BZRK

PIECPADSMIT

Kreisajā rokā viņš turēja pistoli. Labajā - cirvi īsā kātā. Cirvis izskatījās pēc bērnu tomahauka - tam bija krāsots rokturis, no kura nokarājās, šķiet, ādas bārkstis. Asmens spilgti sarkanā krāsā.

Telpā bija trīs dzīvi TND, kad Kaligula ienāca.

Pirmais pagriezās, pacēla ieroci un nokrita atmuguriski ar caurumu pierē. Troksnis atskanēja tikai pēc tam. Milzīgs blīkšķis.

Otru ĀSD slepkavu lode ķēra balsenē, bet trešo, kas novēloti un bezjēdzīgi centās bēgt, apturēja cirvis, kurš kā uz burvju mājiena iecirtās viņam mugurā. Tam apkārt novir-puļoja neilons un dūnas.

Kaligula nostājās priekšā Aņai, un viņa nevarēja aizrā-pot tālāk.

“Nē,” Vinsents elsoja. “Viņu ne.”

Kaligula paskatījās apkārt un jautāja: “Vai vēl kādu?” Viņš pagrūda Aņu ar kāju, un sieviete nokrita uz sāna.

Kaligula piegāja apskatīt Renfīldu. “Žēl,” viņš teica. “Man viņš patika.”

Viņš izrāva cirvi no murmulējošā, pārbiedētā TND muguras. Kājas vīrieti vairs neklausīja. Tad Kaligula iešāva viņam galvā.

Ar četriem spēcīgiem cirtieniem viņš nocirta Renfīldam galvu. Nedrīkstēja atstāt nekādus pierādījumus par biotiem. Plata atkal būtu vēmusi, bet kuņģis bija tukšs.

Kaligula izņēma no kabatas melnu atkritumu maisu, iemeta tajā Renfīlda galvu, aizsēja un pasniedza Kītsam. “Ņem. Tikai nenomet zemē.”

“Ko, pie velna, tas…” Kītss prasīja.

Kaligula raudzījās viņā ar uzjautrinājumu un neticību. “Jauniņais, ko? Tad zini, jauniņais, nekad neapšaubi sava dzīvības glābēja rīcību.” Kaligula nometās ceļos pie Vin-senta. “Kas notiek ar tevi?”

“Divi viņas galvā.” Viņš norādīja uz Aņu Vaioletu. “Slēpnis. Man ir nepatikšanas. Renfīlds…”

“Renfīlds nepalīdzēs,” Kaligula teica. Viņš piecēlās, pagriezās pret Platu un paskatījās uz cirksnī sašauto vīrieti, kas joprojām vaidēja lielās sāpēs. “Nekad netēmē uz pau-tiem. Tēmē ķermeņa centrā, līdz iemanīsies precīzi trāpīt galvā.”

“Es negribēju… es negribēju tēmēt tur, es vienkārši…” “Tev vajadzētu viņu piebeigt.”

Plata izmisīgi purināja galvu. Viņa pastiepa ieroci prom no sevis, it kā grasītos nomest to uz grīdas. Tomēr nenometa. Viņa vēlreiz pievērsa skatienu ierocim, pacēla to augstāk un aplūkoja.

Kaligula iesmējās. “Tie ir pavedinoši, vai ne?” Pat nepaskatīdamies, viņš pavērsa savu ieroci pret ievainoto vīrieti un vienreiz izšāva. “Redzi? Lūk tā! Varēsi sev teikt, ka ne jau tu viņu nogalināji.”

Kaligula apstaigāja piedūmoto telpu, salasīdams izmētātos šaujamieročus. Katru no tiem viņš pārbaudīja, izmeta tukšo aptveri un atrada pilno apģērbos, kas bija piesūkušies ar asinīm.

Vienu pistoli viņš iedeva Kītsam, otru - Vinsentam.

“Droši vien atkāpjoties būs jāpacīnās,” Kaligula teica, nomezdamies ceļos, lai palūkotos uz Aņu. “Un tagad klausies, lai kas tu būtu. Vinsents negrib, lai tevi nogalinu. Taču, ja sagādāsi man kaut mazākās raizes, kaut vismazākās, es neņemšu vērā jaunā Vinsenta lūgumu un tevi nošaušu. Nezinu, vai esi satīklota vai ne. Ja esi, tev būs velnišķīgi jākoncentrējas. Centies. Centies no visas sirds.”

Viņš piecēlās, noslaucīja asiņaino cirvi pret līķi un teica: “Labi. Sekojiet man.”

Liftā skanēja Lēdijas Gagas Poker Face.

Pogas bija spožas. Sienas klāja spoguļi. Plata redzēja sevi. Bāla. Uz deguna vasarraibumi. Mati no sviedriem sapinkājušies.

Liftā bija viņa ar Kītsu. Kaligula bija izsaucis pirmo liftu un iekāpis tajā kopā ar Vinsentu un Aņu. “Kāpiet laukā gatavi cīņai,” viņš bija pamācījis. “Un klausieties - kļūdas pēc nesašaujiet mani. Skaidrs? Es to ņemšu ļaunā.”

Pagāja labs laiciņš, kamēr atbrauca otrs lifts. Plata un Kītss gaidīja, blenzdami uz izsaukuma pogu. Abi kautrējās par savām pistolēm, un abu galvās virpuļoja vīzijas ar grīļīgiem briesmoņiem.

“Velns!” Kītss vienubrīd iekliedzās. “Es tikko redzēju krāsu. Tas radījums. Uzplaiksnīja krāsa.”

“Man joprojām viss pelēks,” Plata sacīja.

Kītss paskatījās uz silīti, ko joprojām turēja rokā, un, nikns par savu muļķību, nogrozīja galvu. Tad viņš iebāza ierīci džinsu aizmugures kabatā, kur tā būs drošībā, ja vien viņš tai neuzsēdīsies virsū. Vai nedabūs lodi dibenā.

Lifts bija ieradies, un Plata nospieda vestibila pogu.

“Ko darīsim, kad atvērsies durvis?” Kītss skaļi prātoja.

Plata nezināja, ko atbildēt. Pareizāk sakot, zināja, bet negribēja to teikt. Pistole bija smaga, kā svina pielieta. Spals slidens no sviedriem.

Viņi pabrauca garām desmitajam stāvam.

Septītais.

“Es ņemšu šo pusi, tu - to,” Kītss teica. “Es iešu pirmais. Tiklīdz durvis būs pietiekami plati atvērušās.”

Plata strupi pamāja ar galvu, neko neteikdama un pirmo reizi mūžā nedusmodamās, ja kāds viņai norāda, kas jādara.

Trešais stāvs.

Lifts palēnināja gaitu.

Mazliet salēcās.

Caur durvīm bija dzirdams šāviena troksnis.

Plata prātoja, vai nav apčurājusies. Pratoja, kapec tam bija nozīme. Tad atvērās durvis un Kītss metās laukā. BUM!

Viņa klunkuroja pakaļ.

Tur stāvēja Kaligula. Vinsents un Aņa bija atspiedušies pret masīvu marmora kolonnu.

“Uz ko tu, velns parāvis, šauj?” Kaligula jautāja. Viņš nebija dusmīgs, tikai gribēja zināt.

“Es…” Kītss bilda.

Vestibils bija vāji apgaismots, tomēr pietiekami gaišs, lai redzētu, ka abi Maklēra uzņēmuma apsargi ir miruši. Kāds viņus bija nošāvis un aizvilcis nostāk, lai viņi nebūtu redzami no ārpuses. Viņi gulēja aiz reklāmas vairoga, kas vēstīja par Maklēra uzņēmuma sponsorētu labdarības pasākumu Modernās mākslas muzejā.

Iznākusi no lifta, Plata ieraudzīja vēl divus cilvēkus, ko bija novācis Kaligula.

“Policija jau ir ceļā, bet sliktie puiši - ārā uz ielas.”

“Vai tie ir viņi?” Plata pamāja uz apvidus auto un kom-paktklases mašīnu ar ieslēgtu dzinēju turpat ielas malā.

“Jā. Mēs iesim un paņemsim mazo mašīnu.” Ar līganu kustību Kaligula satvēra Vinsentu un pielika viņam pie galvas pistoli. “Ejam.”

Kaligula izveda Vinsentu kā gūstekni pa stikla durvīm uz ielas, atstādams Platu un Kītsu iepakaļ kopā ar elsojošo, satriekto Aņu, kas mežonīgi raudzījās apkārt, meklēdama glābiņu, jebkādu glābiņu.

Plata ievēroja, ka Aņa bija gandrīz tik veca, lai varētu būt viņas māte. Gan Plata, gan zēns, ko viņa līdz šim nepazina, pēkšņi bija nonākuši situācijā, kurā viņiem būtu sieviete jānošauj, ja viņa mēģinātu bēgt.

Vinsenta bioti vilkās prom.

Kukaiņcilvēka nanoboti dzinās pakaļ.

Pakaļdzīšanās bija ilga, bet nu jau kļuva izmisīga. VI un V2 bija iznākuši uz acs. Viņš bija turējies uz muskuļu šķiedrām, cik ilgi vien spēja, jo tur viņu pozīcijas ātruma ziņā bija vienlīdzīgas.

Taču tas brīdis bija pienācis. Nekas cits neatlika kā atmuguriski izkāpt uz acs ābola. Nanoboti tiks vaļā no makrofagiem uz slidenās, gludās virsmas - tik slidenas kā nekas cits cilvēka ķermenī. Viņi nolaidīsies uz riteņiem, velkot kājas pakaļ, un dažu sekunžu laikā panāks Vinsentu.

Vinsents juta ausij piespiesto Kaligulas pistoli.

“Es zaudēšu,” Vinsents čukstēja.

“Gaļā es tev nevaru palīdzēt,” Kaligula teica čerkstošā balsī, kas pēkšņi pārauga kliedzienā: “Ei! Kretīni! Šis ir Vinsents. Gribat viņu? Mainu pret drošu ceļu ārā no šejienes!”

Apvidus mašīnas logs nolaidās.

Vinsents redzēja vīrieti, kas runā pa telefonu. Sasprindzis. Viņš gaidīja atbildi.

Arī mazajai mašīnai nolaidās logs. No tā izlīda uz

viņiem notēmēts stobrs.

Kaut kas parādījās gaisā. Priekšmets - tik liels kā beisbola bumba, bet no tērauda. Tas izlidoja no Kaligulas rokas un ielidoja precīzi apvidus auto atvērtajā logā.

Kaligula apcirtās riņķī un šāva. BUMBUMBUM!

No mazās mašīnas atskanēja kliedziens.

Bija dzirdams arī panikas brēciens no apvidus auto.

Kaligula parāva Vinsentu līdzi, nomezdamies uz ietves.

Apvidus auto eksplodēja granāta.

Nanobotu riteņi saskārās ar aci, V2 slīdēja kājas, apvidus auto izsprāga logi, aizlidoja durvis, un trīs nanoboti metās virsū Vinsenta sakropļotajam biotam. Tie dūra un dūra, un Vinsentam šķita, ka katrs dūriens trāpa vēderā viņam pašam.

Viņš iekliedzās. Kaligula atkal izšāva uz mazo mašīnu un iebļāvās: “Nāciet, ātrāk!” Viņš māja ar rokām, un Vin-sents redzēja skrienam šurp Kītsu, Platu, Aņu un vēl vienu cilvēku.

Vēl viens cilvēks.

Gotu meitene no ielas ar dīvaino tetovējumu zem acs.

Kītss gandrīz paklupa, pazinis viņu. Tā bija meitene no taksometra.

“Sieviete!” Kaligula uzkliedza jaunpienācējai. Tikmēr Vinsents juta šausmīgas sāpes, un Kītss bļāva: “Labā acs, labā acs!” Un gotu meitene Vilksa ielika pirkstu Aņas Vaioletas labajā acī, Aņa sāpēs iekliedzās un mēģināja atgaiņāties no meitenes.

V2 pārdroši un neuzmanīgi pārlēca pāri VI saplosītajam ķermenim, vairs nelikdamies par to ne zinis, jo tās bija beigas, tāpēc bija jāspēlē uz visu banku. Vinsents saprata -uz visu banku.

Biots nogalināja divus nanobotus, pirms zaudēja kājas. Tagad abi Vinsenta bioti bija gandrīz nekustīgi. Tikai divas no kopskaitā divpadsmit kājām vēl bija vietā.

Bija atlikuši vienīgi dzeloņi astē un niecīgie staru ieroči, bet bez kājām ne no viena, ne otra lielas jēgas nebija.

Astoņi nanoboti ielenca divus mirstošos biotus.

“Vai varu tikt ārā? Vai varu tikt ārā?” Kukaiņcilvēks kliedza. “Kas notiek makro?”

“Vesela kaudze līķu, lūk, kas notiek,” Bēmovskis ziņoja.

“Stāsti!” Ja viņš drīkstētu evakuēt savus spēkus - ja kāds, vienalga kas, sagādātu Kukaiņcilvēkam iespēju tikt prom no sievietes, tad viņš varētu paķert līdzi vienu Vinsenta biotu. Varbūt pat abus.

Tā būtu nepārspēta spēle.

Nepārspēta!

“Ko tu, velns parāvis, dari?” Istabā bija ienesies Džin-dals. “Dvīņi visu redz! Beidz čakarēties. Piebeidz viņu! Piebeidz!”

Kukaiņcilvēks jutās kā saņēmis spērienu pa krūtīm. Visu šo laiku viņam nebija pat ienācis prātā, ka viņa video straumējumu dzīvajā skatās dvīņi Ārmstrongi.

Viņš izmisušām acīm vērās Bēmovskī.

Bēmovskis smējās. “Jā, tas gan.”

Kukaiņcilvēks sakoda zobus un trenca nanobotus uz priekšu.

“Kaligula,” Vinsents teica. Viņš sēdēja sakņupis aizmugurējā sēdeklī un izskatījās, ka grasās vemt. Viņam blakus sēdēja Plata un meitene, ko Plata redzēja pirmo reizi. Aņa bija iespiesta priekšējā sēdeklī kopā ar Kītsu. Seši cilvēki pieciem pasažieriem ražotā automašīnā. Mašīnā bez viena loga un asinīm notraipītu paneli.

Kaligula brauca ar tādu pašu kompaktu precizitāti, ar kādu darīja visu citu. Garām kaukdamas aiznesās policijas mašīnas, kas brauca uz slaktiņu Maklēra ēkā.

“Kaligula,” Vinsents vēlreiz ierunājās, un profesionālais slepkava priekšējā sēdeklī nopūtās un atsaucās.

“Vājprāts vai nāve,” Vinsents teica. “Dari tā, lai būtu nāve.”

“Tu nevari dot tādu pavēli, Vinsent,” Kaligula rāmi sacīja. “To var dot vienīgi Līrs.”

“Aizveries, nolādēts, neviens nedos tādu pavēli!” iesaucās Vilksa. “Es esmu glābējkavalērija. Jī-hāā!”

Smaida atblāzma Vinsenta sejā.