Jezgas zeme

7

Spēcīgs, dzestrs vējš svilpoja cauri Elfu mežam. Koku truši, uzmetušies uz ozolu un priežu zemākajiem zariem, nemierīgi krāca miegā un, siltumu meklējot, spiedās cie­šāk kopā, bet uz laktas satupušie sikspārņputni augstu pie džabdžaba koku galotnēm kliedza, kad tika svaidīti šurp un turp.

"Vai!"

Cauri kokiem slampāja salīcis stāvs, ar kaulainiem pirk­stiem tverdams plīvojošo apmetni un saturot uzvilkto kapuci. Ar katru soli viņa zābaki dziļi iegrima dubļu un kritušo lapu glumajā masā, kavējot viņu un liekot aiz piepūles svīst par spīti aukstumam.

Meža vidū bija klajums, to sauca par Ņirgu noru, un klajuma vidū atradās pieticīgs miteklis, būvēts no koka un bagātīgi izrotāts. Stāvs ar kapuci galvā lauza ceļu uz durvju pusi.

Vējš auroja apkārt mājai, liekot zaļganzilajiem slēģiem grabēt un koka lubiņām uz jumta klabēt. Mājas iekšpusē, sēdēdams ēnā uz sarežģīti izgrebta troņa ar augstu at­zveltni, gaidīja doktors Kampiens.

"Drīz." viņš ņirdza. "Loti drīz."

It kā pēc mājiena ārdurvis atsprāga vaļā. Doktors Kam­piens pasmaidīja.

"Vai tas esi tu, Kventin?"

"J… jā, kungs," elsa Kventins, ar pūlēm aizvērdams durvis stiprajā vējā. "Vai dieniņ," viņš sacīja. "Ārā plosās auka. Man ar pūlēm nācās spert katru soli." Viņš noguris papurināja galvu. "Es esmu galīgi pārguris."

"Pārguris?" doktors Kampiens ieņirdzās. "Tas ir burvīgi. Es ceru, ka tu nes labu zinu."

Kventins noņēma kapuci, izlīdzināja mazliet izspūrušās zeltainās cirtas un uzskrullēja savu lielisko ūsu galus. Viņš pacēla acis. Tronis bija novietots dziļā ēnā. Bija redzamas vienīgi doktora Kampiena pārsteidzoši zilās acis. Zalgojot

un nemirkšķinot tās ieurbās vinā no tumsas. Kventins juta, ka ceļi viņam sāk drebēt.

"Nu?" vaicāja doktors Kampiens. "Es pieņemu, ka ar Ra­gaino Baronu beidzot viss ir nokārtots." Viņš nepatīkami ieņirdzās. "Esmu pārliecināts, ka mūsu zvīņainā draudzene izbaudīja savu mazo uzkodu." Augstās, mazliet draudīgās ņirgas pieņēmās spēkā. "Vai viņa sagrauza tam kaulus?" viņš jautāja. "Vai viņa tam atrāva locekli pa loceklim?"

"Īstenībā, kungs," nokārdams galvu, sacīja Kventins. "Man jums kaut kas jāizstāsta."

Acis sašaurinājās līdz spraugām. "Un kas tieši?" viņš no­prasīja.

Kventins satraukts norija siekalas un dziļi ievilka elpu. "Viss negāja gluži pēc plāna," viņš steigšus izgrūda.

Doktors Kampiens nopūtās. "Paskaidro tuvāk," viņš vēsi teica.

"Gadījās mazs juceklis," Kventins paskaidroja. "Dārza svētkos. Šķiet, ka pūķis varētu būt sagremojis nepareizo personu."

"Nepareizo personu?" īgni pārjautāja doktors Kampiens.

"Viņš ieradās pēdējā brīdi un visu samaitāja," sacīja Kventins. "Es tur neko nevarēju līdzēt."

"Kas?" Izklausījās, ka nu viņš ir nikns.

"Tas bu… bu… burvis," Kventins stostījās. "Randalfs. Randalfs Gudrais.

"Man vajadzēja zināt," doktors Kampiens nomurmināja, ar īsajiem, resnajiem pirkstiem bungodams pa troņa roku balstiem. "Kāpēc viņam jābāž deguns manās darīšanās?"

Kventins atļāvās mazliet pasmaidīt. "Ja vien es pazīstu savus pūķus," viņš teica, "tas laikam pataupīja viņa lielo degunu pašu pēdējo."

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Jā, es ceru," viņš sacīja. "Bet tas tomēr atstāj neatrisinātu mazo jautājumu par neapēsto Ragaino Baronu."

"Plāns B, kungs?" vaicāja Kventins.

"Plāns B," doktors Kampiens apstiprināja. Viņš sasita rokas, un kā no gaisa parādījās ducis elfu. "Atslēdziet Rodžeru Grumbaino un atvediet pie manis," viņš pavēlēja. "Ejiet!"

"Tūlīt, kungs," elfi nočivināja un aizsteidzās izpildīt to, kas viņiem bija likts.

Kventins, atvieglots, ka doktors Kampiens viņa ziņu nebija uztvēris pārāk bargi, noņēma apmetni un pakarināja to uz āķa pie durvīm. "Kā būtu ar kādu jauku rituļmaizīti?" viņš apjautājās. "Es pirmīt dažas izgarnēju īpaši jums, un…"

"Kventin," doktors Kampiens viņu pārtrauca. "Šis nav īstais brīdis rituļmaizītēm."

"Nav gan, kungs," piekrita Kventins. "Cik muļķīgi no manas puses."

Tieši tobrīd no gaiteņa atskanēja kāju šļūkāšana un sa­trauktas balsis. Durvis atvērās, un elfi iebrāzās istabā, vilk­dami garu, smagu pavadu, kuras galā bija visai nodriskāts,

lai neteiktu saburzīts, burvis. No viņa augstās pieres līdz garā, asā zoda galam pletās sarežģīts grum­bu tīkls. Viņa ausis bija grum­bainas, viņa deguns bija grum­bains, pat viņa grumbas bija grumbainas.

"Kā jūs uzdrīkstaties tā ar mani apieties?" viņš protestēja. "Ne­var gribēt, lai es šādos apstāk­ļos strādātu!"

"Goda vārds, tu esi grumbains!" ieņirdzās doktors Kampiens. "Es vien­mēr piemirstu."

"Kas tur par brīnumu?" atcirta Rodžers. "Pieķēdēts tajā smacīgajā, mazajā istabelē, strādājot no ausmas līdz rie­tam. Es tev saku, ilgi es to vairs neizturēšu. Un tad vēl tasi" Viņš parāva pavadu. "Visa tā necieņa."

"Tā ir tevis paša vaina," asi teica Kventins. "Tev nevajag mēģināt izbēgt."

"Es jau to visu esmu paskaidrojis," augstprātīgi sacīja Rodžers. "Es tikai izlocīju kājas."

"Tu skrēji," Kventins viņam atgā­dināja.

"Es tikai atsaucos dabas aici­nājumam," iebilda Rodžers. "Tu biji saģērbies kā veļas mazgātāja," sacīja Kventins. "To es arī paskaidroju," Ro­džers nedroši iesāka. "Tas sākās, kad es kā bērns mēdzu uzlaikot mātes kleitas…"

"Lai nu tas paliek," doktors Kampiens iejaucās. "Es tevi ataicināju, lai runātu par man kaut ko ļoti svarīgu…"

"Par Ragaino Baronu," teica Rodžers Grumbainais.

"Tu lasi manas domas," ņirdza doktors Kampiens.

Burvis pamāja ar galvu. "Ceru, ka galda piederumi izda­rīja visu tev pa prātam."

"Jā, izdarīja," sacīja doktors Kampiens. "Diemžēl gadījās maza ķeršanās."

"Ķeršanās?" pārjautāja Rodžers.

"Tiešām, visai uzjautrinoši," turpināja doktors Kam­piens, diezgan histēriski ņirdzot. "Šķiet, ka galda piede­rumi pievilināja pūķieni Kventina sārtajam paviljonam tieši tā, kā mēs bijām plānojuši, diemžēl paviljonā atradās nepareizā persona."

"Nepareizā persona?" jautāja Rodžers.

"Bet, Rodžer!" doktors Kampiens iesmējās. "Tu sāc iz­klausīties pēc atbalss."

"Pēc atbalss?" jautāja Rodžers.

Doktora Kampiena ņirgas vērtās visai nejaukas. "Es esmu nolēmis īstenot plānu B," viņš teica.

Burvja grumbainā seja sašļuka. "Ne jau…"

"Jā, Rodžer," mežonīgi ņirgdams, sacīja doktors Kam­piens. "Lidojošie drēbju skapji."

"Bet doktor Kampien," iebilda Rodžers. "Es tiešām to nevaru ieteikt. Vēl ne. Tie nav gatavi."

"Manu mīļo Rodžer," teica doktors Kampiens. "Es ceru, ka man nevajag atkal uzkarsēt metāla apakšbikses."

Rodžers Grumbainais paspēra soli atpakaļ. "Tikai ne apakšbikses, es tevi lūdzu! Vienīgi…"

"Vienīgi kas?" Pirkstu bungošanas troksnis pieņēmās spēkā.

"Tas ar lidošanu ir viegli," Rodžers Grumbainais pa­skaidroja, "bet salikt skapjus kopā ir īsts murgs! No instrukcijām nav nekādas jēgas, un vienmēr paliek pāri kāda lieka skrūve…"

"Pietiek visu šo atrunu!" ieaurojās doktors Kampiens. Viņš sasita plaukstas. Elfi pielēca miera stājā. "Atnesiet man Lielo burvestību grāmatu!"

"Tūlīt, kungs," elfi notrallināja un aizsteidzās pa citām durvīm.

"…un tad vēl skabargas!"

"Ciet klusu, Rodžer!" skarbi uzsauca doktors Kampiens. "Manā ciešā uzraudzībā es tev ļaušu ieskatīties Lielajā bur­vestību grāmatā," viņš paziņoja. "Mēs palaidīsim drēbju skapjus šovakar!"

"Bet…"

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Es pilnīgi paļaujos uz tavu prasmi, Ro­džer. Tu un tavi biedri burvji labāk nepieviliet mani, vai arī…"

Rodžers samulsis pamīņājās. "Apakšbikses?" viņš satraukti jau­tāja. Doktors Kampiens pamāja ar galvu.

Elsdami un pūzdami elfi atgrie­zās ar smagu koka kasti; bur­vestību grāmata bija ieslēgta tajā. Viņi piesteidzās pie troņa.

11 Lielā burvestību grāma­ta, kungs," elfi vienā balsī paziņoja.

"Nolieciet to uz manas lasāmās pults," doktors Kampiens

viņiem pavēlēja. "Tad, kad Rodžers būs beidzis lasīt atbil­stošo burvestību, paņemiet viņu pavadā un aizvediet atpakaļ. Un nekādas blēdības," viņš ņirdza. "Vai saproti?"

"Blēdības, doktor Kampien?" jautāja Rodžers. "Es nesa­protu, par ko tu runā."

Tēraudzilās acis nikni raudzījās no ēnām. "Piesargies, Rodžer Grumbainais," iesmējies sacīja doktors Kampiens. "Es vērošu katru tavu gājienu."

Sīkā tējkarotīte bija gandrīz beigusi savu episko ceļojumu. Kad skatam pavērās kalnu ala, tā nopūtās, paklupa un no­krita, piecēlās un atkal nopūtās. Gals bija vai acīm saredzams.

Ar klusu dzin-dzin tējkarote ielēca alas ieejā.

Lai gan ārā metās tumšs, jo saule bija nolaidusies tuvu apvārsnim, alas iekšpusē bija daudz tumšāks. Tējkarote apstājās un piešķieba savu kausiņu uz vienu pusi.

Troksnis. Tunelī, kas veda dziļi kalna iekšienē, atbalso­jās daudz dažādu trokšņu. Šķindoņa un klaboņa.

IJn paceltas balsis…

"Es darīšu jebko," kliedza viena balss, neapšaubāmi bū­dama pie pacietības robežas. "Tikai apklusini tos!"

"Es daru visu, ko spēju!" sauca cita.

"Un tas nav daudz!" dzēlīgi aizrādīja trešā.

Mazā tējkarotīte gāja tālāk. Dzin, dzin, dzin. Pāri ak­meņiem un grantij, pāri kādam mazam kauliņam tā tur­pināja ceļu pa tuneli, tuvodamās blāvajai, sarkanajai kvē­lei tā galā. Kvēle nāca tuvāk un tuvāk; atbalsojošies trok­šņi kļuva skaļāki un skaļāki.

Pēkšņi tunelis pavērās, un mazā tējkarotīte atradās pla­šas pazemes alas malā. Pagriezuši muguru, tajā stāvēja priekšmeti, kuriem tā bija sekojusi no pils. Aiz tiem bija pūķis. Un aiz pūķa…

Mazā tējkarote izdvesa nopūtu un sāka lēkāt pa putek­ļaino grīdu.

Cukura standziņas pirmās pamanīja jaunpienācēju. To paceltā puse uzstājīgi pieklaudzināja zelta kausam pie sāna. Naži noklikšķēja, karotes nošķindēja, dakšas noklabēja, līdz galda piederumi cits pēc cita apjauta mazās tējkarotes klāt­būtni savā vidū.

Tie parādījās no visiem alas kaktiem. Gaļas dalāmie cirvji un iesmi, dakšas, putotāji un smeļamie kausi, olu karotītes un zupas karotes, kūku dakšiņas un sviesta nazīši, pat druknais olu griezējs, visi sāka steigties uz to vietu, kur mazā tējkarote dejoja savu savādo, lēkājošo, mazo deju.

"Ka tevi parāvis!" pūķiene noņurdējās. "Kas tad tagad notiek?"

"Es mēģinu pretējo burvestību," svarīgā balsī paziņoja Randalfs, vicinādams rokas, "ar trejkāršu apvadu un du­bultu pārslēdzi. Tas ir visai sarežģīti. Man nepieciešams pilnīgs klusums."

"Nekādu izredžu," Margo pārkliedza troksni. "Aizvien ļaunāk un ļaunāk!"

"Jā, bet klausieties," teica Džo. "Tagad ir citādi."

Trokšņa kakofonijas vietā, kuru galda piederumi bija sa­cēluši kopš ierašanās, cits pēc cita tie uzsāka vienu un to pašu ritmisko dauzīšanu BLĪKŠf BLĪKŠ! BLĪKŠf BLĪKŠ/ līdz visa to lielā masa dauzīja reizē.

"Tā ir tējkarote," sacīja Džo. "Tie seko viņas vadībai."

Randalfs gudri pamāja. Tiešām, lielais, žvadzošais troks­nis atskanēja ik reizi, kad lēkājošas tējkarotes kāta gals uzsita pa zemi.

"Labi novērots, manu zēn," viņš uzslavēja. "Tur iedar­bojas mans dubultais pārslēdzis."

"Es tev teikšu ko citu," sacīja Džo. "Es to tējkaroti esmu redzējis iepriekš."

"Pēc manas pieredzes viena tējkarote ļoti atgādina citas," iebilda Randalfs, savādi lēkādams uz vienas kājas un smagi elsdams.

"Pasteidzies!" mudināja Mar­go. Viņa satvēra galvu un lēni šūpojās uz priekšu un atpa­kaļ, kamēr apdullinošais trok­snis turpinājās. "Es tiešām, tie­šām nezinu, vai spēšu to vēl ilgāk izturēt."

"Pretējo burvestību nevar stei­dzināt, kundze," atbildēja Ran­dalfs. Viņš pārtrauca lēkāšanu, pacēla rokas un sāka neatņemdamies pusbalsī murmināt.

"Tev taču īstenībā nav ne jaus­mas, ko tu dari, vai ne?" ierunājās Veronika.

"Aizveries, Veronika," nošņā­cās Randalfs. Pēkšņi mazā tējkarotīte uzlēca uz prāva akmens un uzstājīgi tam piesita. Pēc šīs skaņas visi pārējie galda piederumi ap­klusa. Visi naži, visas dakšas, visas karotes. Alā beidzot valdīja klusums izņemot klusu pīk, pīk, pīk, Veronikai būrītī šūpojoties šurp un turp.

"Es tam nespēju noticēt!" viņa iesaucās. "Ko tu izdarīji, vecais blēdi?"

"Man nav ne jausmas," sacīja Randalfs, kurš izskatījās tikpat pārsteigts kā pārējie.

Tobrīd mazā tējkarote pagriezās un sāka lēkāt projām pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākusi.

Visi aizturēja elpu.

Cukura standziņas sakustējās pirmās. Nodrebējušas un iečīkstējušās tās aiztipināja pakaļ tējkarotei. Pārējie galda piederumi, tagad būdami rāmi un izkārtojušies skaidrās

ierindās, sekoja cieši nopakaļ. Kad pats pēdējais mazais zobu bakstāmais ar iegravēto vārdu Simons pazuda tunelī, Margo izdvesa garu, laimīgu atvieglojuma nopūtu.

"Tie ir projām," viņa teica. "Labi, ka tā. Es nezinu, kā lai tev pateicos."

Randalfs beidzot nolaida rokas un pagriezās pret pūķieni. "Toties es zinu," viņš sacīja.

.