aši uzmeta skatienu niknajām sejām visapkārt. Viens no jums, viņa domāja. Viens no jums.

Viņa vēlējās, kaut spētu raudāt. Taču, ja bija kaut mazākā iespēja no tā visa izkulties, tad bija jātiek galā ar jaunajiem draudiem.

Bija pavērusies iespēja. Lai arī niecīga, bet tā bija iespēja.

Viņa novērsās no monitora un paskatījās uz savu vietnieku - druknu, bet gudru bijušo policistu vārdā Pols Džonss.

“Pol. Notikusi ielaušanās. Vismaz divi BZRK pārmijnieki. Viņiem jāuzturas ēkas tuvumā, lai vadītu biotus. Sapulcini visus iespējamos spēkus un seko man.”

“Pieslēdzos optikai,” Plata teica. Viņai bija ierādīts, kā to darīt. Bet tikai vienu reizi. Viņa iedūra zondi. Tas bija mazs, stingrs šķēps nanovada galā. Tas bija jāizdara ar dievlūdzēja ķetnu, kas bija ļoti neveikla. Tas pats, kas mest harpūnu ar omāra spīli.

Zonde iegrima un… Un nekā.

Viņa izvilka to laukā. Iedūra dziļāk nervā. Un pēkšņi -“Ā-ā-āh!” viņa iesaucās.

“Kuš,” Kītss brīdināja. “Cilvēki.”

Pie atkritumu konteinera bija jaušama kustība. Plata apklusa. Bija atvēries jauns vizuālais logs. Tik dīvaini. Kā logs logā. Kā attēls attēlā televizorā, tikai šis attēls bija melnbalts un graudains, it kā visi pikseļi būtu sagāzušies.

Tad viņa atcerējās: optiskais nervs rādīja pamatattēlu augšpēdu. Viņa domās apgrieza to otrādi, cik labi vien prata, taču tik un tā neko nevarēja saprast.

Viņa izvilka zondi. Iedūra vēl divas reizes, un - beidzot. Attēls nebija pilnīgi skaidrs, joprojām graudains, taču platākā leņķī, tāpēc vairs nešķita, ka viņa skatītos uz pasauli caur salmiņu.

Viņa redzēja aci. To pašu aci, caur kuru skatījās.

Viņa skatījās spogulī! Lūk, kas tas bija!

Kuņģis sažņaudzās. Jā, tas bija spogulis, vai drīzāk augsto tehnoloģiju ekvivalents spogulim, un tagad acs slīdēja pāri spogulim, vairs neskatīdamās uz sevi. Tā skatījās uz seju.

Šī seja nelīdzinājās nevienai citai.

“Tie ir viņi,” Plata bez skaņas čukstēja.

Kītss apskāva viņu ciešāk.

Kukaiņcilvēks un Bēmovskis reizē saņēma savos monitoros vienu un to pašu ziņu.

Papilddzīvība pazudusi. Kims un Alfredo miruši. ANO slēgta.

Ieņemiet savus mērķus.

ČBA

ČBA. Čārlzs un Bendžamins Ārmstrongi.

Kukaiņcilvēks un Bēmovskis.

Abi bija sasnieguši savus mērķus.

Divas nanobotu armijas bija vietā. Viena atradās uz Ķīnas vadītāja, bet otra - uz Amerikas prezidentes.

Kima nanoboti atradās uz indieša Čoksija. Alfredo

mazā armija joprojām bija divu lēcienu attālumā no premjerministres Hajaši. Šie spēki pagaidām bija apturēti, līdz tos varēs nodot citiem pārmijniekiem. Tam vajadzēs laiku.

Kukaiņcilvēks uzskatīja, ka Dītrihs nav pietiekami prasmīgs, lai sasniegtu japānieti. Bet, pieņemot, ka Papilddzī-vība joprojām ir uz strīpas, viņi varētu ieņemt amerikānieti, britu un ķīnieti.

Kukaiņcilvēks bija gatavs riskēt. Laiks parādīt, ka viņš ir kas vairāk par vienkāršu pārmijnieku. Viņš varēja spēlēt arī makro pasaulē. Viņš nosūtīja ziņu Diviem vienā.

Ieteikums: atņemt Dītriham japānieti, iedalīt indieti.

Atbildes nebija. Bet tas nekas.

Uzvara joprojām bija rokas stiepiena attālumā. Nebija tikai zināms, vai kādu mērķi nesargā. Kaujā Papilddzīvība tiktu galā, un Bēmovskis arī.

Pat ja uzvarētu tikai Kukaiņcilvēks un Bēmovskis, divas diženākās pasaules lielvaras būtu nemanāmi, bet nepielūdzami pakļautas Čārlza un Bendžamina Ārmstrongu gribai. Lai kas būtu noticis vai vēl notiks ar pārējiem, tam nebija nozīmes, ja viņiem ar Bēmovski izdosies.

Protams, ideālā pasaulē, Kukaiņcilvēks domāja, ideālā pasaulē Bēmovskis un visi pārējie piedzīvotu izgāšanos un triumfētu tikai Kukaiņcilvēks.

Taču tas bija tikai ambiciozs sapnis.

Laiks ķerties pie ASV prezidentes tīklošanas.

Viņš skaļi iesmējās par šādu domu.

Šoreiz Dvīņi bučos viņam pakaļu. Klanīsies viņa priekšā.

Tad Kukaiņcilvēks ieraudzīja…

Viņam pakaļ steidzās divi bioti, skrēja nopakaļ, kamēr viņa armija brāzās uz priekšu pa redzes nervu krustmiju.

O, jā.

Velns, o, jā.

Vai tas esi tu, Vinsent? Dievs, lūdzu, kaut tā būtu.

Šoreiz vairs nebūs nekādu makro traucēkļu, kas visu sabojātu. Augstākā cīņa par augstāko balvu.

“Es ceru, ka jūs skatāties, Čārlza kungs un Bendžamina kungs. Jo šī… būs leģendāra cīņa.”

Policija sāka virzīt pūli tālāk prom no ANO laukuma. Valdīja ļoti nopietna gaisotne. Bija noticis kas ļoti slikts, un Ņujorkas likumsargi nebija noskaņoti paciest pretim runāšanu.

Virs galvas riņķoja helikopteri. Joprojām gaudoja sirēnas, un jauni drošības spēki pārpludināja kvartālus ap ANO ēku.

Viens bija skaidrs: Vilksai un Ofēlijai bija velnišķīgi labi izdevies novērst uzmanību.

Tad Vinsents ieraudzīja. Viņš bija dziļi iekšā redzes nervu krustmijā, kad pamanīja pa priekšu skrienošo nano-botu armiju.

“Kukaiņcilvēks,” Vinsents teica.

“Es jau nāku!” Ņižinskis atsaucās.

Kukaiņcilvēka nanoboti apstājās. Seši vadi cits pēc cita pagriezās pret biotiem. Logotips ar eksplodējošo galvu fos-forescējošajā gaismā bija neskaidrs, taču nosakāms.

Vinsents uzsmaidīja Ņižinskim. īstu smaidu.

“Kamēr tu ieradīsies, viss jau būs beidzies, Žin.”

Dvīņi vēroja, kā uz viņu galda atveras logi.

Viņi redzēja tukšo ekrānu, kuram bija jārāda ANO stacija. Tagad tas bija tikai draudīgs sakaru traucējumu četrstūris.

Viņi redzēja, kas notiek pie ANO ēkas. Vesels mirgojošu gaismiņu cirks, kurā pulcējās visas Ņujorkas ugunsdzēsēju un policijas mašīnas.

Viņi redzēja, kā Dītrihs pārņem Kima nanobotus, kas jau bija vietā, pagaidām paslēpušies Indijas premjerministra tumšajos matos. Kukaiņcilvēks bija izteicis vērtīgu priekšlikumu, lai gan Bendžamins, protams, bija to jau iedomājies.

Viņus mulsināja Papilddzīvības izskats - meitene bija sadauzīta un asiņaina, kad steigšus ieņēma vietu krēslā aiz Dītriha. Skaņa nebija ieslēgta, bet varēja skaidri redzēt, ka viņa ir nikna. Iedama garām, viņa iespēra atkritumu urnai un iesita ar dūri tukšam gaisam. Pārskaitusies.

Viņi vēroja arī to, ko Bēmovskis redzēja Ķīnas premjerministra smadzenēs.

Un to, ko redzēja Kukaiņcilvēks, pagriezies pret savu nāvīgāko ienaidnieku.

Kabeļi un konusi viņu tīklenē raidīja pa redzes nervu niecīgus elektriskos impulsus.

Smadzeņu dzīlēs primārā redzes garoza pārveidoja šos impulsus attēlos.

Taču ne Čārlza acs, ne Bendžamina acs, ne arī acs, kas vērās pasaulē starp viņiem, nevarēja pagriezties uz iekšu, lai redzētu divus biotus, kas beidzot bija sasnieguši hipo-kampu.

Ne viens, ne otrs nevarēja zināt, ka Sedija Maklēra, kas tagad sauca sevi par Platu, gulēja saritinājusies jauna vīrieša skavās un apsvēra, kā viņus noslepkavot.

TND bija jāpārmeklē apkaime divpadsmit kvartālu rādiusā, kur varētu slēpties BZRK pārmijnieki. Katrā kvartālā bija augstceltnes, un katrā no tām bija simtiem biroju. Turklāt rādiuss bija ļoti aptuvens, tikai minējums. Neviens nezināja BZRK pārmijnieka darbības patieso diapazonu. Taču, raugoties no praktiskās puses, ja rādiusu paplašinātu vēl vairāk, tajā būtu jāiekļauj arī Centrālā stacija, nemaz nerunājot par metro stacijām.

Ielas līmenī šajā zonā bija apmēram ducis kafejnīcu un divreiz vairāk restorānu, ātro ēstuvju, picēriju, kopētavu, ķīmisko tīrītavu, kancelejas preču veikalu, apavu veikalu, tūristu krāmu veikalu, puķu veikalu…

Neiespējama meklēšana. Šugeras Lebovskas rīcībā bija vienpadsmit vīru. Taču viņai bija priekšrocība. Viņa zināja, ka jāmeklē Sedija Maklēra. Un kaut kāds puisis, taču gudrāk bija meklēt Sediju.

Mašīnas. Autostāvvietas. Viņi varēja vizināties taksī. Slēpties vienā no tūkstoš birojiem. Viņi varēja būt miljons vietās, un viņai bija viņi jāatrod. Ar vienpadsmit vīriem.

Divi bezpajumtnieki skaļi strīdējās par tiesībām uz pudelēm atkritumu konteinerā. Sugera piegāja pie viņiem un sacīja: “Aizverieties, kretīni.” Paceļot gaisā simt dolāru banknoti, viņai izdevās pievērst to uzmanību pat alkohola un šizofrēnijas miglā. “Došu simt dolārus, ja atradīsiet šo meiteni.” Šugerai telefonā bija fotogrāfija, un viņa ļāva abiem piecas sekundes paskatīties. “Atrodiet viņu nākamo desmit minūšu laikā, un varēsiet dzert nedēļu. Aiziet!”

Saviem vīriem viņa sacīja: “Papilddzīvība teica, ka viņi sēdējuši kafejnīcā, tātad, visticamāk, joprojām ir ielas līmenī. Ja viņu rīcībā būtu birojs, tad tur arī uzturētos. Tāpēc runājiet ar katru klaidoni, velokurjeru, ielas tirgotāju, taksistu, šveicaru un ēkas apsargu. Piedāvājiet viņiem simtnieku. Ja tas nelīdz, piedāvājiet tūkstoti. Atrodiet man to sīko kuci.”

Sprādziens iesvieda Vilkšu veikalā. Viņa ietriecās T kreklu statīvā. Miesa dega, zeķbikses čokurojās, mati svila, blūze dūmoja. Viņa sita ar plaukstām liesmas uz kājām un kliedza: “Ofēlij! Ofēlij!”

Visapkārt bija ķermeņi, no kuriem daži kustējās, citi ne. Veikalu pildīja smacīgi, eļļaini, melni dūmi, kas bija tūkstoškārt kodīgāki nekā tie, kurus bija radījis viņu mazais piromānijas izlēciens. Dūmi bija kā grūstoši griesti, tie mācās virsū, saspiežot gaisu nieka piecdesmit centimetros virs grīdas.

Vilksa gulēja garšļaukus, apvēlusies uz vēdera, lai apdzēstu atlikušās liesmas uz ķermeņa, un tagad līda kā ādas ērce, izlocīdamās pa grīdu. Viņa rāpoja pāri atlūzām un līķiem, saukdama Ofēliju un aizelsdamās arvien vairāk un vairāk. Tad viņa sāka smakt. Klepus plēsa rīkli un izraisīja krūtīs plosošas spazmas.

Viņa atrada divus stumbeņus, kas dega kā lāpas, un zināja, vienkārši zināja, ka tā ir Ofēlija. Viņai vairs nebija pēdu. Kājas bija sveču daktis.

Vilksa aizrijās ar dūmiem, vēma, raudāja, paķēra ANO suvenīru T kreklus un piespieda tos pie degošās miesas, kas smaržoja kā giross uz iesma.

Viņa aizrāpoja līdz Ofēlijas galvai. Acis, vienaldzīgas pret dūmiem, bija plati vaļā un truli blenza. Šis skatiens, šīs šausmās ieplestās acis bija briesmīgākas nekā degošās kājas.

“Viņi ir miruši!” Ofēlija gaudoja. Dūmi bija nolaidušies tik zemu pār viņas seju, ka gārdziena izelpa veidoja spirāles un mutuļus.

“Ņem…” Vilksa teica, taču viņas runas spējas bija galā, kakls aiztūcis, un kuņģis atkal raustījās spazmās.

“Miruši! Dievs, ne! Ne! Nē-e-ē-e!” Ofēlija brēca.

Vilksa zināja, ka viņa nerunā par cilvēkiem, kuri nupat gāja bojā.

“Ah! Ha-hā!” Ofēlija kauca. Viņa it kā ierējās. Kā ronis. Un tad sāka svaidīties, mētāties ar rokām, spārdīties ar sakropļotajām kājām, viņa kliedza un kliedza, līdz dūmos aizsmaka, un laukā nāca vairs tikai rēcoši klepus ņurdieni.

Tad Vilksa padevās.

Diezgan.

Viņu aprija bezgalīgas skumjas. Nolādēts, Ofēlija bija pelnījusi dzīvot!

Tad cauri šaurajām, asaru aizmiglotajām acu spraudzi-ņām viņa ieraudzīja melni dzeltenu gumijas zābaku purngalus, un cauri dūmiem kā dēmonu dievs nolaidās kukaiņa acis un melna ķivere ar sarkanu zīmotni un svētītiem burtiem FDNY- Ņujorkas ugunsdzēsības departaments.