BZRK

DIVDESMIT TRĪS

“Varbūt beidzot ir īstais brīdis izstāstīt, kā mēs, velns parāvis, dabūsim to gatavu, Vinsent?” Ņižinskis prasīja.

Vinsents atbildēja: “Līrs skaidri pateica, ka līdz brīdim, kad vairs nebūs citas izvēles, plānu zināšu vienīgi es.”

Viņi gāja pa Trešo avēniju garām Lielbritānijas konsulātam - ēkai, kas ne ar ko sevišķi neizcēlās, izņemot līdzās plīvojošos Lielbritānijas un Amerikas karogus.

“Lielbritānijas vēstniecība?” Ņižinskis vaicāja, izbrīnā pacēlis uzacis.

“Mēs ejam uz Leksingtonas avēniju. Uz viesnīcu Waldorf Astoria. Mums tur ir tikšanās.”

“Laikam jau nedrīkstu jautāt, ar ko?”

“Iespējams, tu viņu pazīsti. Tatjana Fezerstounšo.” Ņižinskis iecietīgi uz viņu paskatījās. “To izrunā Fenšo Vinsents saviebās. “Tiešām? Tik daudz burtu, un tikai Fenšo?”

“Angļi,” Ņižinskis atbildēja un paraustīja plecus, it kā ar šādu paskaidrojumu pietiktu. “Sabiedrības dāma. Kā viņa pierunāta iesaistīties?”

“Tas mums nav jāzina,” Vinsents sacīja. “Viņa ieradīsies viesnīcas Hilton reģistratūrā tūliņ pēc mūsu tikšanās. Viesnīca atrodas blakus ANO, un tur apmetusies ASVP. Parastā tikšanās un sarokošanās ar Moralesu un Bove-nu, un vairākiem anglofiliem, pirms abi dosies teikt runu Ģenerālajā asamblejā. Saviesīgs pasākums. Viņa palīdz, pateicoties mūsu draugiem Londonā.”

“Esi drošs, ka prezidente tur būs?”

“Garantijas nav nekad,” Vinsents atbildēja. “Uz prezidenta apsardzes fona visas pārējās apsardzes izskatās kā pēdīgie sliņķi. Ja slepenais dienests ko nojautīs… Taču, ja viņa tur ir, tiksim iekšā.”

“Bet līdz tam?” Ņižinskis jautāja.

Vinsents apstājās un patvērās zem jumta pārkares, jo sāka smidzināt lietutiņš. “Ļoti iespējams, ka mēs neviens nepaliksim dzīvs, Žin. Tāda ir realitāte.”

“Taču abi sīkie…” viņš nezināja, kā pabeigt šo teikumu.

“Ne tikai viņi. Arī Vilksa un Ofēlija. Visi. Mēs visi. Ja tas spēj tevi mierināt, es strīdējos ar Līru.”

“Tiešām?” Ņižinskis viņam ticēja, tikai brīnījās, kā var strīdēties īsziņās.

“Atgādināju Līram, cik viņi ir vērtīgi. Kītss kā pārmijnieks, Plata kā saikne ar Maklēru naudu un tehnoloģiju. Varbūt, ja Armstrongi nebūtu sagādājuši mums tik smagus zaudējumus Ķīnā un Indijā… varbūt tad mēs varētu kādu pasaudzēt. Šajā cīņā mēs nedrīkstam zaudēt, tomēr,

iespējams, ĀSD izdosies satīklot divu lielāko pasaules nāciju vadītāju galvas. Šī diena ir sākusies ar katastrofu, Žin. Vai tu to nesaproti? Pusi cīņas jau esam zaudējuši. Nedrīkstam zaudēt visu.”

Joprojām lija, bet Vinsenta runa bija galā. Ņižinskis viņam sekoja. Viņš bija nobažījies, bet cieta klusu.

Cauri virpuļdurvīm viņi iegāja viesnīcas Waldorf vestibilā. Ņižinskis tur jau reiz bija bijis, bet Vinsents ne.

“Kur viņa mūs gaidīs?”

“Augšstāva luksā .” Vinsentam bija elektroniskā atslēga, un viņi ar liftu uzbrauca līdz pašai augšai. Durvis atvēra būdīgs vīrs ar izraēliešu akcentu.

Cauri gaitenim viņš ieveda abus skaisti iekārtotā istabā.

Vecākās paaudzes cilvēki sauktu Tatjanu Fenšo par daiļavu. Viņa bija pieņēmusi vīra angļu uzvārdu, bet viņas āda bija pārāk tumša, mute pārāk plata un lūpas pārāk pilnīgas, lai viņa nāktu no tādas tumšas un aukstas valsts, kāda bija Lielbritānija. Savu dzīvi viņa bija sākusi šaubīgos Spānijas pilsētas Seviljas rajonos, bet agro bērnību allaž pavadījusi ceļā kopā ar tēvu atraitni, kurš bija dzimis Rumānijā, bet meklēja gadījuma darbus Argentīnā, Urugvajā un Panamā.

Tatjana bija ģērbusies ikdienišķi elegantā tērpā, kas Ņižinskim patika. Rotas bija neuzkrītošas, taču ļoti dārgas. Viņas acis izcēla platīns, briljanti un peruāņu opāli, un starp tiem nebija neviena paša kubiska cirkonija.

Pirmajā acu uzmetienā viņa izskatījās pēc bagāta vīra trofejsievas, un viņas vīrs tiešām bija vecāks un ļoti bagāts, taču grumbas viņas sejā liecināja par sāpēm, zobi bija apņēmīgi sakosti, un skatienā bija jaušama tāda vērība, ka šķita - viņa sadala atnācējus sastāvdaļās.

Iespējams, reizēm viņai iešāvās prātā kāda triviāla doma, taču tas nenotika bieži.

“Jūs laikam esat Vinsents,” viņa sacīja un pastiepa roku.

“Un šis ir Ņižinskis,” Vinsents teica.

Tas izraisīja Tatjanā smaidu. “Interesants vārds.”

“Pateicos,” Ņižinskis sacīja.

“Es nupat dzēru tēju,” Tatjana teica. “Esmu pieņēmusi dažus vīra paradumus: tēju ar pienu un mīlestību pret zirgiem.”

Viņa pasniedza tēju no elegantas porcelāna servīzes, ko noteikti nebija piedāvājusi viesnīca, bet kas bija atvesta līdzi.

“Es negribu, ka rāpojat pa manām acīm vai smadzenēm,” Tatjana teica.

“Tas… ir saprotami,” Vinsents sacīja.

“Es negribu bakstīt sev acī, pirms sarokojos ar prezidenti.”

“Nē,” Ņižinskis piekrita.

“Tāpēc piedāvāju alternatīvu. Manikīru jau esmu uztaisījusi. Nagi ir ļoti tīri. Došu zīmi, kad ir īstais brīdis, jo sarokojoties pieskaršos ar nagu prezidentes delnas locītavai.

Vinsents un Ņižinskis malkoja tēju un saskatījās.

“Tas derēs,” Vinsents piekrita. “Ja rīkosimies ātri.” “Uz šī pirksta man ir daži mūsu britu draugi.” Viņa pacēla labās rokas rādītājpirkstu. “Jums varu piedāvāt vidējo pirkstu.”

“Nebūs pirmā reize,” Ņižinskis uzķēra asprātību. Tatjana pasmaidīja un teica: “Drīkstu jums abiem ko jautāt?”

“Protams, cienījamā kundze,” Vinsents atbildēja. “Kāpēc mēs to darām?”

“Nudien? Es tiešām esmu “cienījamā kundze”?” Viņa maigi ķircināja Vinsentu. “Nē, es lieliski saprotu, kāpēc jūs to darāt. Esmu… satikusi… dvīņus Ārmstrongus.” Neredzamās atmiņas piešķīra viņas ritmiskajai runai griezīgumu. “Nē, es gribēju jautāt - kā tas ir? Tur, iekšā. Vai ļoti briesmīgi?”

Vinsents novirzīja jautājumu Ņižinskim.

Ņižinskis brīdi domāja, meklēdams vārdus. “Nē, nav briesmīgi. Sākumā gan ir. Jā, un dažiem tas tā arī nekad… neiepatīkas.”

“Bet jums patīk?”

“Tas… esmu labi apskatījis planētu Zemi,” Ņižinskis teica. “Esmu daudz ceļojis. Reizēm pat sāk kļūt garlaicīgi. Piezogas doma: vai tas tiešām ir viss? Un tad tu nokļūsti gaļā.”

“Tā jūs to saucat?”

Ņižinskis pamāja ar galvu, mazliet nokaunējies. “It kā pasaule, planēta pēkšņi būtu kļuvusi lielāka.”

“Nevis mazāka?”

“Nē. Nokļūstot tur un ieraugot, kas tur ir, šķiet, ka visu mūžu esi redzējis tikai virspusi. It kā būtu redzējis tikai grāmatu vākus, neredzot vārdus, kas tajās iekšā. Tur ir tādi plašumi. Vesels visums. Lielāks visums, nekā spējat iztēloties, jo es nano esmu redzējis tikai dažas Homo sapiens daļas. Cik daudz miljonu tur vēl ir citu interesantu parādību, ko redzēt! Kāda izskatās vardes virsma? Kāda ir sajūta medūzas gaļā? Un kaktusā? Stalaktītā? Klaburčūs-kā? Tas… Nemūžam neaptrūktos, ko apskatīt.”

Viņš iedzēra tēju, kas nu jau bija gandrīz auksta. “Laikam jau tiešām iespējams to izbaudīt,” Tatjanas balsī skanēja šaubas.

“Daži pat kļūst atkarīgi,” Vinsents drūmi sacīja, un viņa balsī nebija ne miņas no Ņižinska aizrautības. “Citi sajūk prātā. Nespēj to pieņemt. Par grūtu. Nespēj aizmirst, ko redzējuši.”

Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami, pārdomādami cits cita vārdus un skrubinādami tējas kūciņas.

“Es zinu, kas notika Šanhajā un Mumbajā,” Tatjana teica. “Ne jūs, ne mani britu draugi nedrīkstat piedzīvot neveiksmi. Cai un Čoksiju mēs, visticamāk, zaudēsim. Vai zināt, kas tad notiks?” Ne viens, ne otrs neatbildēja, tāpēc viņa pati turpināja. “Ārmstrongi varēs brīvi saimniekot Ķīnā un Indijā. Viņi ievazās tur Nexus Humānus un ļaus viņiem atrast un savervēt ļaudis. Viņi iegūs pieeju resursiem -tehnoloģijai un naudai. Viņi kļūs neizmērojami stiprāki.”

“Jā,” Vinsents teica, ziņkāri piemiegdams acis. Viņš bija gaidījis, ka satiks kontaktpersonu, bet nebija gaidījis lekciju. Viņš saprata, ka šai sievietei ir sakari ar Līru.

Iespējams, viņa pati bija Līrs. Tikai aklais nepamanītu aso intelektu aiz skaistumkaralienes acīm.

Šī doma izsita viņu no līdzsvara. Viņš bija ienācis šeit pārliecināts, ka ir situācijas noteicējs. Taču, klausoties, ka Tatjana Fenšo izklāsta stratēģisko ainu tā, kā Līrs nekad nebija papūlējies, viņam tā vairs nešķita.

“Ja spēsiet nosargāt prezidenti Moralesu un ja Bovena kungs un Hajaši kundze arī būs drošībā, mums vismaz būs iespējas sazināties ar aģentūrām Ķīnā un Indijā un brīdināt viņus. Mēs vismaz varēsim novērst mēģinājumus Ārmstrongu idejas atbalstam savervēt pašu ANO.”

“Jā, cienījamā kundze,” Ņižinskis teica.

“Jūs nedrīkstat ciest neveiksmi,” Tatjana Fenšo teica, un intonācijā nebija ne vēsts no sabiedrības dāmas vai trofejsievas. Tā runāja īsta, pašpārliecināta autoritāte. Tā bija pavēle.

“Nē, cienījamā kundze,” viņi abi sacīja, lai gan bija brīdināti nelietot šādu uzrunu.

“Nu, tad kā mēs to darīsim?” Tatjana jautāja, acumirklī kļūdama možāka.

“Es pieskaršos ar savu pirkstu jūsējam,” Vinsents atbildēja. “Un pēc tam Ņižinskis darīs tāpat.”

Tatjana izstiepa roku ar augšup pavērstu plaukstu. “Tikai nedabūjiet galu. Kādudien, kad viss būs beidzies, es labprāt uzaicinātu Ņižinska kungu vakariņās. Jūs, Vin-sent, neizskatāties pēc uzdzīvotāja.”

“Nē,” Vinsents sacīja, tas izklausījās nedaudz skumji.

Suņa spalva nano līmenī neizskatās pēc palmām, bet drīzāk pēc ļenganiem sparģeļiem. Tāds bija Platas pirmais novērojums.

Viņa gribēja koncentrēties uz kažoku, pāraugušu, biezu spalvu mežu, kas bija tik ļoti pieplacis pie vācu aitu suņa puma, ka tam cauri izkļuva tikai pavisam nedaudz gaismas. Viņa gribēja koncentrēties uz jebko citu, tikai ne uz savu biotu ar izplūdušajām Sedijas acīm un saliktajām kukaiņa acīm virs tām, un sulojošo vērpēja snuķi, un kukaiņa kājām, un dievlūdzēja ķetnām, un…

Viņa soļoja līdzās Kītsam, simt metru attālumā no saviem biotiem sunī. Viņi izlikās par jauniem mīlētājiem, jo tas bija labs aizsegs - divi rokās saķērušies pusaudži, kuri reizēm tīšuprāt uzgrūdās viens otram un smaidīja, un varbūt reizēm pieķēra viens otram pie dibena, kā jau pārīši mēdza darīt, pastaigājoties Centrālparkā vēsā, bet skaidrā rudens rītā.

Taču vienlaikus viņa atradās arī uz suņa purna. Ar suni pastaigājās meitene ar dīvainu liesmas tetovējumu zem acs.

Šim sunim bija kaklasiksna ar dzelkšņiem, taču Vilk-sa tik tikko jaudāja to noturēt. Tas bija no suņu cīņu ringa izglābts suns. Viņš vēl nebija rehabilitēts sabiedrībā. Joprojām mežonīgs un ļauns, un meklēja laupījumu.

Platas un Kītsa četri bioti stāvēja plecu pie pleca spalvu biežņā mazliet virs dzīvnieka augšējām smaganām.

Mērķis bija bīgls, ar kuru pastaigājās divi TND. Vēl divi TND nikni blenza uz garāmgājējiem. Viens no viņiem uz rokas bija uzkāris plastmasas maisiņu, gatavs savākt bīgla izkārnījumus, ja tas izlemtu nokārtoties.

Viņi veidoja nekonkrētu trijstūri: Vilksa ar ņurdošo vācu aitu suni, kurš vilka viņu tenteriski, “Spēcīgās Amerikas” TND ar bīglu un divi jaunie mīlētāji, kas baudīja pēkšņo saulīti.

Viņi to redzēja un sajuta reizē. Redzēja, ka Vilksai no rokas nejauši izslīd suņa kaklasiksna. Un zem savu bio-tu kājām sajuta pēkšņo kustību uz priekšu, kad dzīvnieks metās pāri zālienam.

Un tad.

“Velns!” Plata iebrēcās, bet ne tāpēc, ka kaut kas būtu noticis parastajā pasaulē.

Pēkšņi no debesīm bija nokritis milzīgs, bruņām klāts briesmonis ziloņa lielumā.

“Jēziņ!” tajā pašā brīdī atskanēja arī Kītsa balss.

Tas tupēja uz četrām skaidri saredzamām kājām, lai gan kāju varēja būt arī vairāk. Dinozaurs, žvadzošs zinātniskās fantastikas briesmonis, murgs. Pakaļkājas vibrēja

slāpētā enerģijā.

Radījumam bija šaurs, saplacināts ķermenis. Kā futbola bumba, no kuras izlaists gandrīz viss gaiss. Izskatījās, ka ķermenis ir veidots no bruņu plāksnēm, bet virzienā uz pakaļgalu no to starpām spraucās ārā rapieriem līdzīgi mati. Bet lielākais murgs bija galva: ķivere ar divām tukšām acīm, kas nepagriezās, nepaskatījās un, šķiet, pat nemanīja biotus, kuri droši vien nešķita lielāki par suni šai milzīgajai, varenajai, neiznīcināmajai blusai.

Aizvēsturiskā briesmoņa ķermenī bija sakopota neaptverama enerģija, no kuras pat bioti sāka vibrēt.

Tas visādā ziņā bija pats ļaunuma iemiesojums.

“Tā mūs neaiztiks,” Kītss teica. “Tikai… tikai… Ak dievs!”

Vācu aitu suns brāzās virsū bīglam, kurš vēl neko nenojauta.

Blusa pietupās kā pagāniskā lūgšanā, līdz tās mutes taustekļi pieskārās suņa miesai. Un tad kā līki, kroplīgi zobeni tie sāka zāģēt - nevis durstīt, bet zāģēt - suņa miesu.

“Neskaties uz to,” Plata teica, neklausīdama pati savam padomam, jo viņa nespēja tēlot mīlināšanos makro pasaulē, kamēr viņu bioti stāvēja šī groteskā, trīcošā radījuma ēnā.

“Mums jābūt gataviem,” Kītss sacīja. “Mūsu rīcībā būs tikai dažas sekundes.”

Un tad sāka plūst asinis. Caurumā, ko blusa bija izzāģējusi, parādījās niecīgas, sarkanas klepus tabletītes. Tas

bija kā lēni mutuļojošs geizers, kas sastāvēja no sarkanām akmens lodītēm, sarkaniem lidojošiem šķīvīšiem, sarkana materiāla, kam vajadzēja būt šķidram, bet kas drīzāk izskatījās pēc sarkaniem oļiem, un bija gandrīz neiespējami novērsties, lai sagatavotos…

Sadursme!

Vācu aitu suns uztriecās virsū bīglam kā ātrvilciens.

“Aiziet, aiziet, aiziet!” Plata sauca, un TND būtu viņu pamanījuši un sadzirdējuši, ja vien viņiem pēkšņi nebūtu jāizšķir suņu cīņa.

Vācu aitu suņa milzīgie žokļi sakampa kūleņojošo, kaucošo, pārbiedēto bīglu, un viņi aizmirsa par blusu, kad trieciens sakratīja visus četrus biotus.

“Skrien, skrien, skrien!” Plata komandēja, un abi viņas bioti, kam pa pēdām sekoja Kītsa kareivji, traucās uz smaganu robežu, kas izskatījās pēc pelnu pelēkas kores uzreiz aiz kažoka meža un tagad bija ieguvusi apokaliptiskas aprises. Melnās smaganas mežonīgi locījās, it kā viņi vērotu magmas lauku drausmīgā zemestrīcē.

Un šī miesas kore tagad iegrima veselā spalvu planētā. Tā bija kā virmojošu, cieši kopā saplacinātu spalvu un milzīgu siekalu komētu halucinācija. Pēkšņi bez jebkāda iemesla blusa lēca. Radījums uzlidoja gaisā un pazuda skatienam tik neaptveramā ātrumā, ka šķita - tas izšauts no lielgabala.

“Lec!” Plata mudināja.

Arī viņi lēca.

Bet, kā par brīnumu, gravitācija nebija tur, kur tai, viņuprāt, bija jābūt. Vācu aitu suns bija apgāzis bīglu vēkšpēdus, un bioti krita, bet zeme valstījās zem viņiem. Tas bija savij ies slienu, suņa žokļu un spalvu vājprāts, un pēkšņi viņi pret kaut ko atsitās, izmisīgi pie kaut kā ķērās un krita cauri spalvām kā izpletņlēcēji mūžamežā bez izpletņa.

Vilksa skrēja savākt suni.

Suņi uz acumirkli izšķīrās, un - BUM!

Šāviens bija skaļš, pārāk skaļš publiskā parkā. Vācu aitu suns iekaucās un sāka streipuļot, bīgls sarāvās, un Vilksa iebrēcās, kā darītu katrs kārtīgs suņa īpašnieks, ja nošautu viņa suni.

“Ko jūs izdarījāt? Ko jūs izdarījāt?” viņa kliedza un steidzās pie mirstošā dzīvnieka.

Viens TND izvilka maku, atlocīja pāris banknošu un ļāva tām nokrist uz mirušā suņa. Otrs pacēla bīglu, un visi kopā steidzīgi devās prom.

Tikai tad Platai un Kītsam kļuva skaidrs, ka viņi atrodas uz pareizā suņa.

Kā darītu jebkurš patiesi nobažījies garāmgājējs, viņi piesteidzās pie Vilksas, tai pašā laikā bažīgi dzīdami savus biotus skriešus cauri bīgla kažokam.

“Kā tu jūties?” Kītss vaicāja Vilksai.

Viņa pacēla gaisā divas simt dolāru banknotes. “Viss kārtībā. Bet Hitlersunim ir tā čābīgāk.”

“Hitlersuns?” Kītss pārjautāja.

Vilksa paraustīja plecus. “Man šķita, ka viņam šis vārds ir piemērots. Man viņa ir žēl, bet, sasodīts, viņš bija viens ķerts suns. Viņš mēģināja man iekost. Un simtnieki nekad par nāvi nenāk.”

Platu pārņēma riebums. “Jā, varēsi uztetovēt vēl kaut ko.”

“Iznīksti, bučmūlīt,” Vilksa teica ar izsmējīgu izteiksmi sejā. “Es diemžēl neesmu miljardiere. Bet jums abiem jāsāk čāpot uz ĀSD ēkas pusi. Lūkojiet nepalikt ārpus zonas.”

Viņi atstāja Vilkšu, lai tā pati tiek galā ar mirušo dzīvnieku, un nogāja pusotru kvartālu līdz Starbucks kafejnīcai, kas bija vistuvāk ĀSD ēkai.

“Vai redzi?” Plata jautāja, kad viņi bija apsēdušies pie savām latte kafijām un kēksiņiem.

“Ko?”

“Kodienu. Kur otrs suns… Šķiet, tu esi pārāk tālu, es tevi neredzu, bet tas gandrīz… iedveš godbijību. Izskatās, it kā miesa būtu nolobīta un pastumta malā. Kā meteorīta krāteris vai kaut kas tamlīdzīgs. Visas spalvas ir sagriezušās. Apkārt ir siekalu peļķes, vismaz man tā šķiet. Un asinis… Tās, es…”

Viņa skatījās tieši uz viņu, bet arī garām, un viņš tāpat skatījās viņai cauri, neredzēdams brūci, bet kaut ko līdzīgu attālam uzkalnam, kas, kā viņš cerēja, bija bīgla deguns.

“Mums droši vien nevajadzētu sarunāties. Izklausās vājprātīgi,” Kītss teica.

“Mēs esam Ņujorkā. Trakie šeit nepiesaista uzmanību.

Man jātiek tālāk prom no brūces. Drīz viņi tai gāzīs virsū dezinfekcijas šķidrumu.”

Viņa iemalkoja kafiju. “Un ja nu es tevi neatradīšu? To var salīdzināt ar cilvēka meklēšanu simtiem akru plašā mežā.”

“Tikai atceries, ka spalvas sunim ir vērstas pret pakaļgalu. Mums jādodas uz priekšgalu.”

Kītss sūtīja vienu biotu izlauzt ceļu, un kā pērtiķēns ar rokām un kājām tas spraucās cauri pieplacinātajām spalvām augstāk, pretim gaismai.

Biotiem nav tālās redzes. Vismaz tādā izpratnē, kā to saprot makro pasaulē. Tie spēj saskatīt attālus gaišus un tumšus apveidus un dažas krāsas, bet ne sejas detaļas.

No savas laktas kažoka virspusē Kītss varēja saskatīt vienīgi bezgalīgu, viļņainu spalvu jūru. Katrs atsevišķais matiņš bija skaidri redzams tuvākajā rādiusā, bet tālumā sarainie, horizontālie matiņi izplūda brūnā un baltā smērējumā. Apgriezis savu biotu otrādi, viņš ar kukaiņa un cilvēka acu palīdzību tomēr spēja izveidot attēlu - tas bija zemesrags vai pussala, kas beidzās ar masīvu, melnu klinti Rašmora kalna lielumā.

Deguns.

Viņu mērķis.

“Es esmu uz galvas,” Kītss sacīja no galda otras puses. “Es redzu brūci. Izskatās, it kā kažokam cauri būtu gājis arkls. Ja tu redzi brūci, tad neesi tālu no manis. Vienkārši ej pret spalvu.”

Viņš pacēla skatienu pretī tam, kas varētu būt debesis. Taču ieraudzīja bāli zaļu mākoni, kas bija lielāks par visu, ko viņš jebkad bija redzējis reālajā dzīvē. Un šķita, ka tas ir aptinies ap spalvu mežu, taču vienā vietā vairs nebija zaļš, bet gan brūns. Tas ieskāva visu apvārsni.

“Man šķiet, ka mūs nes melnais. Melnais TND zaļajā kreklā,” Kītss sacīja. “īsti nevaru saskatīt. Redzu tikai apveidus un krāsas. Neko nespēju izšķirt.”

Arī skaņu vibrācijas bija pārāk milzīgas, lai tās izšķirtu. Kā zemestrīces dārdoņa, taču pārāk neskaidra.

Tad atskanēja viena skaņa, kuru dzirdēja abi. It kā kaut kur tālu orbītā būtu uzsists gongs.

“Lifts?” Plata prātoja.

“Varbūt.”

Tālumā ducināja pērkons - tās varēja būt balsis. Taču skaņas, kas vibrēdamas vēlās ārā no cilvēka rīkles, bija pārāk spēcīgas, lai bioti bez īpaša aprīkojuma spētu tās atšifrēt.

“Jūsu pirmie bioti ir bāzes modeļi,” Vinsents bija pa-skaidroj is. “Spējīgi cīnīties, spējīgi aust tīklus. Taču pastāv papildiekārtas un iespējas - gan bioloģiskas, gan tehnoloģiskas -, ko saņemsiet vēlāk. Ikreiz, pievienojot kādas spējas, palielinās sarežģītības pakāpe. Sākumā ir labāk, ja viss ir vienkāršāk.”

Un viņi bija par to pateicīgi, jo arī šis “vienkāršāk” viņiem jau bija pietiekami sarežģīti.

Taču tagad viņi abi ļoti vēlējās, kaut būtu pieejamas

visas iespējamās papildfunkcijas.

Viņiem būs jādarbojas, paļaujoties uz instinktu. Būs jāuzmin, kura milža roka pieder dvīņiem Ārmstrongiem.

Ja neuzminēs pareizi, var nokļūt jebkur.

“Kā mēs atgūsim savus biotus?” Kītss jautāja.

“Tu tikai tagad par to iedomājies?” Plata viņam jautāja, maisīdama krūzītē putas kopā ar kafiju.

“Ja neizdosies tos atgūt…” Tas bija jautājums.

“Es nezinu,” viņa teica.

“Tagad ir par vēlu apstāties.”

“Vai tu to jūti? Vibrāciju.”

“Varbūt viņš luncina asti.” Kītss paraustīja plecus.

“Tu tiešām domā, ka mēs zaudētu saprātu, ja…”

“Esmu to redzējis.”

“Jauns apveids,” Plata sacīja.

“Jā.”

“Vai tas ir viņš? Viņi?”

“Varbūt tikai veterinārārsts.” Kītss aizvēra acis, cenzdamies koncentrēties. “Es redzu pirkstus.”

“Kāds uz mums blenž.”

Pagāja labs brītiņš, līdz Kītss apjēdza, par kuru realitāti Plata runā. Acis atsprāga vaļā. “Kas?”

“Meitene pie letes. Pašlaik ņem kafiju. Tā baisā ar mākslīgajiem zobiem. Izskatās līdzīga haizivij,” Plata sacīja.

“Neliecies ne zinis, viņa vienkārši…”

“Nē,” Plata teica. Viņa bija samiegusi acis. It kā enerģijas stars saistītu viņu ar meiteni. “Viņa sūta kādam īsziņu. Iesim prom.”

Plata piecēlās, un arī Kītss pielēca kājās, lai viņai sekotu.

Tad meitene ar haizivs zobiem pagriezās pret viņiem, pārāk strauji, pārāk plēsonīgi. Pārāk zinoši.

Pārāk apņēmīgi.

Viņa sniedzās pēc Platas.

Meitene, kura sauca sevi par Papilddzīvību, gribēja viņiem tikai pieskarties.