BZRK

DIVI

Stouns Maklērs nebija ideāli skaists. Viņš nebija no smukulīšiem. Lai gan viņam bija tikai septiņpadsmit gadu, meitenēm Stouns nepatika. Viņš patika sievietēm.

Sievietes, lūkojoties uz Stounu, ļāva skatienam ātri pārslīdēt pār viņa seju un pleciem, jo, kā zināms, sievietes neblenž tā kā vīrieši. Viņām pietiek tikai uzmest acis. Un tad sievietes nožēloja savu laulību, savu vecumu, nožēloja savas treniņbikses un izbalējušos Abercrombie T kreklus, nožēloja, ka vienā rokā ir plastmasas maisiņš ar iepirkumiem, bet otrā - divdesmit četru autiņbiksīšu iepakojums.

Stouns izņēma austiņas no ausīm.

“Kur piestāsim vispirms?” viņš jautāja tēvam.

“Uzpildīsim degvielu Sanfrancisko un uzņemsim otru pilotu. Pēc tam man ir īsa tikšanās Hokaido, un tad lidosim tālāk uz Singapūru,” viņš teica, nepaceldams skatienu no darba.

Austiņas atpakaļ ausīs.

Stounam bija tumši, viļņoti mati un acis kā pulēts zaļš marmors ar zelta dzīsliņām. Šķita, ka viņa pieri Dievs veidojis tā, lai visi zinātu, ka viņš ir godīgs. Viņam bija spēcīgs deguns un gluda āda, ko nekad nebija sabojājis neviens vasarraibums, par pūtītēm nemaz nerunājot, jo kura pūtīte gan to uzdrošinātos?

Viņš izskatījās mazliet līdzīgs tēvam Grejam Maklē-ram, kura seju pazina gandrīz visa pasaule, bet Greja sejā bija manāms nogurums, ko radīja visaugstākā kaluma miljardiera statuss. Viņš bija miljardieris, kurš guvis peļņu zinātnes un izgudrojumu jomā - veidos, kā miljardierim iespējams godīgi gūt peļņu.

Viņi sēdēja pāris pēdu atstatumā viens no otra lidmašīnas Cessna Citation X salonā. Grejs ar seju pret pakaļgalu, bet Stouns - pret priekšgalu. Jā, šī bija privāta lidmašīna, bet tajā nebija nekā ārišķīga. Nebija pievilcīgas stjuartes kārdinošā kostīmiņā. Nepludoja šampanietis. Nebija nekā tamlīdzīga. Greja lidmašīna bija paredzēta darījumu kārtošanai. Un šīs prasmes pamazām apguva arī viņa dēls.

Grejs dzēra kafiju no krūzes, uz kuras bija rakstīts “Diezgan normāls tētis”. Krūze ar uzrakstu “Labākais tētis pasaulē” bojātu Greja ģimenes stilu, kuras stūrakmeņi bija pieticība, atturība un absolūta uzticība.

Grejs bungāja pa planšetdatoru un iemalkoja kafiju, bungāja un reizēm sarauca pieri.

Stouns savā planšetē lasīja grāmatu, iespējams, nepievērsdams tai tik lielu uzmanību kā vajadzētu, jo ausīs bija austiņas, kurās skanēja Tonija Kovāča rupjā, aizsmakusī balss.

Esot šajā vidē,

Redzot visu, kas ir apkārt,

Evolūcija kad miedz man ar aci,

Sejā parādās smaids.

Stouns izņēma austiņas.

“Tātad šis būs vairāku dienu, nevis dažu stundu lidojums,” viņš teica, izstiepdams kājas.

“Garš lidojums,” tēvs apstiprināja. “Varēji palikt pie vecāsmātes Mērilendā.”

Stouns pacēla gaisā rokas, tēlodams padošanos. “Vai tad izklausījās, ka es sūdzos?”

“Vecāmamma tevi dievina.”

“Vecāmamma dievina apgleznot keramikas figūriņas, kurās attēlotas pirmās lēdijas.”

“Vēsturiski precīzas figūriņas,” Grejs teica un pasmaidīja. “Būtu palīdzējis viņai izrotāt Ebigeilas Filmoras cepuri.”

Stouns tēloja, ka izvērtē iespējas. “Ebigeilas cepure… Singapūras meitenes pieguļošos sari. Hmm. Smaga izvēle.”

Austiņas atpakaļ ausīs.

Te nu es dzīvoju tajā,

Te nu es esmu it visā.

Māsa Sedija bija ievilkusi viņu pankrokā, droši vien domādama, ka viņam vajadzīgs kaut kas, teiksim, ne tik pliekans kā mūzika, kuru viņš atrada ar parastajām metodēm -lejuplādējot to pašu, ko klausās viņa draugi. Sedija tāda bija - modes vēsmas viņu neskāra, un viņa jutās ērti, būvējot pati savu pasauli no melodijām, stiliem un lasāmvielas, kas varēja būt gan senas vērtības, ko klāja zirnekļu tīkli, gan jaunumi, kas tik tikko bija parādījušies. Reizēm šķita, ka viņai pietiek kaut ko iztēloties, lai tas rastos realitātē.

Sedija mēdza būt dzēlīga raganiņa, bet sešpadsmit gadu vecumā viņa jau bija personība, kas apzinās savu neatkārtojamo individualitāti, un savā ziņā Stouns nespēja viņai līdzināties. Patiesībā tas viņu nemaz neuztrauca. Stouna loma bija skaidra. Viņš bija mantinieks, pēcnācējs, vecākais. Bieži viņš bija apskaudis Sedijas brīvību -ak vai, kurš gan viņu neapskaustu? bet samierinājās ar savu likteni. Kādam tas bija jādara. Tad kāpēc lai tas nebūtu viņš?

Daudz laika domās pavadu,

Kā uzbrukuma epicentrā jūtos.

Dzīvi reālo es novērtēju,

Ceļu ceļos klīstot dažādos.

Stouns atcerējās savu māti, kuras pelni nogūluši Atlantijas okeānā, pusceļā starp viņas dzimto Londonu un pieņemto dzīvesvietu Ņujorku.

Viņš paskatījās laukā pa logu, cenzdamies izmest no prāta pēdējo tēlu. Tagad ne, tikai ne šīs atmiņas.

Lidmašīna, kurā sēdēja Stouns ar tēvu, bija pacēlusies no Tīterboro un tagad lidoja pāri Medovlendai. Lejā notika spēle. Amerikāņu futbols.

Stouna dzīve vairāk vai mazāk vienlīdzīgās daļās ritēja Ņujorkā un Londonā, tāpēc viņš spēja novērtēt abu zemju iecienītos sporta veidus - gan amerikāņu futbolu un beisbolu ASV, gan futbolu un kriketu Apvienotajā Karalistē. Viņš joprojām nespēja saprast aizraušanos ar hokeju, jo…

Tad viņš atcerējās.

Austiņas ārā.

“Klau, vai tajā spēlē nav Sedija?”

Grejs paskatījās augšup un pasmaidīja, sazvērniecisks skatiens: “Un esmu pārliecināts, ka viņa izbauda katru mirkli.”

Stouns iesmējās. “Jā. Nekas tā neiepriecina Sediju kā iespēja uzturēties laukā, aukstumā, milzīga, gavilējoša pūļa vidū.” Viņš nogrozīja galvu. “Ceru, ka tas čalis ir tā vērts. Tas pats Tonijs, ar kuru iepazinos?”

Grejs pamāja ar galvu. “Es augstu vērtēju viņa tēvu. Bet pats Tonijs…hmm… es varētu dot Sedijai dažu labu tēvišķu padomu par to puisi.”

Viņi abi sāka smieties. Par domu vien, ka Sedija varētu uzklausīt kāda padomu. Par jebkuru tematu. Par mīlestību nemaz nerunājot.

“Tev nepietiktu drosmes,” Stouns ķircināja.

“Es vienkārši neesmu tāds muļķis,” Grejs atbildēja tēlotās bailēs. Tad klusākā balsī, vērdamies laukā, viņš teica: “Viņai ir tavas mātes raksturs.”

Tas atgrieza Stounu tieši tur, kurp viņš negribēja doties. Viņš pamāja ar galvu, bet neuzdrošinājās atbildēt. Pat ne pateikt “jā”. Pat no vienas zilbes balss varētu aizlūzt.

Austiņas ausīs.

Shot Baker puiši bija beiguši. Dziedāja kāds cits - tā bija vēl viena dziesma, kuru Sedija bija iekļāvusi viņa mūzikas sarakstā. Ja tā padomā, vai tajā vispār bija kāda dziesma, kuru nebūtu izvēlējusies Sedija?

Arēna lejā bija kā milzīga, ovāla brokastu bļoda, kas bija līdz malām pilna ar astoņdesmit tūkstošiem Jets līdzjutēju. Šogad Jete tiešām bija astoņdesmit tūkstoši līdzjutēju, jo bija jau decembra sākums, bet viņi joprojām piedalījās cīņā par čempiona titulu.

Arēnas jumts bija atvērts, lai līdzjutēji varētu baudīt skaidro, ne pārāk silto, zemo rudens sauli. Drīz būs klāt arī slapjdraņķis un aukstais vējš, tāpēc pēdējo saulaino svētdienu, lai cik vēsa tā būtu, nedrīkstēja laist zudumā.

Virs arēnas slinki grozījās dirižablis. No augšas tas izskatījās pēc lēnīga spermatozoīda un olšūnas sakausējuma. Iedomājoties šo tēlu, Stouna lūpās iegūla smaids. Vajadzēs to iekļaut nākamajā domrakstā. Pabiedēt skolotāju ar pēkšņu analoģiju. Vai arī tas bija salīdzinājums?

Negribīgi viņš izņēma austiņas.

“Klau, es redzu viņas galvu. Tā ir viņa, tur, pa kreisi,” Stouns teica, “pie gala līnijas.” Viņš mēģināja pļāpāt, lai Grejs nedomātu, ka viņu saskumdinājusi mātes pieminēšana. No šāda augstuma cilvēku galvas izskatījās kā sīki punktiņi.

“Nē,” Grejs iebilda, “viņa ir tuvāk centram.”

It kā viņš zinātu, kur viņa sēž. Pietēlo, Stouns domāja. Lai gan reizēm Stounam šķita, ka tēvs zina par katru Sedijas kustību. Starp viņiem kaut kas bija, starp šiem abiem.

Sedija un Grejs bieži strīdējās - izcīnīja visdažādākās vārdu kaujas, kuru zemtekstu Stouns dzirdēja, bet nesaprata. Tie abi bija īsti vārdu nindzjas. Par laimi, Stouns ar māsu labi satika, jo viņš nekautrējās atzīt, ka vārdu kaujā ar māsu neuzvarētu. Tā meitene prata nāvīgi ievainot pašcieņu.

Reizēm viņš bija greizsirdīgs, ka Sedija un tēvs var kliegt viens uz otru. Stouns ar Greju tā nekad nedarīja.

Lidmašīna sasvērās asā labajā pagriezienā. It kā pilote būtu nolasījusi Greja domas un gribētu dot priekšniekam iespēju palūkoties lejā un ieraudzīt pūlī meitas galvu. Vai arī…

Pagrieziens bija pārāk ass.

Daudz par asu, straujš un pēkšņs. Labais spārns tiecās lejup.

Gravitācija spieda Stounu pie starpsienas. Tēvam no klēpja izkrita planšetdators. Greja “diezgan normālā tēta” krūze aizslīdēja par galdu, nokrita zeme un aizripoja pa eju.

“Ko tas, velns parāvis, nozīmē?” Grejs prasīja.

Greja krēsla roku balstā bija iebūvēta iekšējā telefona iekārta. Viņš nospieda pogu. “Kellij! Kas noticis?” Pilote Kellija. Viņa vadīja šo lidmašīnu jau sešus gadus un bija gluži vai ģimenes locekle.

Atbildes nebija.

“Piesprādzējies!” Grejs pavēlēja Stounam. Viņš piecēlās kājās, bet gravitācija izjauca līdzsvaru, un viņš apķērās ap krēslu. Viņš atkrita pret starpsienu, pēc tam piestutējās kājās un grīļīgā gaitā devās uz kabīnes durvju pusi kā dzērājs stiprā vējā.

Tagad lidmašīna bija sasvērusies ne tikai pa labi, bet arī uz leju. Tā noteikti šāvās lejup. Pārāk strauji. Pa logu Stouns redzēja, ka laukums jau ir daudz tuvāk, un tas izskatījās ļoti slīps. Likās, it kā cilvēki skrietu pa zaļu četrstūri augšup kalnā. Lielajā ekrānā rādīja spēles epizodes atkārtojumu.

“Kellij!” Grejs bija sasniedzis kabīnes durvis, tik tikko turēdamies kājās. “Vai ar tevi viss kārtībā? Kas notiek?”

Grejs grabināja nelielo durvju rokturi. Durvis neatvērās.

Tad Grejs paskatījās atpakaļ uz dēlu. Viņu skatieni sastapās.

Dīvaini, cik daudz spēj izteikt divas sekundes ilgs skatiens. Bailes. Skumjas. Nožēla.

Sakāve.

Grejs dauzīja kabīnes durvis. “Atver, Kellij! Atver durvis!”

Stouns atsprādzēja drošības jostu un ar pūlēm piecēlās. Bet grīda attālinājās. It kā viņš nekristu pietiekami ātri, lai kājas paliktu uz grīdas. Kā brīdī, kad amerikāņu kalniņos vagoniņš šķērso pirmo augsto smaili un gravitācija dara ar braucēju, ko vien vēlas. Griesti gāzās lejā un trāpīja viņam. Ne pārāk stipri, taču griestiem vispār nevajadzētu viņam trāpīt.

Stouns uz kabīnes durvju pusi nevis gāja, bet gan kūleņoja. Viņš sniedzās pēc krēslu atzveltnēm, bet nevarēja tās satvert, pirksti gramstīja smilškrāsas ādu, kājas bezjēdzīgi šļūkāja pa paklāju. Viņš sāpīgi uzgāzās virsū tēvam.

Grejs ar visu augumu triecās kabīnes durvīs. Viņš kliedza un lamājās, ko Grejs Maklērs nekad iepriekš nemēdza darīt.

Tagad lidmašīna bija sasvērusies tik krasi, ka drīzāk lidoja vertikālā, nevis horizontālā stāvoklī. Stouns atmuguriski gulēja uz paklāja un spēra pa kabīnes durvīm, kas bija zem viņa, kamēr tēvs atradās piespiests pie starpsienas.

“Tēt! Kas notiek?”

Stouns spēra vēl un vēl.

Pēkšņi durvis padevās. Stendere ieplaisāja. Vajadzēja vēl vienu sitienu, lai durvis atvērtos.

Stouns rāpās atpakaļ augšup pa krēslu atzveltnēm kā pa slidenām kāpnēm, pēc tam krita, ar pēdām sperdams no visa spēka, un durvis ar lūstoša koka zara skaņai līdzīgu brakšķi atsprāga vaļā.

Stouns izkrita tām cauri, saķēries kamolā ar tēvu. Abi atsitās pret Kellijas krēslu, ietriecās instrumentu panelī un pēc tam vējstiklā. Sāpes izšāvās cauri Stouna ceļiem, elkonim, plecam. Tam nebija nozīmes, jo tagad zaļais laukums bija pārāk tuvu. Tas traucās virsū.

Garām aizzibēja Kellijas seja - tukšas acis, mute pēc atsišanās pret instrumentu paneli asiņoja, īsi apgrieztie sirmie mati savēlušies, skatiens bija sastindzis šausmās. Pilote skatījās uz ko tādu, ko, iespējams, redzēja tikai viņa.

Garām aizzibēja ļaužu pilnas tribīnes.

Tēvs vicinājās ar rokām, kājas sapinušās, kaut kas lauzts, galva karājās kaut kā nepareizi, pārāk apdullis, lai…

“Tēt!” Drīzāk šņuksts nekā kliedziens.

Stouns atgrūdās no instrumentu paneļa, ar labo roku kaut kā sataustīja sviru un no visa spēka vilka.

Kellija pagriezās un paskatījās uz viņu. It kā Stouna rīcība viņu mulsinātu. It kā pilote brīnītos par viņa klātbūtni. Lēni kā sapnī viņa pasniedzās pēc sviras.

Visi trīs bija sakrituši kaudzē, un laukums strauji tuvojās. Ļoti strauji.

Pārāk strauji.

Un Stouns to zināja.

Bet viņš no visa spēka vilka sviru un kliedza: “Tēt!”, lai gan no tā nekādas jēgas vairs nebija. Grejs spēja vienīgi skatīties uz viņu ar šausmām un skumjām - ļoti, ļoti lielām skumjām.

“Tēt!”

Lidmašīna pamazām padevās. Priekšgals sāka celties augšup. Izskatījās, ka tribīnes krīt lejā, un kļuva redzama stadiona augšējā mala.

Un ar kādu attālu, joprojām funkcionējošu smadzeņu stūrīti Stouns apjēdza, ka viņi ir stadionā. Lidmašīna. Arēnā. Lēnām cēlās augšup drošībā.

Sejas. Stouns redzēja, ka viņā veras tūkstošiem seju, un tagad tās bija tik tuvu, ka viņš redzēja šausmu izteiksmi, acis, vaļējās mutes, līstošos dzērienus un klūpošās kājas, kad viņi metās bēgt.

Viņš redzēja komandas kreklus.

Rudmatains puika.

Māte piespiež tuvāk bērnu.

Vecāks vīrs pārmet krustu, kā palēninājumā.

“Tēt.”

Tad lidmašīna apmetās augšpēdu. Ar virspusi uz leju.

Tagad tā lidoja ļoti ātri. Gan ne gluži ar skaņas ātrumu, tāpēc brākšķis, kad alumīnija priekšgals ietriecās ķermeņos, sēdekļos un betonā, tomēr sasniedza Stouna ausis.

Pirms smadzenes paspēja nofiksēt skaņu, Stouna godīgā piere, spēcīgais deguns, platie pleci, smadzenes un arī ausis pārvērtās putrā.

Stouns nomira uzreiz, tāpēc neredzēja, kā tēva ķermenis tiek pārrauts uz pusēm un izlido pa kabīnes sadragāto pusi.

Viņš neredzēja, kā Greja galvas daļa kā pāršķelta melone aizlido pa gaisu, kā atdalās pelēksārta viela un izšļakstās smadzenes.

Mazs gabaliņš - ne lielāks par zīdaiņa dūri - mūsdienu dižākā prāta smadzeņu iekrita Coors Light kartona alus glāzē un nogrima putās.

Sekoja sprādziens.