Jezgas zeme

2

Pie ieejas alā orķestris muzicēja pilnā sparā. Sekojot cukura standziņu aizrautīgajai diriģēšanai, karotes šķin­dēja, naži skanēja; smeļamie kausi sasitās, kūku dakšiņas klikšķēja, un olu griezējs uzsāka visai godkārīgu solo, ko izbeidza stipri vien nepatīkama saķeršanās ar grie­žamo nazi.

No alas iekšpuses nākošie dūmu mutuļi kļuva biezāki, blīvāki. Orķestris spēlēja aizvien skaļāk.

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Pēkšņi, gaisam noskaidrojoties, alas ieejā rēgojamies bija redzams snuķis ar divām kūpošām nāsīm. Tas paostīja gaisu, tas nodrebēja un panāca mazliet tālāk uz priekšu.

Lēnām, lēnām parādījās visa pārējā lielā, zvīņainā galva. Viens pēc otra pacēlās smagu plakstu pāris, atsedzot divas dzeltenas acis, kas apstulbumā raudzījās apkārt, līdz apstājās pie mirdzošo galda piederumu plašās ierindas tieši priekšā. Zvīņas nograbēja, kad galva, acīmredzami iepriecināta, notrīsēja.

Pēc cukura standziņu komandas un ne mirkli nejau­cot ritmu orķestris paspēra soli atpakaļ. Radījums izlīda vēl mazliet tālāk. Skatam atklājās garš, zvīņains kakls.

Cukura standziņas atkal lika orķestrim atkāpties; un radījums atkal panāca uz priekšu.

Parādījās bruņots rumpis un četras garas, zvīņainas kājas, no kurām katra beidzās ar sarepējušām pirkstu locī­tavām, kam galā bija gari nagi.

Šķind! Šķind! Kling! Klang! Šķind! Šķind! Kling! Klang! Orķestris turpināja spēlēt, pa solim atkāpjoties pie katra klang.

Sprīdi pa sprīdim radījums lēni izlīda no tumšās, ēnai­nās alas drošības ārā spožajā rīta saulē. Tas nopētīja katra naža formu un lielumu, tas apostīja iesmus un karotes, bet, jo tālāk tas iznāca laukā, jo tālāk atkāpās orķestris.

Draudīgi rūcot, radījums pacēlās pakaļkājās, saplivināja platus, ādairv % nus spārnus un savicināja garo čūskveida asti. Tad, paskatījies augšup debesīs, tas mežonīgi nosprauslājās. Divas biezu, melnu dūmu grīstes izplūda tam pa nāsīm, un, kad tas atvēra žokļus, tā skaļo, skanīgo rēcienu pavadī­ja oranži sarkana, svili­noša liesma.

Milzīgais, lieliskais un šausmīgais zvērs daudzus garus gadus bija gulējis miegā, saritinājies sargādams savus dār­gumus. Tagad galda piederumi bija to pamodinājuši. Te tie bija, tam priekšā, spoži mirdzēdami saulē un spēlēda­mi tik jauku mūziku. Pūķis tos gribēja.

Ja vien tie paliktu mierā!

Pūķis vēlreiz atlieca atpakaļ galvu un ierēcās. Liesmu mēles skāra garām lidojošu drēbju skapju eskadriļu, ap­svilinot tiem durvis un vienu sagriežot liktenīgā grīstē. Tas nokrita zemē Pelējuma kalnu pakājē, sašķeldamies ar skaļu būkški.

Galda piederumi nodrebēja.

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Tie atkāpās vēl vienu soli.

Pūķis pielieca galvu un alkatīgi nopētīja orķestri. Kārdinošo sudraba galda piederumu izskats un skaņa to bija tik ļoti satraukusi, ka tas tik tikko spēja valdīties.

Tas gribēja pievienot mirdzošos sudraba piederumus savai milzu mirguļojošajai apslēptajai mantai. Tas vēlējās tos iegūt sev; skaitīt, sašķirot, pulēt un apmīļot tos. Tas gribēja sajust karošu gludumu, dakšu durstīgumu; tas gri­bēja apvīt savus tinumus galda piederumiem, apsargāt tos līdz laika beigām.

Kad galda piederumi atkāpās, pūķis samiedza acis. Kādu spēlīti tie visi spēlē? Kādēļ tie tik šausmīgi ķircinās?

Pūķa muskuļi noraustījās. Tā aste mētājās no vienas pu­ses uz otru, saceļot putekļus. Tā nāsis dūmoja. Tas bija vienīgais, ko radījums varēja darīt, lai apvaldītos un ne­mestos virsū orķestrim, bet, ja to darītu, tad galda pie­derumi izklīstu un tam beigās paliktu vien dažas zupas karotes.

Nē, pūķim vajadzētu būt gudrākam. Tas sakumpa, ar augumu pieplakdams zemei, lielajiem, muskuļotajiem gurniem trīsot. Tad, vienu aci nenovēršot no orķestra, pagrieza galvu, it kā gribēdams iet projām.

Muzicēšana saminstinājās, jo galda piederumi nevarēja saprast, ko lai dara tālāk. Cukura standziņas pacēla vienu spaili un pamāja.

Orķestris pagāja soli uz priekšu.

Vienā mirklī pūķis pagriezās apkārt un metās virsū. Lielais, zvīņainais zvērs nokrita zemē orķestrim priekšā, saceldams putekļu mākoni, un ar asti strauji apķēra to lielā aplī, kas tos visus iesprostoja. Tie bija notverti ikviens un katrs no mirdzošajiem priekšmetiem.

Tā vismaz pūķis domāja. Galda piederumiem tomēr bija citi uzskati. Dažās vietās jau kāds no tiem bija pār­varējis astes sienu un izlauzies brīvībā.

Grupa olu karotīšu kāpa pāri pūķa garajam bultveida astes galam; pusducis smeļamo kausu palīdzēja cits citam augšējā posmā, bet vidū olu griezējs lēca uz lielas dakšas izliektajiem zariem, aizšaudams brīvībā nažus, kas bija satupuši uz tās spala.

Pūķis aiz niknuma tik skaļi ieaurojās, ka nodrebēja kalni. Tas noklabināja nagus, uzšāva gaisā asti, aizmēz­dams tās nelaimīgās karotes un dakšas, kas vēl turējās pie tā zvīņām, augšā debesīs un tālu projām. Tajā pašā laikā galda piederumu orķestra pārpalikums izmantoja izde­vību un skriešus metās bēgt.

Tie drāzās projām pāri putekļainajai plakankalnei ar ievērojamu ātrumu un izveicību. Pūķis palika stāvam. Paliecies uz priekšu, tas atvāza žokļus un aizsūtīja tiem nopakaļ kvēlojošu uguns lāpu. Liesmas apsvilināja zemi un skāra muguru dažām lēnākām deserta karotēm. Bet galda piederumi neapstājās.

Cits pēc cita noklīdušie un nomaldījušies atgriezās pie galvenās grupas. Visi kopā tie brāzās lejup pa šauru taku starp diviem milzu laukakmeņiem.

Pūķis apjucis stāvēja un nekustējās. Vienā brīdī tas bija sagūstījis visbrīnišķīgāko mirdzošu sudraba galda piede­rumu kolekciju, ko pievienot savai apslēptajai mantai; nākamajā brīdī pūķis tos visus bija zaudējis!

Putekļu, dūmu, zibošu nagu un plīvojošu spārnu jūklī pūķis aiztraucās pāri līdzenumam pakaļ bēgošajām sud­rablietām. Tas negribēja padoties; tas nespēja.

Pakaļdzīšanās ritēja pilnā sparā.

Ragainais Barons stāvēja pils kāpņu augšgalā un ska­tījās uz kalniem. Viņš jau piekto reizi tikpat minūšu laikā pameta acis savā zelta kabatas pulkstenī un papurināja galvu.

"Desmit pāri diviem, un vēl joprojām ne miņas," viņš nomurmināja. "Kas gan viņiem būtu noticis?" Vispirms galda piederumi, un tagad šis te. Dārza svētki bez bur­vjiem? Tā tas vienkārši neies! Ingrida viņam nekad ne­piedotu. "Kur viņi ir?" Barons novaidējās. "Kur viņi ir?"

"Tie ir te," sacīja Bensons.

"Vai burvji?" satraukts jautāja Barons.

"Nē," laipni atbildēja Bensons. "Cukurgraudiņu uzdūrēji, kurus tu nupat nometi. Laimīgā kārtā es tos pacēlu." Goblins pasniedza noasinātu zariņu.

"Ā, tas," noteica Ragainais Barons.

"Vai Baronese ar tiem bija apmierināta? Vai bija?" sa­traukti jautāja Bensons.

"Ne gluži," atbildēja Ragainais Barons, berzēdams roku un saviebdamies.

"VOLTER!" Ingridas balss izšķēlās cauri saules apspī­dētai pēcpusdienas dūmakai kā ledaina gaisa plūsma. Ragainais Barons nodrebēja.

"Cukura standziņas ir mazākā no manām raizēm. Tieši tagad man vajadzīgs burvis. Jebkuri burvis," viņš satraukti sacīja. "Jā, manu eņģei," viņš atsaucās.

"Nesauc mani par eņģeli," noskanēja Ingridas griezīgā balss. "Tu neesi nekas cits kā vien liels, nekam nederīgs lamzaks!"

"Vai tiešām esmu?" sauca Ragainais Barons.

"Jā, esi Volter! Mana korsete ir saplīsusi! Stulba, lēta, ne­izturīga lieta!" viņa žēlojās. "Es nezinu, kur tu tādu dabūji."

"Tā mega-turbo josta?" nespēdams tam noticēt, nomur­mināja Ragainais Barons. "Smagsvara, super nostiprinātais modelis? Neizturīga?" Viņš klusi novaidējās. "Tā man maksāja veselu bagātību…"

"Vai tu mani dzirdēji, Volter?" Ingrida spiedza. "Nu vai zini! Sauc vien sevi par Ragaino Baronu. Tu pat pašu vienkāršāko neproti izdarīt pareizi."

"Tūkstoškārt atvainojos, manas dzīves gaisma," Ragai­nais Barons garlaikots atsaucās. "Es tūlīt uziešu augšā."

"Un paņem līdzi divdesmit piecus metrus telšu au­dekla," viņa pieprasīja. "Mums būs jāpāršuj kleita. Un šo­reiz neaizmirsti adatu un diegu!"

"Kā tava greznība vēlas," Ragainais Barons izdvesa.

"Ja būtu kaut kas, kā es varētu palīdzēt," teica Bensons.

"Es domāju, ka tu esi darījis pietiekami daudz," sacīja Ragainais Barons, salauzdams noasināto zariņu un no­mezdams to uz pakāpiena. Viņš pagriezās un jau gribēja doties projām, kad viņam ienāca prātā kāda doma.

Viņš nopētīja Bensonu no galvas līdz kājām viņa salīkušo, stūraino augumu, viņa mazo bārdiņu. Pareizajās

drēbēs no vina iznāktu lielisks burvis.

>

"Īstenībā, pārdomājot vēlreiz, Benson, tomēr ir kaut kas tāds, ko tu varētu izdarīt," viņš teica. "Ietērpies mantijā, uzliec smailu cepuri un atgriezies te pie manis pēc…"

Viņš ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja astoņas minūtes pāri. "Pēc divdesmit divām minūtēm."

"VOLTER!" Ingrida skaļi, caururbjoši kliedza. "ES GAIDU!"

"Lēnāk, Norbert!" Džo sauca, sasvērdamies šurp un turp uz milža kreisā pleca. Viņš ar vienu roku satvēra Norberta apkakli, cik cieši vien jaudāja, un ar otru turēja Henriju, kas sēdēja viņam klēpī. "Lēnāk!"

"Nevaru, kungs," bez elpas atbildēja Norberts. "Tie ir tie sasodītie spārnotie zābaki."

"Lūdzu, mēģini!" Džo lūdzās. "Es nupat gandrīz no­kritu!" Šķita, ka viņi pa īsāko ceļu drāžas lejup pa ļoti stāvu Puvuma kalnu taku.

"Hūūūūā!" Norberts kliedza, mežonīgi vicinādams rokas, mēģinot noturēt līdzsvaru.

"Tā visa ir Randalfa vaina," sacīja Veronika, kas bija pie­ķērusies pie burvja smailās cepures malas. Viņa paliecās uz priekšu un kliedza viņam ausī: "Mosties, tu smieklī­gais, mazais vīreli! Mosties!"

Bet Randalfs tikai krāca mazliet skaļāk. Viņš vienmēr iemiga, ceļojot uz Norberta pleca, un, jo vairāk kratīja, jo dziļāks bija miegs.

Sekoja spēcīgs grūdiens, un kādu brīdi Džo krita atpa­kaļ smilšu un haki krāsas ainavā, kamēr Henrijs slīdēja uz priekšu. Tad Norberts paklupa vēlreiz. Džo tvēra Henriju un pieķērās milža žaketes auduma krokai.

"NORBERT! LĒNĀK!" kopā kliedza Džo un Veronika, un Henrijs piekrītot rēja.

"Es… nevaru… lēnāk…" katram vārdam nākot ar pū­lēm, Norberts noelsās, traukdamies lejup pa sausu ieplaku un kratoties bum-bum-bum pāri ceļa posmam ar lieliem, apaļiem oļiem. "Zābaki… man… neļauj…"

Džo palūkojās uz leju. Norbertam kājās bija spārnoto zābaku pāris, katram pie zoles četri riteņi un pa balsta ritenim pakaļpusē pie papēžiem gluži kā Džo skrituļslidām mājās. Iesākumā bija licies, ka milzis ar tiem labi tiek galā…

"Kolosālā ātruma Spārnotie zābaki," noelsās Norberts. "Man nav nekādas vainas, braucot pret kalnu. Toties, lai brauktu lejā otrā pusē, man mazliet jāpavingrinās."

Tieši tobrīd zeme viņiem priekšā pilnīgi pazuda. Nor­berta kājas mežonīgi minās pa gaisu. Veronika ķērca. Henrijs smilkstēja. Džo sakoda zobus un gaidīja neno­vēršamo grūdienu.

" Ūūūf!" brīdi vēlāk viņš noelsās, kad Norberts pie­zemējās. Viņi atkal bija uz ceļa un brauca tikpat ātri kā iepriekš.

"Es viņu brīdināju!" Veronika spiedza. "Es lūdzu viņu, lai neliek Norbertu Kolosālā ātruma Spārnotajos zābakos."

"Tu lūdzi?" pārjautāja Džo.

"Vai tad viņš klausījās?"

"Acīmredzot ne," secināja Džo.

"Uzmanies!" iekliedzās Veronika.

"Palīgā!" Norberts iesaucās. "Es laikam atkal braukšu pa īsāko ceļu… Hūūūūūūūāā!"

Krītot no augstuma lejup pret smilšu bedri, mazā tēj­karotīte tuvojās sava īsā lidojuma beigām. Ar klusu, šņā­cošu skaņu un mazu nopūtu tējkarote nokrita mīk­stajās smiltīs un līdz kātam pazuda zemē.

Mazliet pa labi goblinu ģimene sēdēja ap segu.

"Te nav pietiekami daudz smilšu!" iesaucās jauneklis.

"Aizveries un ēd savu puņķumaizes sviestmaizi, Gob," tēvs viņam teica. "Māte vai veselu mūžību gatavoja pikniku, bet, kopš mēs te ieradāmies, tu esi vienīgi žēlojies."

"Neturpini," saīdzis sacīja Gobs. Viņš nokoda gabalu no sviestmaizes. "Kas tas?" Viņa acis satraukumā iedegās.

"Kas tad?" jautāja māte, kurai mute bija pilna ar smirdelpas biezputru.

"Tas tur," teica Gobs, pielēkdams kājās un pieskriedams pie vietas, kur bija nokritusi mazā tējkarotīte. "Mam! Tēt!

Es kaut ko atradu!" viņš sauca.

"Cūkas mēslu?" jautāja māmiņa.

"Ķekatpeles siekalas?" jautāja tētis.

"Nē, tas nav nekas ēdams," paskaidroja Gobs. Viņš pietupās, saņēma rokā sudraba gabalu, kas rēgojās no smiltīm, un vilka. "Tā ir… tējkarote," viņš paziņoja, paceldams to augšā. "Maza sudraba tējkarotīte. Vai es to varu paņemt sev?"

"Ja tu tā vēlies, mīļais," sacīja māte. "Ieliec to kabatā, lai nepazūd, un dosimies ceļā. Jā sāksim iet tagad, tad līdz tējas laikam būsim Goblinpilsētā." Viņa pasmaidīja. "Tu va­rēsi lietot jauno karoti, lai samaisītu savu spļāvienu tēju."

Krītot lejup kabatā, tējkarote izdvesa mazu nopūtu. Goblina biksēs to apņēma siltums un mitrums, un smaka, un tējkarote nodrebēja — tur bija ļoti, ļoti tumšs.

.