Jezgas zeme

9

Pēkšņi atskanēja klikš, un gaisma iedegās. Tad bija dzir­dams, kā tiek atvilkti sarūsējuši aizbīdņi un kā čīkstot atveras smagas durvis.

Mirkšķinot acis spožajā gaismā, Džo skatījās apkārt. Viņi bija nokļuvuši mazā bezlogu pagrabā ar ūdeni uz grī­das un zaļu pelējumu uz sienām. Vienā stūri mētājās ķēžu kaudze; ķēdes bija piestiprinātas pie lielām dzelzs lodēm. Citā stūrī bija kāpnes. Smagi soļi, kas tuvojās pa gaiteni, atbalsojās pagrabā.

"Bifeļudibeni…"Norberts satraukti nožagojās. "Kāds nāk!"

Randalfs paslēpās aiz Norberta. Soļi kļuva skaļāki, tiem pievienojās balss.

"Goda vārds, Kolin," tā šļupstēja, "cik reižu man tev jā­saka, lai tu neniekojies gar burvestību grāmatu."

Pāris smailu kurpju un mirguļojošas zeķbikses parādījās kāpņu augšgalā, tām sekoja spoža, sarkana žakete, bāla seja, matu loka uz pieres… Figūra apstājās un izdvesa smalku spiedzienu. "Tu neesi Kolins Nenoteiktais!" viņš teica.

"Kventin!" iekliedzās Norberts.

Tievā, švītīgā figūra ievilka elpu. "Norbert?" viņš ievai­cājās.

Randalfs iznāca no slēptuves milzim aiz muguras. "Kventin!" viņš sacīja. "Ko tu šeit dari?"

Kventins piekārtoja matus. "Es tagad strādāju pie dok­tora Kampiena," viņš paskaidroja.

"Pie doktora Kampiena?" Randalfs jautāja, un mute viņam pārsteigumā pavērās.

"Un tā visa ir tava vaina, Randalf," teica Kventins. "Tu atvilki mani šurp uz Jezgas zemi, pat neprasot manu piekrišanu. Vienu mirkli mana pasaule bija cukura gla­zūra un karameļu krēms, nākamajā tu mani iegrūdi tajās neglītajās bruņās un pierunāji doties tajā briesmīgajā mi­sijā. Un tad!" viņš sašutis sauca. 11 Tad tev pietika nekau­nības aizmukt projām un pamest mani pie pirmajām briesmu pazīmēm."

"Izklausās pazīstami," nomurmināja Džo.

"Labi, ka tad garām nāca doktors Kampiens," Kventins turpināja. " Viņš man šo to pastāstīja par tevi."

Randalfs pietvīka.

"Pieļauju, ka viņš var būt tas ļaunais prāts; kas cieši apņēmies pārņemt savā varā pasauli, tomēr viņš vismaz novērtē mani…"

"Mukt projām?" pārjautāja Ran­dalfs. "Es nemaz nemuku projām, manu mīļo Kventin. Es izpildīju taktisku flanga manevru, ko burvji sauc par…"

"Par glābšanos," Veronika iespn da vidū. "Tas pats vecais stāsts!':

"Ak nestrīdēsimies," teica Nor­berts. "Kven-tin," viņš izmnāja vārdu lēnām, sasizdams rokas un laimīgi smaidī­dams. "Kā tev klājas?"

Kventins nogludināja savu spožo žaketi un sakārtoja savu pieres cirtu. "Nevaru žēloties," viņš atbildēja. "Pal­dies par apjautāšanos, Norbert… Nu, bet tā Ingrida! Viņa ir briesmone un viņa ne brīdi nerimstas! Pirmais no rīta un pēdējais vakarā ir tikai: "Kventin, dari to!" un "Kventin, dari šo!" Es pats nezinu, vai es nāku, vai es eju." Viņš teatrāli apklusa, tad pamāja uz važu kaudzi. "Bet pietiks runāt par mani," viņš sacīja. "Visi uzlieciet sev važas un sekojiet man."

Randalfs nosprauslājās. "Un ja nu mēs negribam, ko tad, Kventin?" viņš jautāja.

"Tad es pateikšu doktoram Kampienam," atbildēja Kven­tins.

"Tūlīt atgriezīšos," teica Randalfs, steigdamies pāri pa­grabam un nostiprinādams vienu no važām sev ap potīti. Pārējie negribīgi sekoja viņa piemēram.

Kad visi bija gatavi, (pat Veronika, kurai bija pašai sava maza bumbiņa un ķēde,) viņi pacēla savas smagās dzelzs lodes un kāpa augšā pa kāpnēm.

"Uz kurieni tu mūs ved?" nemierīgi jautāja Randalfs.

"Jūs drīz vien redzēsiet," atbildēja Kventins.

Kāpņu augšgalā viņi devās pa šauru gaiteni, kas veda uz doktora Kampiena saulstaru dzeltenuma virtuvi. Visur atradās garnētas rituļmaizītes.

Norbertam aizrāvās elpa. "Kventin, tu esi mākslinieks!"

"Un tu esi mīļums, Norbert," atbildēja Kventins, atvēr­dams virtuves durvis. "Visi uz šejieni, un uzmanīgi ar to dzelzs lodi, Randalf!"

Viņi sekoja Kventinam ārā pa virtuves durvīm tālāk Ņirgu mājas pagalmā. Tas bija milzīgs (vismaz triju futbola laukumu lielumā, Džo nodomāja) un pilns ar simtiem elfu. Viņiem priekšā bija garš paaugstinājums, uz kura septiņos krēslos sēdēja septiņi burvji, katram pie potītes bija piestiprināta lode un ķēde, un uz kura atradās pults; aiz tās stāvēja neliela auguma personāžs maisveida drēbēs. Viņš atradās ar muguru pret viņiem un kliedza augstā, jocīgā balsī.

"Kventin! Mēs visi gaidām!"

"Es nāku, kungs," Kventins atsaucās. "Tu nemūžam neuzminēsi, kas iekrita lūkā."

"Tas nevar būt kā-viņu-sauc, viņš ir te," pagriezdamies sacīja doktors Kampiens.

"Nē, kungs, ne Kolins Nenoteiktais. Skaties!" Viņš palai­da Randalfu un pārējos uz priekšu.

Kapuces ēnā divas caururbjošas, zilas acis uz brīdi aiz brīnuma iepletās, tad draudīgi samiedzās. "Tā, tā, tā," sacīja doktors Kampiens. "Vai tik tas nav Randalfs Gudrais! Pagājis ilgs laiks, Randij, mans vecais draugs. Pārāk ilgs laiks! Ja es nezinātu, es būtu zvērējis, ka tu vairies no manis!"

Džo sarauca pieri. "Jūs pazīstat viens otai?" viņš pār­steigts jautāja.

"Protams, pazīst," teica Veronika.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Man būs prieks ar tevi vēlāk papļāpāt," viņš sacīja. "Bet šobrīd man ir lielāki pasākumi prātā." Viņš uzgrieza tiem muguru.

Kventins deva zīmi burvjiem saspiesties un izbrīvēt vietu jaunatnācējiem. Ar lielu stumdīšanos un kurnēšanu, un krēslu pārbīdīšanu uz paaugstinājuma viņi sasēdās, kamēr doktora Kampiena pirksti satraukti bungāja pa pulti.

Džo un Norberts pamanījās piesēsties rindas galā, Henrijs apgūlās Džo pie kājām, Veronika notupās Norbertam uz galvas, bet Randalfs vēl kavējās pie paaugstinājuma, kamēr Kventins rosījās viņam blakus.

"Lūdzu," Kventins nepacietīgi sauca. "Mazliet pavirzies uz to galu, Kolin. Tā, labi, tagad Bertrams Neticami

matainais un Boriss Plikpauris var pasēsties tālāk. Tad Ēriks Lāsumainais var pārsēsties uz tā krēsla. Ērnij Sa­rauktais, apsēdies tur; Melvin Gaišsārtais, tur… Norbert, piespiedies ciešāk klāt Rodžeram. Tā ir labāk." Viņš nosusināja pieri. "Tagad tu vari apsēsties, Randalf."

"Ak, nevajag tā raizēties," satraukti pasmaidījis, teica Randalfs. "Es ieiešu atpakaļ virtuvē un pagaidīšu jūs visus…"

"Sēdi, Randalf!" norūca doktors Kampiens. Randalfs da­rīja, kā bija likts, un piesēdās blakus Norbertam. "Tā, ja nu mēs beidzot visi esam gatavi," sacīja doktors Kam­piens, bargi nopētījis Randalfu, "gādājiet šurp lielo trusi!"

Simtiem sīku elfu balsu satraukti čaloja, kamēr milzīgā koka konstrukcija tika ieripināta cauri zaļganzilajiem pagalma vārtiem.

īzslējies augstu virs mājas, trusis bija izveidots rūpīgi līdz pat vissīkākajām detaļām. Tam bija lieliska koka ūsas, milzīgas koka ķepas un tā izgrebta koka aste, lai izskatī­tos pūkaina.

"Kventin," ierunājās Kampiens.

Kventins panāca uz priekšu. "Apsveicu, mani mīļie elfi," viņš teica, sacītajam noskanot pa visu noru. "Jūsu darbs šeit ir paveikts."

"Ā-ā," elfi skumji nopūtās vienā balsī.

"Man atliek vienīgi nodot jūs tam visprasīgākajam un visnelokāmākajam vergu uzraugam. Tam vienam, vienī­gajam… doktoram… Kampienam!"

Elfi sāka vētraini aplaudēt.

"Paldies! Paldies!" sacīja doktors Kampiens, paceļot rokas un skatoties uz lielo pūli. "Es esmu pamatīgi jūs nostrādinājis!" viņš teica. "Kaulus lauzēja darba un nebei­dzamas piepūles dienas, tieši tā, kā es tiku solījis…"

"Vēl! Vēl!" kliedza elfi.

"Un šodien es jums to apsolu," doktors Kampiens tur­pināja. "Nākotnē būs vēl daudzi tādi grūti, nogurdinoši, nepateicīgi uzdevumi."

"Urā!"

"Deguni pie tecīlas, pleci pie riteņa, pirksti nodeldēti līdz kaulam!"

"Urā!"

"Bet tagad es pasludinu, ka brīvdienas šeit Ņirgu norā ir beigušās!"

Kventins pagāja uz priekšu. "Lūdzu, dodieties projām pienācīgā kārtībā," viņš šļupstēja, "pārliecinieties, vai esat paņēmuši līdzi personiskās mantas un bagāžu. Paldies."

Visi kā viens elfi piecēlās un gāja atpakaļ cauri mežam. "Mana sāpošā mugura!" viens laimīgi teica. "Burvīgi!"

"Un man ir tik daudz skabargu pirkstos!" teica kāds cits ar smaidu sejā.

"Nekas nevar būt labāks par smaga darba cēlienu," sacīja cits. Viņš noklakšķināja mēli. "Man tagad jāiet atpa­kaļ pie šūšanas Goblinpilsētā."

"Viss labais reiz beidzas," ar skumju nopūtu sacīja vēl kāds cits.

"Daudz darba bez kārtīgas piepūles padara Džeku par stulbu elfu," atbildēja viņa biedrs.

Elfi kolonnās gāja laukā pa zaļganzilajiem vārtiem un lēkā­dami devās cauri mežam, trallinot, cik skaļi vien varēja.

"Priecājos redzēt mazo pīkstuļu muguras," norūca spē­cīgs osis.

"Jā, laimīga vaļā tikšana!" nokliedza kāda durstīga priede.

"Un nenāciet atpakaļ!"

Elfu mežā atkal valdīja klusums, vienīgās skaņas bija vēja šņākoņa zaros un tālīna strauta burbuļošana. Ozola galotnē Brenda atvēra vienu aci. Paskatījās lejup, viņas seja noskaidrojās.

"Ošņa," Brenda sacīja. "Man šķiet, ka viņi ir projām."

Ņirgu norā doktors Kampiens vēl turpināja sanāksmi. Kad nu elfu publika bija projām, viņš pagriezās un vērsās pie burvjiem un sagūstītajiem viesiem sev aiz muguras.

"Viņi teica, ka es esot traks," viņš paziņoja.

"Esi arī," Randalfs nomurmināja.

"Viņi teica, ka to nav iespējams paveikt. Bet es, doktors Kampiens no Ņirgu noras, esmu pierādījis, ka viņi kļū­dījās."

Viņš pagriezās un ar plašu žestu norādīja uz milzīgo trusi.

Džo paskatījās. Tas izskatījās absurdi: viena auss garā­ka par otru, ķepas nesamērīgi lielas un greiza izteiksme purnā. Koka radījuma pamatnē bija atkāries lūkas vāks, no zemes uz to veda pakāpieni.

"Esmu izmēģinājis visu, lai satriektu Ragainā Barona pils sienas," sacīja doktors Kampiens. "Dziedošos aizka­rus. Noburtos skapjus…"

"Es jau tev teicu, ka aiz tā visa slēpjas doktors Kam­piens," Veronika pačukstēja Džo.

"Bet šoreiz," doktors Kampiens turpināja, "es gūšu pa­nākumus ar maldināšanu, kur brutālam spēkam nekas nav izdevies!" Viņš uz brīdi apklusa. "Šī truša iekšpusē ir slepena telpa, kurā tiks paslēpta izlases nodaļa, ko es esmu sagatavojis," viņš stāstīja, jautri ņirgdams. "Trusis tiks atstāts ārpus pils sienām kā labas gribas dāvana no manis baronam, kurš, neko nenojaušot, ievilks to iekšā. Kad pulkstenis nositīs pusnakti, mana nodaļa izlēks ārā un…" Kampiena zilās acis kā neprātā uzplaiksnīja. "Es kļūšu par Jezgas zemes valdnieku!"

Viņš vērsās pie Rodžera Grumbainā. "Rodžer, animāci­jas burvestību, ja drīkstu lūgt."

Rodžers piecēlās kājās, izskatīdamies savādi neaizkus­tināts no Kampiena runas, un pagāja uz priekšu. Pārējie burvji raudzījās cits uz citu un pusbalsī murmināja. Rodžers apstājās pie paaugstinājuma malas, paskatījās augšup uz trusi un pacēla rokas. Viņš izrunāja garu un sarežģītu maģisko formulu. Nākamajā mirkli riteņi četros stūros pa­griezās, un trusis paripoja uz priekšu.

Džo aiz brīnumiem aizrāvās elpa.

"Jā!" uzvaroši iekliedzās doktors Kampiens. "Tas darbo­jas! Es esmu ģēnijs!" Viņš paskatījās apkārt mežonīgām acīm un aptaustīja kaklā pakarināto sarūsējušo svilpi. "Pienācis laiks," viņš paziņoja, "iekāpt trusī!"

"Ne tik strauji, Kampien!" viņam aiz muguras atskanēja balss. Milzīgs svītraini rozā kaķis pārlēca pāri zaļganzilajiem vārtiem un drāzās paaugstinājuma virzienā. Asmenim mir­dzot spožajā rīta saulē, tam mugurā sēdēja karotājprincese.

"Ošņa!" iekliedzās Džo.

"Brenda!" iesaucās Randalfs.

"Īīīīk!" iespiedzās Kventins, ielēkdams Norbertam klēpī, kad Brenda, apmetuši salto, nolēca priekšā doktoram Kampienam.

"Atbrīvo šos cilvēkus, ļaunais pesteli!" viņa ierēcās.

"Nemūžam!" uzkliedza doktors Kampiens.

"To mēs vēl redzēsim," sacīja Brenda, platiem soļiem iedama uz priekšu. Ar apžilbinošu zibsni viņas asmens šķēla gaisu. Žviks, žviks, žviks. Doktora Kampiena manti­ja driskās nokrita uz grīdas.

Viņiem priekšā stāvēja neliels rozā rotaļu lācītis ar zilām acīm un druknām ķepām. Visi aiz pārsteiguma noelsās.

"Ko?" izdvesa Džo, gandrīz neticēdams tam, ko redzēja.

"Vai es tevi neesmu redzējis kaut kur agrāk?" domīgi jautāja Rodžers Grumbainais. Viņš pagriezās pret Randalfu. "Vai tas nav…? Vai tev kādreiz nebija…"

"Aizveries… Vai, piedod man, kungs."

"Tipiski," sacīja Veronika. "Mēģini to vēl noklusēt. Kad vienreiz tu visu izklāstīsi?"

Brenda riņķoja apkārt doktoram Kampienam ar apmul­sušu izteiksmi sejā. "Dīvaini," viņa sacīja. Vai ļaunajiem pesteļiem vajadzētu būt ar rozā spalvu un lielām, zilām acīm? Vai šis ir tas briesmīgais doktors Kampiens, no kura tu tik ļoti baidījies, Rūdolf?"

"Tu nu esi īstā, kam vajadzētu runāt!" atbildēja Ran­dalfs. "Tev bija dūša papēžos, ieraugot pirmo elfu!"

"Jā, tā gan," nosarkusi atzina Brenda un atkal pievērsa uzmanību doktoram Kampienam. "Tu esi ārkārtīgi ne­rātns lācītis, un es tevi iepliķēšu pa tavām rozā ausīm."

"Un sitīsi viņam pa ķepām," teica Bertrams Neticami matainais.

"Un sadosi viņam pa dibenu!" piebilda Ērnijs Sarauktais.

"Un…"

Doktors Kampiens drūmi skatījās apkārt. "Tu domā, ka esi baigi stiprā ar savu lielo, smailo ieroci un ar savu lielo, svītraino kaujas kaķi, ja? Nu, man tev padomā kāds jau­nums…" Viņš paņēma mazo, sarūsējušo svilpi, kas viņam karājās kaklā, pielika to pie lūpām un spēcīgi iepūta tajā.

Fīlip!

Kādu brīdi nekas nenotika. Visi skatījās apkārt cits uz citu. Tad ar skaļu krah Ņirgu mājas durvis atsprāga vaļā un ducis vienādu lācīšu precīzas doktora Kampiena kopijas visādā ziņā piesoļoja pie paaugstinājuma.

"Mans slepenais ierocis!" doktors Kampiens ierēcās. "Kutinātāju nodaļa!"

Burvju vidū tūlīt sākās murdoņa. "Kā darbs tas ir?" prasīja Rodžers Grumbainais. "Tikai burvis spēj paveikt tādu burvestību. It kā ar doktoru Kampienu vien nebūtu diezgan nelaimes!"

*'Es ne," korī ierunājās Bertrams Neticami matainais un viņa brālis Boriss Plikpauris. "Es arī ne," piebalsoja Ēriks Lāsumainais, Ērnijs Sarauktais un Melvins Gaišsārtais.

Rodžers bargi lūkojās uz burvi rindas galā. "Ak, Kolin!" viņš sacīja. "Kā tu varēji!"

Kolins Nenoteiktais nelaimīgi saviebās un pašļūkāja kājas. "Piedodiet," viņš klusi teica. "Es tikai gribēju tikt pamanīts."

Brenda iespurdzās. "Nekas," viņa sacīja, ciešāk satver­dama zobenu tā, ka viņas muskuļi nodrebēja. "Atstājiet tos manā ziņā."

Lācīši soļoja uz viņas pusi, lielajām, zilajām acīm nikni kvēlojot.

"Es esmu cīnījusies ar milžiem un lauzusies ar raganām. Es esmu kāvusies ar kārpaino zarnu rijēju no…"

Pēkšņi nodaļa sadalījās uz pusēm. Seši no lācīšiem metās virsū Brendai un seši pārbiedētajam Ošņām. Brenda pastreipuļoja atpakaļ. Lācīši sāka kutināt.

"MI un žē!" viņa iesmējās, nomezdama savu lielo zobenu. "Rimstieties! Īī-hīī-hīī! Lasieties nost no manis! Ha-ha-ha.."

Pa to laiku pārējie seši padarīja lielo kaujas kaķi tikpat nevarīgu kā viņa saimnieci. īsā brīdī abi bija aiz smiek­liem bezpalīdzīgi un vārtījās pa zemi, tverot pēc elpas un asarām plūstot pa seju.

"Sasieniet viņus," pavēlēja doktors Kampiens.

Brenda tika piekalta pie četrām milzu lodēm un ķēdēm, bet Ošņa tika sasiets kā cālis, tādējādi aizdomīgi atgādinot doktora Kampiena viesistabas aizkarus.

Kampiens triumfēja. "Nekas mani tagad neapturēs!" viņš ņirdza. "Jezgas zeme būs mana!" Viņš atmeta galvu atpa­kaļ un ņirdza skaļi un nepatīkami. "Hiī-hn-hn-hīī-hīī!"

.