Jezgas zeme

10

"Parādzīme!" trakoja Randalfs. "Tā nav pat ne tik daudz vērta, cik krokotām mežģīnēm rotātās apakšbikses, uz kurām uzrakstīts apliecinājums!"

Vēlāk tajā pašā dienā viņš un pārējie bija atgriezušies mājaslaivā.

"Kas par zemisku, krāpniecisku, nodevīgu, nekrietnu gājienu!" Viņš pievērsās Džo. "Lai tas tev ir par brīdinā­jumu. Nekad, nekad neuzticies Barona vārdam, lai cik smaili būtu viņa ragi."

"Tomēr tā ir parādzīme," iebilda Džo. "Pat tad, ja tu ne­varēji atrast neko citu, uz kā rakstīt, tu dabūji viņa parak­stu. Tam noteikti ir kāda vērtība."

Randalfs nosarka.

"Parādi viņam tās apakšbikses," ierunājās Veronika. "Nu, parādi!"'

Randalfs pasniedza apakšbikses Džo. "Esmu parādā astoņdesmit zelta lielos," lasīja Džo, "parakstījis Jorkas ve­cais lielbercogs…"

"Ko?" iesaucās Randalfs. Viņš paķēra atpakaļ apakšbik­ses un bēdīgi noraudzījās uz viltoto parakstu. "Es esmu par daudz paļāvīgs," viņš sacīja un nopūtās. "Tipiski

Ragainajam Baronam apvest otru ap stūri. Un pēc visa, ko es viņa labā esmu darījis!"

"Drīzāk pēc visa, ko Margo ir darījusi," sacīja Veronika. "Kas par jauku pūķieni viņa izrādī­jās! īsta dāma. Un arī devīga," viņa piebilda. "No viņas mēs esam saņēmuši dažas jaukas dāvanas. Norberta cepamās pannas, Džo karotājvaroņa ietērpu, nemaz nerunājot par manu lielisko mazo būrīti." Viņa pašķindināja mazo zva­niņu un saposās spogulīša priekšā. "Pašai sava mājiņa," viņa nopūtās. "Atgādini man, Randalf," viņa teica, pievērsdamās burvim, "ko viņa uzdāvināja tev?"

Randalfs nikni iespēra pa Trinnas naktspodu. "Auf'viņš iekliedzās.

"Tas sader kopā ar tavām apakšbiksēm!" Veronika paš­apmierināti noteica.

"Aizveries, Veronika!" uz­sauca Randalfs.

No virtuves skanēja svil­pošana, putošanas troksnis un podu un pannu šķin­doņa.

"Manuprāt, varēja būt arī sliktāk," sacīja Randalfs. "Norberta gatavošanas pras­me noteikti ir uzlabojusies. Un, Džo, manu zēn, tu no­teikti izskaties iespaidīgi tajā

ietērpā. Žēl, ka bruņucepure tika iedragāta. Vai tiem spārniem paredzēts tā stiepties uz abām pusēm?"

Džo pasmaidīja. "Tas būs jauks suvenīrs," viņš teica, "kad es atgriezīšos mājās. Kad tas varētu notikt?"

"Es par to parūpēšos, cik drīz vien varēšu," apgalvoja Randalfs, pēkšņi atklājis, ka dažas Trinnas naktspoda de­taļas ir ārkārtīgi aizraujošas.

"Bet kad?" jautāja Džo. "Vai es vēl neesmu diezgan darījis?"

Sudrabā iegravētas, Randalfs uzgāja, kā šķiet, liela dibena aprises. "Lielisks darinājums," viņš nomurmināja.

"Kad?" neatlaidās Džo.

Randalfs piesardzīgi paostīja podu. "Man atkal vajadzēs mazgāt bārdu," viņš norūca.

"Randalf!" asi ierunājās Džo. "Kad tu mani sūtīsi mājās?"

Burvis pagriezās. "Tu zini, kā tas ir," viņš sacīja. "Jāsa­gaida labvēlīgs brīdis un tā tālāk. Zvaigžņu stāvoklis. Mēnešu izkārtojums…"

"Nē! Nē!" Džo sauca. "Tu zini, ka tā nav tiesa. Brīdis var nākt un iet, bet tik un tā tu neko nevarētu izdarīt, jo tu nezini burvju vārdus! Mums jādodas uz Elfu mežu un jāat­gūst Rodžera Grumbainā Lielā burvestību grāmata. Tā ir vienīgā iespēja."

"Puisim ir taisnība," teica Veronika. "Pat tad, ja tas no­zīmētu satikt doktoru Kamp…"

"Veronika!" Randalfs iekliedzās. "Es tev aizliedzu izrunāt šo vārdu manā klātbūtnē."

"Turklāt," Veronika piebilda, jautri šūpodamās šurp un turp uz savas laktiņas, "ja tev ii" kādas izredzes jebkad ieraudzīt tos astoņdesmit zelta lielos, tev nāksies uz turieni doties."

"Man nāksies?" pārjautāja Randalfs.

"Kā tev liekas, uz kurieni tas skapis aiznesa Ingridu?" viņa atjautāja pretī.

Randalfs novaidējās. "Tu taču negribi teikt…"

"Viņam kurš netiks nosaukts vārdā ir Lielā burvestlbu grāmata," sacīja Veronika. "Viņam ir Rodžers Grumbainais un pārējie burvji, un tagad viņš savai kolek­cijai ir piepulcējis Ingridu. Tas viss ir daļa no viņa ģenerālplāna."

"Tad nav izvēles," stingri apgalvoja Džo. "Mums jādo­das uz Ņirgu noru."

"Iesaku neizlaist no rokām to naktspodu, Randalf!" sa­cīja Veronika. "Spriežot pēc tavas sejas izteiksmes, tev tas būs vajadzīgs."

Vientuļš skapis gulēja zemē blakus mazā namiņa ār­durvīm Ņirgu noras vidū. Tas nekustējās. Viena durvju puse bija atvērta un otra aizvērta. Stūrī atradās pakaramo kaudze. Doktors Kampiens paskatījās uz to pa logu.

"Tas tev ir labi izdevies," viņš ņirdza. "Manis paša salik­tais priedes koka skaistuli!"

Viņš pagriezās un ieslīdēja ēnās.

Kventins enerģiski nogrozīja galvu. "Tas bija viens no manējiem, saimniek," viņš teica. "Pamācība bija tik sarež­ģīta, un man trīs skrūves palika pāri."

"Lieliski," turpināja doktors Kampiens, nepatīkami ņirg­dams. "Kaut arī mūsu zaudējumi bija lieli!"

"Es jau teicu, ka mums vajag vairāk laika," sacīja Ro­džers Grumbainais. "Tualetes galdiņš bija tikai pa pusei pabeigts, un kāds kļūdas dēļ nosūtīja projām lācīšu veļas kumodi ar visām tavām vatētajām segām."

"Mums visiem kaut kas jāupurē," mazliet aizžņaugtā balsī teica doktors Kampiens. "Iespējams, ka man nav Ra­gainā Barona, toties man ir nākamā labākā no iespējām!" Viņš iesmējās.

"Oo, doktor Kampien, tu esi tik ļauns," teica Kventins. "Viņš būs kā plastilīns manā rokā," doktors Kampiens ņirdza. "Ko tik viņš nedarīs, lai dabūtu atpakaļ savu mī­ļoto Ingridu! Viņš klaudzinās pie manām durvīm, lūgsies,

lai atdodu vinu. Un, kad viņš to darīs…"

? ' >

Istabā atbalsojās draudīgas, augstas ņirgas. "Kampien?" spalgi ieskanējās valdonīga balss. "Kampien!" Ņirgas apklusa. "Ko tā ellišķīgā sieviete tagad grib?" doktors Kampiens nomurmināja. "Nav iespējams, ka viņa jau būtu izlauzusies no ieslodzījumā." Viņš pagriezās un sasita plaukstas. Nekas nenotika.

"Kur ir tie sasodītie elfi?" viņš uzkliedza.

>

"Kampien!" Ingridas balss pāršķēla gaisu kā nazis. Doktors Kampiens nodrebēja. "Rodžer!" viņš sauca. "Kventin! Nāciet atpakaļ!"

"KAMPIEN!"

"Āā, tā tik ir dzīve," nopūtās Ragainais Barons.

Viņš bija atgāzies pret labi piebāztiem, tomēr pamatīgi salāpītiem spilveniem rūcoša kamīna priekšā, viņa kājas klāja vatēta sega, ko rotāja lācīši. Sveces bija iedegtas.

Ragainais Barons maziem malciņiem dzēra spļāvienu tēju no lielas krūzes un izņēma spalvainu īrisu no klēpī noliktas kastes. Daudzas stundas bija pagājušas kopš Ingridas nelaimīgās pazušanas. Viņš iemeta vēl vienu īrisu mutē. Nabaga mīļā Ingrida…

Tuk, tuk.

Klaudzieni pie durvīm pārtrauca plašās istabas klusumu un atgādināja Ragainajam Baronam, kāds miers valdīja visapkārt.

"Iekšā," viņš atsaucās.

Durvis atvērās, un parādījās Bensons. "Slikta ziņa, kungs," viņš teica. "No Baroneses vēl joprojām nav ne minas."

"Ak vai, cik briesmīgi žēl," sacīja Ragainais Barons. "Tomēr nedrīkst gausties." Viņš pacēla pie lūpām krūzi un iedzēra spļāvienu tēju. "Garšīgi," viņš nomurmināja. "Pro­jām ejot, iemet vēl vienu skapja gabalu ugunī, Benson. Tā būs labi."

Kad dārznieks bija aizvēris durvis, Ragainais Barons atlaidās mīkstajos spilvenos un pievēra acis.

"Tiešām jāglābj Ingrida." Viņš nožāvājās. "Kādā no nā­kamajām dienām."

Kad saule rietēja, nogurušie galda piederumi spiedās kopā ap lielu rādītāju, uz kura bija rakstīts Nekuriene.

Tik tālu tie bija nonākuši. Tik ļoti tālu. Pūta maigs vējiņš, un, kad Jezgas zemes mēneši pacēlās debesīs, galda pie­derumi atmirdzēja violetā, dzeltenā un zaļā gaismā.

Mazā tējkarotīte stāvēja savrup no pārējiem. Šķita, ka tā cenšas saklausīt to, ko tikai tā viena spēj dzirdēt. Kaut ko tālumā. Kaut ko, kas to sauca…

Izdvesusi mazu nopūtu, tējkarote pagriezās. Gaidāmais ceļojums bija garš, bet to nāksies veikt.

Dzin, dzin karotīte noskanēja, tipinot atpakaļ pār akmeņaino zemi. Kling, tinkš, šķind, klang noskanēja naži, dakšas, karotes un pārējie galda piederumi, seko­dami nopakaļus.

Tie ceļoja cauri kalniem, pāri līdzenumiem. Kad ausa nākamais rīts, pie tālā apvāršņa varēja saskatīt Elfu meža garos kokus.

Mazā tējkarotīte aiz satraukuma nodrebēja. Aicinājums bija tuvāk. Tā klusi nopūtās.

Drīz. Loti drīz…

"Kampien!" Aizsmakusi balss satricināja Ņirgu noras klusumu. "Es neatkārtošu vēlreiz. Man vajag no jauna piepildītu termoforu, un man to vajag tūlīt pat!"

Doktoram Kampienam izdevās izspiest apnikuma ņirgas.

"Kampien!"

"Vai tā esi tu, manu mazo, būrī ieslodzīto dziedātājputniņ?" atsaucās doktors Kampiens. Viņš paskatījās pa logu,

vai nemanis kādu ciemiņu. Neviena nebija. Viņš noba­žījies iesmējās. "Droši vien Ragainais Barons ļoti ilgojas pēc tevis?" viņš apjautājās.

"Viņš nevar dzīvot bez manis!" Ingrida iekliedzās. "Un, kad viņš uzzinās, kā pret mani izturējās, viņš noraus tev galvu! Tā, tagad parūpējies par manu termoforu. Neka­vējoties!"

Doktors Kampiens papurināja galvu. Viņa caururbjošās, zilās acis samiedzās. "Ak, Ragaino Baron," viņš nomurmi­nāja, draudīgi ņirdzot. "Tu par to samaksāsi. Piemini ma­nus vārdus! Tu par to dārgi samaksāsi!"

.