Jezgas zeme

7

Kad vientuļais stāvs pienāca tuvāk un noņēma kapuci, Džo bija pārsteigts, ieraugot pazīstamu seju.

"Grabi!" iesaucās Randalfs. "Cik labi atkal tevi satikt!"

Grablijs paskatījās augšup. "Randij\" viņš atņēma svei­cienu. "Ceļo šurp un ceļo turp, ko? Un es skatos, tev līdzi ir karotājvaronis, ietērpts kaujai."

"La, la, la…"

"Protams!" sacīja Randalfs. "Mēs esam svarīgā misijā Ra­gainā Barona uzdevumā, vai ne, Džo?"

Bet Džo neatbildēja. Viņš klausījās dziedāšanā.

"La, la, la… "

Džo sarauca pieri. Šķita, ka troksnis nāk no audekla vīstokļa, kas Grablijam bija padusē.

"Jā, mēs dodamies uz Milžu kalniem," Randalfs turpināja.

"Drīzāk jūs nekā es," sacīja Grablijs, sašķobīdams seju.

"Man ir pilnīga paļāvība, ka tavs karotāja ietērps kalpos savam mērķim," teica Randalfs.

"Tu dabū to, par ko tu maksā," apliecināja Grablijs.

"Tieši tā," atsaucās Randalfs. "Bet es esmu nepieklājīgs, Norbert," viņš piebilda, "palīdzi man tikt lejā."

"Nē, nekāp lejā manis dēļ," iebilda Grablijs. "Es jau tāpat esmu nokavējies."

"La, la, la. La, la, la." Neskanīgā dziesma skanēja aiz­vien skaļāk. "Vai neviens cits to nebija pamanījis?" Džo bija neizpratnē.

"Nokavējies?" apjautājās Randalfs, līdzjūtīgi noklakšķinot mēli. "Bet vispirms ko tu dari tik tālu no Goblinpilsētas?"

"La, la, la."

"Es arī esmu svarīgā misijā Ragainā Barona uzdevumā," sacīja Grablijs, paceldams nodriskāto, izbalējušo un maz­liet netīro muzikālā auduma vīstokli. "Ak, es esmu tā no­skrējies, tici man," viņš īgni skaidroja. "Izmeklējos visur, tik tiešām." Viņš nopūtās. "Aiz tā visa ir Ragainā Barona sieva…"

"Ingrida?" jautāja Randalfs.

"Ragainajam Baronam bija tikai viena sieva, kad es pē­dējo reizi viņus redzēju," atcirta Grablijs. "Viņa grib dzie­došos aizkarus. Es pats par tiem nekad neesmu dzirdējis, bet viņa zvēr, ka esot tos redzējusi manā katalogā. Un, ko Ingrida grib, to Ingrida dabū!"

Randalfs saprotoši māja ar galvu.

"Tā nu es esmu vazājies apkārt," viņš stāstīja. "Te un tur, un visur citur. Laimīgā kārtā man ir pazīšanās," viņš pie­bilda. "Man izdevās sadzīt rokā šo te. Apburts audums. Ļoti rets, par to es galvoju. Es dodos atpakaļ uz Goblinpilsētu, lai liktu no tā pašūt dziedošos aizkarus."

"La, la, la…"

"Un to sauc par dziedāšanu?" iejautājās Veronika. "Drī­zāk izklausās pēc skumjas maušanas…"

"Aizveries, Veronika," viņu apsauca Randalfs. "Nešau­bos, ka Ingridai tie patiks."

"Es tā ceru," nomurmināja Grablijs, pagriezdamies un aizsteigdamies uz Goblinpilsētas pusi. "Es tiešām ceru."

Tuvojoties Milžu kalniem, ainava kļuva akmeņaina un neauglīga. Krūmu audžu vietā parādījās zāles kušķi, dzelkšņi un biezlapu sukulenti, kas Norbertam šķita neat­vairāmi.

"Ņam, te ir vēl viens," viņš sacīja, pēkšņi pieliecās, no­lauza lapu un iebāza to mutē. No viņa pleciem atskanēja trauksmes un briesmu kliedzieni: Randalfs izmisīgi tvēra pēc atbalsta, Veronika uzspurdza gaisā, un Džo pūlējās noturēt Henriju, lai tas neizslīd viņam no klēpja. "Kur garšīgi!" viņš ar pilnu muti nomurmināja.

"Norbert, lūdzu, rimsties to darīt!" asi uzsauca Randalfs. "Šoreiz mēs visi gandrīz aizlidojām pa gaisu!"

"Atvaino, kungs," taisnojās Norberts. "Es tikai veselu mūžību neesmu ēdis marmelādes zāles. Es biju piemirsis, cik ļoti man tās garšo."

"Jā, labi. Tagad tu būsi diezgan ēdis," sacīja Randalfs. "Es tevi pazīstu. Tu ieraugi kaut ko tādu, kas tev garšo, un nevari apstāties. Nepataisi sevi par sārto smirdcūku!"

"Labi, kungs," teica Norberts. "Piedod, kungs."

"Un tagad kusties tālāk, Norbert," izrīkoja Randalfs. "Brašs puisis."

Viņi gāja tālāk. Paugurainie Milžu kalni stiepās tālumā.

"Tam milzim jābūt tepat kaut kur tuvumā. Turi acis vaļā, vai nemanīsi saspiestas aitas," sacīja Randalfs.

Džo nopētīja visu apkārtni. "Kādas tad vispār izskatās saspiestas aitas?" Džo skaļi brīnījās.

"Tieši tādas, kā vari iedomāties," paskaidroja Veronika.

"Hmmm," noņurdēja Džo. "Es neredzu nevienu aitu, ne saspiestu, ne kādu citādu. Īstenībā neko daudz es nevaru redzēt," viņš piebilda. "Vienīgi akmeņus."

"Skaties vien," Randalfs pamācīja. "Tu ari, Veronika."

"Ja tu uzstāj," sacīja Veronika. "Te ir tik šausmīgi. Sausa, putekļaina, vientulīga vieta. Kāpēc lai kāds te gribētu dzīvot?"

"Šeit es kādreiz dzīvoju," smaidot teica Norberts. "Ma­nuprāt, te ir mājīgi."

"Tev taisnība, Norbert," piekrita Veronika. "Ja tavs priekš­stats par māju ir akmens spilvena vietā un smilšu bedre gultas vietā."

"Smilšu bedres gulta?" Norberts pārjautāja. "Tīrā greznī­ba. Man un maniem divdesmit brāļiem nācās gulēt uz oļiem. Un mēs jebko būtu atdevuši par akmens spilvenu. Dzelkšņi, lūk, kas mums bija. Un, ja nakts vidū mēs gri­bējām iet uz tualeti, mums vajadzēja…"

"Jā, jā, Norbert," viņu pārtrauca Randalfs. "Nu jau pie­tiks. Tikai turpiniet meklēt aitas."

"Re, kur viena!" Džo satraukti iesaucās un rādīja uz priekšu. "Tur! Skatieties!"

"Vai tu esi pārliecināts, ka tas nav akmens?" jautāja Ran­dalfs.

"Tā kustas," paskaidroja Džo.

"Tiešām kustas," piekrita Randalfs. "Uz priekšu, Norbert."

Pieejot tuvāk, bija skaidrs, ka tā tiešām ir aita, turklāt visai nelaimīga. Tā klīda apkāit apļos, izskatīdamās apmulsusi un apjukusi. Tās vilna bija savilkta ap pleciem un pakaļkājām un saplacināta viduklī. Tā izskatījās pēc staigājošas vilnainas hanteles. Kad aita pamanīja milzi apņēmīgi slājam uz tās pusi, tā izgrūda savādu, pīkstošu blējienu, pagriezās un, tinusies putekļu mākonī, pazuda pāri korei.

"Šī aita noteikti ir tikusi saspiesta!" apgalvoja Randalfs. "Tai pakaļ!"

Norberts darīja, ko spēja, bet pārbiedētā aita bija no vi­ņiem aizmukusi. Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz Veronika pamanīja divas citas.

"Re, tur!" viņa sauca, mādama ar spārnu uz sarāvušos, drebošu aitu pusi, kurām bija mežonīgas acis un hantejveida vilna. "Svaigi saspiestas aitas!"

"Labi, Veronika," uzslavēja Randalfs. "LJn, ja mēs seko­sim viņu pēdām, tās mūs aizvedīs tieši pie vainīgā, neviena cita kā Engelberta Milzīgā, varu galvot!"

Džo cītīgi norija siekalas. "Es jūtos mazliet satraukts," viņš klusi atzinās.

"Džo, Džo, Džo," sacīja Randalfs, it kā runādams ar mazu bērnu. "Mēs neesam satraukti, ja? Protams, mēs at­ceramies, ka mums ir mūsu Viltības trejzaris. Ūū, draudīgs trejzaris! Mums ir mūsu Sarkasma bruņucepure. Bīstama, bīstama bruņucepure! Viss, kas mums jādara, ir jāparāda tam Engelbertam, kurš te ir noteicējs. Kurš ir noteicējs, Džo? Kurš ir noteicējs?"

"Es esmu noteicējs," nedroši teica Džo. "Es esmu notei­cējs."

Norberts slampāja tālāk, sekodams aitu pēdām. Viņš gāja augšā un lejā pa viļņaino, akmeņiem klāto apkārtni dziļāk un dziļāk Milžu kalnos. Reizēm viņi pagāja garām alu atverēm, no kurām bija dzirdamas snaudošo milžu miegainās skaņas.

"iMāmiņ, māmiņ," kāds noņurdēja.

"Mans miera mīļum," murmināja citi zemās, piesma­kušās balsis.

Un gaisu pildīja žļakstoņa no sūkātiem īkšķiem un varena, dārdoša krākšana.

"Va… vai tu domā, ka mēs tuvojamies?" Džo apjautājas drebošā balsī.

Randalfs piekrītoši pamāja. "Spriežot pēc tā tur nelaimi vēstošā jucekļa," viņš teica, "tieši te mūsu aitas tika sa­spiestas. Klusu visi!"

Vējš pēkšņi norima, un gaiss kļuva savādi mierīgs. Nor­berts nolika Randalfu un Džo zemē, un Džo pieāķēja Henrijam pavadu. Veronika, sabužinājusi spalvas, sēdēja Randalfam uz galvas. Visi saspringti klausījās.

"Tik klusi," Veronika pusbalsī noteica. "Pārāk klusi. Man tas nepatīk."

"Aizveries, Veronika," nočukstēja Randalfs, kas domāja tieši to pašu.

"Ko īsti mēs cenšamies saklausīt?" čukstus jautāja Džo.

Tajā brīdī kalnos skaļi atbalsojās sāpju pilns blējiens, un aita ar izvalbītām acīm un saspiestu vilnu uzbrāzās pāri korei un aizsteidzās pāri akmeņainajai zemei.

"Kas tad…?" Randalfs iesāka.

"NĒ!" nodunēja skaļa un dusmīga balss. "TAS NAV TAS PATS! TAS GALĪGI NAV TAS PATS!"

Džo ar šausmām skatījās tajā virzienā, no kura bija nākusi balss, un, kamēr viņš skatījās, viņš dzirdēja rībie­nus un blīkšķus, un vairākus skaļus būkšķus. Pacēlās biezs putekļu mākonis.

"KUR TAS IR?" lielā balss prasīja. "KUR, AK KUR TAS IR PALICIS?"

"Va… vai tu domā, ka t… tas ir Engelberts?" nočukstēja Džo.

"Ja vien es neesmu ļoti maldījies," čukstus atbildēja Randalfs.

"Viņš izklausās milzīgs."

"Es nešaubos, ka tik milzīgs viņš nebūs," mierināja Randalfs. "Aiziet, Džo Barbariskais! Pacel augstu savu Viltības • trejzari, sakārto savu Sarkasma bruņucepuri un ļauj Spēka stulmzābakiem vest tevi pretī uzvarai."

"KĀDS TO NOTEIKTI IR NOZADZIS." balss trakoja. "UN, KAD ES UZZINĀŠU, KURŠ, ES… ES…"

"Tas laiks ir klāt, Džo Barbariskais," sacīja Randalfs, pagrūz­dams Džo uz priekšu. "Ej un stājies viņam pretī. Tu to vari!"

Ar trejzari vienā rokā un suņa pavadu otrā Džo nedroši gāja uz priekšu. Henrijs slapstījās viņam pie kājām.

Pēkšņi patiesi masīva milža galva vairāk nekā divas reizes lielāka par Norberta galvu parādījās virs kores. Džo sastinga. Galvai ātri vien sekoja milzu pleci, mucveida krūtis, uzblīdis vēders, kājas kā koku stumbri un pēdas kā laivas, līdz viss gigantiskais milzis stāvēja viņam priekšā. Džo nespēja pakustēties.

Milzis mežonīgi ierēcās un nāca uz priekšu, paceldams lielus akmeņus un paskatīdamies zem tiem, pirms aiz­svieda tos sānus.

"KUR JŪS ESAT?" viņš auroja, seja viņam bija violeta un aiz niknuma sašķobīta, asinīm pieplūdušās acis izvalbī­tas. "KUR JŪS ESAT?" Gaisma zalgoja uz siekalām, kas pilēja no asajiem ilkņiem. Tad viņa trīs acis apstājās pie Džo. Milzis sastinga uz mirkli, kas pretī stāvošajam karotājvaronim šķita kā mūžība.

"Nevar būt!" Randalfam aizrāvās elpa. "Tiešām liekas, ka viņš ir sarūgtināts."

"Es ceru, ka Džo tiks galā," satraukti sacīja Norberts.

Džo varonīgi pacēla trejzari. "Tas viss ir psiholoģijas jautājums," viņš sev atgādināja. Viņa acis uztvēra milža

šausminošo skatienu. "Es… es esmu karotājvaronis no tālienes," viņš sacīja. "Džo Barbariskais! Un… mm… ja tu tūlīt pat nedarīsi galu visām šīm muļķībām, man būs jāsadod tev pa dibenu!"

Milzis pamirkšķināja acis.

Džo pagriezās pret pārējiem. "Vai man likt lietā Sar­kasma bruņucepuri?" viņš nošņācās. Tad sakārtoja bruņucepuri. "Starp citu, es nešaubos,' ka neviens nekad tev nav teicis, ka tava seja izskatās gluži kā sārtās smirdcūkas pakaļa…"

Milzis atlieca atpakaļ galvu, un Milžu kalnus satricināja vina varenais rēciens.

"Ko lai mēs tagad darām?" nopīkstēja Džo.

"Mēs varam darīt tikai vienu!" sacīja Randalfs. "SKRIENAM!"

.