Jezgas zeme

6

"Aiziet!" satraukti kliedza skaļa balss. "Aiziet!"

Pārējie pievienojās. "Svied!" "Aiziet, svied!" Tad kori at­skanēja: "Viņam sejā! Viņam sejā!" Tam sekoja klaigas, gaviles un uzmundrinājuma saucieni.

"Es gaidu!" viena balss pārkliedza pārējās. "Lai man tiek!"

Uz brīdi bija klusums, kam sekoja skaļš, šļakstošs PIAUKT! Un ar lielām gavilēm pūlis rēcot apliecināja at­balstu.

Ragainais Barons, kas bija klausījies ārpusē, pagriezās pret savu kalpotāju. "Izklausās, ka šovakar savācies jautrs bars, Benson," viņš teica.

"Tiešām, kungs," piekrita Bensons, satverdams viņu pie elkoņa. "Bet, kā jau es teicu, pēdējā izpirkuma vēstule, kungs. Tev to tiešām vajadzētu izlasīt. Re, skaties… Šoreiz tur rakstīts, ka viņi nodomājuši darīt kaut ko pavisam nelietīgu, ja tūlīt neatbildēsi uz viņu prasībām. Tie sāks ar viņas kāju nagiem, tad turpinās ar roku nagiem un tad…"

"Ne tagad, Benson," izklaidīgi sacīja Ragainais Barons. Tobrīd durvīm otrā pusē atskanēja vēl viens PLAUKT! un smieklu vētra. Viņš uzskrullēja ūsas, iztaisnoja mirdzošo ragaino bruņucepuri un sakārtoja mirdzošās zeķbikses.

"Šmulīgās Modās klubs, es jau nāku!" viņš paziņoja un pagrūda vaļā durvis. Karstums, troksnis un skurbinošā, asā saldu, sātīgu saldēdienu smarža viss sajaucās, radot gaisotni, kas padarīja Goblinpilsētas draņķīgo Kunkuļu krēma klubu neatkārtojamu. Ragainajam Baronam ļima ceļgali, pārlaižot skatienu lielajai terasveicla telpai.

"Brīnišķīgi," viņš nočukstēja.

Visur bija goblini apmeklētāji, kas sēdēja uz ķebļiem pie neskaitāmiem piekrautiem galdiem; viesmīļi un vies­mīles, nesot paceltās rokās paplātes ar gļotu pīrāgiem, apšņaukātām sīrupa tortēm un kausus ar daudzkrāsainu glūpu; cauri klubam vijās dejotāju rinda, kurā visi pilēja no kunkuļaina olu krēma un no smirdoša rīsu pudiņa. Šī vieta mutuļoja.

Pie pārpildītā bāra bars goblinu, izkliegdami pasūtījumus un cīnīdamies par vietu, centās piesaistīt bārmeņa uzma­nību, kas bija saīdzis tips baltā kreklā ar melnu tauriņu. Stūrī vientuļš goblins ar gani ģīmi un skumju izskatu grieza lei­jerkastes kloķi, pildīdams Šmulīgās Modos krodziņu ar mūzikas skaņām. Viņiem virs galvas lēni griezās mirguļo­joša bumba, spīdinot gaismas starus uz visām pusēm.

"Vienkārši pirmklasīgi!" Ragainais Barons iesaucās ar platu smaidu sejā. "Tas viss ir tik apburoši… Šmulīgi." Viņš nopūtās. "Ingrida to nekad neatzītu par labu."

"Tieši tā," Bensons pārkliedza troksni un vicināja izpirk­šanas vēstuli viņam zem deguna. "Un, runājot par Baro­nesi, ja mēs varētu…"

Tobrīd mazliet sakumpis rūķis garā, notraipītā melnā ža­ketē un netīrās svītrainās biksēs nostājās viņiem priekšā. "Labvakar!" viņš sirsnīgi teica. "Laipni lūdzam Šmulīgās Modās kunkuļu krēma klubā, novēlam neaizmirstamu va­karu!. Šķiet, ka mēs kungu iepriekš neesam redzējuši."

"Šī man ir pirmā reize," Ragainais Barons atzina.

"Es to zināju," sacīja goblins. "Kā galvenais viesmīlis es lepojos, ka nekad neaizmirstu nevienu seju vai tik brī­nišķīgu bruņucepuri. Tā izskatās svaigi spodrināta."

Ragainais Barons pamāja ar galvu. "Un es nupat liku no jauna uzasināt ragus," viņš teica.

"Lieliski," uzslavēja galvenais viesmīlis. "Kungs varbūt gribētu, lai es to droši novietoju garderobē?"

"Nekādā ziņā ne," iebilda Ragainais Barons, papurinādams galvu. "Es nekad nekur neeju bez savas bruņucepures," viņš sacīja. "Galu galā es taču esmu Ragainais Barons."

Rūķim pārsteigumā aizrāvās elpa. "Ragainais Barons, man būtu vajadzējis zināt!" viņš iesaucās. "Ragainais Ba­rons. Goda vārds, kungs, bet mēs esam pagodināti." Viņš pastiepa lipīgu roku. "Lišķis tavā rīcībā, kungs."

Ragainais Barons pamāja ar galvu.

Lišķis iesmējās. "Ragainais Barons!" viņš atkārtoja. "Es gandrīz nespēju tam noticēt! Un tevi šovakar sagaida tādas

izpriecas. Un tagad, kungs, ja tu paņemtu krūšautu un sekotu man, es tevi pavadīšu uz labāko galdiņu klubā." Viņš sazvērnieciski pamirkšķināja. "Tas ir tieši apšaudes līnijā." Viņš pagriezās uz papēžiem. "Nāciet man līdzi."

"Ja es varētu iet līdzi, es būtu nopietni uztraukts," pusbalsī nomurmināja Bensons, sekodams Lišķim un Ragainajam Baronam lejup pa ieejas kāpnēm un tālāk pa kluba grīdu.

Mūzika kļuva skaļāka; pūļa troksnis pieņēmās spēkā. Kad Lišķis veda viņu garām bāram, Ragainais Barons, kam krūšauts bija nostiprināts ap kaklu, ar interesi vēroja, kā gara auguma milzis netīrās darba biksēs lauza ceļu uz priekšu.

"Ko pasūtīsi?" skarbi noprasīja bārmenis.

"Man dubulto bežē krēma kūku," sacīja milzis.

"Tūlīt būs," teica bārmenis, iepildīdams biezu, lipīgu masu lielā glāzē, izdekorēja to ar diviem bezē gabaliem un ķirsi un tad visu to iegāza gaidošajam milzim sejā.

ŠĻĀKT!

"Burvīgi!" noteica milzis mazliet pieklusinātā balsī. Viņš nometa zelta gabalu uz letes. "Un vienu pats sev!"

"Nekas nav iebilstams," atbildēja īgnais bārmenis. Viņš noskatīja bāru visā garumā. "Nākamais!" viņš uzkliedza.

Balsis uzstājīgi sauca. "Es! Es! Es!" "Es te biju pirmais!" "Beidz spraukties priekšā!" "Apšņaukātu sīrupa torti ar garnējumu!"

"Vai kungs kaut ko gribēs no bāra?" jautāja Lišķis.

"Jā," atbildēja Ragainais Barons. "Bārmeni," viņš valdo­nīgi uzsauca. "Pāris labāko krēma kūku, kādas vien goblini pazīst, lūdzu."

"Tu dabūsi, ko tev dos, un tev tas garšos," noņurdēja bār­menis, liekot visā bāra garumā atskanēt sīkiem smiekliņiem.

"Atsūti tās uz augšējo galdiņu," sacīja galvenais vies­mīlis. Viņš pagriezās pret Ragaino Baronu. "Uz šo pusi, kungs."

Viņš uzveda tos pa dažiem pakāpieniem uz izvirzītas platformas. Turienes galdiņš bija aizņemts, visās sešās vietās sēdēja pusducis spilgti izkrāšļotu goblinu dāmu notraipītos balles tērpos un pilošās diadēmās. Lišķis ātri aizraidīja viņas projām un ar netīru lupatu noslaucīja galda galu.

"Sēdies, Baronība," viņš teica, turēdams krēsla atzveltni un pastumdams to, kad Ragainais Barons apsēdās. "Vakara izklaide drīz vien sāksies."

Bensons apsēdās iepretī krēslā. Tieši tobrīd divi rīsu pudiņi ar dzeltenu ievārījumu aizlidoja viņam pār galvu. Netālu stūrī divi goblini iespiedzās aiz sajūsmas, kad viņus pēkšņi apšļakstīja zemeņu un ķiploku želeja.

"Izskatās, ka ir jau sākusies," ievēroja Ragainais Barons.

"Tas vēl nav nekas, kungs," paskaidroja galvenais vies­mīlis. "Pagaidi, līdz sāks lielot smagsvara trifeles."

Tobrīd viesmīlis, pilēdams no rīsu pudiņa un šokolādes mērces, ieradās no bāra ar divām lielām krēma kūkām uz paplātes. Viņš tās nolika priekšā Bensonam un Ragai­najam Baronam.

"Uz kluba rēķina," paziņoja Lišķis.

"Paldies," pateicās Ragainais Barons, paņemdams savu kūku. Viņš pagriezās pret Bensonu. "Še tev olu krēms acīs!" viņš iekliedzās un iegrūda krēma kūku kalpotājam sejā.

"Blaberli blūf!" Bensons nobuldurēja, noslaucīdams muti krūšautā. "Tu esi pārāk laipns, kungs. Atļauj man!" Viņš pacēla pats savu kūku un ietrieca to Ragainā Barona dedzīgi gaidošajā sejā.

"ATam!" iesaucās Ragainais Barons. "Izcili! Vēl divas krēma kūkas," viņš uzsauca aizejošajam viesmīlim. "Un tad citu pēc citas!"

Kad galvenais viesmīlis bija projām, Ragainais Barons, acīm satraukti mirdzot, pievērsās Bensonam. "Goda vārds, tas man liek atkal justies jaunam!" Viņš atgāzās atpakaļ krēslā. "Es biju galīgi aizmirsis, kāda ir sajūta sest­dienas vakarā Goblinpilsētā," viņš sacīja. "Vecajos laikos es tiešām mēdzu dot sev vaļu.

Bensons sarauca pieri. "Vai tiešām, kungs?"

"Protams, tas bija tad, kad man uz to nesās prāts," Ragainais Barons paskaidroja. "Tu nevarētu noticēt, redzot mani tagad, Benson, bet agrāk, kad es biju jauns, es biju īsts brunču mednieks."

"Taisnība, kungs," piekrita Bensons. "Es nevarētu no­ticēt!"

"Jā, jā, Benson," Ragainais Barons turpināja, "visā Gob­linpilsētā nebija nevienas goblinu jaunavas, kas būtu spējusi turēties pretī manam valdzinājumam, tici man."

Bensons pamāja ar galvu. "Tas varētu būt, pirms tu satiki Baronesi Ingridu," viņš teica.

"Skaidrs, Benson," sapņaini sacīja Ragainais Barons ar izklaidīgu skatienu. "Es zināju, kad es satiku Ingridu, ka manas krēma kūku mētāšanas dienas ir pagājušas."

Tobrīd parādījās otrs viesmīlis. "Divas krēma kūkas," viņš paziņoja.

"Tas ir mums," atsaucās Ragainais Barons.

Tā kā leijerkastnieks grieza kloķi ātrāk un ātrāk, tad mūzikas dunoņa kļuva aizvien trakulīgāka. Visā plašajā telpā goblinu, troļļu un milžu galdiņi izkliedza pasūtīju­mus. "Vēl smirdošā īrisa pudiņu." "Ķekatpeles piena uzputeni visiem!" "Spļaudekļu kūku!" Un, kunkuļainā olu krēma kūkām zalvēm vien lidojot pa telpu, sienās atbal­sojās sajūsmas saucieni un prieka kliedzieni.

Nomaldījusies krēma kūka trāpīja Ragainajam Baronam pa bruņucepures sānu un nokarājās no viena smailā raga. "Tad nu gan!" viņš ķiķinot iesaucās. "Te iet aizvien tra­kāk!" Viņš pievērsa uzmanību kunkuļainā olu krēma kūkai sev priekšā. Viņš nošmaukstināja lūpas. "Vai tu negribētu pildīt šo godpilno pienākumu, Benson?"

Pēkšņi visas gaismas izdzisa, un klubs ieslīga tumsā. Ragainais Barons novērsās no krēma kūkas un pavērās apkārt. Nākamajā brīdī prožektors iedegās telpas tālākajā galā, apgaismojot sarkanu satīna priekškaru lielu, platu kāpņu galā.

Pūlis, visi kā viens, aizturēja elpu. Piepeši priekškars nodrebēja, pašķīrās, un kāpņu augšā parādījās korpulen­ta trolle.

"Tā ir viņa!" kāds iesaucās.

"Tā ir Šmulīgā Moda!"

Krāšņi tērpta piegulošā, mirguļojošā kokteiļkleitā (ar īpaši lielisku želejas krēma traipu uz viena sāna), ar bie­zajiem matiem, kas bija rotāti ar slinkumputna spalvām un sakārtoti augstu virs galvas, Šmulīgā Moda bija iespaidīga figūra. Un, kad atskanēja leijerkastes spēlēta melodija, viņa lēni, līgani sāka kāpt lejup pa kāpnēm.

Kad viņa bija sasniegusi apakšu, Šmulīgā Moda pie­vērsās skumjajam goblinam ar leijerkasti. "Nospēlē to vēl­reiz, Spem!" viņa nočukstēja.

Leijerkastnieks pavilka sviru un pagrieza rokturi. Atska­nēja skaļš, dārdošs ritms Um-pa-pā! Um-pa-pā!un, sā­koties pazīstamai melodijai, Ragainais Barons pasmaidīja. Šmulīgā Moda pacēla galvu un sāka dziedāt.

"Tu saliec man kunkuļus krēmā, Tu liec manai želejai trīcēt, Tu panāc, lai īriss mans sastingst, Kad dzen savus jokus ar mani."

Balsij kļūstot skaļākai, Šmulīgā Moda līkumoja kluba telpā sajūsminātai publikai pa vidu. Laiku pa laikam viņa

uz bridi apstājās pie kāda galdiņa, lai pabužinātu kādam goblinam matus, pakutinātu kādam goblinam pazodi un lai iegrūstu kārās goblinu sejas gaidošajās krēma kūkās. Lai viņa darīja ko darīdama, pūlis uzgavilēja. Tie ēda viņai no rokas burtiski!

Kad dziesma tuvojās fināla augstajam punktam, leijerkast­nieks pagrieza spēcīgāk savu instrumentu. Šmulīgās Modās spalgā balss pacēlās pāri apdullinošajam pavadījumam.

"Un to es saku…"

Ragainais Barons aizturēja elpu. Viņa tam tuvojās.

"Un to es saku tev…"

Viņa tuvojās tā galdiņam. Viņš novērsās, vaigiem kvēlojot aiz apmulsuma. Šķita, ka Šmulīgā Moda dziedātu viņam; it kā dziesmas vārdi būtu domāti viņam, viņam vien…

"Un to essa-āāā-ku-ūūū… "Izturot šo skaņu, viņa pienāca Ragainajam Baronam klāt no mugurpuses un pārvilka garos pirkstus viņam pār pleciem un mirdzošo bruņucepuri. Piepeši viņa apklusa, ievilka elpu un nobeidza dziesmu ar klusu, piesmakušu čukstu. "Nekad nedzen jokus ar mani."

"Bravo!" ieaurojās Ragainais Barons, aizrautīgi aplaudē­dams. "Bravo!"

Šmulīgā Moda nostājās viņam pretī. Ragainais Barons paskatījās augšup. Viņu acis sastapās.

"Tu!" viņam aizrāvās elpa.

Bija pāri četriem no rīta. Sārtās smirdcūkas jau rosījās Smaržu purvā, un tām virs galvas aizplivinājās pirmie sikspārņputni. Debesīs nebija ne mākonīša. Gaiss bija rāms. Solījās būt jauka diena.

Šmulīgās Modās kunkuļu krēma klubā nakts beidzot tuvo­jās beigām. Vairums klientu jau bija aizgājuši mājās, un vies­

mīļi un viesmīles darbojās, tīrīdamas pamesto nekārtību, ar šļūtenēm mazgājot galdus un kraujot kaudzēs krēslus. Kāds milzis un pāris goblinu vēl snaikstījās pie bāra.

"Mumš vēl šešaš krēma kūkaš," viens no viņiem stomīgi pieprasīja.

"Jums jau ir diezgan," skarbi atbildēja bārmenis, ar sa­smulētu lupatu beržot glāzes, lai tās vakarā būtu jaukas un šmulīgas.

"Nu, lūdžu, manš vecaiš draugš," lūdzās milzis.

"Bārs ir slēgts," asi atcirta bārmenis. "Un es neesmu tavs "vecais draugs". Aiziet, tinieties. Vai jums nav māju, kur iet?"

"Rādās, ka tā," vienā balsī atbildēja milzis un abi goblini, tad pagriezās un negribīgi aizšļūca projām.

"Tomēr vakarš bija labs," viens no viņiem nomur­mināja, ar šļākt iekrizdams piemirkušā trifeļu un želejas čupā. Viņš aplaizīja pirkstus. "Ļoti labš vakarš."

Stūrī leijerkaste vēl grieza mūziku, bet tagad lēni un klusi, jo skum­jais goblins aizvien vai­rāk pagura. Viņš miegai­ni vēroja augšējo gal­diņu, kur Šmulīgā Moda sēdēja Ragainajam Baro­nam klēpī. Līdz viņa no­lemtu iet projām, Spemam nebija citas izvēles, kā vien turpināt spēlē­šanu, un, spriežot pēc ķi­ķināšanas un skaļu smieklu šaltīm, kas nāca no tās pu­ses, nevarēja zināt, kad tas bridis pienāks.

"Es vēl nevaru tikt tam pāri," Ragainais Barons nopūtās, un viņa seja kļuva nopietna. "Pēc visa šī laika…"

"Es zinu," teica Šmulīgā Moda.

"Ak, Fifij!" viņš pēkšņi iesaucās un satvēra viņas roku. "Kā es jebkad varēju būt tik stulbs?"

Šmulīgā Moda papurināja galvu. "Tam nekad nebija lemts notikt, Volter," viņa sacīja. "Galu galā tu biji bagāts, pārticis, ar visu Jezgas zemi sev pie kājām." Viņa uz brīdi apklusa. "Turpretī es… jauna trolle no Troļļu tilta sliktās slavas puses…"

"Bet, Fifij, tev tolaik bija tādi sapņi. Kas gan notika tai trollei, kuru es reiz pazinu un kas teica, ka nekad nelikšoties mierā, līdz nebūs sapelnījusi veselu bagātību Jezgas zemes rāceņu tirgū? Ko? Kas notika ar šiem sapņiem, Fifij?"

"Ak, Volter, es centos, tici man," sacīja Šmulīgā Moda. "Es centos, cik varēdama. Bet beigās man nācās atzīt, ka es neesmu laba diezgan. Man vienkārši nebija iekšā, kas tam vajadzīgs!"

"Bet, Fifij…"

"Tu nezini, kāds ir rāceņu darījumu tirgus," viņa turpināja. "Tā ir rīkļurāvēju, trollis-apēd-trolli pasaule, tici man. Nebei­dzamas sacensības un izstādes. Nepārtraukta spriedze… Par daudz lietus. Par maz. Miltrasa, tāipēda, sakņu puve. Nemaz nerunāsim par rāceņu violeto smecernieku…"

"Rāceņu violetais smecernieks?" pārjautāja Ragainais Barons.

"Es tev teicu, par to nerunāsim," teica Šmulīgā Moda. Viņa nopūtās. "Lai nu kā, tas viss tagad pieder pagātnei. Kad es beidzot pati sev atzinu, ka nekad nepanākšu neko lielu ar rāceņiem, es atnācu uz Goblinpilsētu sākt jaunu dzīvi. Es nonācu pie olu krēma un ne reizes neatskatījos atpakaļ."

No galda pretējās puses atskanēja kluss, burbuļojošs troksnis, kur atraugājās Bensons, cieši aizmidzis ar galvu olu krēma bļodā. Ragainais Barons nosprauslājās. "Es viņam teicu neņemt to trešo sasmakušā sviesta pārsteigu­mu," viņš nomurmināja.

"Man, protams, nācās mainīt vārdu," viņa bez pārtrau­kuma turpināja. "Ja tas būtu kļuvis zināms, tad būtu cēlu­šās milzu tenkas. Es nekad vairs nebūtu varējusi rādīties uz Troļļu tilta. Un tā piedzima Šmulīgā Moda."

"Man tu vienmēr būsi Fifija," sacīja Ragainais Barons, sirsnīgi paspiezdams viņai roku. Viņš papurināja galvu, skumji iedomādamies, kā varētu būt; kā vajadzētu būt. "Bet, Fifij!" viņš novaidējās. "Kāpēc tu nenāci pie manis?"

Šmulīgā Moda pavīpsnāja. "Paskaties uz to manām acīm. Tu, Ragainais Barons, Jezgas zemes valdnieks, un es, vienkārša krēma kluba dziedātāja. Tur nemūžam nekas nebūtu iznācis. Mēs abi to zinājām!" Viņas acis pil­dījās ar asarām. "Un tagad ir par vēlu!" viņa ieraudājās.

"Bet nevar nemaz būt par vēlu," maigi ierunājās Ragai­nais Barons. "Man ir mazs sakņu dārziņš pie manas pils. Mēs varam audzēt rāceņus! Es tevi aizvedīšu projām no šī visa. Mēs varam sākt no jauna…"

"Ak, Raguli," iesaucās Šmulīgā Moda. "Vai mēs to varē­tu? Vai mēs uzdrīkstētos? Tas viss ir sapnis!"

"Sapnis, kuram abi kopā liksim piepildīties," Ragainais Barons viņai teica. Viņš palūkojās apkārt. "Benson!"

Kalps satrūkās, atvēra acis un noslaucīja olu krēmu no sejas. "Jā, kungs?" viņš miegaini nobubināja.

"Mēs ejam, Benson," paziņoja Ragainais Barons. "Pa­ņem Šmulīgās M…" Barons pagriezās. Viņu acis sastapās, un viņi uzsmaidīja viens otram. "Es gribēju teikt, paņem Fifijas jaunkundzes apmetni," viņš sacīja.

Bensons izskatījās apjucis. "Bet, kungs…" viņš iesāka.

"Nekādus "bet", Benson," Ragainais Barons atcirta. "Tikai dari to!"