Jezgas zeme

9

Divi no Jezgas zemes trim mēnešiem bija augstu debesīs. Tie spoži apspīdēja aptuveni divdesmit milžu sanāksmi; tie visi sēdēja savu alu priekšā ap rūcošu milzu ugunskuru. Gaisā atbalsojās klusa, apmierināta žļerkstoņa, milžiem sū­kājot īkšķus.

Viens milzis lielākais no visiem saņēmis rokā suni, lēnām to berzēja uz augšu un uz leju gar vaigu un laimīgi smaidīja. Suns luncināja asti un izdeva dīvainas jodelējošas ārkārtēja apmierinājuma rejas.

Viens no milžiem izņēma īkšķi no mutes un pagriezās pret blakusstāvošo zēnu. "Vecais Engelberts atkal ir tāds pats kā agrāk," viņš sacīja.

"Jā, tu esi viņu nomierinājis, Džo," teica cits.

"Viņam tikai vajadzēja mazliet izpratnes," turpināja pir­mais milzis.

"Tā mums visiem ir vajadzīga," iemeta starpā trešais.

"Galu galā," atsāka pirmais, "kā jums tas patiktu, ja jūs būtu zaudējuši savu īpašo miera mīļumu?" Viņš pacēla noplukušu lācīti ar vienu aci, vienu ausi, vienu priekšķepu un bez pakaļķepām. "Es nezinu, ko es darītu, ja Turziņš pazustu!"

Džo pamāja ar galvu. Viņš īsti nespēja noticēt tam, ko redzēja un dzirdēja. Pārējie milži citu pēc cita pacēla savus miera mīļumus netīru, pūkainu trusīti, mīkstu sedziņu, skrandainu dvieļa gabalu…

"Protams, Engelberts vienmēr sevišķi lepojās ar savu miera mīļumu," sacīja pirmais milzis. "Tas bija mazliet ne­tīrs. Un izdilis. Bet Engelbertam tas bija mīļš. Un vai tu zini, kāpēc?"

"Kāpēc?" vaicāja Džo.

"Tāpēc, ka tas bija apburts," paskaidroja milzis. "Tas dzie­dāja."

"Vai tiešām?" domīgi teica Džo.

"Viņa māte to viņam pagādāja, kad viņš bija bērns," milzis turpināja. "No kācla Apburtā ezera burvja. Viņu sauca Rodžers Grumbainais…"

"Protams, tas bija vēl pirms burvji pazuda," otrais milzis viņu pārtrauca. "Mūsu dienās nevar dabūt neko apburtu. Tas miera mīļums bija unikāls. Neaizstājams."

"Tāpēc Engelberts to uztvēra tik sāpīgi, kad tas pazuda.

Katru vakaru tas mēdza vinu iemidzināt."

"Engelbertam bija mīļš viņa miera mīļums," teica otrais milzis. "Viņš teica, ka tas smaržojot pēc siltiem apkampie­niem, ņēma to visur sev līdzi…"

Engelberts, kurš noteikti bija klausījies, pēkšņi paliecās uz priekšu. "Līdz kāds to paņēma!" viņš iesaucās. "Pagā­jušo nedēļu es pamodos un, še tev, tas bija pazudis." Viņa seja apmācās. "To nozaga! Kāds bija nozadzis manu miera mīļumu. Manu jauko, dziedošo miera mīļumu…"

"Mieru, lielo puis," pārējie milži viņu apsauca. "Esi rāms."

Tas Engelbertu saniknoja, Engelberts turpināja ar dre­bošu balsi, viņa pūtainā seja piesarka. "Un no aitām nav nekāda labuma. Tās, iespējams, ir mīkstas, bet tās izdod tik briesmīgu skaņu pat tad, ja tās tikai vieglītēm saspiež."

Henrijs satraukti ierējās un nolaizīja Engelberta apaļo degunu. Plats smaids parādījās milža sejā.

"Nevis kā šis te Henrijs," viņš sacīja. "Viņam ir jauka dziedamā balss."

"Tas miera mīļums," iejautājās Džo, "vai tas skanēja la, la, la…?" viņš dungoja cik vien iespējams zemā un stenošā balsī.

"Jā," milži satraukti apliecināja. "Kā tu to zināji?"

"Iespējams, ka esmu to redzējis," Džo teica, atcerēda­mies tikšanos ar Grabliju uz ceļa no Elfu meža.

"Lai nu kā, tam tagad nav nozīmes," Engelberts sacīja. "Man vairs nav vajadzīgs mans vecais miera mīļums. Ta­gad man ir Henrijs." Viņš atkal mīļi paberzēja Henriju uz augšu un uz leju pa vaigu.

Henrijs aiz prieka luncināja asti un dīvaini, jodelējoši ierējās. Engelberts iesmējās.

"Paklausieties tikai," viņš teica, pakutinādams tam vi­deni. "Viņš ir lielisks."

Džo skumji palocīja galvu. "Man ari tā liekas," viņš pie krita. "Nelaime ir tāda, Engelbert, ka viņš pieder man. Un man arī viņa pietrūks. Viņš ir bijis mans, kopš bija mazs kucēns."

Engelberts pacēla acis. Viņam atkārās žoklis. "Tu… tu taču nevedīsi viņu projām, ko?" viņš jautāja. "Tu neatstāsi Engelbertu atkal bez miera mīļuma? Es to neizturētu."

"Un tu zini, kas notika pagājušo reizi," citi milži viņu brīdināja.

"Es zinu," sacīja Džo. Viņš vērsās pie Engelberta. "Bet ja nu es dabūtu tavu īsto miera mīļumu atpakaļ," viņš ieminējās, "vai tad es varētu atdabūt Henriju sev?"

Milzis sabozās. "To nu es nezinu," viņš negribīgi atbildēja.

"Engelbert, es runāju par tavu veco miera mīļumu," Džo klusi teica. "Tavu vislabāko miera mīļumu. To miera mī­ļumu, kas tev piederējis, kopš biji milžu bērns; kas tevi iemidzina un smaržo pēc siltiem apkampieniem." Viņš pasmaidīja. "To miera mīļumu, kuru tu mīli tikpat ļoti, kā es mīlu Henriju."

Engelberts paskatījās uz Džo, tad uz Henriju, tad atkal uz Džo.

"Nu tad labi," viņš beidzot sacīja. "Norunāts."

Nākamajā dienā drīz pēc tējas laika pie pils durvīm at­skanēja skaļš klaudziens. Ragainais Barons skrēja atvērt. Durvīs stāvēja Grablijs.

"Beidzot!" Ragainais Barons iesaucās. "Tev tas prasīja mūžību!"

"Ar dziedošajiem aizkariem nevar steigties," Grablijs paskaidroja. Saticis sveicienu elfu pusceļā starp Goblinpilsētu un pili, viņš jau zināja, cik izmisīgi Ragainais Barons vēlas tos saņemt. "Turklāt," viņš piebilda, "ko nozīmē tas par cietumiem un burvjiem, un sārtajām smirdcūkām?"

"Neraizējies!" Ragainais Barons attrauca. "Tev ir aizkari, vienīgi tas ir svarīgi." Viņš sarauca pieri. "Kur tie ir?"

Grablijs noņēma mugursomu un atvēra to. Priekšnamu pildīja divu apslāpētu balsu nesaskanīga dziedāšana. Grablijs izvilka aizkaru pāri un izrādīja tos uz saliektas rokas.

"Tie izskatās mazliet noplukuši," piezīmēja Ragainais Barons. Viņš sašķobīja degunu. "Un tie mazliet ož," viņš piebilda. "Varbūt tādēļ tu varētu mazliet atlaist no galīgās cenas…"

"Tu laikam joko," stipri apvainojies, iebilda Grablijs. "Šie dziedošie aizkari ir unikāli. Tu neticētu, kā man nā­cās nopūlēties, lai tos atrastu."

Dūcošā dziesma kļuva skaļāka. Tā atbalsojās zem vel­vētajiem griestiem un uzvijās augšup pa kāpnēm.

"Volter!" atskanēja griezīga, tomēr cerību pilna balss. "Vai tā ir dziedāšana, ko es dzirdu? Vai mani dziedošie aizkari beidzot ir klāt?"

"J… jā, tie ir klāt," Ragainais Barons sauca uz augšu. "Ja šo neskanīgo kakofoniju var saukt par dziedāšanu," viņš pusbalsī nomurmināja.

"Protams, es tev tos neuzspiežu," sacīja Grablijs, salocī­dams aizkarus. "Ja tu tos nevēlies, es zinu daudzus, kas vēlas…"

"Ak, Volter!" Ingrida atsaucās. "Tu brīnišķīgo Ragaino Baron, tu! Es zināju, ka mani nepievilsi. Es ne mirkli par tevi nešaubījos."

"Bet, ja tu tos liesām vēlies," Grablijs turpināja, atvēr­dams mugursomu, "tad, kā tu labi zini, tu esi man parādā maisiņu ar sudraba nieķeļiem."

"Laupīšana gaišā dienas laikā," Ragainais Barons žēlo­jās. "Viens maisiņš ir vairāk nekā pietiekami…"

"VOLTER!" Ingrida spalgi kliedza. "Es esmu pacietīga sieviete. Bet tu pārbaudi manu pacietību, Volter. Tu to noved līdz pēdējai robežai." Viņa uz brīdi apklusa. "ES GRIBU SAVUS DZIEDOŠOS AIZKARUS UZ VIETAS!"

"Tūlīt pat," Ragainais Barons atsaucās. Viņš pagriezās pret Grabliju un iegrūda viņam rokā maisiņu ar sudraba nieķeļiem. "Es pieņemu, ka aizkaru piekarināšana ir iekļauta cenā."

"Parasti ne," sacīja Grablijs. Ragainā Barona uzacis drau­dīgi satuvinājās. "Bet tādam dārgam klientam," viņš pie­bilda lišķīgā balsī, "esmu priecīgs pakalpot."

Tajā brīdī pie durvīm atskanēja mežonīga dauzīšanās. Grablijs salēcās. Ragainais Barons apsviedās apkārt.

"Kas tad nu?" viņš brīnījās.

"VOLTER!"

"Eju… tas ir, nāku…" Ragainais Barons atsaucās, dodamies vispirms uz kāpnēm, tad atpakaļ pie durvīm, ne mirkli nezinādams, vai viņš nāk vai iet.

Dauzīšana atsākās vēl skaļāk nekā iepriekš, un to pa­vadīja skaļi kliedzieni: "Atveriet! Atveriet! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!"

Ragainais Barons pacēla uzacis pret griestiem. "Ja ne viens, tad otrs!" viņš teica.

"VOL-TER!!"

"Uznes augšā aizkarus," Ragainais Barons izrīkoja Grab­liju. "Es paskatīšos, kas ir pie durvīm. Iespējams, tas ir vēl viens gadījums, kad briesmīgi saspiestas aitas." Viņš papurināja galvu. "Kad tas Randalfs kritīs manās rokās…"

Kad Grablijs bija uzkāpis pa kāpnēm, Ragainais Barons šķērsoja priekšnamu. Tomēr, iekams viņš paguva pieiet pie durvīm, tās atsprāga vaļā un atsitās pret sienu. Durvju ailē Ragainais Barons ieraudzīja stiegrainu, izspūrušu jaunekli ar putekļai­nām drēbēm mugurā un vienu stulmzābaku kājā. "Nesaki man neko," Barons sa"Tu esi ieradies, lai žēlotos, ka tavas aitas ir saspiestas. Klausies, simt pirmo reizi…"

"Ragainais Barons," teica Džo, iesoļodams priekšnamā. "Tieši tas, ko es gribēju satikt." Viņš pastiepa roku. "Es esmu Džo. Vai atceries? Džo Barbariskais.

Karotā j varonis."

"Barbariskais? Karotājvaronis?" izklaidīgi pārjautāja Ragainais Barons, paskatīdamies garām Džo un augšup pa kāpnēm. "Džo… Ak, jā. Es tevi nepazinu bez kastroļa galvā. Kā tev klājas un kā tev veicās? Un kur ir tas burvis?"

No augšstāva atskanēja sajūsmināta ūjināšana un ājināšana. "Ak, Volter, tie ir dievīgi!" Ingrida sauca. "Ne­vienam citam nav nekā tāda. Brīnišķīgi! Modes kalngali!" Uz brīdi iestājās klusums. "Tie taču ir modes kalngali, vai ne, Volter?"

"Jā, mīļā," viņš garlaikoti atbildēja. "Un labas gaumes virsotne."

Džo pasmaidīja.

"Jauni aizkari," Ragainais Barons paskaidroja.

"La, la, la. La, la, la…"

"Dziedošie aizkari," viņš turpināja. "Ingridai tie iekrituši sirdī. Acīmredzot tādi tagad ir modē."

"Jā," piekrita Džo. "Tā man Grablijs teica, kad es viņu satiku."

"Dziedošie aizkari!" Ingrida trallināja. "Pašai savi dzie­došie aizkari!"

"Ļoti liels retums," sacīja Džo. "Ļoti grūti dabūjami, katru dienu nepatrāpās apburts audums."

"Un kas par to?" pēkšņi kā aizsargādamies jautāja Ra­gainais Barons. "Man tā šķiet, ka Ragainajam Baronam ir tiesības savai sievai laiku pa laikam nopirkt mazu dā­vaniņu. Bet gribētu zināt, ko tu te dari?"

Džo ievilka gaisu un iztaisnojās visā augumā. Šo daļu viņš bija vingrinājies pateikt. "Es, Džo Barbariskais, esmu izpildījis uzdevumu, kuru tu man uzticēji veikt."

"Ko tu esi…?" jautāja Ragainais Barons.

"Es esmu tev atgādājis Engelberta Milzīgā galvu."

Ragainajam Baronam iepletās mute. "Esi atgādājis?" viņš jautāja, tad aizdomīgi sarauca pieri. "Tad kur tā ir?"

"VĀĀĀĀĪĪĪ!!!"

Spalgs šausmu kliedziens noteikti bija visskaļākā skaņa, ko Ingrida visas dienas laikā bija izdevusi. Tas bija apdulli­nošs. No tā notrīcēja logu rūtis un nodrebēja kāpnes.

"VĀĀĀĀĀĀĪĪĪĪ!!!"

Pat Ragainais Barons, kas bija pieradis pie Ingridas histēriskās reakcijas uz zirnekļiem, kukaiņiem un nepie­pildītām vēlmēm, saprata, ka šoreiz kaut kas tiešām nav kārtībā. Izklausījās, ka nabaga sieviete aiz šausmām zau­dējusi prātu. Tur augšā kaut kas bija, un pirmo reizi, kopš Džo bija ielauzies, Ragainais Barons bija priecīgs, ka pilī ir karotājvaronis.

"Seko man," pavēlēja Barons, tad pagriezās un devās augšā pa kāpnēm.

Tiklīdz viņi iebrāzās Ingridas guļamistabā, aizcirtās durvis uz viņas personisko vannasistabu.

"Tiec no tā vaļā!" kliedza Ingrida, paglābusies aiz dur­vīm. "Tas ir pretīgs!"

Ragainais Barons paskatījās apkārt un logā ieraudzīja rēgojamies Engelberta Milzīgā galvu ar trim acīm. "Ko tas nozīmē?'" viņš noprasīja.

"Engelberta Milzīgā galva," atbildēja Džo. "Kā tu lūdzi."

"Bet tā vēl turas pie ķermeņa!" nodārdināja Ragainais Barons. "Tas ir briesmīgi! Kas tu par karotājvaroni?"

"Un kas tu par Ragaino Baronu?" Džo atcirta. "Nolais­ties tik zemu, lai pirktu aizkarus, kas šūti no milža miera mīļuma!"

"No milža miera mīļuma?" pārsteigts pārjautāja Ragai­nais Barons.

"La, la, la… "neskanīgi dziedāja viena aizkaru puse.

"La, la, la…" otra puse dūca pretī.

Ragainais Barons iepleta acis. "Tu man saki, ka šie dziedošie aizkari ir gatavoti no milža miera mīļuma?"

Džo to apliecināja ar galvas mājienu. Tajā mirklī milzu spalvaina roka pasniedzās pa logu un satvēra vispirms vienu, tad otru aizkaru pusi un aizrāva tās projām.

"Grablij!" ierēcās Ragainais Barons. "Grablij, es piepra­su atpakaļ savu naudu!"

Bet Grablija tur vairs nebija. Kad viņa vārds atbalsojās pils sienās, viņš pats jau bija uz ceļa un steidzās atpakaļ uz Goblinpilsētu, ko kājas nes.

"Viens miera mīļums," Engelberts sacīja, berzēdams to augšup un lejup gar kreiso vaigu. "Otrs miera mīļums." Viņš berzēja otru augšup un lejup gar labo vaigu. "Pat labāk nekā iepriekš."

"Divtik labi," teica Džo, atvieglots, ka milzis nebija ap­bēdināts, redzot savu miera mīļumu pārgrieztu uz pusēm.

"Bet atceries, ko tu solīji, Engelbert," viņš atgādināja. "Laiks tev turēt savu norunas pusi."

"Ko tu biji domājis?" jautāja Engelberts, tad pamirk­šķināja (ar vidējo aci), tikai lai parādītu, ka viņš joko. "Nu tad te būs, Džo Barbariskais," viņš sacīja un, atkal pa­sniedzies guļamistabā, uzmanīgi nolika Henriju uz pa­klāja. "Pieskati viņu," piekodināja Engelberts. "Viņš ir viens no miljona!"

"Es zinu," atbildēja Džo, kamēr Henrijs drāzās apkārt pa istabu, leca uz augšu pie viņa, mēli izkāris un asti lunci­nādams. Džo paskatījās uz loga pusi un redzēja, kā En­gelberts atsmaida viņam pretī. "Paliec sveiks, Engelbert," viņš teica. "Un paldies tev."

"Paliec sveiks, Džo," projām iedams, nodārdināja mil­zis. "Paliec sveiks, Henrij," bija dzirdama viņa balss.

Fenrijs ierējās.

"Volter!" no vannasistabas spalgi kliedza Ingrida. "Tas kunkuļainais lielais milzis zog manus dziedošos aizkarus! Volter!"

La, la, la… Im, la, la… "aizkari dziedāja aizvien klu­sāk un klusāk, kamēr tos nesa projām, līdz to neskanīgā disharmonija pagaisa pavisam.

"Tā," Džo sacīja Ragainajam Baronam. "Viņš ir projām. Un tagad, kad viņš ir atguvis savu miera mīļumu, nebūs vairs nekādas aitu spiešanas. To es varu apsolīt." Viņš pasmaidīja. "Un tagad par manu atlīdzību."

"Ko?" iesaucās Ragainais Barons.

Henrijs ierūcās. Ragainais Barons piesardzīgi paskatījās uz vinu.

"Ak jā, atlīdzība," viņš teica. "Sauja misiņa diženu, vai tā?"

"Maisiņš sudraba nieķeļu," izlaboja Džo. "Tā mēs no­runājām."

"Es pilnīgi noteikti…"

Henrijs atkal ierūcās ne skaļi, tomēr pietiekami, lai atgādinātu Ragainajam Baronam, ka viņš vēl ir te.

"…norunāju," Ragainais Barons pabeidza. "Lai būtu mai­siņš sudraba nieķeļu." Viņš pameklējās pa sava tērpa kro­kām, izvilka žvadzošu ādas maisiņu un ar ilgu, žēlabainu nopūtu negribīgi to atdeva Džo.

"Paldies," pateicās Džo. "Un tagad, ja tu mani atvainotu, man jāsatiek burvis sakarā ar ceļojumu uz mājām."

Viņš pagriezās, uzsvilpa Henrijam un aizsoļoja uz gu­ļamistabas durvīm. Kad viņš tās bija sasniedzis, Ingrida izgrūda briesmīgu niknuma kliedzienu, kam sekoja vēl skaļāks: "VOLTER!"

Ragainais Barons nobālēja. "Es tevi pavadīšu," viņš sacīja, aizsteigdamies pakaļ Džo.

"VOLTER!"

"Ja vien es nevaru iekārdināt tevi palikt," viņš teica. "Vai tu nevēlētos būt mans personiskais miesassargs?"

"Mmm… Paldies, nē," atbildēja Džo. Viņš pielika soli, lēkdams uzreiz pa diviem pakāpieniem un steigdamies pāri priekšnamam. Henrijs turējās cieši blakus.

"Pagaidi brīdi," noelsās Ragainais Barons. "Es tev iz­teikšu piedāvājumu, no kura tu nevarēsi atteikties…"

"Svei-kīīī!" Džo uzsauca. Viņš aizcirta durvis un aizdrāzās projām.

Viņam nopakaļus skanēja Ingridas balss. "Tu sauc sevi par Ragaino Baronu!" viņa spiedza. "Tu esi nožēlojams! Kāds negods! Es atveru skapīti, Volter. Es izņemu zaļo krāsu, Volter, un drāšu suku…"

Džo pasmaidīja pie sevis. Tā kā Engelberts bija dabūjis atpakaļ savu miera mīļumu un Ragainais Barons saņēmis pelnīto sodu, viss gāja tīri labi. Tagad viņam vienīgi vaja­dzēja pārliecināt Ranclalfu, lai nosūta viņu atpakaļ uz mā­jām, un tad visādā ziņā būtu sasniegts patīkams iznākums.

Bet attiecībā uz to stāstiņu, kas viņam būs jāpabeidz pēc atgriešanās, pēc pavadītā laika Jezgas zemē tā būs vieglākā eseja, kādu viņam jebkad nācies rakstīt.

"Ejam, Henrij," viņš uzsauca. "Paskatīsimies, vai varam nokļūt līdz Apburtajam ezeram pirms rītausmas."

.