BZRK

SEPTIŅPADSMIT

Plata nesapņoja par iepriekšējās nakts slaktiņu. Viņa sapņoja par savu brāli. Sapnī viņš bija pieaudzis. Viņam bija divas meitiņas, un Sedija (nevis Plata, bet Sedija) bija ieradusies vakariņās. Viss pārāk atgādināja televīzijas seriālu un šķita neīsts. Meitenes bija nevainojami skaistas. Viņas ēda pārslas no košas kārbas ar uzrakstu Kellogg’s Nanobots.

Sākumā tas Sedijai no sapņa nešķita dīvaini.

Vidusmēra amerikāņu virtuve, ledusskapis ar bērnu zīmējumiem, bildēm un sekmju lapām, kurās ar sarkanu pildspalvu bija tikai ieraksti “teicami”.

Lai gan maz ticams, ka Stounam būtu šāda māja. Sapnī viņam bija daudz prozaiskāka dzīve, nekā varētu būt īstenībā, ja viņš paliktu dzīvs un pārņemtu Maklēra uzņēmuma vadību.

Pārslas pašas līda laukā no kārbas un barā rāpoja uz meitenīšu bļodām, kas nepārtraukti pildījās, kamēr viņas ar karotēm grāba kraukšķīgos kumosiņus.

“Es neko nejutu,” Stouns teica.

“Tu droši vien biji nobijies,” Sedija no sapņa iebilda.

Stouns neredzēja to, ko redzēja Sedija, - kā nanoboti rāpās pa meitenīšu baltajām rokām un krāsainajām kleitām līdz kaklam, bet viņas tikai visu laiku smaidīja.

“Blaukš un beigas,” Stouns sacīja, mādams ar galvu, it kā tā būtu taisnība un viņš to atcerētos, un it kā nebūtu nekā dīvaina faktā, ka viņš stāsta pats par savas nāves apstākļiem.

Pārslu nanoboti pazuda rozā austiņās, degunos un acīs.

Viņa pamodās.

Klauvējiens pie durvīm.

Viņas gultā kāds bija. Viņas galva bija gulējusi uz kāda krūtīm. Viņa parāvās atpakaļ.

“Es atvēršu,” Kītss sacīja. Viņš lēni un uzmanīgi pakustināja roku, uz kuras viņa bija gulējusi, it kā tā būtu notirpusi. Droši vien tā arī bija. Un atvēra durvis.

Ofēlija. Ja arī viņa brīnījās, atrodot abus vienā istabā, tad to neizrādīja. Viņai bija divas Starbucks kafijas, divas ūdens pudeles un brūns maisiņš ar smalkmaizītēm uz gofrēta kartona paliktņa.

“Divdesmit minūšu laikā jums abiem jābūt gataviem,” Ofēlija paziņoja. Izrādās, viņai bija arī tāds smaids, kas vēstīja: tā ir pavēle, nevis lūgums.

Maisiņā bija kēksi. Viens izskatījās pēc melleņu kēksa, bet otrs - aveņu.

“Es ņemšu melleņu,” Plata sacīja. Abas kafijas bija ar pienu. Viņi izdzēra ūdeni, malkoja kafiju un notiesāja kēksus.

Sarunām nebija laika.

Kītss pasniedzās un notrauca drupaču no Platas lūpām.

“Droši vien nevajadzētu…” Plata teica. Viņa gribēja teikt, ka droši vien nevajadzētu to darīt. Pieskārieni parasti ievadīja ko vairāk. To teica veselais saprāts, kamēr pilnīgi citā prāta nostūrī rosījās doma: kāpēc viņš nebija viņai pieskāries naktī, kad abi gulēja blakus?

Kītss strauji pacēla skatienu. Vienu reizi pamāja ar galvu. Nožēla. Tad jautājums: “Kā tu domā, kas mūs šorīt gaida?”

“Kaut kas uztraucošs,” Plata atbildēja.

Kītss pasmaidīja. “Paldies, ka vakarnakt par mani tā rūpējies.”

“Man šķita, ka bija otrādi.”

Kītss nogrozīja galvu un nodūra skatienu grīdā. “Es biju galīgi satriekts.”

Plata ironiski noteica: “Jā, tev taisnība. Man gan nekas nekaitēja.”

Mazs smiekliņš. “Kaut man nebūtu jāsauc tevi par Platu. Negribu domāt par tevi kā par kaut kādu dzejnieci, kas noindējusies ar gāzi.”

Viņa tik tikko noturējās nepateikusi. Sedija. Tā mani sauc. Tomēr piespieda sevi klusēt. “Viņi grib, lai satuvināmies. Bet negrib, lai aizmirstam.”

Ofēlija ieveda abus istabā, kuru viņi vēl nebija redzējuši. Tā atradās smieklīgi šauru iekšējo kāpņu augšgalā. Noplukusi Maklēra laboratorijas parodija. Kāds bija sanaglojis saplākšņa galdu, kas bija piestumts pie šaura, nospeķota loga, pa kuru iespiedās Ņujorkas pelēkā gaisma. Uz galda bija divi atšķirīgi mikroskopi un priekšmets, kas izskatījās pēc ļoti dārga elektriskā katla. Tā bija maza nerūsējošā tērauda saldētava.

Taču centrālo vietu istabā aizņēma masīva, spoži balta iekārta, ko Plata pazina ļoti labi.

“Magnētiskās rezonanses iekārta?”

Ofēlija pamāja ar galvu: “Jā. Ar speciāli pasūtītām pa-pildiespējām. Maksāja apmēram piecus miljonus dolāru. Tāpēc nelieciet uz tās kafijas krūzes.”

Tā bija kā ārkārtīgi dīvaina anomālija. Bija iespējams pieņemt no krāmiem salasīto bēniņu laboratoriju vai iespaidīgo, dūcošo tehnikas brīnumu, taču bija grūti abus iztēloties vienā realitātē.

“Parasti mēs veltām vairāk laika apmācībai,” Ofēlija teica. “Bet tagad laika nav. Ienaidnieks gatavo vērienīgu uzbrukumu. Ja viņiem izdosies, viņi gūs uzvaru. Tāpēc mums viņi jāaptur.”

“Kas ir viņu mērķis?” Kītss vaicāja.

“Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja. Vairums valstu vadītāju - mūsu prezidente Moralesa, jūsu premjerministrs Bovens. ĀSD mēģinās ielaist nanobotus gan viņos, gan citu valstu vadītājos. Ķīnas. Japānas. Indijas. Varbūt vēl vairākos.”

Kītss aši paskatījās uz Platu.

“ĀSD? Kas tas ir?” Plata jautāja.

“Korporācija “Ārmstronga stilīgās dāvanas”.” “Neizklausās pēc ļaunas organizācijas, kas gatavojas uzkundzēties visai pasaulei,” Plata sacīja.

“Tieši tāds ir viņu nolūks,” Ofēlija teica. “Ja teiksi kādam, ka korporācija “Ārmstronga stilīgās dāvanas” gatavojas uzkundzēties visai pasaulei, tevi uzskatīs par jukušu.” “Vai šis “kāds” kļūdītos?” Kītss pie sevis nomurmināja. Ofēlija pieliecās viņam tuvāk. Viņai bija smaids arī šim gadījumam, un tas bija ciets kā tērauds. “Labi, ka cilvēkam ir humora izjūta, Kīts. Bet nekļūsti nekaunīgs. Nepieļauj kļūdu, uzskatot, ka šī ir spēle.”

“Nē, kundze,” viņš teica, jo pēkšņi šķita, ka Ofēlija ir daudz vecāka par viņu.

Ofēlija uzsita ar pirkstu pa garenu plastmasas futrāli, kas stāvēja uz apkrautā galda. “Jūsu mazuļi ir šeit. Viņi pamazām sasilst līdz istabas temperatūrai. Kad atvēršu kastīti, viņi ieraudzīs gaismu, un jūs sāksiet skatīties ar viņu acīm.”

Gan Sedija, gan Kītss nervozi paskatījās uz kastīti. “Katram no jums ir divi bioti. Katram biotam ir divu veidu acis. Vienas no tām ir saliktās kukaiņa acis, kas lieliski uztver kustību, bet otras ir puscilvēka acis, kas labāk uztver krāsu un aprises. Cilvēka smadzenes nav piemērotas šo būtiski atšķirīgo redzes signālu apstrādāšanai. Tāpēc jūs esat izmainīti.”

“Ko tu teici?” Kītss salēcās.

“Kopā ar saviem biotiem iesūtījām jūsu organismā pārveidotas cilmes šūnas, ko pārstādījām smadzeņu garozas redzes zonā. Tas nav obligāti, jo biotu vadītājs var redzēt arī bez tām, bet tad redz tikai faktisko, nevis uzlaboto attēlu. Saprotiet, nano līmenī krāsas neeksistē. Pigmentācija ir pārāk izkaisīta jeb nav pietiekami koncentrēta, lai būtu redzama. Tāpēc ar parasto redzi var saskatīt tikai pelēcīgas formas un aprises. Uzlabotā redze piešķir arī krāsu.”

“Mums tiešām viss, kas tur ir, jāredz krāsās?” Plata vaicāja.

“Kaujā tas ļoti noder.”

“Šķiet, faktu, ka jums vispār nav tiesību kaut ko implantēt mūsu smadzenēs, mēs vienkārši ignorēsim,” Plata atcirta.

“Jā, tā gan,” Ofēlija teica. “Mums ir maz laika. Tāpēc ķersimies pie darba, labi? Mēs aktivizēsim katram vienu biotu un pēc tam tos ievietosim. Dziļi gaļā, kā mēs sakām. Viens mans biots pavadīs tavējo, Kīts. Tev būs pavadonis.”

“Pagaidi. Ko? Tagad?” Kītss jautāja.

“Plata, tavs uzdevums būs vienkāršāks. Parasta ekskursija. Bet mūsu draugam Kītsam gandrīz uzreiz būs jāsāk pildīt svarīgs uzdevums.”

“Svarīgs uzdevums? Kāds uzdevums?” Kītss prasīja, kamēr Plata cīnījās ar nepatīkamo sajūtu, ka ir apieta.

“Plata,” Ofēlija teica. “Pie tavas aneirismas strādā trīs bioti. Daudzās vakamakts traumas ievērojami vājinājušas teflona tīklu. Šobrīd mani varētu salīdzināt ar to holandiešu puiku no pasakas, kurš ar pirkstu tur aizsprostu. Es turu kopā tīklu, bet man ir citi pienākumi. Tāpēc mums vajag cilvēku, kas paliktu tavā tuvumā.”

Platai ļoti nepatika Kītsa raižpilnā sejas izteiksme. Tā izskatījās pēc žēluma.

“Un tavā ekskursijā tevi pavadīs Vilksa,” Ofēlija Platai sacīja. “Ja vien viņa ieradīsies.”

“Esmu klāt.” Vilksa izlīda no tumša kakta, izberzēja no acīm miegu, nožāvādamās izstaipījās un noteica: “Tikai vispirms jāpačurā.” Viņi dzirdēja, kā meitene nodipina lejā pa kāpnēm.

“Tagad klausieties abi,” Ofēlija sacīja, pieliekdamās tuvāk un saņemdama rokas kā lūgšanā. “Jūs ieiesiet ļoti, ļoti dīvainā pasaulē. Redzētais var būt šokējošs.”

“Es jau esmu šokēta,” Plata teica. “Es jūtu to… to… atkal savā galvā.” Redzēdama, ka Kītss viņu pārpratis, viņa nikni piebilda: “Nē, ne jau nolādēto aneirismu. Biotu. Savu biotu!”

It kā Sedija nebūtu neko teikusi, Ofēlija turpināja: “Mēs visi esam pieņēmuši uzskatīt, ka mums ir gan fiziskais, gan garīgais ķermenis. Savu domu pasauli parasti uzskatām par dvēseli un savu būtību, par vienību, kas atrodas ārpus fiziskā ķermeņa. Patiesībā tas ir tikai dators, kas sastāv no sinapsēm. Satriecoši sarežģīts dators, bet galu galā tie ir tikai daži kilogrami gļotainu, pelēksārtu audu, un tos baro skābeklis un slāpeklis, ko piegādā pulsējošu asiņu šosejas.” “Tu netici dvēselei?” Kītss vaicāja.

“Es ticu, ka zinātne ir šajā rokā,” viņa izstiepa labo roku

B2RK

ar plaukstu uz augšu, “bet reliģija ir šajā rokā.” Viņa izstiepa kreiso roku, bet pirkstus savilka dūrē, noslēpjot plaukstu.

“Esmu redzējusi pārāk daudz savu smadzeņu magnētiskās rezonanses attēlu, lai domātu, ka tās ir kas vairāk par parastu orgānu,” Plata sacīja.

“Vēl lielāks pārsteigums ir pārējais ķermenis,” Ofēlija teica. “Mēs domājam par to kā par ķermeni. Vienu veselumu. Āda sedz orgānus un kaulus, bet tas viss ir mūsu. Cilvēka.” Viņa lēni nogrozīja galvu, tumši brūnās acis kvēloja. “Mēs neesam tikai cilvēks. Mēs drīzāk līdzināmies ekosistēmai. Kā mūžamežs. Mēs esam tūkstošiem dzīvu organismu mājvieta. Tie dzīvo mūsos un uz mums. Kā jaguāri un vardes mūžamežā. Cilvēka ekosistēmā ir vīrusi, baktērijas, sēnītes, parazīti.

Pat mūsu ķermeņa daudzās daļas un viss, kas mūs veido, bieži vien šķiet kā atsevišķas dzīvas būtnes, un tā arī ir. Katrs asinsķermenītis ir dzīvs un neatkarīgs no pārējās ekosistēmas, vismaz līdz zināmai robežai. Sapratīsiet, kad redzēsiet, kā zem jūsu kājām dalās šūna. Vai kādudien, ja, nedod dievs, nokļūsiet artērijā un ieraudzīsiet antivielas - jums tās šķitīs kā oļi, kas lidinās apkārt, ķerdami baktērijas.”

“Burvīgi,” Kītss teica.

“Patiesībā tas tiešām ir burvīgi. Jūsu ķermenim pastāvīgi uzbrūk mikroskopiski ienaidnieki, un jūsu…”

“Izstāsti viņiem par ērcēm,” Vilksa teica. Viņi nebija dzirdējuši meiteni atgriežamies. Platai un Kītsam viņa sazvērnieciskā tonī teica: “Ofelijai patīk šūnas. Patīk arī

fermenti. Bet ne jau tie jums rādīsies murgos.”

Vilksa apsēdās uz magnētiskās rezonanses aparāta galda un sakrustoja kājas. Ja viņai zem svārkiem nebūtu koši zaļas zeķbikses, skats nebūtu sevišķi glaimojošs. “Jā, redziet, uz asiņu šosejas jūs nenokļūsiet, ja vien nebūsiet salaiduši visu galīgā dimbā. Tādā gadījumā, lai aizbēgtu no nanobotiem, atrodiet sīksīciņu kapilāriņu, kurā ieurbties, jo vēna vai artērija… Tas ir kā nobrauciens pa melno trasi, īsta lavīna. Un kas zina, kad un vai vispār tiksiet laukā. Bet. Bet tā nav ikdienišķā gaļa.”

“Viņai taisnība,” Ofēlija teica. “Mēs parasti uzturamies acīs un ausīs vai pašās smadzenēs. Lai sasniegtu šos mērķus, mēs pārvietojamies pa matiem, pāri sejai, uzacīm un skropstām. Un pa ceļam…”

“To var salīdzināt ar doktora Sjūza vai Salvadora Dalī zīmēta tuksneša šķērsošanu,” Vilksa pārtrauca. “Grumbas un iedobes, un matiņi koka lielumā.”

“Un parazīti. Divi visbiežāk sastopamie ir ērces - putekļu un ādas ērces. Putekļu ērces ir jūsu biotu lielumā, tikai garākas. M-subā tās izskatās diezgan lielas. Mikro-subjektīvajā uztverē. Ādas ērces ir mazākas. Izskatās pēc rāpojošiem aligatoriem.”

“Jēziņ! Vai tās ir bīstamas?” Kītss ievaicājās.

“Nē-e,” Vilksa nevērīgi atbildēja. “Tās ēd atmirušās ādas šūnas. Tās nav lauvas. Vai tīģeri. Vai lāči. Ak kungs! Tomēr sasodīti baisi radījumi.” Izskatījās, ka tas viņu uzjautrina.

“Jums jāsaprot, ka apmeklēsiet it kā svešu planētu.” Ofēlija mēģināja raidīt uzmundrinošu smaidu. Nesanāca. Tāpēc viņa nopūtās. “Plata, jūs ar Vilkšu pastaigāsieties pa Kītsa seju un aci, un varbūt ausi.”

“Man apnikušas ausis,” Vilksa uzmeta lūpu.

“Kīts, mēs abi darīsim to pašu, bet pēc tam dosimies iekšā.”

Sedija ierunājās: “Nesaprotu, kāpēc es pati nevaru savest kārtībā savas smadzenes. Kāpēc tas jādara visiem citiem? Kāpēc tas jādara viņam?”

“Padomā, Plata. Ja aneirisma reiz tiešām plīstu, tavas smadzenes ietu bojā un tevi plosītu migrēnas un, visticamāk, arī halucinācijas. Kurš tad vadītu tavus biotus, lai salabotu plīsumu?” Viņa paliecās uz priekšu, saņēma Platas plaukstu savējā un turēja tik ilgi, kamēr Plata samierinājās un atslāba. “Tu mums esi svarīga. Tev ir resursi, ko mums vajadzēs, kad spēsi tiem piekļūt. Un šis zēns… šis jauneklis… sargās tavu dzīvību.”