BZRK

ARTEFAKTS

Greja Maklēra runas fragments Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta semināram par nanotehnoloģijas briesmām. Sievas slimības dēj Maklērs bija spiests braucienu atcelt, un viņš tā arī publiski par šo tematu nav izteicies.

Sāciet ar apmēram piecdesmit kvadrātcentimetru lielu tofu siera plāksnes kvadrātu. Uzmanīgi paceliet šo trauslo, staipīgo ķēpu un mēģiniet locīt. Drīz jūs iegūsiet krunkainu tofu bumbiņu, glumu kunkuli. Tādas ir galvas smadzenes. Tā smadzeņu daļa, kas padara cilvēkus par cilvēkiem.

Iztēlojieties, ka šī masa ir novietota uz tāda kā augšpēdu apgāzta purava. Tas ir smadzeņu stumbrs. Bet zem tofu pie smadzeņu stumbra atrodas smadzenītes. Smadzenītes mazliet līdzinās vīkšķim vārītu, lipīgu, kopā saspaidītu spageti.

Tomēr šis salīdzinājums ir ļoti vispārīgs. Tas līdzinās pasaules kartei, uz kuras atzīmēti tikai kontinentu nosaukumi. Jūs taču neatrastu ceļu pēc kartes, uz kuras būtu rakstīts tikai "Āzija".

Nē, smadzenes ir daudz sarežģītākas. Tur ir šķēršļi un robežas, un atsevišķas valstis, kurām ir tādi nosaukumi kā Vernikes zona, talāms vai Brokā lauks. To ir simtiem, un katrai ir sava daba.

Tomēr jūs vēl joprojām maldāties. Savā kartē varat atrast Meksiku, Franciju un Azerbaidžāņu. Un tas jau ir labāk nekā zināt tikai kontinentus, taču šāda karte neaizvedīs jūs uz konkrētu pilsētu vai māju.

Smadzenes ir tikpat sarežģītas kā pati Zeme. 1,4 kilogrami galerta iegarenā kaula būrī. Šajā galertā ir artērijas, kas sūknē skābekli daudz lielākās devās nekā uz citiem orgāniem. Un resni nervu saišķi, kas stiepjas no deguna un ausīm, no roku un kāju pirkstiem, no kuņģa un sirds, un, protams, arī no acīm.

Šie nervi ir kā ugunsdzēsēju šļūtenes, pa kurām plūst dati. Miljoniem datu bitu. Un tie gāžas iekšā deviņdesmit miljardos sinapšu. Šie nervi ir smadzeņu okeāni, ostas un gaisa telpa. Un katra sinapse ir tas pats, kas viens vai nulle binārajā datorā. Tie ir mūsu kartes ceļi, ielas un šķērsielas.

Taču mēs vēl neesam aptvēruši visu sarežģītību. Jo šie miljardi sinapšu ģenerē kvadriljoniem savienojumu.

Tagad jūs redzat, ka esam pārcēlušies no kontinentiem un valstīm pie okeāniem un upēm, un vēl tālāk pie ceļiem un šķērsielām. Un, ja saredzēsiet karti visās tās sīkākajās detaļās tur, dziļi smadzenēs, jūs ieraudzīsiet planētu ar kvadriljonu jeb tūkstoš triljoniem iedzīvotāju.

Iztēlojieties plašu pludmali. Hantingtonu vai Vaikiki. Iztēlojieties smilšu graudus šajā pludmalē. Iespējams, tur ir tuvu kvadriljonam smilšu graudu.

Kā mēs vispār varam iedomāties, ka spējam pietiekami precīzi sastādīt cilvēka smadzeņu karti, lai pieļautu jebkādas fiziskas manipulācijas ar tām?

Jo mums nevajag kvadriljonu. Nevajag pat miljardus. Mums nav jāredz visas detaļas. Smadzenes pašas atradīs to, kas mums vajadzīgs. Tās parādīs mums sinaptis-kās saites.

Atmiņu ir grūti notvert, jo tā izvietota ļoti daudzās smadzeņu vietās. Atgriezīsimies pie tofu plāksnes. Ieduriet tajā astoņas kniepadatas. Novelciet starp tām līnijas. Lūk, atmiņas par jūsu mātes seju, katrā kniepadatā pa vienai.

Bet, aplūkojot rakstu, jūs kaut ko ievērosiet. Visi savienojumi šķērso hipokampu. Hipokamps ir kā maršrutētājs. Pieslēdzieties maršrutētājam, un jūs izgaismosiet atmiņu tīklu.

No skata hipokamps nav nekas sevišķs. Runā, ka tas līdzinoties gliemja un jūras zirdziņa krustojumam. Tikai pāris centimetru garš, pa vienam katrā smadzeņu pusē.

Bet ja runājam par cilvēka smadzeņu satīklošanu? Tas ir kā lietotāja interfeiss. Tas ir nodevējs. Smadzeņu Jūda.

Teorētiski ar nanotehnoloģiju ir iespējams pieslēgties hipokampam, lai "izgaismotu" konkrētu atmiņu atrašanās vietu. Varbūt pat šī teorētiskā nanotehnoloģija spētu slēgt dažas atmiņu zonas. Vai pat paspilgtināt tās, vai izmainīt atmiņu ievietošanu.

Iztēlojieties pasauli, kurā nanotehnoloģiskais robots ar mākslīgu nervu šķiedru savieno divas dažādas atmiņas vai atmiņas ar tām smadzeņu daļām, kas ģenerē konkrētas emocijas.

Protams, šāda rīcība būtu krimināla un ļaunprātīga daudzsološas tehnoloģijas izmantošana un, es domāju, drīzāk būtu ierindojama briesmu stāstu, nevis patiesu draudu kategorijā.