Jezgas zeme

2

Tajā laikā Goblinpilsētā veikalus vēra vaļā dienas darīju­miem. Celti cits uz cita smalkākie apakšā un noplukušākie augšā veikali veidoja augstus, ļodzīgus torņus. Vienā pār­deva cepures, citā dzelzs preces, vēl citā maizi… Pilsētas centrā bija apģērbu veikalu grēda, kuras pašā augšā atradās Grablija Palētināto tēipu veikals piesmakusi, appelējusi, noplukuši iestāde, kas lielā izvēlē tirgoja lētākos, riebīgākos apģērbus, kādus vien Jezgas zemē varēja sameklēt.

Pats veikals, kurā rindojās mirguļojošas drēbes, bija tukšs. Bet no mazās darbnīcas tā dziļumā skanēja balsis. Aizkai­tinātas balsis…

"Tūlīt pat ej atpakaļ pie darba!" kliedza īpašnieks Grab­lijs, plecīga persona ar līkām kājām, spalvainām ausīm un vienu biezu, tumšu uzaci, kas izskatījās pielipināta viņam pie pieres kā lāčādas rotājums.

"Es nevaru!" pie darbagalda sēdošais goblins atcirta.

"Nevari?" pārjautāja Grablijs. "Ja es nesaņemšu to pasū­tījumu gatavu līdz pusdienlaikam, Boriss Lieldegunis ma­nas zarnas pārtaisīs par bikšturiem. Tu taču zini, kādi mēdz būt milži!" Viņš sarauca savu uzaci. "Tūlīt pat, Čiepli!" viņš auroja. "Vai tu mani dzirdi?"

Goblins saviebās. "Pat pā­rāk labi," viņš nomurmināja. "Lai būtu, kā būdams, es nevaru atsākt darbu. Šuja­mais elfs mūk projām," viņš paskaidroja un ar galvu pa­māja uz kaktu.

Grablijs pagriezās un ielū­kojās ēnās, kur maza augu­ma smalks elfs steidzīgi sēja pumpainā lakatā ievīstītu sai­nīti pie nūjas gala.

"Kas te notiek?" Grablijs no­prasīja. "Kā tev šķiet, uz ku­rieni tu dodies?"

"Brīvdienā," laimīgi atbil­dēja elfs.

"Brīvdienā? Brīvdienā?" Grablijs nosprauslājās. "Bet elfiem patīk darbs. Viņiem nav brīvdienu!"

"Tagad mums ir!" paziņoja elfs, un laimīgs smaids izple­tās viņam pār kaulainajiem

vaibstiem. Viņš uzmeta nūju plecā un, sākdams līksmi svilpot, izsoļoja pa durvīm.

Grablijs palika stāvam uz vietas saniknots, piesarcis, mēms.

"Tā ir mūsu laika nelaime," nomurmināja Čieplis. "Uz­ticamus elfus gluži vienkārši nevar dabūt."

Visā Goblinpilsētā atkārtojās līdzīga aina, jo dažāda izskata elfi plūda laukā tumšajās, šaurajās ielās un devās uz mūra ieskautās pilsētas vārtiem. Tur bija gan šujamie elfi, gan pulksteņu elfi un kūku mīcītāji elfi; lampu iededzēji elfi un sveicienu elfi, un pat mazliet apreibušie centrifūgu žāvētāji elfi, kas noslēdza plūsmu. Tie visi sa­traukti sarunājās, un, viņiem saplūstot masveida gājienā, gaisu pildīja viņu pīkstošās balsis.

Aiz viņiem goblini stāvēja durvīs un liecās laukā pa logiem, nelaimīgi noskatoties, kā viņu mazie palīgi dodas projām. Kā gan viņi tiks galā bez tiem?

Elfi, ar katru nākamo minūti kļūdami satrauktāki, devās projām pa ceļu uz Elfu mežu, saceļot putekļu mākoni; viņu mezglotās, svītrotās un pumpainās lakatu paunas šūpojās dūmakainajā agra rīta saulē. Jo tālāk viņi gāja, jo grupa kļuva lielāka un lielāka, jo citi tiem pievienojās.

Viņi nāca no Goblinpilsētas, Troļļu tilta un Apburtā ezera kopā ar sveicienu elfiem, kas jau bija pametuši savus vēstuļu maisus, un tiem elfiem, kas bija iekārto­jušies bedrēs un tagad savāca savus katlus, uzmeta tos mugurā un saplūda ar laimīgo, pļāpājošo pūli.

"Man nekad agrāk nav bijušas brīvdienas!" sauca viens.

"Man arī ne!" atsaucās cits.

"Āā! Tas ir tik aizraujoši!" sauca trešais, kad varenā pūļa priekšgals sasniedza meža malu. Atskanēja kliedziens.

"Elfu mežs! Elfu mežs! Elfu mežs!"

Tajā laikā Ragainā Barona pils krāšņajā Lielajā guļam­istabā pils kungs un pavēlnieks pats Ragainais Barons sēdēja savā milzīgajā gultā ar baldahīnu uz četriem bal­stiem. Viņam klēpī atradās paplāte, uz tās glāzē ar garu kājiņu viena roze un sudraba salvetes gredzens ar iegra­vētiem burtiem RB. Netīra salvete ar tādu pašu puķēm apvītu monogrammu bija aizbāzta viņam aiz pidžamas apkakles. Vienā rokā viņš turēja pusēstu puvuma īrisa ga­balu, otrā krūzi, no kuras malkoja spļāvienu tēju. Kad viņš noslaucīja perlamutra spīduma putas no ūsām, ra­gainā bruņucepure viņam galvā sašķobījās.

Bensons nesen paaugstināts no galvenā dārznieka par Ragainā Barona personisko kalpotāju istabas otrā galā atvilka aizkarus. "Es ceru, ka kungs labi gulēja," viņš sacīja.

"Ļoti labi," Ragainais Barons līksmi atbildēja un nokoda gabalu puvuma īrisa. "Ļoti, mffļoti mfflabi," viņš čāpstināja.

Kopš viņa sieva Ingrida bija pazudusi, Ragainais Barons gulēja kā nosists. Katru vakaru viņš mēdza iemigt, līdzko bruņucepurē tērptā galva pieskārās spilvenam, un pa­modās pēc desmit stundām, juzdamies mundrs un atpū­ties, kad Bensons atnesa viņam brokastis.

Viņš norija kumosu īrisa. "Es redzēju brīnišķīgu sapni," viņš domīgi teica un pasmaidīja pie sevis. Sapnī plikpau­raina Ingrida tika lēni iegremdēta milzīgā mucā ar smirdcūkas pienu. Brīdī, kad viņas apjomīgās pēdas pazuda skatienam, viņš bija pamodies.

"…izpirkuma vēstuli?" viņš dzirdēja Bensonu sakām.

"Par ko tu runā?" jautāja Ragainais Barons.

"Es gribēju zināt, vai kungs ir atbildējis uz izpirkuma vēstuli," Bensons paskaidroja.

"Izpirkuma vēstuli…" Ragainais Barons izklaidīgi atkār­toja, izmaisīdams vēl vienu cukurgraudiņu spļāvienu tējā.

"Jā, kungs, uz izpirkuma vēstuli," apstiprināja Bensons. "Par Baronesi."

"Ā, jā, es esmu mffllmff" viņš čāpstināja, iestūķēdams mutē vēl vienu lielu īrisa gabalu. Viņš skaļi to norija. "Es mēģināju, bet šķiet, ka nevaru atrast nevienu sveicienu elfu. Bet tas nekas." Viņš nopūtās un atlaidās pret lieliem satīna spilveniem. "Es drīz vien ar to nodarbošos."

Bensons apstājās un paskatījās apkārt. "Ja drīkstu būt tik pārdrošs, kungs, vai atceries, kas bija rakstīts izpir­kuma vēstulē? Ja tu neatbildēsi līdz naktij, tie viņai noskūs visus matus."

"Mffllmmff," viņš čāpstināja un klusi noklakšķināja mēli. "Vienkārši šausmīgi."

"Un pēc tam," Bensons turpināja, "tie viņu iegremdēs mucā ar smirdcūkas pienu."

Ragainais Barons sapņaini pasmaidīja. "Ar smirdcūkas pienu," viņš nomurmināja. "Pazemojoši. Nabaga mīļā In­grida. Tiešām, ir neciešami domāt par… Un tagad atnes man svaigu kanniņu ar spļāvienu tēju, esi tik labs. Šī jau sāk atdzist. Un, kamēr tu tur būsi, sarūpē man pāris šķēles pelējušo grauzdiņu."

Tikmēr Elfu mežā turpināja ierasties vēl un vēl elfi. Gaisu pildīja smiekli, dziedāšana un nebeidzama, laimīga čalošana, jo, lai gan Jezgas zemes elfiem tiešām patika viņu darbs, šķiet, viņiem bija uznācis satraukums, kāds pārņem, sagaidot brīvdienas.

Bet šīs nebija parastas brīvdienas. Šīs bija tādas brīvdie­nas, kas patiktu jebkuram sevi cienošam elfam. Tās bija

darba brīvdienas, kurās gai­dīja daudz mokoša, smaga darba. Tas tika piedāvāts. Tas bija tas, ko solīja noslēpu­mainais aicinājums, uz kuru viņi visi bija atsaukušies darba brīvdienas Elfu mežā. Aiz prieka noreibuši, elfi lē­kāja un dejoja, un dziedāja no visa spēka.

"Mēs visi dodamies Elfu meža brīvdienās7" viņi atkal un atkal čivināja. "Mēs visi dodamies Elfu meža brīvdienāsf Mēs visi dodamies Elfu meža… "

"Ak, pierimstiet uz brīdi!" žēlojās garš, īgns, vecs koks, tā mezglainajiem zariem dre­bot.

"Tās pīkstošās, mazās balstiņas duras vai cauri," no­murmināja slaids vītols tu­vējā jaunaudzē.

"Es zinu!" "Tā ir!" "Tiešām gan!" tā biedri piekrita, la­pām trīcot aiz nepatikas, kad elfi mudžēja ap to stumbriem un kāpa tiem uz saknēm.

"Tās griežas cauri kā zā­ģis!" žēlojās garš dižskābar­dis ar plašu lapotni.

"Ak, Bret, nerunā tā!" no­elsās blakus augošie koki.

Kopš doktors Kampiens bija apmeties Ņirgu norā, sim­tiem viņu draugu un radu bija tikuši nocirsti un pārvērsti dēļos, plankās un sijās, skapjos un plauktos, galdos un krēslos. Tagad, tā tika baumots pa vīnogulāju stīgām (vīn­ogulājs, kas sniedzās pa visu mežu, bija briesmīgs tenkotājs), doktors Kampiens bija pavēlējis konstruēt kaut ko milzīgu, kaut ko monumentālu, un (tā tika čukstēts) pil­nībā gatavotu no koka.

"Tam doktoram Kampienam ir daudz par ko atbildēt," dižskābardis nomurmināja, vara krāsas lapām draudīgi plīvojot. "Es… Kāpiet nost no manis!" tas iekliedzās un nopurināja zaru, liekot aizlidot pa gaisu pusducim elfu, kas bija tajā šūpojušies.

Tie nokrita mīkstajā lapu matracī, apvēlās apkārt, pie­lēca kājās, it kā nekas nebūtu noticis, un aizsteidzās pie­vienoties pārējiem. Viņu te bija simtiem. Tūkstošiem!

"Visa apkārtne ņudz!" spalgi iekliedzās kāds elegants sudraba bērzs.

"Es nometīšu zaru un sašķaidīšu galvu tiem mazajiem bļauriem!" ieaurojās kāda veca goba, kas bija iesakņoju­sies čalojoša strauta krastā.

"Sakrokotas golfa bikses, šokolādes karameles, cepti banāni, ap-čī, ap-čī, visi krītiet zemē," strauts čaloja.

"Un, kas attiecas uz tevi," ārdījās vecā goba, "čalo, čalo no rīta, dienu un nakti!" Tā draudīgi nošalca. "Es zvēru, kādu dienu es tevi aizdambēšu!"

Tajā laikā pašā meža vidū, klajumā, kas ar katru dienu kļuva lielāks, bija dzirdami citi trokšņi. Skanēja rībieni un šķindoņa. Griezīgi spalga balss. Padošanās pilna nopūta.

Mājas iekšpusē, ausi piespiedis pie aizvērtām durvīm, stāvēja Kventins Kūku garnētājs. Viņa mati bija mitri, viņa kājas trīcēja. Viņš nebija drošs, cik ilgi viņa nervi to vēl varēs izturēt.

"Uz pieres vēl mazliet īsāk! Un lai būtu taisni! Taisni, tu plānprātiņi" kliedza Ingrida.

Kventins nodrebēja. Šī balss! Tā griezās viņam cauri kā nazis. Viņš nervozi sakrustoja un atkal nolika blakus kājas.

"Muļķi!" viņa rēca. "Tu sevi sauc par frizieri! Es esmu šņaukusi degunu talantīgākos mutautiņos! Es esmu gulē­jusi uz matračiem, kas prasmīgāk prot apieties ar šķērēm nekā tu! Es esmu…"

Kventins ar rokām aizspieda ausis. "Nabaga doktors Kampiens," viņš pieķēra sevi domājam. "Bet no otras puses," viņš prātoja, "kamēr viņa nedod mieru tam, viņa liek mierā mani."

Stundu iepriekš doktors Kampiens bija iegājis viņas istabā, druknajās rokās turēdams šķēres, bārdas nazi un bļodu ar siltu ziepjūdeni. Viņš bija iecerējis izpildīt pirmo no izpirkuma vēstulē minētajiem draudiem noskūt In­gridai galvu. Tomēr notikumi acīmredzot nebija iegrozī­jušies tā, kā doktors Kampiens bija plānojis.

Kventins piesardzīgi paņēma rokas nost no ausīm un ieklausījās.

"Nu redzi, tu tiešām esi labs frizieris, kad papūlies," Ingrida ņurrāja. "Daudz labāk. Es izskatos skaista." Viņa iesmējās. "Vai tev nešķiet, ka es izskatos skaista, doktor Kampien? Tu gribi, lai es izskatos skaista, vai ne?"

Kventins nobālēja. Viņas izturēšanās bija laipna! Tieši tad viņa bija visvairāk bīstama. Viņam uz pieres izspiedās sviedru lāses. Tagad kuru katru brīdi viņa kaut ko vēlē­sies, un, tā kā visi mājas elfi bija norīkoti citos uzdevu­mos, tieši viņam, Kventinam, būs jādabū vai jādara, lai tas

būtu kas būdams. Viņš bēdīgi noskurinājās, atcerēdamies iepriekšējo vakaru. Visu to trīcošo zemeņu želeju! Visu to drāšu vati!

"Smirdcūkas tīrošo pieniņu, tu gribēji teikt, muļķīt," Kven­tins dzirdēja Ingrīdu sakām. Viņa koķeti smējās. Ļaunu nojauzdams, Kventins nodrebēja. "Ak, es to ļoti gaidīšu. Tad tu varēsi man pamasēt muguru, Kampien. Un pēdas arī…"

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Kventins īsi iekliedzās un atlēca nost. Durvīs stāvēja doktors Kampiens, un viņa caururbjošās, zilās acis raudzījās no tumsas.

"Tu mani nobiedēji, s… saimniek," Kventins stomījās. "Es tikai… tikai gribēju apjautāties, vai tu nevēlies kādu… kādu… kādu jauku rituļmaizīti kā vēla rīta uzkodu?"

"Nav īstais brīdis rituļmaizītēm," vēsi atbildēja doktors Kampiens.

"Kampien!" Ingrida dūdoja no istabas. "Steidzies atpakaļ ar to smirdcūku tīrošo pieniņu." Viņas balss kļuva stin­grāka. "Iegaumē, Ingridai nepatīk, ka viņai liek gaidīt."

"Kā lai es to būtu aizmirsis?" izbolīdams acis, sacīja dok­tors Kampiens. "Tu taču nosūtīji to izpirkuma vēstuli, Kventin?" viņš jautāja, nervozi ieņirgdamies. "Tu taču uz­rakstīji, ka mēs viņai noskūsim matus, iegremdēsim viņu

mucā ar smirdcūkas pienu…"

"Un kutināsim viņai pēdas ar slinkum­putna spalvu! Un nerimtīgi bakstīsim viņu ar slapjām zivīm!" Kventins viņu pārtrauca, satraukti vicinādams rokas. "Es tiem uz­rakstīju visu\"

Doktors Kampiens lēni pašūpoja galvu. "Tas Ragainais Barons," viņš

norūca. "Es likšu viņam par to sa­maksāt, lai arī tas būtu pēdējais, ko es daru!"

"Kampien!" iekliedzās Ingrida. "Es gaidu!"

"Nāku, mana daiļava ar uzkasītiem matiem," doktors Kam­piens atsaucās. Acīm kvēlojot, viņš pievērsās Kventinam. "Sadabū smirdcūkas pienu. Atver vārtus, lai uzņemtu mūsu viesus. Un pasaki Rodžeram Grumbainajam, ka tūlīt gribu redzēt tos plānus. Sasodīts, vai man te viss jādara vienam?"

Pa to laiku Elfu meža ziemeļu nomalēs plaša galda pie­derumu kopa gatavojās nākamajam sava episkā ceļojuma posmam. Naži trina asmeņus pret akmeņiem, dakšas asināja zarus, bet smeļamie kausi un karotes pulēja un spodrināja sevi, līdz tur atspoguļojās visi pārējie galda piederumi.

Maza tējkarotīte ar mirdzošiem vijumiem uz spala stāvē­ja uz kāda prāva akmens. Agrā rīta saulē mirguļoja tās sudraba kausiņš, kad to piešķieba sāņus.

Karotīte klausījās.

Pa to laiku tālīnajos Milžu kalnos iekliedzās kāda skar­ba, tomēr žēlabaina balss.

"Vai kāds ir redzējis Pūkaini? Viņš pirms mirkļa vēl bija te. Pūkaini! Pū-kai-ni!"

Bet milža miera mīļums kāds īpaši mīksts un spal­vains elfs bija pazudis. Viņš palēkdamies devās lejup pa putekļaino kalnu ceļu, dungojot kādu meldiņu un pār plecu nesot nūju ar sasietu lakatu.

Pa to laiku zem Troļļu tilta kāds skrandu trollis pa­sniedzās pēc rāceņu griezēja troļļa, kurs nebija savā vietā.

Pa to laiku.