BZRK

DESMIT

No Āzijas pārtikas preču veikala Vinsents vēroja iestādījumu “Ķīnas pīpe” un redzēja, kā tajā iešļūc Karls Bēr-novskis.

Pieklājīgā attālumā Bēmovski pavadīja divi TND jeb Tūristi no Denveras. Divi parastie nodaļas “Spēcīgā Amerika” apsardzes darbinieki no korporācijas “Ārmstronga stilīgās dāvanas”. Viena bija sieviete, bet tam nebija nekādas nozīmes.

Lai gan korporāciju vadīja vājprātīgs, kroplīgs radījums, tās ārējais tēls bija ārkārtīgi neuzkrītošs. Viņu vīri neklaiņoja apkārt slepenā dienesta vai Holivudas grāvējfilmu masu skatu dalībnieku paskatā. Viņi ģērbās vienkāršās, pēc kataloga pasūtāmās LL Bean vai Land’s End drēbēs. Viņi valkāja pimas kokvilnas polo kreklus un dūnu jakas. Tāpēc Ņujorkā viņi vienmēr izskatījās pēc tūristiem - neuzkrītošām būtnēm, kas nevienam ilgi nepaliek atmiņā.

TND - Tūristi no Denveras.

Bēmovskis iegāja iekšā un iekāpa liftā. Abi TND palika laukā, gaidīdami pļāpāja un mīņājās uz vietas, lai atvairītu aukstumu, līdz piebrauca mašīna, kur varēja sasildīties un patverties.

Iestādījums “Ķīnas pīpe”, protams, bija bez izkārtnes -diskrēti, allaž diskrēti. Tas atradās Ķīniešu kvartālā kopš 1880. gada, lai gan vismaz reizes sešas kvartāla robežās bija mainījis atrašanās vietu. Cilvēki, kuriem vajadzēja, to atrada. Vecajos laikos to apmeklēja tikai augstāko šķiru opija smēķētāji. Sākumā tikai ķīnieši, galvenokārt jūrnieki. Tad parādījās mākslinieciskāki, avantūristiskāki Viktorijas laika baltie vīrieši.

Pagājušā gadsimta 20. gados “Ķīnas pīpe” kļuva izsmalcinātāka un ekskluzīvāka. Tā paplašināja darbību un Sausā likuma laikā piedāvāja ne tikai opiju un marihuānu, bet arī alkoholu. Iekārtojums, kā Vinsents reiz bija redzējis caur viesmīļa labo aci, bija dārgs un ekskluzīvs. Modernā “Ķīnas pīpe” izskatījās kā viesnīca Ritz-Carlton bagātiem narkomāniem. Mazliet par daudz zeltījumu un greznības Vinsenta askētiskajai gaumei, taču, ja cilvēks bija atkarīgs no opija (un Bērnovskis, bez šaubām, negrasījās atmest šo ieradumu), tad šī bija īstā vieta, kur tam ļauties.

Vinsents īsu mirkli manīja Bēmovski caur viesmīļa aci, kad šis gudrais cilvēks, dzērājs un narkomāns, un dievs vien zina kas vēl, ieslīdēja vienā no daudzajām nišām, lai gaidītu savu pīpi.

Vinsentam tas vienmēr bija šķitis pārsteidzoši un neizprotami. Bērnovskis bija ģēnijs. Tādi cilvēki parasti ne-šķērdēja daudzas stundas saraustītos narkomānu sapņos.

Ciribot negribot Vinsents sāka prātot, vai narkotikas varētu sniegt viņam baudu, ko viņš nekad nebija izjutis.

Toreiz Vinsents nebija ticis tuvāk Bēmovskim. Un gandrīz zaudēja biotu, kad viesmīlis ar draugiem pēkšņi nolēma aizbraukt uz Meksiku.

Biotiem piemita trūkums, kāda nebija nanobotiem -biotus vajadzēja atgūt.

Vinsents samaksāja par taizemiešu organisko ziedi un zaļajiem čili, ko bija izvēlējies. Mazs asumiņš - nevis tāpēc, ka viņam garšotu paša gatavotais ēdiens, bet vismaz lai būtu to novērtējis.

Tas bija vismaz kaut kas.

Anhedoniju viņam diagnosticēja divpadsmit gadu vecumā. Visbiežāk anhedonijai bija psihiatrisks cēlonis - parasti narkomānija. Vismaz tolaik tā uzskatīja, un tieši to nodomāja viņa pazemotie vecāki. “Mazais Maikls lieto tik daudz narkotiku, ka ir zaudējis baudas izjūtu. Ak dievs, par ko mums tāds sods?”

Tikai pēc diviem gariem gadiem praktiskā mājas arestā viņi bija gatavi apsvērt iespējamos fiziskos cēloņus. Tad atklājās, ka bojāts ir puiša smadzeņu atlīdzināšanas centrs un pietiekamā daudzumā neizdalās dopamīns.

Vinsents izgāja no spilgto neona lampu gaismas loka aukstajā naktī, turēdams rokā plastmasas maisiņu. Viņš bija uzgājis šo veikaliņu pirms daudziem mēnešiem, izsekodams Bēmovski, un turpināja šeit iepirkties, jo veikals atradās ļoti izdevīgā vietā. Taču viņu vienmēr ļoti pārsteidza “Ķīnas pīpe” un tas, ko tā simbolizēja - milzīgu vajadzību pēc baudas, kas lika cilvēkiem pašiznīcināties.

Viņa īstais mērķis bija viesnīcas bārā kādu kvartālu tālāk. Tur viņš atradīs sievieti.

Aņa Vaioleta. Tas nebija viņas īstais vārds. Viņa bija piedzimusi kā Aņa Uļjanova. Krieviete. Kad tēvs pārcēla ģimeni no Samāras uz Ņujorku, viņš mainīja uzvārdu, izvēloties ko mazliet… neuzkrītošāku. Uļjanovs bija Ļeņina īstais uzvārds, un tas bija pārāk smaga nasta. Tāpēc - “atā, Uljanov, un sveiks, Vaiolet”.

Aņas mātei patika puķes. Violetās vijolītes.

Doktore Aņa Vaioleta pašlaik strādāja Maklēra uzņēmuma slepenajā nodaļā. Pat viņas radi un draugi nezināja, ka viņa strādā ar biotiem. Vinsents zināja, jo BZRK jau sen bija pilna pieeja Maklēra drošajiem datoriem.

Kas, ellē, bija Līrs, ka viņam izdevās iegūt tik absolūtu Greja Maklēra atbalstu? Cik reižu Vinsents bija sev to jautājis? Un cik reižu bija pats sevi apklusinājis, jo, kamēr Līrs varēja būt jebkurš un bija kļuvis par gandrīz mītisku tēlu, Kaligula bija pavisam reāls, un Vinsents bija pārliecināts - ja viņš kādreiz atklātu Līra noslēpumu, Kaligula viņu nodurtu, nošautu, nožņaugtu ar garoti, noslīcinātu vai kā citādi izbeigtu Vinsenta dzīvi.

Tas bija Kaligulas… pienesums… šajā lietā.

Vinsents domāja par piezīmi, ko bija pievienojis ziņojumam. “Es neesmu Scīpions.”

Scīpions bija Romas ģenerālis, kas beidzot nopostīja

Kartāgu.

Vai Līr^pieņems šo atkāpšanās soli? Vai viņš vai viņa ļaus Vinsentam turpmāk nepakļauties Kartāgas pavēlēm? Vai arī Līrs zināja, ka galu galā Vinsents darīs to, ko Līrs liks?

Šovakar būs trešā reize, kad Vinsents nejauši saskriesies ar Aņu šajā bārā. Aņa dzīvoja turpat netālu. Vinsents ne, bet viņam blakus kvartālā bija dzīvoklis, kas izskatījās tā, it kā viņš tur dzīvotu. Katram gadījumam.

Viesnīca nebija smalka. Tā bija tumša un smirdēja pēc sojas mērces un zemesriekstu eļļas. Bārs bija vēl tumšāks un smirdēja pēc alus un ceptiem pelmeņiem. Tajā bija tikai četri mazi galdiņi un tikpat ķebļu pie bāra, kur sēdēja tikai Aņa.

Vinsents viņu ieraudzīja, pirms viņa pamanīja Vinsen-tu. Viņš apmierināts konstatēja, ka sieviete ir saposusies. Šī bija viņu pirmā plānotā tikšanās. Pirmā, kuru Aņa uzskatīja par plānotu. Randiņš. Iepriekš viņa bija ģērbusies ērtās darba drēbēs, ko valkāja laboratorijā. Iepriekš viņa bija nākusi šurp iedzert pēc darba, jo nepastāvēja ne mazākā iespēja, ka viņai te varētu uzmākties, un viņa varēja ļauties vienam vai diviem augļu kokteiļiem, atpūsties, atslābināties, atmaigt un atbrīvoties no prātu nogurdinošā darba.

Viss mainījās, kad viņa iepazinās ar Vinsentu. Pirmkārt, Vinsents bija pievilcīgs jauns vīrietis. Aņa bija desmit gadus vecāka par viņu un ļoti izskatīga. Viņa bija gara, ar gandrīz ideālām kājām un tikai nedaudz apaļīgu vidukli.

Viņas āda joprojām izskatījās ļoti labi, tāpat kā sarkanbrūnie - vai tos mēdz saukt par kastaņbrūniem? - mati.

Skaista seja. Seja ar raksturu, kas šajā gadījumā nozīmēja no stepēm nākušo austrumu iebrucēju atblāzmu.

Un Vinsents. Ak, tiklīdz viņš izstāstīja par savu anhedo-niju, nebija nevienas sievietes, kas nesāktu par viņu interesēties, lai arī cik pievilcīga viņa izskatītos savos šaurajos svārkos, ar pamatīgo dekoltē vai dārgajām smaržām, kas garoja no kakla iedobītes.

Nespēj izjust baudu.

To mēs vēl redzēsim.

Tā viņas domāja. Un viņš atrada izdevību, lai paskaidrotu, ka joprojām spēj sagādāt baudu. Un spēle bija galā, ja runājam sporta terminos.

Aņa domāja, ka Vinsents iepriekš saticies tikai ar padumjām sava vecuma vai jaunākām meičām. Nav šaubu, ka visas bijušas ļoti skaistas, bet ko gan meitenes tajā vecumā zināja?

“Vinsent!” Aņa iesaucās, atplaukdama smaidā un pagriezdamās uz ķebļa, lai parādītu viņam mazliet vairāk augšstilba iekšpuses, nekā bija nepieciešams. Buča, buča, vaidziņš, vaidziņš Ņujorkas stilā. Bet Vinsents atrāvās mazliet lēnāk, nekā vajadzētu, un ļāva vaigiem saskarties mazliet ilgāk, un, jā, viņa reaģēja.

Beidzot viņš atliecās atpakaļ un tagad redzēja ne tikai viņas pietvīkušo seju, bet skatījās arī caur diviem pāriem biotu sensoru.

VI devāauz aci, skrienot pa dziļu ieleju, kur bija sabērti kristāliski grima laukakmeņi. Dārgs grims smalkos graudiņos mēdza ķept pie biotu kājām kā dubļi.

V3 priekšā bija ainava, kuru Vinsents sākumā nepazina. Viņš atradās izstieptā, maigi izliektā bedrainas, porainas miesas līdzenumā. Bet tālumā, varbūt puscentimetra attālumā makro pasaulē, slējās milzīgs stabs, tik resns kā sarkankoka stumbrs. Tas stāvēja vertikāli attiecībā pret miesas līdzenumu. V3 stāvēja sāniski, kas nozīmēja, ka resnais stabs patiesībā ir gandrīz horizontāls.

Vinsenta paša lielās, brūnās īstās acis pievērsās Aņas ausij. Protams, auskars. Varbūt balta zelta vai platīna. Bio-ta acīm tas izskatījās aplupis un rievains kā vecs lielgabals. Kad biots piegāja tuvāk, Vinsents ieraudzīja caurumu, kurā metāls bija ievērts.

Makro pasaulē Vinsents redzēja briljantu, kas karājās zem auss ļipiņas. Viņš nekad nebija redzējis briljantu biota acīm. Tas varētu būt interesanti. Bet šī nebija ekskursija.

Viens acī, viens ausī.

“Es pa ceļam kaut ko nopirku,” Vinsents pacēla augstāk maisiņu kā pierādījumu. “Ierados agrāk. Bet negribēju likties rupjš un nākt pirms laika.”

Varbūt vajadzēja viņai uzticēties. Varbūt viņš varēja vienkārši izstāstīt, kas vajadzīgs. Varbūt varēja iesaistīt viņu BZRK. Tāds bija sākotnējais nodoms - savervēt viņu un iekļūt Maklēra laboratorijā pa sētas durvīm.

Bet viņš vairs nevarēja atļauties “varbūt”. Vajadzēja

“jā”. Vajadzēja to, ko viņa varēja sagādāt, turklāt nekavējoties.

Tik-tak. Tas bija vajadzības jautājums, un vai tad vajadzība neattaisnoja jebkurus līdzekļus?

“Tas nekas. Es arī atnācu agrāk.”

Viņi apmainījās sazvērnieciskiem “mēs viens otram patīkam” Smaidiem. Vinsents pieņēma, ka Aņa gatavojas pārgulēt ar viņu. Viņš vismaz tā cerēja, jo vajadzēja laiku, lai paveiktu darāmo.

Vajadzēja laiku divatā ar Aņu. Un viņa bija pievilcīga. Vinsentam bija laupīta baudas izjūta, nevis seksualitāte. Vajadzība bija viens, bet bauda, ko cilvēks izjuta, apmierinot vajadzību - pavisam kas cits.

Nolādēts! Viņa peldējusies. Vai vienkārši bijusi dušā. Jebkurā gadījumā V3 viņas ausī nupat bija atdūries pret ūdens sienu. Tā droši vien nebija biezāka par pāris milimetriem, bet to cieši turēja virsmas spriegums, tāpēc neveidojās ezers, kuram viņš pārskrietu pāri, bet gan milzīgs ūdens balons, kam būs jāpeld cauri.

Ja vien viņš nesagraus virsmas spriegumu. Tādā gadījumā V3 pa tādu kā ūdens slīdkalniņu dosies uz ārējo ausi. Bet, iespējams, iejauksies steidzīgi pacelta salvete un viņš nokļūs klēpī vai uz bāra letes.

“Es dzeršu to pašu, ko viņa,” Vinsents teica bārmenim.

Aņa uzlika plaukstu viņam uz rokas un iesmējās: “Nē, nē, tas garšo briesmīgi, tik tiešām. Neviens vīrietis ar pašcieņu neko tādu nedzer. Pārāk salds.” Viņš novērtēja viņas pašpārliecību. Kā nekā viņa bija vecāka, izglītota, ar zinātniskajiem grādiem un atbildīgu amatu.

“Mēs ņemsim divas glāzītes ļoti auksta, tīra degvīna,” Aņa teica. Viņa piemiedza ar aci: “Saproti, krievu asinis.”

“Centies mani piedzirdīt?” Vinsents flirtēja.

“Ja vajadzēs,” Aņa atbildēja piesmakušā balsī, kamēr Vinsents piesardzīgi sūtīja VI pāri skropstu tušas līnijai. Viņš pārkāpa pāri, šķiet, nesen mirušai ādas ērcītei (interesanti!), iekāpa acī un devās tālāk zem apakšējā plakstiņa.

Viņš izņēma V3 no auss. Reiz Vinsents jau bija nokļuvis salocītā salvetē. Velnišķīgi grūti atrast izeju. Iespējams, Vinsents ātrāk tiktu ārā no balsenes nekā no salocītas salvetes.

Viņi izrāva savus mēriņus.

Un pēc stundas un desmit minūtēm jau bija Aņas dzīvoklī.

Vēl pēc kāda laika sieviete gulēja viņa rokās.

Tobrīd jau Vinsents bija diezgan pārliecināts, ka Aņa ir tīra no nanobotiem.

Un viņš jau bija sācis izmantot VI un V3, piesaistot palīgā V2, kas joprojām atguvās no kāju lūzumiem pēc iepriekšējā uzdevuma, lai ar neironu šķiedrām savienotu Aņas baudas centrus ar viņa tēlu. Iespējams, Aņai viņš patīk tikai tagad. Varbūt pat ne tik daudz. Bet nākamo stundu laikā, kamēr viņa gulēja, bet viņš bija nomodā, sievietes pieķeršanās viņam pieaugs. Drīz tikai viena doma par viņu jau palielinās endorffnu līmeni viņas asinīs. Un dabiskā piesardzība un atturība būs sagrauta. Viņai viņš patiks, un viņa viņam uzticēsies.

Vinsents nosolījās, ka likvidēs tīklu, tiklīdz būs saņēmis visu vajadzīgo. Tāda, viņš sev teica, bija atšķirība starp BZRK un dvīņiem Ārmstrongiem. Vinsents darīja tikai to, kas jādara. Viņš mazinās nodevības sāpes. Cik vien spēs.

“Jo mēs esam labie,” viņš pie sevis čukstēja, lai gan ne lūgtas, ne aicinātas prātā uzpeldēja atmiņas par slepkavību mazā Londonas restorāniņā.

Bēmovskim nebija tādas naudas un varas (vai svītas) kā mūzikas producentam (kura vārdu nenosauksim) vai rūpniekam (kura vārdu arī nenosauksim), kas vienmēr atradās uzmanības centrā, tāpēc viņš “Ķīnas pīpē” nedabūja nevienu no lielajām, dziļajām nišām.

Viņi nezināja Bēmovska īsto vārdu, tikai to, kuru viņš bija nosaucis. Džons Maslvaits. Vai saimnieki zināja, ka vārds nav īsts? Droši vien. Droši vien viņi būtu šausmās, ja viņš nosauktu īsto vārdu.

Viņš stāvēja bēniņu telpā, kas bija ietilpīga, taču ne pārāk plaša. Tai apkārt bija skaisti izveidota platforma. Industriālā stilā, bet labi izgaismota, gandrīz kinematogrāfiska. Apkārt staigāja apsargi, bet viņi bija ļoti diskrēti, ģērbušies brīvās, melnās biksēs un baltos kreklos, līdzīgi kā savās filmās ģērbjas Džekijs Čans. Autentisks Āzijas šiks. Ja viņiem bija šaujamie, tad tie bija paslēpti, un apsargi smaidīja. Smaidi, smaidi. Divos telpas stūros bija deju skatuves - faktiski vaļēji hidrauliskie lifti, kas cilāja dejotājus ;iugšā lejā kā virzuļi palēninājumā. Meitenes bija dažādas un mainījās, lai ne viņām, ne klientiem nekļūtu garlaicīgi.

Mūzika skanēja klusāk, nekā varētu gaidīt netiklības perēklī. Tā nebija tāda mūzika, ko spētu izpildīt novecojošais rokmūziķis, kura muguru Bēmovskis tikko bija manījis, un viņš pateicās Dievam par to. Patiesībā nekur citur viņš šādu mūziku nebija dzirdējis. Maiga pulsācija ar ciklisku melodiju un nepārtrauktības auru. Mazliet līdzīga house deju mūzikai, kuras pavadījumā bija jādejo tikai profesionālajām dejotājām.

Zem platformas bija nišas - iekārtotas austrumu tirgus stilā kā teltis, tāpēc, skatoties pāri telpai, varēja redzēt tikai telšu nolaižamās malas, pērlīšu aizkarus vai atvērtus audekla aizkarus, kas it kā vilināja iekšā, ja kādam patika lepoties ar saviem netikumiem.

Telpas vidū bija taisnstūra bārs - lakots melnkoks ar gaumīgām sarkanām un zelta detaļām. Tur, protams, pasniedza gan alkoholu, gan ēdienu, lai gan pelmeņus ēda tikai retais. Drīzāk dažiem klientiem nepatika sēdēt savās nišās, bet viņi labprāt uzturējās pūlī un pļāpāja, bieži vien ar bārmeņiem. Un dažiem patika pie pīpes izdzert arī glāzīti degvīna.

Bēmovskis iegāja savā šaurajā nišā, kas nebija lielāka par labu universālveikala pielaikošanas kabīni. Tajā bija tikai pāris atpūtas krēslu, mazs galdiņš, blāva lampa un vecmodīgs telefons ar ripu. Bēmovskis zināja kārtību. Viņš pacēla klausuli un gaidīja atbildi.

“Jā, kungs. Kā varu pakalpot?” atskanēja laipna, saprotoša, bezaizspriedumaina vīrieša balss.

“Ah-pen-yen ,” Bēmovskis lietoja “Ķīnas pīpē” pieņemto terminu.

Balss atbildēja: “Lieliski, kungs. Mums visu sagatavot vai vēlēsieties to izdarīt pats?”

“Sagatavojiet jūs.” Bēmovskis pasmaidīja. “Es jums uzticos.”

Viņš nolika klausuli un atlaidās krēslā. No nišas kreisajā pusē plūda pikanti salda smarža, kas viņam tik ļoti patika. No otras puses - pēkšņa smieklu brāzma, kas ātri norima.

Viņš bija to gaidījis visu dienu. Dienu, kurā notika arī gara saruna aci pret aci ar Dvīņiem. Tas nebija nekas patīkams. Sevišķi tāpēc, ka šajā sarunā Bēmovskis tika informēts, ka Kukaiņcilvēks vadīs ANO operāciju.

Viņš pārāk nestrīdējās pretī. Kukaiņcilvēka taktika bija saprātīga. Bet viņš bija iedomīgs, un Bēmovskis redzēja diezgan daudzus punktus, kur viss var noiet greizi. Viņam nepatika, ja lietas tiek sasteigtas. Gan pēc gada būs cita ANO Ģenerālā asambleja. Rūpīgi izplānojot visu pa to laiku, viņi būtu daudz spēcīgākās pozīcijās.

Pašlaik ĀSD rīcībā bija divdesmit septiņi kvalificēti pārmijnieki, ieskaitot viņu pašu. Divdesmit septiņi. Lai uzbruktu un pakļautu sešu lielvalstu vadītājus, vienlaikus turpinot visus pārējos projektus? Neaptverami sarežģīta loģistika.

Ieperināties Lielbritānijas, Indijas un Japānas premjerministros, Vācijas kanclerā un Ķīnas un ASV prezidentos? Sešām vienībām sešās pilsētās jāsatīklo četru cilvēces visvairāk sargāto un novēroto vīriešu un divu sieviešu smadzenes?

Nekvalitatīvs tīklojums reizēm izraisīja lēkmes. Lēkme parastam cilvēkam nebija nekas liels, bet valsts vadītājam? ASVP atlika tikai saviebties, lai vislabāko ārstu komanda jau viņu izmeklētu desmit dažādos veidos. Un ko tad? Kas notiks, kad ārsti Bethesdas slimnīcā atradīs pilnu galvu na-nobotu?

Panika, lūk, kas. Telefona zvani uz FIB, CIP, NDA un visiem ārvalstu izlūkdienestiem. Izplatītos baumas. Goog-le meklētājā uzpeldētu paranoiķi, kuru rīcībā dažkārt bija apbrīnojami precīza informācija.

Ja FIB pēkšņi būtu pierādījumi? Taustāmi pierādījumi?

ĀSD varbūt kontrolēja FIB direktora vietnieku, bet viņš viens pats nemūžam nespētu ko tādu novērst.

Divdesmit septiņi pārmijnieki. Bet no tiem varbūt pieci spēja cīnīties kaut uz pusi tikpat labi kā auda. Un to tas puika nesaprata. Kukaiņcilvēks nesaprata, ka starp divdesmit septiņiem bija septiņi, kuri spēja cīnīties. Un varbūt trīs, kuri spēja cīnīties un uzvarēt vislabākos.

Ienāca viesmīle. Viņa nesa sudraba paplāti. Viņa viegli paklanījās, nolika paplāti un atmuguriski izgāja no nišas.

Paplāti klāja bieza, balta drāna, uz kuras stāvēja šaurs stikla šķīvis ar gariem sērkociņiem un izsmalcināta, emaljēta ūdens pīpe ar garu, izliektu bronzas kaklu un nelielu trauciņu.

Bēmovskis aizvēra acis un pasmaidīja. Kad atkal tās atvēra, visas rūpes un raizes jau sāka atkāpties gaidāmās baudas priekšā.

Drīz izzudīs arī biedējošās vīzijas par neveiksmi, atklāšanu, sagūstīšanu un divdesmit pilnīgas atturības gadiem federālajā cietumā.

Bet vēl ne. Ieejas aizkaru atbīdīja nosvīdis, uztraucies vīrietis. Viņš bikli grīļojās, it kā grasītos klanīties.

Bēmovskis bija aizmirsis. Bija jānokārto darījums, pirms varēja ļauties baudai. Viņš nepiecēlās kājās. Tikai pastiepa plaukstu.

“Lords Elfangors?” vīrietis čukstēja, gandrīz apčurādamies. “Esmu Eidens Beilijs.” Austrāliešu vai jaunzēlandiešu akcents. ANO darbinieks, protams.

Bēmovskis nopūtās. Protams. Papilddzīvības darbs. Un viņa, kā parasti, bija izvēlējusies dramatiskāko pieeju. Bēmovskis samiegtām acīm uzlūkoja vīrieti, mēģinādams atsaukt atmiņā viņa tīklojumu. Viņš bija scientologs, tātad jau gatavs noticēt citplanētiešu mitoloģijai. Neliela pārmaiņa pēc apreibušajiem ideālistiem, ko ražoja Nexus Humānus un piegādāja ĀSD.

Bēmovskis prātoja, kā Papilddzīvībai bija izdevies ievietot šo stulbo “lordu Elfangoru”. Vai viņa tiešām bija nopūlējusies, pieslēdzoties fonēmām, lai ko tādu izgudrotu? Diez vai. Drīzāk bija piededzinājusi kritisko domāšanu, kuras tāpat šim vīram droši vien nebija sevišķi daudz, sa-tīklojusi viņa reliģisko domāšanu ar televīzijas niekiem vai filmu varoņiem un radījusi vārdu, ko pēc tam piesaistījusi Uēmovska attēlam.

Papilddzīvība pārcentās. Okama asmens likums - meklē vieglāko risinājumu.

“Es esmu lords Elfangors,” Bērnovskis teica. “Paldies, ka atnācāt.”

“Es…” Vīrietis pēkšņi izbrīnīts iesmējās. “Es patiesībā nemaz nezinu, kāpēc nācu šurp. Es tikai zināju…”

“Jūs zinājāt, ka jums šeit jābūt,” Bērnovskis sacīja, cenzdamies neskatīties uz pīpi un ar piepūli tēlodams savu lomu. “It kā nepārvarams spēks, daudz spēcīgāks prāts…”

“Jā! Tieši tā!”

“Beilija kungs, tikai retais dzird aicinājumu. Vēl retāk sastopami tie, kam pietiek gudrības sekot Skolotāju vārdiem.”

Viņš sacerēja savu sakāmo turpat uz vietas. Bērnovskis bija redzējis Papilddzīvības ziņojumu un pavirši to pārlasījis, bet sīkumus neatcerējās.

“Tas, ko šodien šeit izdarīsiet, glābs cilvēci,” Bērnovskis svinīgi sacīja. “Jūs man kaut ko atnesāt.”

Beilijs pamāja ar galvu. Viņš ticēja. Bet viņu uztrauca fakts, ka viņš tic. Viņš juta, ka kaut kas nav kārtībā, un daļēji to pat zināja. Viena prāta daļa pretojās, lai gan roka lēni ieslīdēja žaketes iekškabatā.

“Jūs jūtat nemieru. Uztraucaties, ka tas varētu būt neētiski,” Bēmovskis teica un aizturēja elpu. Vai viņš bija pateicis pareizi? Viņam bija gandrīz nevainojama atmiņa, un viņš bija lasījis par scientoloģiju…

“Jā,” Beilijs sacīja un atviegloti iesmējās.

Bēmovskis piemiedza ar aci. “Kad būsim beiguši, jūs jutīsiet apskaidrību.” Viņš cieši vēroja vīrieti. Bija bīstami spēlēties ar nepazīstamas reliģijas terminoloģiju. Pārāk viegli varēja pieļaut liktenīgu kļūdu.

Beilijs izvilka roku no kabatas un ielika Bēmovskim plaukstā zibatmiņu.

“Paldies,” Bēmovskis teica. “Esat izdarījis labu darbu.”

Beilijs atviegloti nopūtās.

“Varat iet,” Bēmovskis sacīja. “Ak jā, un, ja jums gadīsies satikt neparastu, jaunu sievieti vārdā Papilddzīvība, nododiet no manis ziņu.”

Bēmovskis skatījās vīrietim acīs. Viņš bija pārliecināts, ka Papilddzīvības nanoboti ir pieslēgušies redzes nervam vai varbūt klausās. Viņš uzskricelēja bloknotā dažus vārdus, noplēsa lapu un parādīja Beilijam.

“Rīkojies tīri un tālāk no šejienes,” Beilijs skaļi nolasīja. “Es nesaprotu.”

Bēmovskis pamāja ar plaukstu, kā aizgaiņājot nolemto vīrieti. Viņiem galīgi nevajadzēja, lai šis muļķis izpļāpātos savai scientoloģijas uzticības personai un satracinātu tos plānprātiņus.

Tāpēc drošā attālumā no “Ķīnas pīpes” Beilija galvā plīsīs artērija.

Bēmovskis prātoja, kāpēc bija devis Papilddzīvībai pavēli nogalināt. Viņai to nevajadzēja. Viņa zināja, ka tik primitīvs, tik raupjš un rets tīklojums ir jāiznīcina.

Bēmovskim ienāca prātā, ka varbūt pats vēlas uzņemties vainu. Viņš bieži tā darīja. Varbūt, ja Papilddzīvība būtu vecāka… Bet septiņpadsmit gadus vecai meitenei vajadzētu atļaut noliegt vainu seku neapzināšanās dēļ.

Velns parāvis, kā viņš līdz tam bija nonācis?

Bēmovskis atcerējās, kā pirms daudziem gadiem viņš un jaunais Grejs Maklērs bija strādājuši kopā. Tik ļoti sen… Tagad Grejs bija miris. Un tas bija Bēmovska nopelns, lai gan fiziski to paveica Kukaiņcilvēks.

Vīrietis iebāza kabatā zibatmiņu ar drošības kodiem -pieejām novērošanas kamerām, datoriem un ANO ēkas durvīm.

Tad viņš pacēla pīpi un aizdedzināja sērkociņu.

Divdesmit septiņi pārmijnieki, lai pārņemtu pasauli. Puse no tiem bija tikai sačakarēti bērni.

Jā. Nu. Kas…

O! O, jā.

O, jā…

Bēmovskis atlaidās guļus, aizmirsis, ka pīpe joprojām karājas rokā, un klusi un laimīgi pie sevis smējās.