Jezgas zeme

8

Sirdij dauzoties pie paša kakla, ar putekļiem matos viņi izmisīgi drāzās projām. Viņu panikas kliedzieni pārtrauca klusumu. Randalfs, apkārt neko neredzot, skrēja, līdz vairs nejaudāja paskriet. Piepeši apstājies, viņš saliecās uz priekšu un kampa gaisu.

"Tas bija par mata tiesu," sacīja Veronika, glīti nolaiz­damās burvim uz sēžamvietas.

"Vari pateikt to vēlreiz," atsaucās Norberts, slādams viņiem pakaļ.

"Tas bija par mata tie…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs neiecietīgi elsa. Viņš iz­slējās un papurināja galvu. "Ārkārtīgi neparasti," viņš teica. "Nekad agrāk neesmu sastapis tik sadusmotu milzi. Viņu laikam iedzina šausmās mūsu karotājvaronis, kas šeit…"

"Kur?" iejautājās Veronika.

"Šeit," atkārtoja Randalfs. "Džo… Nu, nē. Kur viņš ir?"

"Džo?" sauca Norberts. "Džo, kur tu esi? Džo! Džo!"

"Tas nu ir par daudz, Randalf!" aizkaitināta iesaucās Ve­ronika. "Tiklīdz jaušama ķeza, tu ņem kājas pār pleciem un pamet viņu tās varā."

"Bet viņš bija tieši aiz manis," taisnojās Randalfs, skatī­damies visapkārt. "Un es skaidri devu pavēli skriet. Tā nav

mana vaina, ka viņš mani nedzirdēja. Droši vien tā Sarkasma bruņucepure bija noslīdējusi viņam uz ausīm…"

"Viņš ir pazudis!" Norberts vaimanāja. "Un Henrijs tāpat!"

"Tipiski!" noteica Veronika. "Atkal viss tāpat kā ar Kventinu."

"Mums jāatgriežas pēc viņiem," Norberts asaraini šņuk­stēja.

"Tā, visu bez steigas," satraukts sacīja Randalfs. "Jūs re­dzējāt, kādā noskaņā bija milzis. Varbūt mums vispirms jāļauj, lai putekļi mazliet nosēžas, un tad pēc kādas ne­dēļas mēs varam…"

Tu atvedi puisi šurp uz Milžu kalniem," apsūdzoši viņu pārtrauca Veronika. "Tagad tu viņu nevari pamest. Tu nekad to sev nevarēsi piedot."

Randalfs cieši nopētīja savu pirkstu nagus. "Protams, man ir slikta sajūta. Nepārproti mani, Veronika. Mēs visi tā jūtamies! Bet domā reāli…"

"Nabaga Džo! Nabaga Henrijs!" Norberts vaimanāja. "Un nabaga mīļais Kventins. Ū-ū!'

""Tici man, es esmu burvis," tā tu viņam teici," Veronika turpināja. "Un viņš tev tiešām ticēja. Džo Barbariskais ticēja tev. Un kā tu tagad atmaksā viņa uzticēšanos, ko? Pamezdams viņu." Papagailiene pārmetoši noklakšķināja knābi. "Tu esi mums par apkaunojumu! Ja mēs tūlīt neie­sim atpakaļ, tad es tevi pametīšu!"

"Lūdzu, kungs, lūdzu," nerimās Norberts, šņukstēdams arvien skaļāk. "Mēs varētu aiziet un pārbaudīt. Varbūt ir kāda iespēja…"

Randalfs nopūtās. "Labi, labi," viņš sacīja. "Jūs esat uz­varējuši! Es tikai esmu pārāk līdzjūtīgs, tā ir mana nelai­me! Reizēm pastrādāju muļķības. Iesim, lai tas būtu darīts. Sekojiet man." Viņš pagriezās un savāca augstāk savu mantiju. "Bet turieties blakus."

Drošības dēļ saspiedušies kopā, Randalfs un Norberts lēni virzījās atpakaļ pa savām pēdām. Veronika modri vē­roja, sēdēdama Randalfam uz galvas.

"Es domāju, ka mēs tuvojamies," viņa pēc kāda laika paziņoja un pavēzēja spārnu uz priekšu. "Paskatieties uz tām lielajām pēdām un kā ir uzvandīti putekļi."

Randalfs pamāja ar galvu. Norberts sāka īdēt.

"Kšššš!" nošņācās Randalfs, piespiedis pirkstu pie lūpām. "Mēs negribam…"

"AK, VAI!" novaimanājās Norberts un rādīja uz saliektu trejzarotu metāla gabalu. "SKATIETIES!"

Tas bija Viltības trejzaris, galīgi saliekts un atstāts guļam putekļos. Randalfs to pacēla un noskurinājās.

"Un te!" iesaucās Veronika. Viņa nolaidās lejā un uz­metās uz pamesta Spēka stulmzābaka.

Norberts sāpēs iegaudojās. "Ak, Džo," viņš pinkšķēja. Viņš pacēla vientuļo gumijas zābaku un izmisīgi to ap­skāva. "Tas laikam ir nomucis no kājas," viņš šņukstēja, "kad viņš… kad viņš… viņš…" Norberts iztaisnojās un nopētīja apvārsni, vai kaut kur nemanīs savu jauno draugu karotājvaroni. Bez milzu pēdu nospiedumiem putekļos, kas stiepās pāri korei, nekā cita nebija. "DŽO!" viņš klie­dza. "DŽO!"

Izmisīgā skaņa atbalsojās kailajos kalnos un izzuda bez atbildes.

"DŽO!!"

Veronika uzspurdza gaisā un nolaidās viņam uz pleca. "Diez vai Džo var tevi dzirdēt," viņa klusi teica.

"Nekad jau nevar zināt," sacīja Norberts, un viņa lūdzo­šajā balsī skanēja vēlēšanās, kaut tā būtu. "Ja nu mans vectēvocis Lerijs Nelaimīgais man kaut ko iemācīja, tad tas ir nekad nezaudēt cerību. "Kaut kas gadīsies," tā viņš mēdza teikt, iekams pūķis viņu apēda. "Kaut kas gadīsies…""

"Baidos, ka tas ir gadījies," Randalfs maigi teica. Viņš turēja rokā saplacinātu nespodra sudraba disku.

"K… kas tas ir?" Norberts nodrebinājās.

Randalfs viņam parādīja saliekto melno rokturi, kas rēgojās vienā malā. "Sarkasma bruņucepure," viņš sacīja.

"Nē," Norberts noelsās. "Nevar būt… Tu taču ne­domā…"

"Kā tu pareizi teici," Veronika sarūgtināta nomurmināja, "tu dabū to, par ko tu maksā." Viņa noklakšķināja. "Skopulis!"

"Bet tā nevar būt viņa bruņucepure," teica Norberts, aptaustīdams plakano metāla gabalu. "Lūdzu, pasaki, ka tā nav."

"Baidos, ka ir gan," sacīja Randalfs. Viņš papurināja galvu. "Pilnīgi saplacināta. Saberzta miltos. Sadauzīta. Plakanāka par uzsprāgušu gāzes vardi, pat tā varētu teikt…"

"Izbeidz!" Norberts iegaudojās un ar rokām aizspieda ausis. "Izbeidz! Izbeidz! Izbeidz!"

"Mieru, mieru," teica Randalfs un paplikšķināja Nor­bertam pa roku. "Ir jau labi, Norbert."

"Bet nav gan labi, kungs!" Norberts bļāva. "Nemaz nav labi. Vispirms Kventins. Tagad Džo!" Viņš no kabatas izvilka netīru mutautu un skaļi izšņauca degunu. "Es to vienkārši nevaru izturēt!"

Veronika metās virsū Randalfam. "Tu pie tā visa esi vainigs!" viņa kliedza. "Es ne mirkli nedomāju, ka Džo tam ir gatavs. Ir nu gan karotājvaronis!"

"Bet viņš tāds bija" Randalfs iebilda. "Es pats viņu atsaucu…"

"Tu atsauci Kventinu!" nerimās Veronika. "Un kas ar vinu notika?"

"Au-vai-vai!" vaimanāja Norberts.

"Norbert, esi rāms!" uzsauca Randalfs. "Mēs varam atsaukt vēl citus karotājvaroņus. Pat labākus…"

""AU-AU-VAI!"

"Trešā reize ir laimīga, ja?" Veronika pajautāja. "Nu vai zini, Randalf, tu gan reizēm vari būt nejūtīgs. Varbūt paņem līdzi to saliekto cepeša dakšu un samīcīto kas­troli?" viņa nicīgi ieteica. "Varbūt varēsi dabūt atlīdzību!"

"Tā nu gan ir ideja," domīgi sacīja Randalfs.

"AU-VAI-VAI!"

"Slikta ideja," Randalfs steidzīgi piebilda. "Protams, man ne prātā nenāk…"

"Tev taisnība," teica Veronika. "Grablijs tam nemūžam nepiekristu."

"Veronika!" asi uzsauca Randalfs. "Es brīnos par tevi. Neņem viņu vērā, Norbert."

"Bet ko tad mēs darīsim, kungs?" Norberts raudulīgi vaicāja.

"Mēs nevaram palikt te," sacīja Randalfs. "Un man nav nekādas patikas atgriezties pie Ragainā Barona. Ja mēs viņam pastāstīsim, ka tas nelietis milzis vēl aizvien ir savā vaļā un ka mēs vēl turklāt esam pazaudējuši savu karotājvaroni," viņš turpināja, kamēr Norberts nošņaukājās mutautā, "viņš nebūs nekāds laimīgais Ragainais Barons."

"Es neesmu laimīgs," sacīja Ragainais Barons, staigā­dams šurp un turp pa lielo pieņemšanas zāli. "Es nemaz neesmu laimīgs!" Viņš centās sevī panākt attiecīgu no­skaņojumu.

Vispirms jau Ingrida visu dienu nebija likusi mieru ar saviem dārgajiem dziedošajiem aizkariem, un nebija nekādu ziņu no Grablija, kopš viņš tam bija iedevis mai­siņu ar sudraba nieķeļiem. Vēl ļaunāk, pili bija apsēdusi nepārtraukta goblinu, elfu un troļļu plūsma, kas visi žēlo­jās par saplacinātu ražu, par norautiem salmu jumtiem, par saspiestām aitām, un ko viņš kā Jezgas zemes Ragainais Barons domājot darīt, lai vērstu to par labu? To viņi visi vēlējās zināt.

"Viss ir manā ziņā," viņš tiem bija teicis. "Tieši šobrīd slavens burvis un labi apmācīts karotājvaronis ir ceļā, lai tiktu galā ar nelietīgo milzi." Tomēr viņam pašam šie vārdi neizklausījās diez ko patiesi.

Ragainais Barons noņurdēja. "Randalfs Gudrais, tik tiešām! Es esmu valkājis gudrākus apakšbikšu pārus!"

Viņš desmito reizi tikpat minūšu laikā paskatījās pulk­stenī un piegāja pie loga.

"Visa šī neciešamā gaidīšana!" viņš novaidējās, skatī­damies laukā. "Tā ir tā nelaime, kad esi tik varens un svarīgs. Pusi mūža tu pavadi, gaidot, kad citi izpildīs tavas pavēles!"

"VOL-TER!"

Ingridas griezīgā balss pāršķēla gaisu kā sarūsējis nazis, la ka sacēlās putekļi un Ragainajam Baronam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Viņš aizvēra acis un lēni izskaitīja lulz desmit. Uz kādu mirkli viņš pilnīgi bija aizmirsis savu sievu. Tas nekad nebija prātīgi.

" VOLTER!" viņa spalgi kliedza. Kristāla lustra klusi iešķindējās. "Vai tu mani dzirdi?"

"Deviņi… desmit." Ragainais Barons atvēra acis. "Skaļi

un skaidri, manu mazo ritulmaizlt," viņš atsaucās.

"Nesaukā mani par rituļmaizīti," Ingrida kliedza. "Kur ir mani dziedošie aizkari? To es gribētu zināt. Kur tie ir, Volter?"'

"Viss ir manā ziņā," Ragainais Barons atbildēja. "Es tos gaidu kuru katru bridi."

"To pašu tu teici pirms stundas," Ingrida iebilda. "Bet katru reizi, kad klaudzina pie durvīm, tas ir vēl kāds, kas žēlojas par savām draņķa aitām!"

"Tagad kuru katru bridi," Ragainais Barons viņai apgalvoja.

"Labāk nemelo man, Volter," sacīja Ingrida, un viņas balsī, tai kļūstot klusākai, ieskanējās draudi. "Vai atceries, kas notika iepriekšējo reizi, kad es tevi pieķēru melos?"

"Par daudz labi atceros," attrauca Ragainais Barons un maigi noglāstīja savas spurainās ūsas. Zaļā krāsa, ūsām augot, bija gandrīz izzudusi.

"Nākamreiz es izlietošu visu pudeli!" viņa kliedza.

Ragainais Barons saviebās un bēdīgi paskatījās uz tukšo ceļu. "Kur tu esi, Grablij?" viņš nomurmināja. "Nepievil mani…"

"Un drāšu suku!" Ingrida piebilda.

Ragainā Barona acis ieguva metālisku mirdzumu. "Ja tu tiešām mani pievilsi, Grablij, tad tevi gaidīs vieta blakus Randalfam lejā pagraba cietumā."

"Volter!"

"Vismazākā cietuma kamera bez logiem."

"Volter!"

"Un divdesmit īpaši izvēlētas smirdcūkas sabiedrībai…"

"Kāds ir pie durvīm, Volter!" Ingrida iebļāvās. "Vai man viss jādara pašai?" "Un pastāvīgi Baroneses apmeklējumi," Ragainais Barons nomurmināja, steigdamies uz durvju pusi. "Es jau eju, mana mīļā!"

"Labi darīts!" ar izsmieklu nokliedzās Ingrida. "Un tevis paša labā, Volter, es ceru, ka tur beidzot ieradušies dzie­došie aizkari. Man līdz nāvei apnicis klausīties par sa­spiestām aitām. Es gribu, lai mani ieaijā, Volter. Es gribu, lai mani mierina…"

"Un tevi gan ieaijās, gan mierinās, manu cukurzirnīt," Ragainais Barons sauca pretī.

Viņš atvēra durvis. Neliela auguma smalks indivīds svīt­rainā tunikā un ar spalvu pie cepures stāvēja uz augšējā pakāpiena. "Sveicienu elfs!" viņš paziņoja. "Es nesu svei­cienus no Grablija kunga Goblinpilsētā."

"Vai sveicieniem līdzi ir arī kāds sainis?" Ragainais Barons cerīgi jautāja.

"Nē, tikai ziņa," teica elfs, nodūris galvu un skumji to papurinājis.

Ragainais Barons izbolīja acis. "Un kāda ir ziņa?" viņš prasīja.

Elfs dziļi ievilka elpu un ieklepojās.

"Izceļojies līdz Jezgas zemes malai uz visām četrām de­bespusēm, Grablijs no Goblinpilsētas ir ieguvis gabalu ap­burta auduma, kurš jau pašlaik tiek veidots par dziedoša­jiem aizkariem, kādi iepriekš nav ne redzēti, ne dzirdēti."

"Labi, ka tā," Ragainais Barons nomurmināja.

"Tomēr…" elfs turpināja.

Ragainais Barons pacēla roku. "Tomēr?" viņš pārjautāja. "Man nepatīk šī vārda skaņa."

"Es varētu uzreiz pāriet pie: "labākie novēlējumi", ja tev tīk," sacīja elfs.

"Vai ziņojumā nekas nav par to, kad aizkari būs gatavi?" vaicāja Ragainais Barons.

"Tā ir tā daļa, kas seko "tomēr"," paskaidroja elfs.

Ragainais Barons noklakšķināja mēli. Viņš varēja dzir­dēt, kā virs galvas Ingrida aizvien nepacietīgāk slāj šurp un turp. "Nu tad labi," viņš nopūtās. "Saki to."

"Tomēr," atsāka elfs, "neparedzētu apstākļu dēļ aizkaru gatavošana prasa mazliet vairāk laika, nekā domāts. Iespē­jams, tie tev tiks piegādāti pats vēlākais rītdien tējas laikā.

"Rītdien tējas laikā!" noelsās Ragainais Barons. "Iespējams!"

"Grablija Palētināto tērpu veikals vēlētos izmantot šo iespēju, lai atvainotos par iespējamām neērtībām…"

Ragainais Barons nosprauslājās. "Tu nezini ne pusi no tā," viņš nomurmināja. "Es nezinu, kā lai to visu paskaid­roju viņai tur augšā." Viņš papurināja galvu. "Tas tad ir viss?" viņš jautāja sveicienu elfam.

Elfs pamāja ar galvu. "Tā kā būtu," viņš sacīja un pa­stiepa roku. "Tas maksās trīs misiņa diženus."

"Ko?" brīnījās Ragainais Barons. "Tu gribi teikt, ka Grablijs atsūtīja sveicienu elfu, nesamaksājis par marku?"

"Ak, jā," atjēdzās elfs. "Es biju piemirsis. Ir vēl postskripts. Atvainojos par marku. Par to var atskaitīt no ga­līgās summas, kad būsim norēķinājušies."

"No galīgās summas!" Ragainais Barons kliedza. "Kad būsim norēķinājušies! Es norēķināšos gan. Ar vienu cietu­mu, divdesmit sārtām smirdcūkām un nekam nederīgu burvi vajadzētu pietikt!"

"Vai tā ir ziņa, ko tu gribi nosūtīt atpakaļ?" jautāja svei­cienu elfs.

"Jā, es…" Ragainais Barons sarauca pieri un nobraucīja zodu. "Tas ir, nē," viņš teica.

"Nē?"

"Nē," Ragainais Barons apstiprināja. "Tikai pateicies Grablijam par vēsti un pasaki viņam, ka es nepacietīgi gaidu viņa ierašanos…"

"VOLTER!"

"Viņa drīzu ierašanos," viņš sevi pār­laboja.

"Labi," sacīja sveicienu elfs, "lai gan man pašam tā smirdcūku ziņa patika labāk." Viņš otrreiz pastiepa roku.

Ragainais Barons nopūtās un iemeta plaukstā trīs diženus. Svei­cienu elfs no kabatas izvilka marku, nolaizīja to un uzlīmēja sev uz pieres. Tad pagriezās un aizlēkšoja lejā pa kāpnēm un projām. Uz īsu brīdi Ragainais Barons iedomājās, ka viņš ir sveicienu elfs, kas dodas projām bez jebkādām rūpēm.

" VOZ-TER!!"

Bezrūpīgais sapnis nopaukšķēja. Ragainais Barons aizvēra durvis. "Jā, manu mīļumiņ," viņš sauca pret kāpņu augšu.

"Vai tie bija mani aizkari?" viņa kliedza pretī.

"Ne paši," Ragainais Barons atzinās.

"Kā lai to saprot?" noprasīja Ingrida.

"Tā bija ziņa par taviem aizkariem, mana mīļā," viņš paskaidroja. "Ir gadījusies maza ķeršanās…"

"Ķeršanās, Volter?" jautāja Ingrida. "Man nepatīk vārds ķeršanās. Tu to zini. Man tas nemaz nepatīk."

"Es zinu, manu dūjiņ," mierinoši teica Ragainais Barons. "Gadījušies neparedzēti apstākļi. Tu zini, kā tas ir! Grablijs apsolīja, ka rītdien tie būs klāt," viņš piebilda.

"Rītdien!" spalgi iekliedzās Ingrida. "Un ko lai es šo­vakar daru? Es nespēšu gulēt ne ar pusaci, es vienkārši zinu, ka nespēšu. Un tu zini, kāda es varu būt, kad esmu pārāk nogurusi."

"Jā, zinu gan," garlaikoti teica Ragainais Barons.

"Īdzīga, Volter. Es būšu ļoti īdzīga. Tu mani nepazīsi!"

"Domāju, ka varētu gan pazīt," viņš pusbalsī nomur­mināja. "Tici man, Ingrid," viņš sauca pret kāpņu augšu, "šīs padarīšanas nevar steidzināt. Saproti, dziedošie aiz­kari, Ingrid, gatavoti no smalkākā apburtā auduma, ko izpušķojis, apdarinājis un ar rokām šuvis meistarīgs elfu drēbnieks. Būs bijis vērts gaidīt, kad tie būs klāt, dodu savu vārdu…"

"Ja tie būs klāt," Ingrida kliedza, un visa pils nodrebēja, kad viņa aizcirta savas guļamistabas durvis. No augšas atbalsojās skaļi būkšķi un apslāpēti šņuksti, Ingridai mē­tājoties pa istabu.

Ragainais Barons papurināja galvu. "Tā pilnībā ir tava vaina, Grablij," viņš sacīja. "Kāpēc ielikt sasodītu dziedošo aizkaru sasodītu reklāmu tajā tavā sasodītajā katalogā, ja tev īstenībā nav krājumā to sasodīto dziedošo aizkaru un tev tie jādzenā rokā pa visu Jezgas zemi? Sasodīti savāds veids, kā veikt darījumus!" Viņš samiedza acis. "Tu esi sarūgtinājis manu mīļo Ingridu, tiešām gan, un, kad Ingrida ir sarūgtināta, es esmu sarūgtināts! Un kad es esmu sarūgtināts…"

"Ragainais Barons būs tik apmierināts ar mani," sacīja Grablijs.

"To tu jau teici," nomurmināja goblins, atkal apgādā­dams ar diegu savu šujamo elfu. "Divas reizes."

"Bet viņš tiešām būs apmierināts!" Grablijs atkārtoja. "Nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu viņa seju…" "La, la, la," dziedāja audums.

Goblins paņēma lielas, mirdzošas šķēres, izklaja audu­mu uz darbgalda un sāka griezt to uz pusēm.

"La, la… Vai! Vai! Vai!"

"Vai tu izbeigsi?" uzkliedza goblins un nometa šķēres. Viņš pievērsās Grablijam. "Tu redzi, kāda man te ķibele! Katru reizi, kad es mēģinu pārgriezt drēbi uz pusēm, tā ceļ troksni. Un tas ir ļoti mulsinoši," viņš teica. "Vai tu pil­nīgi droši zini, ka gribi aizkarus? Es varētu pagatavot ļoti jauku sarullējamo žalūziju."

Grablijs papurināja galvu. "Acīmredzot katalogā bija mi­nēti dziedošie aizkari," viņš sacīja, "un Ragainajai Baro­nesei tie ir iekrituši sirdī."

Goblins atkal paņēma šķēres. "Vispirms es nesaprotu, kāpēc tu reklamē kaut ko tādu, kā tev nemaz nav nolik­tavā," viņš kurnēja.

"Tas ir pats dīvainākais," skaidroja Grablijs. "Es neat­ceros, ka būtu tos ielicis katalogā."

"Kāds taču to ir izdarījis," teica goblins.

"Es zinu," saraukdams pieri, sacīja Grablijs. "Es tikai to nesaprotu." Viņš pacēla acis. "Tomēr tagad man ir drēbe. Tas ir pats svarīgākais. Un, tiklīdz tu to būsi sašuvis aiz­karos, es tos nogādāšu Ragainā Barona pilī. Tāpēc, ja tev nekas nav pretī…"

"Tev jau nekas," goblins norūca. "Tev nav jāstrādā ar audumu, kas negrib ciest klusu." Viņš aptaustīja nodris­kāto drēbi, kas spalgi iekliedzās. "Uzdzen man šermuļus, tiešām gan."

"Še, ņem," teica Grablijs, no kabatas izvilkdams lielu, pūkainu ausu sildītāju pāri. "Pamēģini šos te."

Goblins skatījās uz tiem. "Ko lai es ar tiem iesāku?" viņš jautāja.

"Tie ir ausu sildītāji, muļķi," aizkaitināts paskaidroja Grablijs. "Tos liek uz ausīm."

Goblins darīja, kā viņam bija teikts, izlīdzināja audumu un izslēja augšup īkšķi. Viņš neko nebija dzirdējis.

"Lieliski," sacīja Grablijs. "Tagad ķeries pie aizkariem."

Goblins truli skatījās uz viņu.

"Ķeries klāt pie aizkariem!" kliedza Grablijs.

Goblins sarauca pieri un ar muti izveidoja vārdu: "Ko?"

Grablijs saniknots pacēla vienu no ausu sildītājiem un pieliecās uz priekšu. "ĶERIES KLĀT PIE AIZKARIEM!" viņš auroja goblinam ausī.

"Labi, labi," atsaucās goblins, iegrozīdams ausu sildī­tājus atpakaļ vietā. "Es neesmu kurls!"

"Dodiet man spēku!" Grablijs nomurmināja.

Goblins apsēdās uz ķebļa, atkal paņēma šķēres un šo­reiz par spīti dziedāšanai, gaudām un biežajiem " Vai!" saucieniem pārgrieza drēbi un palaida šujamo elfu mežonīgā ātrumā apmētāt vīles.

"Ļoti jauki," atzina Grablijs, beidzot paceldams aiz­karus. "Ļoti mājīgi. īsti dziedošie aizkari."

"La, la, la. La, la, /«/'dziedāja aizkari nesaskanīgā duetā.

"Kas tad tā par dziedāšanu!" iebilda goblins. "Drīzāk jau pēc…"

"Vismaz tu nesāc," pārtrauca Grablijs. "Ragainā Baro­nese neatšķir skaņu toņus. Viņai tie patiks, un vienīgi tas ir no svara." Viņš sarauca pieri. "Randalfs Gudrais," viņš sacīja. "Gudrais, patiesi! Ceļā uz Milžu kalniem. Ne visai gudri, ja man kāds jautā!"

"Mēs atnācām, mēs ieraudzījām, mēs aizbēgām," teica Veronika, sēdēdama Randalfam uz galvas, tikmēr Nor­berts slāja atpakaļ lejā pa kalnu ceļu. "Džo Barbariskais, varenais karotājvaronis un Henrijs Spalvainais, uzticamais kaujas suns pazuduši, iespējams, samalti miltos…"

"Jā, labi, Veronika," sacīja Randalfs. "Mēs tevi sapratām."

"Engelberts Milzīgais," viņa turpināja, "pazudis, iespē­jams, spiež aitas…"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

Norberts notrauca asaru. "Vai tu jau esi izlēmis, uz ku­rieni mēs ejam, kungs?"

Randalfs nopūtās un pamāja ar galvu. "Uz mājām," viņš teica.

"Uz mājām, kungs?" pārprasīja Norberts.

"Jā, Norbert," apstiprināja Randalfs. "Iesim mājās."

.