Jezgas zeme

8

"Uzbrukumā!" Džo ieaurojās. Vicinot zobenu virs gal­vas, Džo izbrāzās no koku aizsega un skrēja pāri attīrīta­jam klajumam. Henrijs sekoja viņam pa pēdām, satraukti riedams. Elfi spiedza un traucās pazust no ceļa.

Burvis pacēla acis no lielās, saburzītās papīra loksnes savās rokās, un, viņam pakustoties, smago ķēžu posmi nošķindēja. "Nevar būt!" viņš iesaucās, acīm spoži iemir­dzoties. "Tas ir karotājvaronis!" Džo apstājās viņam priekšā.

"Varbūt pats tāds kā paīss, bet tas ir brīnišķīgs vairogs!" Viņš uzsmaidīja Džo. "Kas tevi atvedis šurp?" "Atnācu tevi glābt," aizelsies sacīja Džo. "Atbrīvot tevi." "Āā-āāh!" atskanēja monotons pīkstošu balsu koris, un Džo, paskatījies apkārt, redzēja dažādas elfu sejas rau­gāmies uz sevi. "Neņem viņus vērā," teica Rodžers Grumbainais. Viņš sasita rokas. "Turpiniet savu darbu!" viņš skarbi uzsauca.

"Tūlīt, kungs!" viņi atsaucās, atgriezdamies pie dažāda­jiem darbiem. "Ar prieku!"

"Dedzīgas, mazas būtnes," sacīja Rodžers Grumbainais. "Prieks būt noteicējam pār tādiem."

Džo sarauca uzacis. "Tu gluži gan neizskaties kā notei­cējs," viņš teica. "Ar šo lodi un ķēdi…"

"Es zinu," sacīja Rodžers, skatīdamies uz savām važās iekaltajām kājām. "Briesmīgi apnicīgi," viņš teica. "Tomēr nav iemesla uztraukties. Viss tiek kontrolēts."

"Vai tiešām?" pārsteigts jautāja Džo.

"Jā gan," atbildēja Rodžers Grumbainais, noslēpumaini piesizdams pie deguna sāna. "Protams, man nav vaja­dzīga glābšana, lai gan tā bija bezgala liela uzmanība, ka tu to piedāvāji. Izstāsti man, no kurienes īsti tu pa­rādījies?"

Džo pagriezās. Norberts tuvojās, un Randalfs, nešaubīgi visai nokaunējies, nāca aiz viņa. "Es esmu kopā ar viņiem," Randalfs sacīja. "Mēs esam devušies misijā."

Rodžers Grumbainais pacēla acis. Viņa seja pārsteigu­mā sagrumbojās. "Norbert?" viņš jautāja. "Norbert, vai tas esi tu?"

"Jā, kungs," atbildēja Norberts, soļodams uz priekšu.

"Cik jauki tevi atkal redzēt, Norbert," teica Rodžers Grumbainais. "Tik tiešām. Un cik ārkārtīgi gudri no tavas puses, ka tu veici visu šo ceļu, lai mani izglābtu."

"Ak, tas jau nebiju tikai es. kungs," kautrīgi paskaidroja Norberts.

"Kas ir tas aiz tevis?" Burvis apklusa un savilka seju tādā izbrīnā, ka pat grumbām uzradās grumbas. "Tas taču nav jaunais Randalfs, ko?"

Ar piesarkušu seju Randalfs paskatījās no Norberta aizsega. "Sveicināts, kungs," viņš sacīja, runājot tik lēn­prātīgi, kā Džo vēl nekad nebija dzirdējis viņu runājam.

"Tā, tā, tā," teica Rodžers Grumbainais. "Kas to būtu domājis? Ka tu spētu noorganizēt to visu!"

"Tas nebija tik grūti," paskaidroja Džo. "Galu galā viņš ir burvis."

"Burvis?" skaļi iesmejoties, pārjautāja Rodžers Grum­bainais. "Ak, manu mīļo, jauno karotājvaroni, šis Randalfs nav burvis."

"Viņš nav burvis?" neticēja Džo.

"Nē, nē," turpināja Rodžers Grumbainais. "Randalfs ir ļoti jauns māceklis. Viņš pat vēl nav nokārtojis burvestību priekšeksāmenus, vai ne, Randalf?"

"Nē, kungs," atbildēja Randalfs, aiz apjukuma kaunīgi piesarkdams.

"Es jau tev teicu!" uzvaroši paziņoja Veronika, uzspurgdama no Randalfa cepures malas. "Es jau tev teicu, ka kādudien tevi atmaskos."

"Veronika, vai tā esi tu?" apjautājās Rodžers Grum­bainais. "Cik glītas izskatās tavas spalvas."

"Ak, kungs," kā reibonī teica Veronika. "Vai tu tiešām tā domā?"

"Un, ja iedomājas, ka tu veici visu šo ceļu, lai mani iz­glābtu…" sacīja Rodžers Grumbainais. "Esmu aizkusti­nāts. Tiešām esmu."

Randalfs papurināja galvu. "Bet kā tas notika, kungs?" viņš vaicāja. "Liels, varens burvis kā tu tiek nolaupīts. Es nesaprotu."

"Es nedomāju, ka mums jāiedziļinās sīkumos, Randalf," ātri ierunājās Rodžers Grumbainais, viņa grumbām veido­jot dziļas krokas. "Pirmkārt, man nemūžam nevajadzēja iekāpt tajā drēbju skapī, bet tajā bija visai pievilcīgs vakartērps, kas gadījuma pēc iekrita man acīs…"

Norberts nervozi nožagojās. "Izrotātas biksītes, izrotā­tas biksītes…"

"Kā tu zināji?" jautāja Rodžers, tumši pietvīkdams. "Nu tā, iekams es apjēdzu, durvis aizcirtās un doktors Kampiens pagrieza atslēgu. Tad viņš lika mani transportēt uz Ņirgu noru tā draņķa iekšpusē, jupis rāvis viņa lielās, zilās acis!"

Džo nodrebinājās. "Vai tu nevarēji likt lietā kādus burvju vārdus?" viņš jautāja.

"Nebija laika," paskaidroja Rodžers Grumbainais. "Tas viss notika vienā mirklī." Viņš nopūtās. "Kopš tā laika mēs kopā ar citiem burvjiem esam atslēgām saslēgti."

"Un kurā vietā paredzēta truša galva?" vaicāja Randalfs, pamādams koka konstrukcijas virzienā.

"Augšgalā pašam trusim," sacīja Rodžers Grumbainais.

Randalfs sarauca pieri. "Es biju domājis kam tā ir domāta?"

"Tā ir daļa no doktora Kampiena pēdējā viltīgā plāna," paskaidroja Rodžers Grumbainais. "Diemžēl tas ir viss, ko viņš man pateica. Jūs jau zināt viņš ir galīgi jucis."

Viņiem visapkārt elfu komandas dzīvespriecīgi turpi­nāja iesāktos darbus, strādājot pie sevis svilpodamas. Cirta un ēvelēja, skrūvēja un nagloja. Veidoja atsevišķas koka konstrukcijas, kas pabeigtas tika padotas tālāk pa elfu ķēdi pāri laukumam un augšā pa stalažām, kur tās tika pienaglotas vietā.

Klajuma malās satraukti murmināja koki.

"Es būšu nākamais, es vienkārši to zinu," asarainā balsī teica sēru vītols.

"Drosmi, Lūkas," sacīja blakus augošais skābardis. "Ja mums ir lemts aiziet, mēs aiziesim ar cieņu."

"Auf" iekliedzās netālu stāvošais ozols, kad elfi uzbruka tā stumbra pamatnei ar cirvju cirtienu zalvi. "Paliec sveika, ļaunā pasaule!"

"Tagad viņi ķeras klāt -Osvaldam," vītols iešņukstējās. "Cik tālu mēs esam nonākuši. Ja vien tas resnais pasteig­tos un darītu kaut ko."

"Viņš!" nosprauslājās skābardis. "Viņš neko nedara steigā!"

"Varu tev tikai piekrist, Noris," teica ērkšķaina vilk­ābele. "Pusi laika pavada sēdēdams!"

Pat pa to laiku, kamēr koki pie sevis kurnēja, Ran­dalfs atkal ērti iekārtojās uz lielās dzelzs lodes, kas bija pieķēdēta Rodžeram Grumbainajam pie kājas. Viņš pacēla acis uz burvi. "Kad nu mēs esam te, kā tu gribētu, ko lai mēs darām?"

Rodžers Grumbainais sa­rauca pieri, dziļas krunkas izvagoja to. "Ko lai da­rāt?" viņš pārjautāja. "At­klāti sakot, es neesmu īsti drošs, ko jūs varē­tu darīt. Kā es jau teicu jaunajam karotājvaronim…

Viņš uzsmaidīja Džo, acu kakti­ņiem bīstami sakrokojoties. "Kā tu teici, kā tevi sauc?" "Džo," atbildēja Džo. "Džo Barbariskais," piebilda Veronika.

"Tieši tā," sacīja Rodžers Grumbai­nais. "Kā jau es teicu Džo, lai cik pateicīgs es būtu jums, ka esat nākuši visu šo ceļu, jūsu ceļojums nav bijis nepieciešams. Mani nav jāglābj."

"Vai dieniņ, cik žēl, es tiešām biju gatavojies te aizkavēties," jautri čaloja Randalfs. Viņš piecēlās kājās. "Tomēr, ja tu esi pilnīgi drošs, kungs, mēs tevi tā arī

atstāsim. Tiksimies atkal mājaslaivā." Viņš pagriezās pret Džo un Norbertu. "Nāciet, jūs abi divi," viņš teica. "Mēs te neesam vajadzīgi. Nāc, Veronika," viņš piebilda, uzsiz­dams pa cepures malu.

"Pagaidiet vienu brīdi!" sašutis iesaucās Džo. "Vai jūs kaut ko neesat piemirsuši?"

"Tu dzirdēji, ko Rodžers teica," Randalfs viņam sacīja. "Viņam nav vajadzīga mūsu palīdzība."

"Tā tas var būt," atbildēja Džo. "Bet man ir vajadzīga viņa palīdzība!"

Rodžers Grumbainais pagriezās pret viņu, sejā parā­doties rūpju krunkām. "Tev vajadzīga?" viņš jautāja.

"Ak, tas ir sīkums," steidzīgi ierunājās Randalfs. "Iesim, Džo. Tu redzi, ka Rodžeram Grumbainajam ir tik daudz darāmā…"

Bet Džo uz to neielaidās. "Man ir vajadzīgs īsts burvis, kas nogādātu mani mājās," viņš sacīja Rodžeram, runā­dams pāri Randalfa teiktajam, kurš raustīja Džo aiz pie­durknes un aicināja viņu iet. "Randalfs atsauca mani uz Jezgas zemi, bet šķiet, ka viņš neprot nosūtīt mani atpa­kaļ. Es te esmu bijis veselu mūžību! Mūžību un vēlreiz mūžību! Es esmu kāvies ar briesmīgiem milžiem, cīnījies ar uguni spļaujošiem pūķiem…"

"Mazliet pārspīlēts," nomurmināja Randalfs.

"Ciet klusu, Randalf," bargi uzsauca Rodžers Grumbai­nais. "Man tā šķiet, ka tu esi jaucies padarīšanās, par kurām neko nezini."

"Tam varētu piekrist," teica Veronika, uzspurgdama gaisā un nolaizdamās uz Rodžera Grumbainā smailās cepures.

Randalfs nokāra galvu. "Aizveries, Veronika," viņš no­šņācās ar mutes kaktiņu.

Rodžers Grumbainais pievērsās Džo. "Turpini, jaunekli."

"Tomēr es esmu izdarījis visu, ko Randalfs no manis prasīja," viņš sacīja.

"Un vēl vairāk," piebalsoja Norberts, mādams ar galvu. "Viņš ir bijis brīnišķīgs!"

"Bet tagad es gribu pamest Jezgas zemi," turpināja Džo. Viņš varonīgi pasmaidīja. "Tu esi mana pēdējā cerība, Rodžer Grumbainais," viņš sacīja. "Vai tu vari aizsūtīt mani mājās? Lūdzu.1 "

"Tas varētu būt sarežģīti," paskaidroja Rodžers Grum­bainais, skumji pašūpodams galvu. "Baidos, ka maģija nav vienkārši burvju nūjiņas pavicināšana un burvju vārdu teikšana."

"Vai tad nav?" pārsteigts jautāja Randalfs.

"Ak stundiņ, nē!" iesaucās Rodžers Grumbainais, paska­toties uz viņu ar sarauktu pieri. "Neatkarīgi no tā, ko tu būtu varējis dzirdēt, Džo, burvestība ir ārkārtīgi sarežģīta padarīšana, kas prasa lielu māku un paaugstinātas inter­pretācijas spējas. Pat leģendārais Aiens Viedais nespēja izpildīt vairāk par pusduci vienkāršāko burvju darbību pēc atmiņas.

Džo juta, ka sirds viņam pamirst.

"Saproti, precizitāte ir viss," Rodžers turpināja. "Piemēram, kārpu nodzīšanas burvestība tikai ar diviem vārdiem un svilpienu atšķiras no citas, ar kuru pārvērš par sāito smirdcūku. Tu redzi to bīstamību."

Džo drūmi pamāja. Henrijs klusi iesmilkstējās. Randalfs nokaunējies skatījās uz savām kājām.

"Tāpēc burvjiem ir Lielā burvestību grāmata," teica Rodžers. "Lai nodrošinātu vajadzīgo precizitāti. Un pat tad tas nav viegli. Vajadzīgas gadiem ilgas studijas, iekams burvju māceklis var interpretēt tās simbolus, kodus un diagrammas, lai burts burtā izpildītu tās norādījumus."

"Bet tu varētu, vai ne?" Džo balsī skanēja cerība.

"Es varētu," sacīja Rodžers Grumbainais, "ja man būtu tā grāmata." Viņš nopūtās. "Nelaimīgā kārtā un nejautā man, kā Lielā burvestību grāmata kaut kādā veidā ir nonākusi doktora Kampiena nagos."

"Hmra," lauzīja galvu Veronika, skatīdamās uz Randalfu. "Nez, kā tas būtu varējis notikt?"

"Viņš to glabā ieslēgtu smagā kastē, kas piestiprināta pie garas ozolkoka pults gala…"

"Vai pie Sesila, kā viņu agrāk sauca," vītols skumji ierunājās.

"Nabaga mīļais Sesils," skābardis nomurmināja. "Un tagad Osvalds aiziet pa to pašu ceļu."

"Kampiens ļauj man izlasīt vienīgi pa atsevišķam vār­dam no burvestību grāmatas," Rodžers Grumbainais tur­pināja. "Un ari tad tikai no tās vienas burvestības, kuru viņš grib burt. Tā, redzi, vajadzīga vesela mūžība, lai sa­vītu kopā pat vienkāršāko maģiju."

Džo nopūtās. Katru reizi, kad viņa cerības sasparojās, Rodžers Grumbainais tās atkal sagrāva. Ne jau tā, ka Džo taisītos padoties. Vēl ne…

"Kā ir ar atslēgu?" viņš jautāja. "Ja grāmata ir ieslēgta, tad jābūt atslēgai, ar ko to «/slēgt."

"Ir atslēga," sacīja Rodžers Grumbainais, skumji papuri­nādams galvu. "Doktors Kampiens to valkā sudraba ķēdītē sev ap kaklu."

Džo novaidējās.

"Nu tā mēs esam darījuši, ko varējām," ierunājās Ran­dalfs. "Dosimies atpakaļ uz apburto ezeru un iedzersim kārtīgi nopelnītu krūzi spļāvienu tējas."

Veronika nospurdza no Rodžera smailās cepures un no­metās viņam uz pleca. "Aizveries, Randalf," viņa sacīja. Mēs tagad neiesim projām, vai ne, Norbert?"

"Protams, ne," atbildēja Norberts.

"Un kas attiecas uz atslēgu," Veronika turpināja, "tad atstājiet to manā ziņā!"

"Jūs atradīsiet doktoru Kampienu viņa Ņirgu mājā tur, aiz tā ligustru dzīvžoga," norādīja Rodžers Grumbainais. "Un, ja tev izdosies dabūt rokā Lielo burvestību grāmatu, tad aizbāz to aiz džempera, atnes man, un es būšu laimīgs savērpt kādu burvestību vien vēlies, jaunekli. Labu veik­smi, un neraizējieties par mani!" Viņš gaisīgi pamāja ar grumbainu roku.

Visi pieci pagriezās un devās projām Norberts, Ve­ronika, Džo un Henrijs (atkal pie pavadas) pa priekšu un Randalfs, negribīgi vilkdamies nopakaļ.

Lai gan vairums koku bija nogāzti, Ņirgu nora nebija pilnīgi skraja. Izcirtumu izraibināja pa kādam mazam, aiz­kustinošam sugas pārstāvim: vītola atvase, zarains akmeņozola krūms, nīkulīga goba… Šķērsojot noru, pārskrienot no viena izstīdzējuša koka pie cita un cerot, ka viņi netiks pamanīti, Džo ievēroja vairākas elfu komandas, katru no tām pārzināja cits važām saistīts burvis, kuras dari­nāja citas milzu koku truša daļas.

"Vai tas nav Bertrams Neticami matainais?" jautāja Veronika, ar spārnu pamādama uz garu, sakumpušu indi­vīdu, kura seju sedza biezas, kuplas cirtas.

Norberts pamāja ar galvu. "Un paskat," viņš teica. "Tur pie tās lielās pakaļkājas. Tas ir Melvins Gaišsārtais."

Džo klusēja. Ieslodzīto burvju izskats nomāca viņu vairāk, nekā viņš būtu gribējis atzīt. Ja viņus visus bija sa­gūstījis tas nelietīgais doktors Kampiens, tad kāda iespēja viņam vēl bija?

"Nenokar degunu," sacīja Norberts, it kā lasīdams viņa domas. "Tas varētu nekad nenotikt."

Viņi bija notupušies aiz kupla ligustra tieši priekšā mājai, gaidīdami, kad Randalfs viņus panāks. Džo palūko­jās pāri mazajiem vārtiņiem. Ik pa solim izvietotu akmeņu taka veda uz krāšņi rotātu koka namiņu. Blakus durvīm

auga sārtas rozes, un katram logam bija zaļganzili slēģi ar sirdsveida atverēm.

"Tad tas ir Ņirgu nams?" jautāja Džo.

"Kampiena ļauno darbību nervu centrs!" sacīja Ran­dalfs, kad, skaļi elšot, bija panācis viņus.

"Ne tik skaļi," nočukstēja Veronika. "Viņš mūs sadzirdēs."

Tobrīd no Ņirgu mājas iekšpuses atskanēja aizcirtušos durvju blīkšķis.

Doktors Kampiens stāvēja ārpusē pie Ingridas istabas. "Viņa padarīs mani pilnīgi un galīgi traku!" viņš novai­dējās. "Tev būs jātiek ar viņu galā, Kventin. Man ir ticis viss, ko es varu izturēt."

"Bet, kungs," iečinkstējās Kventins.

"Pietiek!" atcirta doktors Kampiens, zilajām acīm lies­mojot. "Es iešu uz savu istabu un negribu tikt traucēts. Vai tu mani saproti?"

Kventins nelaimīgs pamāja ar galvu.

"Labi!" teica doktors Kampiens, draudīgi ņirdzot. "Jo ļaunāk tev pašam, ja nesaproti." Viņš aizsoļoja pats savas guļamistabas virzienā, iegāja iekšā un aizcirta durvis ar lielāku spēku nekā jebkad.

BLAUKT!

"Kādam ir slikts noskaņojums," Veronika pačukstēja Džo. "Es tikai ielūrēšu iekšā, vai ceļš ir brīvs. Gaidi manu signālu."

Džo drūmi pamāja. Papagailiene aizlidoja, nozibot kā zila švīka. Viņš vēroja, kā Veronika lidinās gaisā un ap aiz­slēģoto logu. Viņa nolaidās uz loga dzegas, ieskatījās pa sirdsveida caurumu, tad pagriezās un pamāja ar spārnu.

"Aiziet," sacīja Džo. "Mēs ejam iekšā."

Galvas pieliekuši un plecus uzrāvuši, Džo un Henrijs, Norberts un Randalfs pārskrēja pie mājas un pievienojās Veronikai pie loga. Zemās saules gaismā viņu ēnas bija garas. Viņi pietupās. "Ko ai vari redzēt?" Džo čukstus jautāja.

"Paskaties pats." Veronika pamāja uz caurumu. "Es do­māju, ka tas ir viņš."

Lēnām, piesardzīgi, sirdij dauzoties un kājām drebot, Džo iztaisnojās un ielūkojās istabā. Tā izskatījās pēc bērn­istabas ar rotaļlietām un spēlēm, un tur, spilgti dzeltenā gultā gulēja neliels augums, ietērpts maisveida drēbēs. Gulētājs bija cieši aizmidzis un klusi krāca. Ķēdītē viņam ap kaklu ēnas mirdzināja mazu sudraba atslēdziņu; blakus tai, uzvērta vecā aukliņā, karājās tāda kā aprūsējusi svilpe.

"Tam jābūt viņam," Džo nočukstēja. "Tur ir tā atslēga. Bet kā lai mēs to dabūjam, viņu nepamodinot?"

"Atstāj to manā ziņā," teica Veronika, uzlidodama no dzegas un iesprau­coties pa caurumu. Džo aizturēja elpu un no­skatījās, kā viņa nolaidās uz spilvena blakus gulo­šajai figūrai un, cenšoties nepamodināt gulētāju, pazuda viņa kapuces ēnainajās krokās.

Doktors Kampiens sa­rāvās, noņurdēja un pa­griezās. "Man kut, Kven­tin," viņš iesmējās miegā. Džo aizturēja elpu.

Nākamajā mirklī Veronika parādījās no kapuces, turēdama knābī sudraba ķēdīti. Savicinājusi spārnus, viņa pacēlās gaisā, pārlidoja pāri istabai un vēl­reiz izspraucās pa sirdsveida caurumu.

"Braši, Veronika!" Džo satraukti nočukstēja.

Randalfs paņēma atslēgu. "Vēl viss nav galā," viņš teica. "Aiziet."

Pieliekuši galvu, viņi aizzagās apkārt līdz mājas priekš­pusei un, palūrējuši pa vēstuļu spraugu, vai tur neviena nav, pamēģināja atvērt durvis. Tās bija vaļā. Viņi uz pirkst­galiem iegāja iekšā.

Džo paskatījās apkārt. Salīdzinājumā ar vakara saules zeltaino mirdzumu ārpusē, istaba, kurā viņš atradās, slīga ēnā. Lēnām viņa acis pierada pie pusgaismas. Rožu pumpura tapetes nesaderējās ar zaļganzilajiem, krokotajiem aizkariem. Oranžo paklāju rotāja lielas, spilgtas margrietiņas.

"Paskat," Džo neatlaidīgi iečukstējās. "Tur."

Visi pagriezās pret stūri stāvošo pulti, uz kuras bija piestiprināta aizslēgtā kaste. Randalfs pamāja ar galvu.

"Tad aiziet," čukstēja Veronika. "Atslēgsim burvestību grāmatu un iesim prom no šejienes!"

Turēdamies cieši kopā, viņi šķērsoja istabu un nostājās pie pults. Džo turēja Henriju cieši pavadā un, piespiedis pirkstu pie lūpām, atgādināja viņam, lai cieš klusu. Vero­nika nolaidās lejup un uzmetās Norbertam uz pleca. Ran­dalfs paspēra soli uz kastes pusi.

Viņš pacēla atslēgu. Viņš ielika to smagajā piekaramajā slēdzenē. Viņš pagrieza to…

"VĀĀĀĀĀf"

Grīdai zem viņiem pēkšņi atveroties, pieci nelaimīgie dēkaiņi iegāzās tumsā. Viņi krita zemāk, zemāk un zemāk.

"VĀĀĀĀ…" Lūka atkal aizkrita ciet.

Skanēja saucieni "Ūū/f" "Au!" un "Aizvāc savu elkoni man no auss!", kad vispirms Norberts, tad Randalfs, tad Džo, tad Henrijs nokrita cits citam virsū uz akmens grī­das mitrā, piesmakušā, pilnīgi tumšā istabā zem mājas.

Džo izķepurojās no locekļu mudžekļa un piecēlās. Viņš pavērās apkārt. Tomēr šoreiz viņa acīm nebija jāaprod ar gaismu, jo tādas nebija. Ne stariņa. Ne clzirkstelītes.

"Ko nu?" Džo nomurmināja.

.