Jezgas zeme

1

Džo Džefersonu no miega rupji pamodināja skaļš krab. Viņš pagriezās, bet acis turēja cieši aizvērtas. Viņš sa­springti klausījās.

Varēja dzirdēt tik daudz dažādu skaņu. Pulksteņa tik­šķēšanu. Trauku šķindoņu. Kādu blakus istabā neskanīgi dungojam…

Džo sirds sāka sisties straujāk. Vai tas varēja būt viņa guļamistabas pulkstenis, kas tikšķ? Vai tā bija māmiņa, kas gatavoja brokastis, un viņš to varēja dzirdēt? Vai tas bija tētis, kas dungoja dušā?

Vai viņš uzdrīkstēsies atvērt acis, lai par to pārliecinā­tos?

Lēnām viņš mazliet pavēra kreiso aci. Istabā bija tumšs, tās iekārta neskaidri saskatāma. Tik tālu viss bija labi. Vai viņš atkal bija atgriezies pats savā guļamistabā pēc tā, kas droši vien bijis pats dīvainākais sapnis viņa mūžā?

Viņa acis atsprāga vaļā.

Nē, viņš nebija atgriezies! Viņš atradās guļamtīklā mājaslaivā, kas peldēja lidojošā ezerā. Tas, kas bija palicis pa i i no viņa tā saucamā karotājvaroņa ietērpa, katla vāks, stulmzābaks un maisaudekla apmetnis ar mākslīgās

kažokādas apšuvumu mētājās viņam apkārt, gaidot, kad viņš saģērbsies.

"Nolādēts un sasodīts!" viņš iesaucās, pietrūkdamies sēdus. "Es vēl aizvien esmu te, Jezgas zemē."

"Un es tev arī novēlu labu rītu," sapīkusi teica Veronika.

Džo pagriezās pret papagaiļiem, kas bija uzmetusies uz mezglainajām virvēm guļamtīkla kājgalī. Džo pamanīja, ka viņas spalvas izskatījās mitras un izspūrušas.

"Es… es atvainojos," viņš sacīja. "Es tikai domāju… ce­rēju…" Acis viņam aizmiglojās. "Sapņoju…"

"Ak, sapņi," saprotoši teica Veronika. "Es sapņoju par jauku, mazu būrīti. Neko smalku. Mazu spogulīti, putnu barību, varbūt mazu zvaniņu, ko patrinkšķināt, ja man būtu garlaicīgi. Bet man jāsamierinās ar šo te mājaslaivu un

Randalfu, tā saukto Gudro. Drīzāk jau Randalfs Skopais. Mazs spogulītis. Saproti, tas taču nav daudz prasīts, vai ne?"

Tobrīd atvērās durvis un ienāca neliela auguma tukls indi­vīds ar bieziem, baltiem matiem un smailu burvja cepuri. Tas bija Randalfs Gudrais. Džo suns Henrijs bija viņam blakus tik slapjš, ka pilēja. Līdzko viņš ieraudzīja Džo, tā metās pāri istabai, ielēca guļamtīklā un sāka laizīt Džo seju.

"Labrīt, Džo," sveicināja Randalfs. "Es nupat biju aiz­vedis Henriju uz agru rīta peldi." Viņš paplikšķināja sev pa apaļo vēderu. "Nekas tā nenoskaņo dienas darbiem, kā agra rīta pelde."

"Nākamreiz pamodini mani, iekams tu meties ūdenī," sapīkusi sacīja Veronika, purinādama ūdeni no spalvām.

"Ā, te tu esi, Veronika," mundri teica Randalfs. "Es aiz­mirsu, ka tu man esi uz galvas. Piedod."

"Tas nenotiktu, ja man būtu jauks būrītis kā normālam papagailim," aizrādīja Veronika. "Un mazs spogulītis, var­būt zvaniņš, ja man būtu garlaicīgi…"

"Tu taču atkal nesāc par to pašu, ko?" iebilda Randalfs. "Es jau iepriekš esmu tev teicis būrīši ir domāti kanārij­putniņiem. Tu esi mana tuva draudzene. Tava vieta ir te, kur es varu tevi pieskatīt." Viņš paplikšķināja sev pa gal­vas virsu. Veronika aizplivinājās un atkal nolaidās uz tās.

"Sapņi," viņa nopūzdamās teica.

KKAH!

Tas bija tas pats troksnis, kas pirmīt bija pamodinājis Džo, tikai skaļāks. Tam nekavējoties sekoja blīkšķis, dur­vīm atsitoties pret sienu istabas tālākajā galā. Masīvs, punains milzis iebrāzās iekšā, lielajā dūrē satvēris smagu cepamo pannu.

"Norbert!" Randalfs uzsauca. "Kā tev liekas, ko tu dari?"

"Tas elfs, kungs!" Norberts auroja. "Viņš ir bijis pie rituļni; ii zīlēm."

Pagriezies Džo pa­manīja kaut ko mazu un apaļīgu traucamies pa grīdu. Nākamajā mirklī cepamā panna noblākšķēja viņam aiz muguras, par mata tiesu neskarot elfu. Mājaslaiva sašūpojās.

"Nenāc ne tuvumā manai virtuvei!" Nor­berts kliedza. Elfs slīdēdams apstājās un drāzās atpakaļ, Nor­bertam starp kājām. Norberts noskatījās viņam pakaļ, liekdams galvu aizvien zemāk un zemāk, līdz nogāzās garšļaukus. Mājaslaiva spēcīgi sasvērās.

"Esi uzmanīgs, Norbert!" sauca Randalfs. "Tu taču ne­gribi apgāzt laivu."

"Atkal," dzēlīgi piebilda Veronika.

"Piedod, kungs," sacīja Norberts, pieceldamies kājās.

Elfs aiztraucās virzienā uz pulksteni, kas karājās pie sienas. "Pusstunda pāri rītam!" tas priecīgi nokliedzās, uzrāpdamies augšā pa svārstu un pazuzdams pa mazajām durtiņām virs pulksteņa ciparnīcas.

"Laiks brokastīm," teica Randalfs.

"Kurkuļu biezenis! Mans mīļākais ēdiens," sacīja Nor­berts, pētīdams Randalfa pilošās cepures saturu. "Tas ir tik garšīgs, kad sacepts pankūkās."

"Vē," Džo nodrebinājās.

"Ar iemantotu garšu," pamādams teica Randalfs. "LIn ķekatpeles arī ir visai garšīgas…"

"Kurkuļi, ķekatpeles," Džo aiz pretīguma purināja galvu. "Kad mana māmiņa cep pankūkas, viņa piegriež klāt ananasus vai banānus…" Seja viņam izstiepās. Apakšlūpa nodrebēja.

"Džo," norūpējies teica Randalfs. "Ja šīs pankūkas tev tik daudz nozīmē, tad varbūt… šovakar…"

"Tās nav pankūkas!" Džo iekliedzās. "Tā ir mana mā­miņa. Un mans tētis. Un dvīņi, un pat Ella. Man viņu visu pietrūkst." Viņš dziļi ievilka elpu. "Es gribu tikt mājās."

Randalfs ar roku uzsita Džo pa plecu. "Tici man, manu zēn, neko citu es nevēlos vairāk, kā aizsūtīt tevi mājās. Es esmu lauzījis galvu, meklējot risinājumu, bet…" Viņš pa­raustīja plecus. "Nezaudē cerību, Džo. Vēlāk es tam veltīšu visu uzmanību. Kaut kas gadīsies. To es droši zinu."

Džo nokāra galvu. Viņam nebija ne jausmas, cik ilgi viņš bijis Jezgas zemē. Tā kā dienu un nakšu garums nekad nelikās viens un tas pats no dienas uz dienu, to nebija iespējams noteikt. Vienīgais, ko viņš zināja, Ran­dalfs to pašu bija teicis vai desmit reižu, kaut kas ga­dīsies. Bet vai gadīsies? Kāpēc lai šī reize būtu atšķirīga no visām citām? Viņš jau taisījās to pateikt, kad sadzirdēja klusu klaudzienu pie durvīm.

Randalfs apsēdās pie mazā galdiņa. "Nes šurp pan­kūkas, Norbert, veco zēn," viņš sacīja. "Es esmu tik izsal­cis, ka varētu apēst sārto smirdcūku!"

"Vai tas nebija pie durvīm?" iejautājās Džo.

Norberts sarauca pieri un pakasīja galvu. "Vēl joprojām ir," viņš teica. "Vai tad ne?"

"Es neko nedzirdēju," paziņoja Randalfs.

"Es arī ne," pievienojās Veronika.

Atskanēja vēl viens klaudziens, pat vārgāks nekā iepriekš; tam sekoja mazas, pīkstošas šķavas.

"Apčīīf"

Tev taisnība," apstiprināja Randalfs. "Lieliska dzirde, manu zēn, varētu teikt, karotājvaroņa dzirde. Atver durvis, Norbert, mīļais," sacīja Randalfs.

Norberts vilcinājās. "Tu domā, tas ir pie durvīm?" viņš jautāja. "Kādu brīdi es nebiju drošs…"

"Protams, tas ir pie durvīm," apgalvoja Randalfs.

Trešajām klaudzienam sekoja otras šķavas un ilgs, pa­guris vaids.

"Ver vaļā, Norbert!" sauca Randalfs. "Tūlīt pat."

Norberts aizsoļoja pāri istabai un atvēra durvis. Un tur, saredzams pret zemajiem saules stariem, atradās mazs, kaulains, no galvas līdz kājām slapjš radījums, kas stāvēja paša veidotā peļķē. Uz smailās cepures, kas viņam bija galvā, varēja saskatīt burtus E.P.

Viņš izņēma slapju aploksni no izmirkušās pasta somas un sniedza to Norbertam.

"Sva… apči-ī. Svarī… apči-ī. Svarīga… apčiī! apči-ī! apči-ī!" Viņš izvilka no kabatas mutautu, izgrieza to, cik sausu vien varēja, un nošņauca tajā degunu. "No visām stulbajām vietām, kur dzīvot," viņš žēlojās, "jums vajadzēja izvēlēties lidojoša ezera vidu. Vai jums ir kāds priekšstats, cik ilgs laiks man pagāja, lai uzpeldētu augšā pa to ūdens­kritumu? Saprotiet, es parasti nežēlojos…"

"Priecājos to dzirdēt," asi ierunājās Randalfs. "Dod nu šurp aploksni."

"Ne jau tev," sacīja elfs.

"Un kāpēc ne man, ko?" aizvainots jautāja Randalfs.

"Tāpēc ka tu neesi tā persona, kas minēta uz šīs aplok­snes," pasta elfs paskaidroja. "Elfu pasta direktori neat­balsta vēstuļu, kartīšu, paku un saiņu izsniegšanu nepa­reizajām personām."

"Bet, ja tu esi atnācis pareizā adresē, tad tai jābūt do­mātai man," apgalvoja Randalfs. "Ja vien tā nav Nor­bertam. Vai Veronikai."

Pasta elfs skatījās no cita uz citu un tad papurināja galvu. Kādu muļķīgu mirkli Džo iedomājās, vai tā nevarē­tu būt viņam.

"Kam tad tā ir?" Randalfs prasīja.

Elfs palūkojās lejup. "Varenajam burvim…"

"Nu, tas noteikti izslēdz tevi, Randalf," Veronika nomur­mināja.

"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs.

"Varenajam burvim Rodžeram Grumbainajam," elfs nolasīja. "Un tu," viņš apsūdzoši rādīja uz Randalfu, "neesi grumbains. Varbūt Rodžers Resnais, bet ne Rodžers Grumbainais. Turklāt," viņš piebilda, "tas kanārijputniņš tevi nosauca par Randalfu."

"Kanārijputniņš'!" Veronika iekliedzās. "Kā tu uzdrīk­sties!"

Randalfs izslējās visā augumā. "Es esmu Randalfs Gud­rais," viņš paziņoja, "Varenajā Burvja Rodžera Grumbainā personiskais palīgs; viņš, būdams pro­jām… atvaļinājumā, atstājis mani savā vietā." Viņš izrāva aploksni elfam no rokas. "Esmu piln­varots saņemt visu vina > )

korespondenci."

Elfs mēģināja satvert vēs­tuli, bet Randalfs bija veik­lāks un noslēpa to aiz mu­guras. Izskatījās, ka elfs ir tuvu asarām.

"Man būs nepatik­šanas," viņš sacīja.

"Vini man atņems

smailo cepuri un no­zīmīti."

neteikšu, ja tu neteiksi," Randalfs mierināja viņu. "Tas būs mūsu mazais noslēpums."

"Bet kā ar to kanārijputniņu?" ar aizdomām jautāja elfs. "Vai tam var uzticēties?"

"Tu nupat esi piegādājis savu pēdējo vēstuli, pastniek," Veronika nomurmināja.

"Viņas knābis būs aizslēgts," apsolīja Randalfs. "Tici man, es esmu burvis. Un tagad ej projām." Viņš pagriezās pret milzi. "Norbert, parādi elfam durvis."

Norberts norādīja uz durvīm. "Tās ir durvis," viņš teica.

Kad pasta elfs bija projām, Randalfs nopētīja aploksni. "Elegants, cēls rokraksts," viņš atzina. Tad pacēla aplok­sni pie deguna un dziļi ievilka gaisu. "Un, ja vien es loti nekļūdos, vissmalkākā rožu ziedlapiņu smarža… Nez, no kā tāda varētu būt? Iespējams, no kādas burves? Vai princeses?"

"Kāpēc tu netaisi to vaļā un neapskaties?" jautāja Ve­ronika.

"Tāpēc, mana nepacietīgā spārnotā draudzene, ka puse no prieka, saņemot aploksni, ir minējumā, kas tajā varētu būt iekšā," sacīja Randalfs. "Šobrīd tajā varētu būt jebkas." Viņš iegrūda pirkstu aploksnes locījumā un atplēsa tās augšmalu. "Mīlestības vēstule, čeks, paziņojums par kādu lielu panākumu…"

"Vai pēdējais pieprasījums samaksāt," Veronika piezī­mēja.

"Mēs redzēsim," teica Randalfs. Viņa roka ieslīdēja ap­loksnē. Rādītājpirksts un īkšķis satvēra prāvu, sārti baltu kartīti. "Ak, gaidu pilnais satraukums!"

Viņš izvilka kartīti un ātri to nopētīja. Uzacis viņam parāvās uz augšu.

"Nu?" apjautājās Veronika. "Laba ziņa vai slikta ziņa?"

"Tas ir ielūgums," paziņoja Randalfs.

"Tad jau laba ziņa," sacīja Veronika.

"No Ragainā Barona un viņa kundzes…"

Veronika ievaidējās. "Par ātru pateicu."

"Nolasi to, kungs," palūdza Norberts.

Randalfs pamāja ar galvu un noklepojās. "Godājamo Rodžer Grumbainais… "

"Es gan nezinu," kurnēja Veronika. "Lasīt citu vēstules. Tas ir apkaunojoši."

"Aizveries, Veronika," uzsauca Randalfs. "Kur es paliku? Ak jā. Ragainais Barons, Jezgas zemes Kungs, Tālo plašu­mu Imperators un Ieleju Monarhs; mīļotais, devīgais, dās­nais, gudrais valdnieks…"

"Izlaid to," ieteica Veronika.

Randalfs sarauca pieri un turpināja lasīšanu, "…un viņa skaistā sieva Ingrida… tā, tā, tā… Ā, te būs," viņš sacīja. "…sirsnīgi ielūdzRodžeru Grumbaino un viņa sabiedro­tos burvjus uz Dārza svētkiem, kuri notiks viņu skaistās senču pils labi uzturētajā, plašajā, krāšņajā parkā. (Pie Pelējuma kalniem nogriezieties pa kreisi un vadieties pēc deguna.)… "

"Jā, jā," nepacietīgi iebilda Veronika. "Mēs visi zinām, kur viņa pils atrodas. Bet kad notiks dārza svētki?"

"Ak jā, protams," sacīja Randalfs. Viņš atkal pievērsa uz­manību ielūgumam. "Es… mmm… Ak, Jezgas zemes lielie mēneši! Tie ir šodien! Divos pēcpusdienā! Un viņi vēlas, lai svētkus atklātu burvis, vislabāk Rodžers Grumbainais."

"Tad viņi būs vīlušies," teica Veronika. Viņa nospraus­lājās. "Dārza svētki, ko tu neteiksi! Vai jūs esat redzējuši, kādā stāvoklī ir Ragainā Barona dārzs? Kāpēc lai kāds, pie pilna prāta būdams, gribētu tajā rīkot svētkus, man galīgi nav skaidrs…"

"Tu nezini pašu galveno, Veronika," sacīja Randalfs. "Atlīdzība par to, ka burvis pārgriezīs lenti un teiks dažus vārdus majestātisko dārza svētku atklāšanā, ir trīs zelta gabali un tik daudz mandeļu krēma želejas, cik vien var ieēst. Es esmu iztērējies līdz pēdējam misiņa diženim," viņš skumji piebilda. "Es nevaru atļauties laist garām tādu izdevību…"

"Bet kā mēs tur nokļūsim?" Veronika neatlaidās. "Tu teici, tie sākas pulksten divos."

"Bez ceturkšņa pēcpusdiena!" noskandēja pulksteņa elfs, pabāzis galvu pa durtiņām.

"Mēs darīsim to, ko mēs vienmēr darām, kad mums kaut kur jānokļūst tiešām, tiešām ātri," Randalfs atbildēja.

Norberts nobālēja. "Tikai ne spārnotos zābakus…"

"Nav citas izvēles," stingri noteica Randalfs.

Džo pagriezās pret Norbertu. "Spārnotie kasP" viņš jautāja.

"Atceries, kas notika iepriekšējo reizi," nodrebinājusies atgādināja Veronika. "Daži burvji nekad neko nemācās."

Randalfs steidzinot sasita plaukstas. "Ātri, visi!" viņš sauca. "Šis pasākums jādabū uz ceļa."

"Bet kā būs ar mani?" iejautājās Džo.

Randalfs pasmaidīja. "Uz Norberta pleciem vienmēr būs vieta karotājvaronim, manu zēn," viņš sacīja. Henrijs ierējās un paluncināja asti. "Jā, un viņa uzticamajam kau­jas sunim."

"Ne jau to es gribēju zināt," paskaidroja Džo. "Tu ap­solīji palīdzēt nokļūt mājās. Es tam veltīšu visu uzmanību, tu teici."

"Vēlāk," papildināja Randalfs. "Es teicu, ka darīšu to vēlāk. Un tā arī būs."

"Bet kad?" jautāja Džo.

"Mēs atradīsim iespēju," Randalfs līksmi sacīja. "Bet pagaidām…" Viņš paraustīja plecus. "Pienākums sauc. Manas rokas ir saistītas."

Elfs izlēca laukā no pulksteņa. "Jūs nekādi nepaspē­siet," tas smējās. "Jūs būsiet par vēlu, par vēlu, par vēlu!" tas sauca un sabruka histēriskos smieklos.

"Tas pulkstenis ir uz pusi par daudz priecīgs," nomur­mināja Veronika. "Tas jāuzvelk."

"Tev taisnība," piekrita Randalfs. "Es to tūlīt izdarīšu." Viņš pievērsās pulkstenim. "Tu esi nožēlojams laikrāža izsmiekls!"

Dusmīgais elfs savieba seju. "Vai tu ainā ar mani?" tas noprasīja draudīgā balsī. "Vai tu runā ar mani?"

"Tā," teica Randalfs, "esmu to uzvilcis. Tagad dosimies ceļā. Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirki."

Kad uzlēca saule, mazā tējkarotīte lēni un uzmanīgi meklēja ceļu no viena smaržojoša zāļu kušķa uz citu, ik pa brīdim nopūzdamās. Tējkarote, savāda spēka pievilk­ta, bija pametusi Troļļu tiltu un gājusi pa putekļaino Milžu kalnu ceļu, līdz nogriezās Smaržu purvā.

Brīdi apstājusies uz kāda īpaši smaržīga zāļu kušķa, mazā tējkarotīte pagrieza savu kausiņu, it kā lai ieklausī­tos. Kaut kur no kreisās puses nāca sēcošs, šļakstošs troksnis.

Tas bija tuvāk nekā pirmīt. Tējkarote nopūtās, nodrebinājās un pārlēca uz nākamo zāles kušķi.

Un nākamo.

Un nākamo.

Tās priekšā garajā zālē kaut kas iezaigojās un paspīdēja. Karotīte turpināja ceļu, pieceldamās, kad pakrita, un nolē­musi nepadoties. Zaigošana un spīdēšana kļuva spožāka.

Pēkšņi zāle pašķīrās, un tur, pieplakusi smaržīgajos dubļos, sēdēja sprāgstošā gāzes varde, turklāt milzīga.

Tā pamirkšķināja vie­nu apaļo aci, tad otru. Tā parāpās uz priekšu ar savām lielajām priekškā­jām, gatava uzbru& kūmam. Kārpas pa visu tās violeto ādu draudīgi pulsēja.

Tējkarote nolecot paslīdēja, tad atkal

piecēlās. "Ah," tā nopūtās.

Sprāgstošā gāzes varde paslējās uz pakaļkājām. Tās kār­painās lūpas pavērās, un gara, resna, lipīga mēle izšāvās gaisā un apvijās ap mazo tējkarotīti.

Pazūdot gāzes vardes alkatīgi gaidošās mutes tumšajā, smirdošajā mitrumā, tējkarote izdvesa ilgu pēdējo nopūtu.

"Aaaaa…"

Gāzes varde aizcirta žokļus, norija un apmierināti pa­smaidīja. Tā slinki pagriezās apkārt un jau taisījās lēkt projām uz muklāja mitrāko daļu, kur varētu netraucēti sagremot maltīti, kad kaut kas sāka notikt.

Vispirms no gāzes vardes vēdera atskanēja zema, bur­buļojoša skaņa. Tad tās kārpainā āda sāka mainīt krāsu no violetas uz sarkanu, tad zaļu, tad oranžu. Tās smaids izvaikstījās.

"Kvāk," tā satraukta nokurkstēja. "Kvāk. Kvāk…"

Tā mēģināja palēkāt uz vietas, tā mēģināja uzsist sev pa muguru, tā mēģināja smagi nokrist zemē, bet veltīgi. Tējkarote bija cieši iesprūdusi.

Gāzes varde bezpalīdzīgi vārtījās. Tās acis izspiedās, mēle izkārās, kājas kļuva nekustīgas un nekam nederīgas. Tā drebēja un vibrēja, nespēdama pat pakurkstēt, un

piepūtās līdz milzu apmēriem. Āda bija tik stingri no­stiepta un tik plāna, ka kuru katru bridi…

BLAUKŠ!

Gāzes vardes sprādziena troksnis atbalsojās visā Smaržu purvā, liekot glumajiem muklāja dēmoniem slēp­joties ienirt dziļāk un sārtajām smirdcūkām nolaist gaisu. Tas bija apdullinoši. Un, kad nelaimīgās gāzes vardes atliekas beidzot noplivinājās atpakaļ zemē, izrādījās, ka tapusi arī liela netīrība.

Lidojot augstu virs Smaržu purva lielā, plašā lokā, mazā karotīte nopūtās.