BZRK

TRĪSDESMIT

“Esmu pie tevis, Vinsent,” Ņižinskis teica.

Viņš bija pie Vinsenta uz ielas, kur turēja draugu un atstutēja viņu pret sienu.

Un pie viņa nano, kur divi svaigie, netraumētie bioti steidzās palīgā.

“Par vēlu,” Vinsents čukstēja.

Ņižinskis vērās uz Kukaiņcilvēka spēkiem puscentimet-ra attālumā, kas šķita kā pilsētas kvartāls. Divi nanoboti lēni un nežēlīgi sadalīja Vinsenta biotu gabalos.

Ņižinskis juta katru norauto locekli caur drauga stāvu, kas ik pa brīdim nodrebēja.

Vienpadsmit Kukaiņcilvēka nanoboti.

Divi Ņižinska bioti.

Varbūt. Varbūt. Bet Ņižinskis nebija Vinsents. Viņš gandrīz noteikti zaudēs, un, ja zaudēs, tad kļūs tāds pats kā tagad Vinsents - sagrauts, bezpalīdzīgs un viegli ievainojams.

Kukaiņcilvēks neuzbruka. Kukaiņcilvēks arī nevēlējās šo cīņu. Viņam tā nebija vajadzīga. Viņa vērpēji jau bija iespiedušies dziļi prezidentes smadzenēs.

Abi skatījās viens uz otru caur svešām acīm. Kukaiņcil-vēks un Ņižinskis.

Ņižinskis lika savam vadošajam biotam pavērt rokas lūdzošā žestā.

Kukaiņcilvēka nanoboti kādu brīdi stāvēja nekustīgi un nedarīja pilnīgi neko.

Pēc tam tie pacēla otra Vinsenta biota ķermeni un iesvieda šķidrumā. Tas peldēja straumē, un Ņižinskim izdevās saķert to, kas no tā bija palicis pāri.

Pacēlis bezkājaino, aklo, sakropļoto ķermeni, viņš pagriezās un metās bēgt.

Ielu un debesskrāpju pasaulē Vinsents teica: “Zin… Žin…”

“Jā, Vinsent.”

“Aizved mani pie Aņas.”

Kad viņu atrada, Platai bija atlikuši divi mietiņi un tikai viens garš vada pavediens.

Viņa no mietiņiem un vadiem bija izveidojusi īstu mudžekli Bendžamina smadzenēs. Tas aizņēma apmēram vienu hipokampa kvadrātcentimetru. Pieredzējis nanobotu pārmijnieks viņu atrastu ļoti ātri, taču paies labs laiciņš, līdz kāds nokļūs līdz viņai.

Bet makro pasaulē viņas laiks bija iztecējis. Kāds beidzot bija iedomājies nopratināt abus bezpajumtniekus, kuri bija iztramdījuši Kītsu. Un kāds attapīgs “Spēcīgās Amerikas” rīkļurāvējs bija nolēmis rūpīgāk izpētīt atkritumu konteineru.

Vāks atvāzās vaļā, un spēcīgas rokas ierakās atkritumos, līdz viena no tām satvēra viņas potīti.

Atskanēja skaļi kliedzieni un brīdinājumi, un Platu izrāva laukā, nometa uz zemes, un kāds viņai stipri iespēra pa vēderu.

Braucot liftā augšup uz Tulpi, viņi nolēma, ka meiteni vajag vēl mazliet iekaustīt. Sitiens ar dūri pa seju pāršķēla viņai lūpu. Viņi negribēja, lai bosi domātu, ka viņi kļuvuši mīkstsirdīgi.

Lifta durvīm atveroties, atklājās neiedomājami kontrastējoša aina. Augstajā Tulpes smailē Dvīņi bija iebūvējuši veselu pasauli. Virs galvas karājās vairākas izliektu platformu kārtas - guļamistabas, vannas istabas, demonstrāciju telpas -, kas bija savstarpēji savienotas ar īsiem, dubultpla-tiem eskalatoriem. Pirmā stāva platība bija trīs tūkstoši četri simti kvadrātmetru, no kuriem lielākā daļa grima krēslā. Taču neapgaismotajā telpas dziļumā Plata varēja izšķirt apbrīnojamus priekšmetus: kaut ko, kas varēja būt vienīgi tanks, veselu karuseli, trosēs iekārtu bezpilota lidaparātu Predator , lielus dzīvnieku būrus, šautuvi.

Taču skatienu visvairāk piesaistīja alai līdzīgās telpas stūris tieši viņai pretī. Pusducis TND. Sieviete, kas izskatījās kā tikko izkāpusi no J. Crew kataloga pēc spa. Masīvs rakstāmgalds bija apgāzts tā, ka iebūvētajos ekrānos viņa varēja redzēt cīņu nano vidē, policijas un ugunsdzēsēju mašīnu ugunis, kas mirgoja kā Ziemassvētku lampiņas pie ANO ēkas, un vēl šo to citu, ko viņa nepazina.

Viņa ieraudzīja dvīņus Ārmstrongus, kas bija tik plati kā divi vīri kopā, gari, spēcīgas miesas būves, bet sakusuši kopā tā, ka prāts atteicās to pieņemt.

Kāds TND stūma masīvu krēslu, kas izskatījās kā pasaulē vislabāk tehniski aprīkotais televīzijas zvilnis. Citi stiepa monitorus, aiz kuriem vilkās vadi, un meklēja elektrības rozeti.

Kītss sēdēja uz grīdas. Bīgls apošņāja viņa asiņu peļķi.

TND nosvieda viņu blakus Kītsam.

“Nevajadzēja stiept krēslu augšā,” puika armijas jakā iebilda. “Es varēju strādāt lejā.”

“Ko?” sieviete no J. Crew kataloga prasīja.

Kareivis Pīts paraustīja plecus. “Zaķīt, man tikai vajag, lai kāds nodrošina maršrutu. Viens no jūsu vīriem varēja nonākt lejā; es būtu uzlicis savus puišus uz viņa. Un tad.

Viņš apklusa, pamanījis, ka Sugera zvēro niknumā. “Tu taču varēji to pateikt agrāk!”

“Domāju, ka saprotat, kā…”

“Komunisti,” Bendžamins raudāja, it kā tas būtu visskumjākais vārds pasaulē.

Kītss, sēdēdams savu asiņu peļķē tikai dažus centimetrus no viņas, cieši ieskatījās viņai acīs un tad pāri plecam. Plata ar acīm sekoja viņa skatienam. Viņa redzēja Kītsa rokas, kas bija sasietas ar plastmasas savilcēju tāpat kā viņai.

Delnu locītavas bija sarkanas. Viņš centās atbrīvot rokas, spēcīgi tās berzējot. Plata redzēja brūces. Vienā īkšķī bija dziļš iešķēlums. Bet viņa rokas bija gandrīz brīvas.

Čārlzs parāva savu piesieto roku un gandrīz iezvēla sev ar krēslu. “Tagad varat ļaut man piecelties, Lebovskas kundze,” viņš teica. “Esmu savaldījies. Es nedarīšu pāri brālim.”

Sugera Lebovska, Plata saprata. Ņižinskis bija visu par viņu izstāstījis. Viņa gandrīz sāka smaidīt, atcerēdamās viņa aprakstu: “Balināta, ar botoksu un silikonu uzpumpēta priekšpilsētas mamma ar mietu pakaļā un pistoli rokassomiņā.”

“Jā, kungs,” Šugera teica. Bet Plata dzirdēja vilcināšanos viņas balsī.

Kītss redzēja Platu. Viņš centās neko neizrādīt, bet saglabāt pokera spēlētāja sejas izteiksmi viņam neizdevās. Viņš baidījās par viņas dzīvību. Viņu skumdināja neizdevies mēģinājums glābt viņu.

Viņa gribēja pateikt, ka labprātāk ir šeit kopā ar viņu nekā viena. Viņa gribēja pateikt, ka dalīsies viņa liktenī. Un ka nav nobijusies vairāk nekā viņš.

Taču patiesībā viņa bija pārbijusies līdz nāvei. Locekļi bija sastinguši. Viņa nespēja mitēties mirkšķināt acis. Plaušas nespēja ievilkt pietiekami daudz gaisa, it kā viņu spiestu neredzamās spīlēs. Lūpu kaktiņi bija noslīdējuši uz leju, mēle šķita kā svešķermenis, rokas drebēja.

Tad viņa ieraudzīja labējā dvīņa zili melnos sasitumus un asiņojošās lūpas. Bendžamins. Viņa atcerējās. Viņš bija labā puse.

Viņš trīcēja. Viņš raustīja kopīgo galvu. Acs raudzījās mežonīgi. Tas nebija niknums, bet pilnīgi nenosakāmas emocijas.

Čārlzs pūlējās izlikties iztapīgs un šķietami normāls. Abu sejas līdzinājās Jānusa maskai, un, tāpat kā divsejai-nais romiešu dievs, arī Čārlzs un Bendžamins pūlējās skatīties dažādos virzienos. Seja bija pavērsta uz vienu pusi, bet katrs redzēja ko pavisam citu.

Tātad viņa bija Bendžamina smadzenēs.

Viņa bija sagrozījusi pietiekami daudz ķēžu, lai izraisītu sistēmas bojājumus. Viņa bija izsitusi viņu no sliedēm. Viņas bioti bija kā datorvīruss - tie iedragāja darbību, mulsināja un raidīja sinaptiskos signālus, kas nonāca nepareizajās vietās.

Taču šī apziņa nemazināja bailes.

Čārlzs skatījās garām Šugerai un ieraudzīja Platu. “Tu laikam esi Sedija,” viņš murrāja.

Visu acis pievērsās viņai. Izņemot Bendžamina.

“Es ar lielāko prieku pieņemšu tevi mūsu lielajā darbā,” Čārlzs teica.

“Nemūžam,” Sedijai izdevās nočukstēt. Tad viņa atrada balsi un teica jau apņēmīgāk: “Nemūžam.”

Čārlzs pasmaidīja. “Drīz mums pievienosies daudzi pasaules varenākie līderi. Tu iedomājies, ka spēsi pretoties?

Nē, nē, meitenīt, mums izdosies mainīt tavus uzskatus.” Gandrīz nemanāms galvas mājiens no Kītsa.

Dziļi Bendžamina smadzenēs P1 un P2 satvēra pēdējos mietiņus.

Plata dziļi iedūra vienu no tiem.

Viss Bendžamina ķermenis nodrebēja. Viņš iekliedzās: “Nē, Čārlz! Nē! Nē! Izbeidz!”

Čārlzs izskatījās tā, it kā dūrienu būtu saņēmis viņš. Viņa acs iepletās un uzacs pašāvās augšup.

Ekrānā gabalos tika saraustīts biots.

Plata izspieda pēdējo vadu, skrēja ar to un iedūra pēdējo mietiņu. Viņas bioti lēkāja pāri jau novilktajiem vadiem, un ar katru lēcienu saskārās jaunas šķiedras un aiztraucās signāli, un Bendžamins iekliedzās: “Es spiežu, cik spēju, spiežu, cik spēju, bet viņš vēl elpo!”

“Apklusiniet taču kāds viņu!” Čārlzs pieprasīja. “Le-bovskas kundze, apklusiniet manu brāli!”

Vads beidzās. Tīmekļa dziedzeri bija tukši. Plata aptina spuraino galu ap pēdējo mietiņu.

“Mirsti, vecais! Mirsti!” Bendžamins murgoja.

Un Plata iedūra pēdējo mietiņu.

Bendžamina ķermenis izliecās tik stiprās spazmās, ka kājas triecās pret rakstāmgaldu. Ekrāni satumsa. Roka pašāvās gaisā, un pirksti bija savilkti kā ķetna.

Plata dzirdēja, kā nokrakšķ kauls.

Viņa izrāva mietiņu.

“Mēs ejam prom,” viņa teica.

Pols Džonss nostājās viņai aiz muguras un piespieda pistoles stobru pie galvas. “Ja viņš vēlreiz noraustīsies, tu dabūsi lodi galvā.”

“To daru es,” Kītss teica. “Lieciet viņu mierā.” Tas bija varonīgi, bet nepārliecinoši.

Elsojošais Bendžamins šņukstēja kā mazs bērns.

Čārlzs šausmās blenza uz Platu.

“Kas ir ātrāks?” Plata jautāja. “Lode? Vai biots?”

“Klausieties,” Čārlzs sēca. “Džonsa kungs, es jūs ieceļu par “Spēcīgās Amerikas” vadītāju. Lūk, kas jums jādara: pavēliet saviem vīriem arestēt Lebovskas kundzi. Un pēc tam…”

Plata iedūra mietiņu Bendžamina smadzenēs, un atkal sekoja krampji. Čārlzs aizrijās, jo kopīgā seja savilkās, kopīgais kakls sagriezās un kopīgais mugurkauls izliecās gandrīz burta C veidā.

Bendžaminam krakšķēja zobi.

Šugera Lebovska teica: “Es varu izvest jūs laukā. Taču tas jums kaut ko maksās.”

“Miljonu?” Plata jautāja.

“Divdesmit,” Šugera atbildēja. “Man ir bērni. Pazust nav lēti.”

“Sarunāts,” Plata teica.

“Neviens nekur neies,” Džonss strupi izgrūda.

Kītss no visa spēka spēra ar sasietajām kājām. Pēdas trāpīja Džonsam pa potīti. Viņš nekrita uzreiz; vīrietis paspēra grīļīgu soli sāņus, un Šugera Lebovska bija klāt kā kaķene. Viņa izrāva no svārkiem jostu un no aizmugures apmeta to Džonsam ap kaklu, kliegdama pārējiem TND: “Atkāpieties visi, atkāpieties visi, neiejaucieties!”

Bet Džonss bija pārāk būdīgs, lai tik vienkārši padotos. Viņš pūlējās pagriezt pistoli pret Šugeru, kas ņurdēja kā dzīvnieks, ar visu savu tievo stāvu pūlēdamās viņu nožņaugt.

Kītss pieslējās kājās un, asinīm šļakstot, lēca uz priekšu. Viņš sagrāba TND roku ar pistoli un pagrieza stobru pret paša vīrieša galvu.

Viņi cīkstējās vairākas baisas sekundes. Šugera lēnām izžņaudza savam vietniekam spēkus, bet Kītss locījās, pūlēdamies noturēties kājās. Tad atskanēja skaļš sprādziens.

Trīs ceturtdaļās Džonsa sejas atspoguļojās izbrīns, bet pārējā daļā pletās caurums. Viņš acumirklī sabruka.

Pārējie TND bija stāvējuši malā kā paralizēti, nesaprazdami, kurš ir galvenais. “Nolādēts,” teica Kareivis Pīts. Viņš pacēla rokas, kā teikdams: mani ne, un kāpās uz durvīm.

Vīrietim krītot, Kītss joprojām turēja pistoli.

Šugeras Lebovskas blondajos matos bija daļa Džonsa smadzeņu. Viņa noņēma jostu no mirušā vīrieša kakla un drebošiem pirkstiem ievēra to atpakaļ svārkos.

“Mums jāsavāc savi kukaiņi,” Kītss sacīja. Viņam joprojām rokā bija pistole. Tā bija iegūlusi plaukstā un radīja drīzāk labu, ne sliktu sajūtu. Drošības sajūtu.

“Vajadzēs desmit minūtes, kamēr tikšu no viņiem laukā,” Plata teica. “Vai atstāt viņus tā?”

“Tā” nozīmēja, ka sviedri Dvīņiem gāzās aumaļām, un viņus raustīja Bendžamina krampji. Tādā sasprindzinājumā neviens ilgi neizdzīvotu.

Plata jautāja Kītsam, vai viņai vajadzētu nogalināt Ben-džaminu Ārmstrongu un, visticamāk, arī viņa brāli, jo nebija iespējams iedomāties, kā viens varētu nomirt, bet otrs ne.

“Mēs neesam viņi,” Kītss atbildēja. Tad, kā šaubīdamies pats par saviem vārdiem, pajautāja: “Vai esam?”

Plata piegāja pie bezpalīdzīgajiem briesmoņiem. Briesmoņi? Vai bija iespējams lietot kādu citu vārdu?

Briesmoņi kopš dzimšanas. No viņiem baidījās un viņus ienīda visi, kas viņus ieraudzīja.

Baidījās un ienīda arī viņa, un tam bija pamatots iemesls.

Āda starp abām sejām, vieta, kur mātes dzemdē miesa bija salīmējusies kopā, bija jēla. Krampji bija tik spēcīgi, ka Bendžamins bija gandrīz atrāvis savu galvu no brāļa galvas.

Viņa izvilka mietiņu.