BZRK

DIVDESMIT PIECI

Ofēlija taisnā ceļā devās pie dāvanu veikala pārdevējas un jautāja: “Vai jūs pieņemat MasterCard? Visa jums noteikti jāņem, vai ne? Jo šeit taču ir ANO! Visa karte. Saprotat?”

Kamēr Ofēlija novērsa pārdevējas uzmanību, Vilksa piegāja pie grāmatplaukta, atlocīja vairākas mīkstos vākos iesietas grāmatas, izņēma šķiltavas un aizdedzināja tik daudz, cik paspēja, pirms pārdevēja sāka kliegt: “Ei, ko jūs tur darāt?! Ko jūs darāt?”

Vilksa smaidīja, Ofēlija pagriezās, aši piegāja pie mīksto rotaļlietu un bērnu grāmatu plaukta un lika lietā savas šķiltavas.

“Ak dievs, ko jūs darāt?” pārdevēja kliedza, vēcinādama rokas, it kā ar izmisīgu gaiņāšanos varētu ko atrisināt. Nu jau bariņam citu klientu veikalā bija jāizvēlas starp kliegšanu, bēgšanu, kliegšanu un bēgšanu vai centieniem savaldīt acīmredzami jukušo sievieti un meiteni.

Vilksa pabāza roku zem svārkiem līdz zeķbikšu gumijai un izvilka kaut ko līdzīgu pistolei. Patiesībā tā bija no plastmasas, tāpēc bez aizķeršanās izlaista cauri drošības skenerim. Ja klienti, kuri tagad pacēla rokas un teica: “Labi, labi, tikai mieru” un tamlīdzīgi, un kāpās atpakaļ, būtu ciešāk nopētījuši šaujamo, viņi pamanītu, ka tas nav īsts.

Taču, kad trakais draud jums ar ieroci, jūs reizēm nemeklējat uz tā sērijas numuru.

Ofēlija pielaida uguni vairākiem glancētiem piemiņas fotoalbumiem, un pret griestiem uzvijās skaista eļļainu dūmu vērpete.

Sāka šķindēt trauksme.

Šķaudīdami iedarbojās smidzinātāji, apspļaudīdami ar ūdeni visas bezgaumīgās preces.

Gods kam gods, pārdevēja nebēga, tāpēc Ofēlija negribīgi iezvēla viņai pa pakausi ar sniega bumbu, un abas ar Vilkšu aizspraucās aiz letes, iegāja dibentelpā un pa durvīm tālāk noliktavā. Tā bija diezgan šaura telpa, kur stāvēja daudz plāna kartona kastu ar uzrakstiem galvenokārt ķīniešu un angļu valodā.

Viegli pamanāmās dienesta durvis veda uz neizteiksmīgu, spoži apgaismotu gaiteni, kura galā droši vien bija iekraušanas platforma vai kravas lifts.

“Tās nav īstās,” Ofēlija teica.

“Tam jābūt šeit. Jābūt,” Vilksa sacīja. “Citādi sēdēsim cietumā par dedzināšanu.”

“Un uzbrukumu,” Ofēlija piemetināja, joprojām turēdama rokā sniega bumbu.

Viņas apskrēja visapkārt mazajai noliktavai, steidzīgi stumdamas malā kastes un apgāzdamas visu savā ceļā. Veikalā skanēja kliedzieni un autoritatīva balss prasīja: “Kas te notiek?”

“Divas trakas sievietes!”

“Kur viņas palika?”

Rācijas sprakšķi. ANO apsargs izsauc papildspēkus un pavēl slēgt iekraušanas platformu.

“Šeit!” Ofēlija iešņācās. Vienā vietā pie sienas nebija sakrautas kastes, un to rotāja aizdomīgi liels bijušā ANO vadītāja Bana Kimuna plakāts.

“Nevienam nepatīk Bans Kimuns,” Vilksa piekrita. Viņa noplēsa plakātu, aiz kura atklājās pavisam parastas durvis, kuras sargāja pavisam neparasta patentatslēgas sistēma.

Viņas par to bija informētas. Un viņām bija teikts - ja izraisīs ugunsgrēku, pievēršot policistu un ugunsdzēsēju uzmanību, iespējams, ar to pietikšot.

“Tas būtu “apmierinoši ar plusu”,” Vinsents bija teicis.

Taču ne vienai, ne otrai nepietika ar “apmierinoši ar plusu”, jo dzīslās kūsāja adrenalīns.

Vilksa skaļi pieklauvēja pie durvīm.

Nekā.

Viņa iespēra pa tām ar zābaku. Tikmēr veikalā acīmredzot bija ieradies otrs apsargs, jo risinājās satraukta, sazvērnieciska saruna.

Viņu rīcībā bija tikai dažas sekundes.

Tad caur durvīm atskanēja apslāpēta balss: “Kas tur ir?”

Ofēlija paskatījās uz Vilkšu, kas daudz zemākā balsī atbildēja: “Kukaiņcilvēks. Taisi vaļā.”

“Viņš ir anglis,” Ofēlija čukstēja.

“Te sūd’ Kukaiņcil’ēks, tais’ vaļā tās veli’ dur’s. Man vai’g uz atej’!” Vilksa bļāva.

“Izmanto elektronisko atslēgu,” slāpētā balss atbildēja.

“Es to draņķ’ pazaudēj’, va’ zin’. Tais’ vaļā, murmul’!” Viņa runāja gandrīz kā Rūperts Grints. Vai vismaz Rons Vīzlijs amerikāņu versijā.

Abām par brīnumu, durvis atvērās, un tajās stāvēja TND raksturīgajā polo kreklā un putekļauduma biksēs.

Vilksa pabāza savu neīsto pistoli viņam zem zoda un pastūma to atpakaļ.

Ofēlija aizcirta durvis. Tiklīdz TND sāka manīt, ka tā sauktā pistole nerada sajūtu, ka būtu gatavota no tērauda, Ofēlija trieca viņam sejā sniega bumbu, kas sašķīda, un gar TND krekla priekšu aizplivinājās mākslīgais sniegs un ANO ēkas maketa atlūzas.

Tomēr TND nezaudēja samaņu un strauji atguvās, sākot saprast, ka viņam draud milzīgas nepatikšanas un šaujamierocis nav īsts, un ka varbūt uz spēles ir viņa paša dzīvība, tāpēc viņš uzbruka spēcīgi un mežonīgi, lai arī bija daļēji akls.

Vilksa ar savu Doc Marten zābaku veica viņam sēklinieku korekciju un iezvēla ar dūri. Arī Ofēlija viņam iesita, un sākās kautiņš. TND nokrita uz muguras, bet ar rokām bija paspējis sagrābt Ofēlijas kaklu, tāpēc Vilksa sāka spert viņam pa galvu. Žvīks! Žvīks! Žvīks! Vēl un vēl.

Ofēlijai izdevās atlauzt viņa pirkstus un atbrīvot kaklu, bet Vilksa nemitējās, līdz viena vīrieša galvas puse bija pavisam sarkana un no tās rēgojās kaulu gabali.

“Pietiek, pietiek,” Ofēlija elsoja.

Vilksa trieca zābaku vēl vienu reizi kā pēdējo brīdinājumu: un paliec tur.

Vilksa, Ofēlija nolēma, ir meitene, kurai vajadzētu ārstēties.

Ofēlija pārmeklēja pusnemaņā gulošo TND, kurš pilnīgi noteikti tuvākajā laikā netaisījās nekur iet, un atrada elektrošoka pistoli, rāciju un šaujamieroci.

Viņa iedeva ieroci Vilksai, kura aizmeta savu rotaļlietu un teica: “Šķiet, šī ir īsta.” Un tad: “Es laikam salauzu kājas īkšķi.”

Viņas aplaida skatienu apkārt un redzēja, ka stāv istabā, kur ir tikai krēsls un vēl divas durvis. Vienas bija viegli atvērt, un tā izrādījās vannasistaba. Otras sargāja elektroniskā atslēga, un vajadzēja pameklēt vēl, lai atrastu sarga karti.

“Nu ko,” Ofēlija sacīja. “Neviens necerēja, ka tiksim tik tālu.”

“Nē, diez vai Vinsents ko tādu gaidīja. Domāju - no “apmierinoši ar plusu” esam pacēlušās līdz stabilam “labi”.”

“Es teiktu, ka mums paveicās, bet tagad mēs tiešām esam iekšā.”

“Novērst uzmanību un sagraut,” Vilksa sacīja. “Pareizi?” Ofēlija ievilka saraustītu elpu. “Ja otrā pusē ir pārmijnieki, viņi ir mūsu mērķis. Nošaut viņus vai ieperināties viņos un taisīties prom.”

“Varbūt mazliet no abiem?” Vilksa vaicāja.

“Pif-paf, plikš-plakš, un bēdz, ko kājas nes.”

“Sadosim viņiem, māsiņ.”

Kītss bija palicis viens uz bīgla kažoka. Roka bija prom, un Platas bioti kopā ar to.

“Par mani neuztraucies,” Kītss mudināja. “Skrien!” Plata sūtīja savus biotus skriešus pāri plaukstas arumiem. Biota kāja aizķēra sviedru ziedu, un tas pārsprāga kā ūdens balons.

“Es nezinu, vai tas ir viņš. Viņi.”

Viņi smagi elsoja saltā, netīrā šķērsielā, un Kītss turēja abas viņas rokas. Viņa atspiedās pret ķieģeļiem, kas bija apkrāsoti ar grafiti. Abi elpoja viens otra mutes tvaiku.

“Turpini ceļu. Pretī gaismai. Droši vien tā tu nokļūsi līdz galvai. Mērķis ir galva.”

“Un tu?”

“Atradīšu citu ceļu,” Kītss teica.

Atskanēja sirēnas. Varbūt nemaz ne viņu dēļ. Šī taču bija Ņujorka, un sirēnas nebija nekāds retums.

“Mēs nedrīkstam aiziet pārāk tālu, bet arī šeit nevaram palikt. Uz ielām būs Armstrongu ļaudis un arī policija,”

KTtss izmisis teica un jutās tieši tāpat - izmisis. “Kur lai mēs paliekam?”

“Tur,” Plata teica, norādīdama uz auto īres aģentūras dzelteno izkārtni ielas pretējā pusē.

“Ko?”

“Noīrēsim mašīnu. Braukāsim apkārt kvartālam.”

“Jā,” viņš piekrita. “Labi. Labi. Pagaidi. Mēs esam pārāk jauni.”

“Nolādēts,” Plata iesaucās, kad viņas bioti no plaukstas rievām bija aizskrējuši līdz vietai, kur zeme veidoja dziļas aizas un tad pacēlās viņai visapkārt. Plauksta vērās ciet, un viņas bioti palika tumsā. Tie skrēja pa apaļo ainavu. Bet kurp? Kurp?

“Tur,” Kītss teica. Viņš norādīja uz atkritumu konteineru. Puisis vilka Platu līdzi. Viņš pacēla viņu aiz vidukļa un sajuta pārāk ciešu kontaktu visnepiemērotākajā brīdī, kad viņas dibens pacēlās tik tuvu viņa sejai. Viņš ievēlās viņai pakaļ. Iekšā vismaz bija sauss, jo lielākā daļa izmesto ķīniešu ēdienu aukstajā naktī bija sasaluši ragā. Situācija mainīsies, kad abu ķermeņu siltums atkausēs pretīgos atkritumus. Taču smaka nebija tik briesmīga, kā varētu gaidīt.

Kītss aizvēra vāku, un viņi gulēja mēslos, saspiedušies kopā.

“Varbūt viņš vēlreiz noglaudīs suni,” Plata teica.

“Varbūt,” Kītss atbildēja.

Viņi atradās atkritumos. Viņu bioti bija dažu simtu metru un gaismas gadu attālumā.

No debesīm nolaidās rokas. Kītss atkal redzēja pirkstus, kas tiecās pie uzartā meža, kur bija brūce. Pirksti. Tad no debesīm nolaidās milzīga cauruļveida atvere kā lielākā ugunsdzēsēju šļūtene pasaulē. Kā ūdens caurules, kuras ieraka zem ielas.

No caurules izvirda kristāliska masa, un viela brīnumainās spirālēs nolaidās pār ievainojumu.

“Viņi apstrādā suni,” Kītss sacīja. “Es redzu apsēju. Kā baltu segu pilsētas kvartāla lielumā.”

“Es esmu nost no plaukstas. Eju pa roku,” Plata ziņoja.

“Es gribu tikt pie tevis,” Kītss teica. “Negribu, ka dari to viena.”

“Nesavainojies,” Plata sacīja. Viņš bija apskāvis viņu, un viņa juta puiša siltumu. Viņai bija bail, un viņa tik tikko spēja norīt siekalas - tik ļoti izkaltis bija kakls. Kā tas var būt, ka viņa guļ, vēlēdamās, lai viņš ir kopā ar viņu ne tikai šeit, bet arī tur, alkdama pēc viņa ne tikai makro, bet arī dziļi gaļā?

Platas bioti skrēja cauri retam roku spalvu mežam. Tad iekšā piedurknē, kur debesis veidoja saaustas virves. Vai tā vispār bija īstā roka? Vai tā piederēja viņiem ? Vai arī viņa skrēja pa kāda otrā plāna spēlētāja roku, kas piederēja sargam vai sekretāram?

“Es pieslēgšos suņa acij,” Kītss teica. Un viņš sūtīja savu biotu skriešus pāri citplanētiešu meža koku galotnēm.

“Es negribu zaudēt prātu atkritumu konteinerā, Kīts.”

“Mani nesauc Kītss,” viņš teica.

“Nesaki man savu vārdu,” viņa čukstēja.

“Es zinu tavējo.”

“Mani sauc Plata,” viņa sacīja daudz apņēmīgāk nekā jutās.

“Esmu garām apsējam. Tas ir līdzīgs cirka teltij! Leikoplasts velk spalvas. Tas…”

“Domā, mēs patiktu viens otram, ja nebūtu šī visa?” viņa jautāja.

“Mēs nebūtu satikušies,” viņš atbildēja.

Atkritumu konteinera vāks atvērās. Sirds sitās kaklā.

Iekšā iekrita “Makdonalda” maisiņš, un vāks atkal aizvērās.

Viņi dzirdēja ielas trokšņus, šķērsielas trokšņus. Sarunas, kliedzienus un smieklus, un normālu dzīvi, bet nekas no tā nepalīdzēja, jo viņus no normālības šķīra miljoniem kilometru.

“Esmu pie galvas. īsāka spalva,” Kītss ziņoja. “Cerams, šim sunim nav blusas vai utis, vai… Plakstiņš. Esmu klāt. Ādas ērce. Neieredzu ādas ērces. Šīs gan ir citādas. Jēziņ!”

Viņas kakls bija turpat pie viņa sejas. Tas smaržoja pēc frī kartupeļiem. Un viņš nespēja turēties pretī kārdinājumam noskūpstīt šo kaklu, skriedams uz lēni mirkšķinošā plakstiņa un tumšās bezbaltuma acs dīķa pusi.

Viņa juta viņa lūpas uz kakla un nopūtās, un nepretojās, pilnā ātrumā traukdamās uz priekšu ar diviem biotiem. Galvā atvērti divi logi, un vienā bija redzams, kā otrs biots izraujas uz priekšu. Kukainis, kas tajā pašā laikā bija viņa.

Viņa bija tur, tajos radījumos, pat brīdī, kad notrīsēja no viņa pieskāriena.

“Es neļaušu tev sajukt prātā, Kīts,” viņa teica.

“Par vēlu,” viņš sacīja. “Mēs jau esam jukuši.”

Viņa pagriezās un noskūpstīja viņu, vienlaikus konstatēdama pāreju no smalkajām, lokanajām ķermeņa spalvām uz apcirptiem, traumētiem bārdas rugājiem noskūtā sejā.

Vai viņa bija uz dvīņu Ārmstrongu sejas?

Un ja tā, ko viņa darīs?

Viņa skūpstīja Kītsu, juta, ka viņas ķermenis atbild, un prātoja, vai tiešām viņa izdarīs slepkavību.

Un pēkšņi tur tā bija. Blāvi apgaismota telpa un divas pārmijnieku darba stacijas ar diviem pārmijniekiem, kas bija uzvilkuši cimdus, atlaidušies, ar ķiveri galvā. Abiem priekšā karājās ekrāni, kuros bija redzamas maršējošas nanobotu armijas.

Vilksai un Ofelijai pievērsās pusducis acu pāru. Pārmijnieki sākumā viņas nemanīja, bet citi gan. Viņu reakcija bija strauja, taču ne tik strauja kā Vilksai, kas sāka šaut. BUM! BUM! BUMI

“Mirstiet, maitas!” Vilksa kliedza un šāva uz vīriešiem un sievietēm, un ekrāniem un sienām.

Ofēlija pieskrēja pie tuvākā pārmijnieka, kas varēja būt zēns vai jauns vīrietis. Viņa seja nebija redzama, bet Ofēlija iegrūda roku zem maskas, un abi viņas bioti kā

Vezuvā ielēca pūtītē - sarkanā, iekaisušā paugurā.

Pārmijnieks pagriezās un norāva ķiveri, un Ofēlijai trāpīja elektrošoka pistoles trieciens. Viņa noslīga uz ceļiem, bet kurpe ar spēcīgu triecienu nogāza viņu uz muguras.

“Ofēlij!” Vilksa iebrēcās un šāva, un šāva, līdz belze-nis iestrēga atvērtā stāvoklī, brīdinot par tukšu aptveri. Tad viņa svieda ar to pa tuvāko monitoru.

Kāds milzīgs stāvs trieca viņu atmuguriski pret sienu.

Nu ko , viņa nodomāja, tas bija vismaz "izcili ar mīnusu

Tatjanas nags, plašs zvīņaina keratīna loks, pieskārās bambusiem pārkaltušā augsnē - prezidentes rokas ādai.

“Kontakts,” Ņižinskis teica.

“Aiziet!” Vinsents pavēlēja.

Viņi stāvēja pūlī, kas bija sapulcējies ANO laukumā. Šis pūlis loloja vājas cerības ieraudzīt kādu svarīgu personu vai padiedelēt, vai izkliegt kādu saukli, vai pavēcināt plakātu.

Liela daļa ļaužu šajā pūlī bija ļoti satraukušies par to, kas notiek Gabonā. Ņižinskis miglaini nojauta, ka šī valsts atrodas Āfrikā. Katrā ziņā cilvēki ļoti aizrautīgi kaut ko skandēja sarežģītā, lipīgā ritmā.

Mazāku bariņu bija saērcinājusi globālā sasilšana, bet trešā grupiņa bija acīmredzami jautrā prātā. Viņi bija ieradušies protestēt pret nūdistu pludmaļu slēgšanu Francijā.

Ņižinskim nebija pārliecinoša viedokļa par Gabonu, arī globālā sasilšana viņam nerūpēja, bet viņš bija redzējis dažas nūdistu pludmales, un, zinot, kādiem cilvēkiem pludmalē parasti patīk atkailināties, viņš drīzāk bija Francijas valdības pusē.

Pūlis nodrošināja anonimitāti. Un pārmijošanai nepieciešamo tuvumu gan viesnīcai Hilton, gan ANO ēkai.

Slikti tikai, ka abiem bija jāiziet drošības pārbaude, lai šeit stāvētu, tātad nedrīkstēja ņemt līdzi ieročus. Taču īstenībā tam nebija nekādas nozīmes, jo viņu ieroči pašlaik nolaidās uz prezidentes rokas.

Katram bija divi bioti, kas skrēja pa ļoti slavenu roku, šāvās cauri tievām spalviņām, rāpās pāri atmirušām ādas šūnām. Ņižinskim pēkšņi ienāca prātā vīzija, ka viņš kādudien stāvēs kongresa izmeklēšanas komitejas priekšā un taisnosies, kā, velns parāvis, viņš atļāvies skraidīt pa prezidentes miesu.

Ņujorkas policisti, kas pieskatīja pūli, bija rūdīti demonstrāciju veterāni un stāvēja šķietami nevērīgi. Modri, taču ne paranoiski. Tomēr gan Vinsents, gan Ņižinskis bija pārliecināti, ka puse pūļa ir dažādu drošības dienestu darbinieki: slepenā dienesta un gandrīz katras otrās pasaules valsts izlūkdienesta pārstāvji, kuri varēja atļauties savus spiegus. Patiesībā bija pilnīgi iespējams, ka pūlī nebija nevienas īstas civilpersonas.

Tāpēc uzmanies , Vinsents bija brīdinājis. Nedomā, ka mūs nenoklausās. Ja čalis tev blakus ir ģērbies krāsainā afrikāņu kreklā, plīvojošā talārā vai tīkliņstriķenēs un uz kailajām krūtīm viņam uztetovēts anarhistu simbols A, tad nedomā, ka viņš nevar būt no M16, Krievijas Federālā drošības dienesta vai Mossad.

“Es dzirdu sirēnas,” Vinsents teica.

Ņižinskis bija garāks, un viņš redzēja pāri pūlim. Ugunsdzēsēju mašīnas. Daudz. Un tās nepārprotami nogriezās uz ANO.

“Ugunsgrēks,” Ņižinskis sacīja. Viņš pamanīja Vinsen-ta stīvo galvas mājienu. Abi lieliski zināja, kāpēc uz ANO mītni traucās ugunsdzēsēju mašīnas.

“Viņas abas ir sīkstas,” Vinsents teica.

Ņižinskis neko neteica, bet vēlējās, kaut ticētu kādam, kurš uzklausa lūgšanas. Ofēlija bija neaizvietojama. Un Vilksa? Viņa bija galīgi ķerta. Pat pēc BZRK standartiem viņa bija ķerta. Bet viņa bija viņu ķertā.

“Pa labi vai pa kreisi?” Ņižinskis jautāja Vinsentam.

“Pa kreisi.”

“Kā tu domā, kas tas ir? Plecs?”

Vinsents paskatījās uz sievieti, kas pārāk cieši viņus uzlūkoja. Sieviete kaut ko skandēja kopā ar citiem, un viņas balss bija pārņemta ar šo darbību, bet acis ne.

“Jā. Plecs,” Vinsents teica. “Žin, saņem manu roku.”

“Ak, cik sen esmu gaidījis šo brīdi,” Ņižinskis tēloti noelsās. Taču viņš saprata. Viņš satvēra Vinsenta plaukstu, un abi paskatījās viens uz otru tik draudzīgi, ka aģentes aizdomu pilnais skatiens aizslīdēja tālāk pie kāda reālāka mērķa.

“Putekļu ērcīte,” Ņižinskis teica, skatīdamies Vinsen-tam acīs.

“Redzu. Jūtu vertikāli. Kakls.”

“Jā.”

Pārsimt metru tālāk četri bioti, iespējams, izšķīra visas cilvēces likteni. Bet šeit, makro pasaulē, Ņižinskis sāka just, ka vajag uz tualeti.

Jaunas ugunsdzēsēju mašīnas. Izskatījās pēc vispārējas trauksmes. Uz notikuma vietu steidzās ar kāpnēm aprīkotas automašīnas un neatliekamās palīdzības auto, un nevarēja nepamanīt pūlī valdošo spriedzi. Kaut kas tiešām bija noticis, un demonstranti, tūristi un spiegi prātoja, kas tik sasodīti ārkārtējs ir atgadījies.

Pūlī sāka izplatīties ziņas. “Ugunsgrēks. Kaut kāds ugunsgrēks. ”

‘‘Teroristu uzbrukums? ”

“Pagaidām ieradušies tikai ugunsdzēsēji. ”

Par notikušo bija sākusi interesēties arī Ņujorkas policija, un policijas kapteinis runāja rācijā. Ņižinskis pamanīja satraukumu viņa acīs. Un viņš varēja apzvērēt, ka redzējis, kā vīrieša lūpas izveido vārdus: “Dzirdēti šāvieni.”

Informācija kā ūdenī iemesta akmens veidoti riņķi aizplūda līdz policistiem, kuru vieglais pūļa pieskatīšanas darbiņš pēkšņi bija beidzies, un viņi sāka saprast, ka notiek kas nelāgs.

“Žoklis,” Vinsents teica.

Vinsenta telefonā iegailējās īsziņa. Viņš ļāva Ņižinskim to izlasīt sev pār plecu: Varbūtējs teroristu uzbrukums ANO grāmatnīcai.

Prezidentu uzrunas ANO, šķiet, ir atliktas uz nenoteiktu laiku, Ņižinskis nodomāja. Tagad slepenais dienests nelaidīs ASV prezidenti ANO ēkai pat tuvumā. Viņam nebija ne jausmas, ko, ellē, Vilksai un Ofelijai bija izdevies pastrādāt, bet bija noticis kas dramatiskāks par apsardzes uzrīdī-šanu ANO pagrabā noslēptajai pārmijnieku telpai.

Viņš palūkojās uz Vinsentu un pamanīja mazu smaidiņu tā sakniebtajās lūpās.

“Auss,” Vinsents teica. “Laiks šķirties.”

“Viņai noderētu elektrolīze,” Ņižinskis konstatēja.

Pat labākajos brīžos Vinsentam nepiemita gandrīz nekāda humora izjūta, bet pašlaik tā līdzinājās nullei. Viņš neatbildēja.

Abi vīrieši pagrieza savus biotus augšup un devās uz prezidentes acīm.