BZRK

ASTOŅI

Saskaņā ar norādījumiem, ko Noass bija saņēmis, vi-nam bija jādodas uz Selfridge ’s lielveikalu. Viņš jau zināja, kā turp nokļūt. Selfridge ’s atrodas Oksfordstrītā, un tas ir plašs, glauns, koši dzeltens un pilns ar dizaineru zīmolu somiņām, eksotisku kosmētiku un dīvaini ģērbtiem manekeniem. Tas mirguļo un spīguļo, un vizuļo.

Šādās vietās Noass automātiski jutās mazs, noplucis, bikls, neveikls, satriecoši nepievilcīgs un varbūt pat kā noziedznieks. Viss bija spodrs un tīrs, tai skaitā darbinieki, kas ar apbrīnojamu centību pūlējās noslēpt bažas par to, ka viņu veikalā ienācis, fiziski ienācis tāds radījums kā šis nevīžīgais pusaudzis.

No otras puses, daudzas darbinieces valkāja augstpapēžu kurpes, apspīlētus svārkus un šauras blūzes. Tāpēc nevarētu teikt, ka Noasam šī vide būtu pilnīgi vienaldzīga.

Saskaņā ar norādījumiem viņam bija jāiet uz pārtikas nodaļu un jānopērk kārba šerbeta gabaliņu par šokējošu cenu - piecām mārciņām -, kas bija gandrīz visa viņa nauda. Nekas, būs dāvana mammai, kas gan droši vien domās,

ka viņš ir idiots.

Serbeta gabaliņi koši dzeltenā iepirkumu maisiņā bija jāaiznes uz cigāru humidoru - savdabīgu saunu, kurā plauktos aiz stikla rindojās simtiem ārkārtīgi dārgu cigāru.

Tas bija smieklīgi, un Noass gandrīz nolēma iet prom. Protams, pirms tam viņš pamēģinās atdot atpakaļ šerbetu.

Taču, kamēr viņš neizlēmīgi vilcinājās pie humidora, vīrietis - spriežot pēc izskata, indietis vai pakistānietis ar ekstravagantām ūsām - veltīja viņam zīmīgu skatienu. Skatienu. Viņš aicināja Noasu humidorā, vaicādams: “Vai jums patīk labi cigāri?”

Un Noass izpildīja norādījumus līdz galam, atbildēdams ar norunāto paroli: “Es jums atnesu šerbetu.”

Viņš iedeva kārbu vīrietim, kas paskatījās uz to, pamāja ar galvu un teica: “Jā.” Ūsas izstiepās smaidā. “Tev nesekoja,” vīrietis sacīja. Redzēdams Noasa jautājošo skatienu, viņš piebilda: “Mēs, protams, tevi vērojām satiksmes videonovērošanas kamerās, kopš izgāji no mājām, un pēc tam veikala apsardzes kamerās.”

Viņš meloja. Par to nebija ne mazāko šaubu - lai kas viņi būtu, šiem ļaudīm nevarēja būt tādi sakari, nē. Viņi nebija ne policija, ne tamlīdzīga instance, kas varētu tā vienkārši pieslēgties satiksmes videonovērošanas kamerām, pat ne veikala kamerām. Ja viņiem būtu tāds piķis, tad nemāžotos ar šādu karnevālu.

Vīrietis cieši pētīja Noasu, viņa acis samiedzās, manot Noasa aizdomas. “Labi. Tu vismaz neesi sasodīts muļķis.”

“Un jūs šeit nestrādājat.”

“Gudrs zēns. Pēc piecām minūtēm tiksimies uz ielas.”

Ārā bija auksts un tumšs, salīdzinot ar veikala koši dzelteno, hromēto greznību. Bija tikko pāri dienas vidum, bet lietus mākoņi jau slīdēja tik zemu, ka Noass būtu varējis pasniegties un tiem pieskarties. Vīrietis iznira viņam blakus un teica: “Nāc man līdzi. Tu nedrīksti man teikt savu vārdu, tev vēl nav vārda, bet mani sauc doktors Paunds.”

Noass tam neticēja. Varbūt Čodrijs, varbūt Sings vai tamlīdzīgi, taču vīrieša akcents neskanēja tā, kā vietās, kur bija izplatīts uzvārds Paunds.

Viņi bija atstājuši Oksfordstrītu un tagad meta līkumu ap Kevendišskvēru - vienu no Londonas mazajiem, nožogotajiem, grūtsirdīgajiem parkiem. Sākās lietus, un uzplauka lietussargi, un kādu brīdi nebija iespējams sarunāties.

Viņi gāja uz priekšu pa Hārlijstrītu līdz kādām durvīm vienā no grūti atšķiramo četrstāvu māju rindām.

Lifta nebija, tāpēc Noass sekoja doktoram Paundam pa vairākiem kāpņu posmiem līdz brūnām, lakotām koka durvīm, uz kurām nebija ne numura, ne vārda plāksnītes. I )oktors Paunds izņēma atslēgu, pavicinādams to un plati pasmaidīdams, it kā tas būtu kāds liels sasniegums. Viņam trūka divu blakus esošu zobu - labā acu zoba un nākamā. Smaganu līnija liecināja, ka pie to trūkuma vainojams smagāks notikums par parastu zobārsta apmeklējumu.

“Pēc tevis,” doktors Paunds sacīja.

Noass izdzirdēja skaņu ffff un sajuta dzēlienu skaustā.

Pēc tam viņš nolēma, ka vajadzētu apgulties uz paklāja -apgulties turpat un tajā pašā brīdī. Viņš juta, ka doktora roka satver krekla muguras daļu un piebremzē kritienu ar seju pret grīdu.

Puisim šķita, ka nebija pagājis ne acumirklis, kad viņš pamodās. Viņš sēdēja krēslā. Krēsls bija neērts un ļoti robusti veidots, it kā būtu saskrūvēts no dažiem koka dēļiem. Platas siksnas ar līpslēdzējiem turēja Noasa kājas pie krēsla kājām, rokas pie krēsla roku balstiem un muguru pie atzveltnes.

Tās nebūtu noturējušas Nepārspējamo Halku, bet, dažas reizes sasprindzinājis muskuļus, Noass saprata, ka paša spēkiem neizdosies no tām atbrīvoties.

Abās rokās bija uzvilkti melni cimdi, no kuriem stiepās vadu mudžekļi. Sarkani, zili, zaļi, balti, melni. Tievi vadi-ņi, kas nevīžīgi nokarājās līdz panelim, kas bija vienkārši nolikts uz grīdas. Tas nepavisam neizskatījās eleganti.

Kabelis savienoja paneli ar Mac datoru uz neliela kāršu galdiņa.

Acu augstumā tieši priekšā bija divi samērā lieli televizora ekrāni. Tajos bija redzams vienīgi diezgan baiss logotips, kurā bija attēlots tāds kā mehānisks kukainis un burti BZRK.

Visi šie priekšmeti bija ienesti telpā nesen. Dīvāns, atpūtas krēsli un galdiņi bija nostumti malā. Paklājs sarullēts. Noass bija pārliecināts, ka dzīvoklis šiem ļaudīm bija piešķirts tikai uz laiku. īpašnieki, bez šaubām, bija devušies 11z kādu siltāku un sausāku vietu par Londonu un nemaz nenojauta, kas mājās notiek.

“Ko tas, sasodīts, nozīmē?” Noass prasīja. Viņš nešļup-stēja. Patiesībā viņš jutās ļoti možs. Viņš bija atjēdzies no bezsamaņas apbrīnojami īsā laikā un prātoja, vai tam ir kāds sakars ar galvas apsēju. Šķiet, arī no tā stiepās vadi.

Tie kutināja skaustu.

Parādījās doktors Paunds. “Ak, esi pamodies?”

“Pie velna, kas notiek?” Noass prasīja, juzdams, ka si-tiācija prasa kādu smagāku vārdu.

“Piedod, ka nācās tevi iemidzināt, taču man tevi bija jāpārbauda nano līmenī. Neuztraucies, izskatās, ka esi tīrs,” doktors Paunds novicināja roku. Šī roka turēja aizdegtu cigāru, no kura vijās kodīgi dūmi. Izskatījās arī, ka viņam mutē ir šerbeta gabals. Rozā.

“Turpmākais aizņems tikai piecpadsmit minūtes,” Paunds sacīja.

“Atbrīvojiet mani,” Noass pieprasīja, lai gan necerēja, ka tas notiks. Nevarētu arī teikt, ka viņš to tiešām gribēja, jo bija taču piekritis kaut kādai pārbaudei. Un brālis to bija izturējis, vai tad ne?

Ja vien tas nebija kāds smalks joks. Viņš pārbaudīja lpslēdzēju ap labo bicepsu. Jā, tas joprojām turējās cieši, un viņš nebija Halks.

“Tev būs jāspēlē videospēle,” doktors Paunds teica. "Patiesībā divas spēles. Spēli kreisajā ekrānā tu vadīsi ar labo roku, bet spēli labajā ekrānā - ar kreiso roku.”

“Spēles?”

“Spēles,” doktors Paunds apstiprināja. “Bet tu necīnīsies par punktiem. Punkti ir abstrakti. Taču sāpes ir pavisam īstas.”

To pateicis, viņš it kā nejauši ļāva rokai ar cigāru slīdēt arvien zemāk, līdz tā kvēlojošais gals bija pavisam tuvu Noasa rokai.

“Un bailes no ievainojuma, teiksim, kāda locekļa zaudēšanas, arī ir ļoti īstas.”

Noass blenza uz savu sagūstītāju, meklēdams ūdeņainajās, brūnajās acīs apliecinājumu, ka viņš joko, pārspīlē, muļķojas vai dara ko citu, tikai nerunā patiesību.

“Vai pazīsti dzejnieku Ezru Paundu?” doktors Paunds jautāja.

“Ko jūs tur darāt?” Noass jautāja, vēlēdamies, kaut balss tik manāmi nedrebētu.

Doktors Paunds bija piestūmis pie Noasa labās kājas ratiņus. Tie bija tikai aptuveni pusmetru augsti un izskatījās pēc avārijas ģeneratora, kam kāds bija piestiprinājis ķēdes motorzāģi.

“Pag. Nē, pag. Nē, pagaidiet.”

Viņš atkal pārbaudīja līpslēdzi. Diemžēl superspēki nebija parādījušies. Dažas šņirkstošas līpslēdža skaņas, un tas arī viss.

“Tiek uzskatīts, ka Paunds bija, iespējams, dižākais divdesmitā gadsimta dzejnieks.” Doktors nofiksēja ratiņu riteņus un ar skavu piestiprināja tos pie krēsla kājas tā, lai mir-

dz0šais motorzāģis atrastos puscentimetra attālumā no tās. “Labi, es pārdomāju,” Noass teica.

“Bet es tik ļoti nopūlējos,” doktors Paunds, paskatīdamies augšup, piemiedza viņam ar aci. “Diemžēl Paunds bi ja arī garīgi nelīdzsvarots. Viņš bija ārprātīgs antisemīts un Hitlera atbalstītājs.”

Doktors Paunds bija nostājies pa kreisi no Noasa. Viņš paņēma vadu, kas bija biezāks par citiem un patiesībā iz-katījās pēc kabeļa ar spailēm galos. Vienu spaili Paunds ieknieba Noasa auss ļipiņā.

“Jēziņ!” Noass iebrēcās. “Šausmīgi sāp!”

“Jā, un vēlāk sāpēs vēl vairāk. Es tikai iezemēšu tavu degunu.” Otru spaili viņš iestiprināja Noasa nāsī.

“Nu tad tā,” Paunds teica, “ātrāk sāksim, ātrāk beigsim.” “Kas man jādara?” Spailēs sakniebtā āda smeldza. Mo-lorzāģis uzdzina šausmas. Un Noass negribēja neko dzirdēt par vājprātīgiem nacistu dzejniekiem.

“Divas spēles. Viena ir parastā šaušanas spēle pirmajā personā. Otrā spēle ir citāda, un tajā tev jāpārvar šķēršļi sarežģītā trīsdimensiju uzbūvē, kur tu esi mazs, jauks ro-botiņš vārdā Nano.”

Dzirdot šo vārdu, Noasa acis iekvēlojās. Viņa brālis bija

t0 savā neprātā atkārtojis atkal un atkal.

Nano nano nano.

Tātad tas bija iedzinis Alekšu vājprātā.

“Šī nav spēle!” Noass iebļāvās, pēkšņi apjauzdams panesību. “Jūs izdarīsiet ar mani to pašu, ko ar manu brāli!”

Doktors Paunds glūnīgi pacēla augšup uzacis. “Zini, kas Ezras Paunda gadījumā ir interesantākais? Savus labākos darbus viņš radīja psihiatriskajā slimnīcā. Tev trīsdesmit sekunžu laikā jāapgūst spēle,” dokotrs Paunds sacīja, pieiedams pie sava klēpjdatora. “Tad sāksim.”

Ieslēdzās abi ekrāni.

Labajā ekrānā Noass bija pārstāvēts ar šauteni. Simboli ekrāna labajā malā. Ieroču izvēle? Vide - Londonas iela. Nē, tā nebija Londona, takši bija dzelteni. Varbūt Ņujorka. Pa ietvēm staigāja animēti gājēji, garām brauca taksometri, vieglās un kravas mašīnas.

Nevainojama grafika. Reālistiska skaņa.

Kreisajā ekrānā vīdēja nesaprotama ainava. Viņu pārstāvēja zirneklis, kas stāvēja uz viļņainas, rievotas virsmas, kurai pāri slējās tāda kā Dalī stila katedrāle ar augstiem kontrforsiem.

Viņš pakustināja cimdoto plaukstu. Pareizi - rokas ar ekrāniem bija saistītas krusteniski. Tātad labais cimds -kreisais ekrāns. Kad viņš pakustināja roku, zirneklis sakustējās. Un šautene arī. Rokas krustām - tas būs jāatceras.

Labi, spēle. Jākoncentrējas. Aleksam nebija nozāģēta kāja. Viņš velti uztraucās, vajadzēja saglabāt mieru. Šī bija tikai ķīniešu izcelsmes amerikāņu čaļa vadīta pārbaude. Tāpēc jākonc…

“Āāāāāāā!” Spaile raidīja neiedomājami spēcīgu sāpju šautru no auss līdz degunam. Visa kreisā sejas puse sarāvās krampī, un acīs sariesās asaras.

“Lai tu saprastu, kādas ir likmes,” doktors Paunds sacīju, “Un tagad sāc!”

Šaušanas spēlē sieviete, kas izskatījās pēc nevainīgas mājsaimnieces, izvilka nazi un mērķēja tieši Noasam sejā. Viņš pagrieza cimdu, liekot avataram izvairīties, un izmēģinājuma pēc salieca pirkstu. Viņa šautene izšāva. Lode Tāpīja garāmbraucošā mašīnā, sašķaidot logu.

Pēkšņi atskanēja ne ar ko nesajaucamā, apdullinošā ķē-

DEs motorzāģa skaņa. Īstenībā. Nevis spēlē.

Viņš aši paskatījās lejup. Ak dievs, zāģis tik tiešām griezās, un tā zobi jau skrubināja koka krēsla kāju, bet pa gaisu lidoja šķēpeles un zāģu skaidas.

Kreisais ekrāns! Trīs mehāniski roboti, līdzīgi paša ava-

taram, traucās uz viņa pusi pāri sfērai, bet tas vairs nebija tik svarīgi kā takša logs, kas nupat slīdēja lejup un kurā parādījās ierocis, tāpēc Noass pagrieza cimdu un izšāva. Savēja ļoti reālistiskās sejas pieres daļā pēkšņi parādījās precīzs, apaļš caurums.

Bet niecīgie, kukaiņveidīgie radījumi otrā spēlē, ekrānā pa kreisi ar kaut ko līdzīgu smalkiem staru ieročiem izšāva

“Nolādēts!” Atkal elektrošoks, un šoreiz stiprāks.

Mazie roboti izšāva vēlreiz, un atkal viņa seja raustījās konvulsijās, bet nu jau bija palaists garām dūšīgs vīrs, kas traucās šurp pa šķērsielu, vēzēdams cirvi. Noasa avatars sabruka, un motorzāģis turpināja kaukt, urbdamies krēsla kājā.

“Apturiet!” Noass brēca, bet bļaustīties nebija laika, jo bija jādzen avatars Nano uz priekšu, vienlaikus atkāpjoties no cirvja, kas atkal krita lejup, un izvairoties no mazajiem kukainīšiem, kuri kaut ko smidzināja viņam virsū, un…

“Jēziņ!” Elektrošoks plosīja apziņu, kamēr motorzāģis gaudoja, līdz galam iegriezdamies ozolkokā, un viņš juta skaidu un zāģa savērpto gaisa plūsmu.

Un tad iestājās miers.

Šķita, ka zāģa spalgais troksnis skan no liela attāluma.

Noass neredzēja neko ārpus monitoriem.

Viņš nejuta bailes.

Viņš norobežojās no krēsla un līpslēdzējiem, un knaibīšanas degunā un ausī, izmeta no prāta brāli, mitējās just un domāt…

Viņš lēca, piezemējās aiz tuvākā mikroskopiskā robota, iedūra tam ar savu adatas asuma kāju, iešāva sejā vīrietim ar cirvi, traucās pāri sfērai, lidojumā salieca savas zirnekļa kājas un pagriezās, lai piezemētos uz grambaina, pelēka mūra, kas acumirklī uzbruka ar lipīgām, pūkainām bumbām, sajuta vēl vienu elektrošoka triecienu, atspērās no Ņujorkas sienas, ko klāja grafīti, lidojumā izšāva, un uzņēmējs ar mašīnpistoli, pat nepaspējis notēmēt, nomira ar lodi kaklā, arteriālajām asinīm izšļācoties no brūces.

Vēl viens elektrošoks! Bet šķita, ka tas jau notiek ar kādu citu. Kāda cita Noasa vaigs spazmās sarāvās, un kāda cita acis aizmigloja asaras.

Motorzāģis bija gandrīz izgrauzies cauri krēsla kājai, un

palicis bija vairs tikai centimetrs līdz viņa paša kājai, bet arī par to lai uztraucas kāds cits.

Noass atkāvās no spalvainajām bumbām un spiedās cauri pūlim, cenzdamies izvairīties no skābes šalts, līdz pēkšņi abi ekrāni satumsa. Atkal parādījās biedējošais logotips.

Vispirms Noass pamanīja, ka gandrīz neko neredz, jo acis aizmigloja sviedri un asaras.

Tad viņš sajuta spaiļu radītās sāpes, lai gan doktors PAunds tās jau ņēma nost.

Viņš izdzirdēja klusumu, jo motorzāģis beidzot bija izslēgts.

Noass drebot ievilka elpu un paskatījās lejup uz labo kāju. Zāģis bija pilnīgi izgrauzies cauri vienai krēsla kājai, un svars balstījās uz atlikušajām trim. Uz puiša trīcošā liela muskuļa bija parādījusies sarkana švīka, kas nebija dziļa, bet no tās sūcās asinis.

Doktors Paunds kustējās uzsvērti mierīgi, noņēma galvas apsēju, atplēsa vaļā līpslēdzējus.

“Tu droši vien tagad labprāt iegāztu man pa seju,” doktors Paunds sacīja.

Tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti labprāt , Noass do-maja.

Bet šīs emocijas izgaisa, un to vietā nāca daudz spēcīgākas izjūtas un vajadzības. Lepnums. Ziņkāre. Izdzīvošanas kurbums.

“Kā man veicās?” Noass vaicāja.

Doktors Paunds nopūtās. Noasam par brīnumu, viņš maigi uzlika roku uz puiša sviedriem pieķepušajiem matiem. “Jaunekli. Es nedrīkstētu zināt, kas esi. Taču ģimenes līdzība ir acīmredzama.”

“Jūs pazināt Alekšu?”

Doktors Paunds domīgi pasmaidīja. “Es pazinu puisi, kurš sauca sevi par Keruaku. Kurš ir līdzīgs tev, lai gan vecāks un labākā fiziskā formā.”

Alekss.

“Viņš bija ļoti prasmīgs,” doktors Paunds teica.

“Ak tā?”

“Bet tev, zēn bez vārda, ja gribi dzīvot, būs jābūt vēl prasmīgākam nekā viņš.”