BZRK

VIENS

Meitene, kas sēdēja trīs krēslus tālāk no Noasa, sarunājās ar savu roku. Būtībā ar delnas virspusi, pirkstus plati iepletusi. Pirkstu gali pamīšus bija nokrāsoti sarkanā un zelta krāsā, taču ne ar nagu laku un ne precīzi uz nagiem. Drīzāk izskatījās, ka viņa tos apsmidzinājusi ar krāsas aerosolu.

Viņa paskaidroja savai delnas virspusei, ka viņai viss ir “vislabākajā kārtībā, vislabākajā kārtībā”.

Noass pieļāva, ka meitene varētu būt skaista, bet bija grūti novērtēt seju vai ķermeni, jo skatienu neatturami piesaistīja virves nobrāzums ap viņas kaklu.

Viņa sāka kliegt, kad atnāca sanitāri. Tie viņu pacēla, katrs aiz savas stīvās rokas. Meitenes māte vai varbūt vecākā māsa stāvēja, plaukstu mutei priekšā aizspiedusi, raudāja un it kā atbalsoja viņas vārdus.

“Viss būs kārtībā,” mierināja veselā.

“Man viss ir vislabākajā kārtībā!” kliedza jukusī.

Meitene aizspēra krēslu pa grīdu un uzmeta Noasam mežonīgu apsārtušu acu skatienu.

Noass Kotons. Sešpadsmit gadus vecs. Viņam bija brūni mati, kas vienmēr bija izspūruši un veidoja frizūru, kam varētu dot nosaukumu “Kā cēlies, tā vēlies”. Lūpas bija pilnīgas, un to kaktiņi sliecās nedaudz uz leju, kā sagatavojušies skumjām. Deguns bija spēcīgs un ass, tāpēc tas izskatījās tikpat kā nevainojams. Bet, protams, lielāko uzmanību vienmēr piesaistīja tieši viņa zilās acis. Kā cilvēkam varēja būt tik zilas acis? Tās izskatījās nedabiskas. It kā viņam būtu krāsainās kontaktlēcas. Tas, kam Noass pievērsa šo dzidro, nedabiski zilo acu skatienu, nekad nevarēja saprast, vai lūkojas bezgalīgās dzīlēs vai kādā pilnīgi vājprātīgā vietā.

Ja atbilde bija “kādā pilnīgi vājprātīgā vietā”, tad viņš lieliski iederētos šajā vidē - Ķieģeļa galvenās ēkas uzgaidāmajā telpā.

Šī vieta viņu nomāca. Varbūt vēstures dēļ. Astoņpadsmitajā gadsimtā to sauca par Lorda Džepeta Lemeja Patversmi nedziedināmi vājprātīgajiem. Deviņpadsmitā gadsimta vidū nosaukumu mīkstināja, un tā kļuva par Londonas austrumu Garīgo slimnieku dziedinātavu.

Tagad tās oficiālais nosaukums bija Londonas austrumu Smagu psihisku slimību klīnika.

Taču neviens to tā nesauca, vismaz ārpus iestādes sienām noteikti ne. Ārpusē tā bija pazīstama vienkārši ar nosaukumu Ķieģelis.

Tas bija arhitektonisks milzis, kas celts no sarkaniem ķieģeļiem un vairāk nekā divsimt gadu laikā izaudzis un draudīgi izpleties kā metastāzes. Visas klīnikas ēkas nebija būvētas no ķieģeļiem. Vairāki torņi un piebūves bija no akmens. Dažas ēkas klāja atslāņojies, krāsots apmetums, zem kura bija senas kokķieģeļu sienas. Taču masīvā galvenā ēka sastāvēja tikai un vienīgi no sodrējiem klātiem ķieģeļiem, un tai bija divi torņi, ko sauca par Laidni un Tomi, jo viens bija garš un smails, bet otrs - drukns un biedējošs.

Noass ļoti centās neklausīties slimās meitenes kliedzienu atbalsīs, bet uzgaidāmā telpa izskatījās tikpat šizofrēniska kā šejienes pacienti - te bija vecas eļļas gleznas, nedaudz šķība melnbaltu flīžu grīda, dzeltenas sienas (kādam droši vien bija šķitis, ka tās ieviesīs priecīgāku noskaņu) un mēbeles no krāmu tirgus. Kā kronis visam bija lustra, kas droši vien bija nolaupīta kādā bezgaumīgā pilī sena koloniālā kara laikā. Tā izstaroja dīvainu gaismu, kuras ietekmē veidojās dziļas ēnas, un radās sajūta, ka tumsā zem krēsliem varētu būt iemitinājušies briesmoņi.

Noass bija ieradies apciemot brāli Alekšu. Daudz vecāko brāli Alekšu. Divdesmit pieci gadi, Afganistānas kara veterāns no Skotijas karaliskā strēlnieku pulka. (Devīze: Nemo Me Impugn Lacessit jeb “Neviens man neuzbruks nesodīts”. Otra devīzes versija bija “Nečakarējiet mūs vai arī norausieties”.) Pleci kā vērsim, disciplinēts, katru rītu cēlās un skrēja desmit kilometrus jebkuros Londonas laikapstākļos.

Alekss Kotons bija saņēmis Drošsirdības krustu par to, ka viņam pietika dūšas novākt trīs talibus ložmetēja ligzdā, vienlaikus stiepjot uz muguras ievainotu biedru.

Bet tagad…

Izsauca Noasa vārdu. Viņu pavadīja uzraugs, kas izskatījās pēc būdīga izsitēja ar dižmanīgu soli un resnām kājām. Vienā kabatā viņam bija elektrošoka pistole, bet otrā vīdēja steks ar ādas apšuvumu. Garām kabinetu durvīm. Cauri triecienizturīga stikla un tērauda drošības durvīm.

Cauri otrām drošības durvīm.

Garām novērošanas telpai, kur garlaikoti sargi vēroja mirgojošus ekrānus un, kājas uz galdiem sacēluši, apsprieda sporta jaunumus.

Cauri trešajām durvīm, pie kurām vajadzēja piezvanīt, lai tās no otras puses atvērtu sanitārs.

Te sākās kliedzieni un brēcieni, pēkšņi kaucieni un sirdi plosoši šņuksti. Skaņas sūcās cauri tērauda durvīm, pa kurām varēja iekļūt slimnieku palātās, kas patiesībā bija kameras.

Noass negribēja just šos kliedzienus sevī, bet viņam nebija bruņu, viņš nebija nocietinājies. Kā pletnes skarts, viņš sarāvās no katra mežonīgo smieklu treļļa.

Medmāsa un divi nevīžīgi sanitāri apstaigāja visas durvis. Viens no viņiem stūma čīkstošus ratiņus, uz kuriem bija sakrautas plastmasas glāzītes. Tās bija apzīmētas ar kodiem, un katrā no tām bija ne mazāk kā pusducis, bet dažās pat velna ducis košu tablešu.

Zāļu dalītāji piegāja pie durvīm, pieklauvēja, brīdināja slimnieku, lai tas atkāpjas, nogaidīja, tad atslēdza un atvēra durvis. Viens no sanitāriem (nē, patiesībā tie bija cietumsargi, kas atgādināja sargsuņus, nevis sanitāri) ar medmāsu iegāja telpā, kur bija ieslodzīts slimnieks, kamēr otrs turēja gatavībā elektrošoka pistoli.

Noass sasniedza Alekša kameru. Numur divdesmit deviņi.

“Neuztraucies, viņš ir saķēdēts,” sargs teica. “Tikai nemēģini viņu aiztikt. Viņam tas nepatīk.” Sargs skumji pasmaidīja un nogrozīja galvu tā, it kā Noasam būtu jāsaprot, ko viņš ar to domā.

Kad durvis atvērās, skatienam atklājās piecas pēdas plata un astoņas pēdas dziļa telpa. Vienīgā mēbele bija tērauda lāva. Resnas tērauda skrūves turēja guļvietu pie saplaisājušās flīžu grīdas. Augstā plauktā stāvēja radio. Tas bija pārāk augstu, lai to varētu aizsniegt. Klusi skanēja BBC, kur tika tincināts kāds politiķis.

Alekss Kotons sēdēja uz lāvas malas. Plaukstu locītavas bija pieķēdētas pie tērauda riņķiem katrā gultas galā, lai maksimāli izstieptu viņa rokas un ierobežotu kustības, tāpēc viņš varēja pakustināt tikai galvu.

Alekša Kotona rēgs pievērsa jaunākajam brālim iekritušu, tukšu acu skatienu.

Brīdi Noass nespēja parunāt. Viss, ko viņš vēlējās teikt, bija: šī nav īstā istaba. Tas nav mans brālis.

Tad atskanēja kluss rūciens, un sākumā pat šķita, ka tas skan no radio. Dzīvnieciska skaņa. Alekša Kotona žokļi pēkšņi nošņakstēja kā haizivij, kurai izsprucis laupījums.

“Aleks,” Noass teica. “Tas esmu es. Tikai es, Noass.”

Atkal tā pati rīkles skaņa. Alekša skatiens pēkšņi nofiksējās. Viņš cieši uzlūkoja Noasu, tad sapurināja galvu, it kā redzētais radītu viņam pārāk neciešamas sāpes.

Noass mazliet sakustējās, lai pieskartos brāļa nostieptajai rokai. Alekss ar visu ķermeni atrāvās tik tālu, cik vien spēja, lai gan tas bija tikai dažus centimetrus. Viņš saspringa tik ļoti, ka roku dzelži iegriezās miesā un sāka tecēt asinis.

Noass pakāpās atpakaļ un kā mierinot pacēla augšup rokas.

“Es tevi brīdināju - nemēģini aiztikt, sāks aurot par tiem saviem zirnekļiem un citām muļķībām,” sargs teica.

“Aleks, tas esmu tikai es. Noass.”

“Nano nano nano nano,” Alekss monotonā balsī atkārtoja un tad ieķiķinājās. Viņš ņirbināja pirkstus, it kā censtos kaut ko attēlot.

“Nano? Kas tas ir, Aleks?” Viņš maigi čukstēja, it kā runātu ar pārbiedētu bērnu.

“He he he, nē. Nē. Nē nē nē nano nano nano. Nē.”

Noass gaidīja, kamēr brālis apklusīs. Viņš neļāva sev novērst skatienu. Tas bija viņa brālis. Viss, kas bija atlicis no brāļa.

“Aleks, neviens to nesaprot. Neviens nesaprot, kas ar tevi noticis. Kāpēc tu šeit nokļuvi, vai tu to zini?”

Paskaidro savu vājprātu, trakais. Pasaki, kas notika ar manu brāli.

“Nano, makro, nano, makro,” Alekss murmināja.

“To viņš bieži atkārto,” sargs ierunājās. “Galvenokārt nano.”

“To izraisīja karš?” Noass jautāja, nelikdamies zinis par sarga teikto. Viņš meklēja izskaidrojumu. Ārstiem pārliecinošas atbildes nebija. Visi teica, ka to droši vien radījis karā pārdzīvotais, bet Alekšu taču izmeklēja, kad viņš atgriezās mājās, un nekādas pēctraumas stresa pazīmes neatklāja. Viss šķita kārtībā. Viņš kopā ar Noasu sportoja un brauca uz pludmali Komvolas piekrastē, kur dzīvoja meitene, ko Alekss pazina. Brālis šķita nedaudz izklaidīgs, bet tas arī viss. Izklaidīgs.

Sargs nebija atbildējis.

“Vainīgas atmiņas un viss pārējais?” Noass neatlaidās. “Vai par to viņš runā? Par Afganistānu?”

Viņam par pārsteigumu atbildēja Alekss.

“Talibi?” Alekss iesmējās greizu smieklu, it kā viena puse sejas būtu paralizēta. “Nevis talibi, bet Kukaiņcil-vēks,” Alekss teica, “Ku-kaiņ-cil-vēks. Viens, divi, trīs. Visi pagalam. Paf!”

“Diezgan iespaidīgi,” sargs atzinīgi noteica.

Un kādu brīdi pat šķita, ka Alekša prāts ir noskaidrojies. Šķita, ka viņš pūlas izrunāt vārdus. Balss pieklusa līdz čukstam. Viņš klanīja galvu, kā teikdams: klausies uzmanīgi, tas ir svarīgi.

Tas. Ir. Svarīgi.

Tad viņš pateica: “Berzerks.”

Alekss pamāja ar galvu, apmierināts ar sevi, un turpināja klanīties arvien vairāk un vairāk, līdz ķermenis vibrēja kā lēkmē. Važas grabēja pret gultu. Šķita, ka visa kamera asonē līdzjūtībā.

“Berzerks!” Alekss atkārtoja arvien skaļāk un skaļāk, līdz kliedza.

“Berzerks! Berzerks!”

“Jēziņ,” Noass noelsās, dusmodamies uz sevi par šādu reakciju - par to, ka izrāda bailes.

“Tiklīdz viņš to sāk, tā viss ir cauri,” sargs gurdi sacīja. Viņš satvēra Noasu aiz rokas, bet žests nebija nelaipns. “Stundām ilgi atkārto savu Berzerks.”

“Berzerks! Berzerks!”

Noass ļāva, lai sargs viņu izved no kameras.

“Berzerks!”

Dzirdot durvju aizslēgšanos aiz muguras, viņš sajuta nelabuma un atvieglojuma vilni. Taču durvis neapslāpēja jukušā brāļa kliedzienus, kas sekoja viņam līdzi pa gaiteni, urbdami caurumus Noasa grīļīgajā prātā.

“Berzerks! ”

“BERZERKS!”