Jezgas zeme

3

"Vai tu domā, ka nu jau ir droši?" jautāja Randalfs.

Kārtīgas piecas minūtes bija pagājušas, kopš pēdējais lidojošais akmens trāpīja mājaslaivai, un Randalfs nupat bija pabāzis galvu no ceļojuma groza, kurā viņš bija slēpies, viņam pie pieres bija pielipusi sārta rituļmaizīte.

"Kur visi ir palikuši?" viņš sauca.

"Te, ārā, Resnīt," atskanēja Veronikas balss.

Piesardzīgi Randalfs izgāja uz klāja, kur viņš atrada pā­rējos pie margām. Tie visi skatījās pāri malai, pētīdami dzidro ūdeni sev apakšā. Veronika, uzmetusies Džo uz kreisā pleca, pamāja ar spārnu uz kaut ko tālu lejā.

11 Tādu es nekad neesmu manījusi," viņa teica.

Džo sarauca pieri. Par spīti sīko vilnīšu izkropļotajam attēlam, arī viņš kaut ko varēja saskatīt. Viņš samiedza acis. Tas nebija kaut kas, viņš satriekts apjēdza, bet kāds…

"Paskat," viņš sacīja. "Var izšķirt plecus un kājas. Un sarkanus matus."

Stāvs zem lidojošā ezera nepārprotami pacēla roku svei­cienam. Džo aizrāvās elpa. "Viņš mūs ir ieraudzījis!"

Tobrīd no apakšas atskanēja balss, skaļa un skaidra. "Beidzot! Pēdējās stundas laikā es esmu metusi oļus uz

visām mājaslaivām, lai piesaistītu kāda uzmanību. Man jau sāka likties, ka visi burvji ir pametuši Apburto ezeru."

"Tur tu nekļūdies," nomurmināja Veronika.

Džo paskatījās uz prāva spilvena lieluma akmeni, kas atradās uz klāja no viņa pa labi. Tas tik bija olis!

Randalfs salika rokas pie mutes. "Es esmu burvis," viņš sauca. "Un kas tu tāda būtu?"

"Tā esmu es, karotājprincese Brenda," skanēja dārdoša atbilde. "Sagudro kādu gaisā pacelšanās burvestību, va­reno burvi, lai es varu jums piebiedroties uz Apburtā ezera."

Džo pietvīka. Par spīti platajiem pleciem un spēcīgajām kājām nemaz nerunājot par zemo un spēcīgo balsi viņš acīmredzot bija viņa.

Randalfs arī pietvīka. "Gaisā pacelšanās burvestību," viņš nomurmināja. "Gaisā pacelšanās burvestība… ēē…"

"Man liekas, viņa domā Norbertu un virvju kāpnes," pavīpsnāja Veronika.

Randalfs pārliecās pār margām. "Šķiet, ka es esmu ne­vietā nolicis savu burvestību grāmatu, augstība," viņš kliedza lejup. "Bet man ir virvju kāpnes un milzis," viņš piebilda. Viņš pagriezās un strupi uzsauca Norbertam: "Aiziet, Norberti Neliec mūsu viešņai gaidīt!"

Tā kā Norberts bija nogremdējis visas Apburtā ezera airu laivas, tāpat visas vannas un pēc tam visas virtuves izlietnes no visām mājaslaivām, viņam nācās būt aizvien izdomas bagātākam. Džo skatījās, kā lielais milzis, iespiests milzīgā cepešpannā un lietodams cepamās lāpstiņas kā airus, lē­nām aizīrās pa ezeru un viņam blakus šūpojās auklā iesieta trauku mazgājamā bļoda, kas gatavota no koka.

Pie lidojošā ezera malas Norberts noņēma no pleciem saritinātas virvju kāpnes un, aptinis vienu galu ap plauk­stas pamatni, pārmeta otru galu lejā pāri malai. Džo

redzēja, kā virvju kāpnes nostiepjas, kā saspringst milža rokas un kakls un kā cepešpannā sāk smelties ūdens. Brenda laikam bija kāpusi augšā neticamā ātrumā, jo nākamajā mirklī parādījās viņas ugunssarkanās bizes, un karotājprincese uzvilkās augšā pāri ūdens malai un iekāpa gaidošajā trauku mazgājamā bļodā.

Viņa satvēra airus, ko Norberts pasniedza, un tad roku un šļakatu jūklī traucās uz mājaslaivas pusi.

Randalfs viņu sagaidīja. "Esmu apburts, ka varu iepazīties ar tevi," viņš kā apreibis teica, kad Brenda uzlē­ca uz klāja un nometās uz viena ceļa viņam priekšā.

"Apburts," pavīpsnāja Veronika. "No tevis gan neviens nevarētu būt "apburts", lai kā tu censtos!"

"Neņem viņu vērā," sacīja Randalfs, nespēdams novērst acis no lieliskās karotājprinceses. "Un… un, lūdzu, celies kājās." Viņš noslaucīja labo roku sa­vā mantijā un sniedza to Brendai. "Randalfs Gudrais," viņš paziņoja. "Vai nevēlies kaut ko atspirdzinošu? Spļāvienu tēju?"

Brenda piecēlās kājās, satvēra Randalfa roku un sparīgi to pakra­tīja. "Priecājos ar tevi iepazīties," viņa teica un, sekodama viņam mā­jaslaivas iekšpusē, piebilda, "šķiet, ka tev kaut kas pielipis pie pieres, Rūdolf."

"Rituļmaizīte," paskaidroja Veronika. Pāri istabai viņa aizspurdza pie sava būrīša, kur uzmetās uz mazās laktiņas un sašutusi šūpojās šurp un turp.

Randalfs noslaucīja asaru no acs tā bija izsprāgusi no Brendas stingrā tvēriena un notrausa rituļmaizīti sev no pieres. "Tai vajadzīga vēl glazūra, Norbert," viņš sacīja. Viņš pievērsās karotājprincesei. "Tagad saki man, Brenda, ko es vaai darīt tavā labā?"

"Ko tu vari darīt manā labā?" pārjautāja Brenda un pie­smakuši iespurdzās. "Drīzāk gan ko es varu darīt tavā labā. Es stāvu tavā priekšā karotājprincese, tūkstoš kauju veterāne. Esmu cīkstējusies ar dubļu raganām un krustojusi zobenus ar orku pavēlniekiem. Tagad es pie­dāvāju savus pakalpojumus tev, ak, vareno burvi."

Randalfs bija sajūsmā. Veronika noklakšķināja knābi. Norberts nokoda kumosu no rituļmaizītes.

"Neviens varoņdarbs nav par sīku, lai to atstātu novārtā," viņa piebilda, tad pasniedzās pēc zobena un pacēla to. Džo pamanīja gaismu atmirdzam uz astoņiem robiem, kas bija iegrebti rokturī. "Katrs no tiem nozīmē lielu misiju," viņa teica un pasmaidīja. "Te vēl ir vieta daudziem citiem."

Džo kautrīgi panāca uz priekšu. "Tu esi… tu esi īsta karotājvarone," viņš teica. "Mēs nupat gribējām doties paši savā misijā."

Brenda samiedza acis. "Un kas tu tāds būtu?" viņa jautāja.

"Džo Džefersons," atbildēja Džo. "Es esmu…"

"Viņš ir Džo Barbariskais, karotājvaronis," iekliedzās Veronika. "Skaidrs? Mums jau viens ir." Šķita, ka lakta šūpojoties čīkstēja aiz sašutuma. "Vieta ir aizņemta, sirs­nīgi pateicamies. Tāpēc tinies! Aiziet, pazūcli!"

Brenda sarauca pieri. "Karotājvaronis?" viņa jautāja.

Džo parāvās atpakaļ, sajuzdams, kā Brendas skatiens ieurbjas viņa acīs. "Īstenībā," viņš iesāka, "es…"

"Pastāsti viņai!" uzmundrinoši sauca Veronika. "iMilžu pieveicējs. Pūķu uzvarētājs. Skapju kāvējs." "Vai tiešām?" jautāja Brenda. Uz viņu tas bija atstājis iespaidu.

"Jā, un šis ir viņa kaujas suns…" turpināja Veronika, pavicinādama spārnu. "Ilknis. Ilknis Negantais. Ielaisties ar Ilkni nav nekāds joks."

"Vina īstais vārds ir Henrijs," teica Džo.

Brenda noliecās uz priekšu un noglāstīja Henrijam galvu. Henrijs apvēlās uz muguras un gaidīja, lai viņa tam pakasa vēderu.

"Nodevējs," nomurmināja Veronika.

Brenda izslējās taisni un pastiepa roku. "Sniedz pretī savējo, Džo Barbariskais!" viņa sacīja. "Vienmēr priecājos satikt līdzbiedru karotāj varoni. Kāda tad ir tā tava misija, par kuru tu runāji?"

"Mūsu misija?" iejaucās Randalfs. "Ak, tikai šis tas jāno­skaidro Ņirgu norā. Laipni lūdzam mums pievienoties," viņš piebilda, cik vien viņa spēcīgie sirdspuksti pieļāva. "Parastās likmes: ceturtā dala no atrastās bagātības apjoma un vēl rituļmaizītes, cik vien var apēst…"

Karotāj princeses sejā rotājās smaids. "Ak tikai šis tas jānoskaidro?" viņa pārjautāja. "Izklausās lieliski. Bet es negribētu varenajam Džo mīt uz papēžiem…"

"Tiesa kas tiesa!" iekliedzās Veronika. "Tu mīsi Džo uz papēžiem ar savām nejaukajām, lielajām pēdām."

"Nē, nemīsi vis," ātri iebilda Džo. "Goda vārds, ne! Galu galā, šajā misijā mums būs vajadzīga visa iespējamā

palīdzība. Mums jādodas uz Ņirgu noru, lai atgūtu Vareno burvju Lielo burvestību grāmatu svētu tekstu, kas nonā­cis nagos visļaunprātīgākajam nelietim, kāds jebkad elpo­jis Jezgas zemes gaisu!"

Brenda pievērsās Randalfam. "Vai tas ir tavs "šis tas jānoskaidro", Rūpert?" viņa noprasīja.

Randalfs pietvīka un uzmeta iznīcinošu skatienu Džo par tādu mutes palaišanu. Vismazāk viņš gribēja atbaidīt princesi. "Jā," viņš klusi atzina. "Jā, tas ir tas."

"Lieliski!" iesaucās Brenda. Vina līksmi sasita savas lielās plaukstas. "Varat mani ieskaitīt!"

"Tu gribi teikt, ka pavadīsi mūs šajā cēlajā, tomēr bīsta­majā ekspedīcijā?" jautāja Randalfs, tik tikko spēdams noticēt savām ausīm.

"Nekādu kavēkļu," sacīja Brenda. "Kad mēs dodamies ceļā?"

Randalfs pasmaidīja. "Tu zini, kā mēdz teikt nav tāda laika tagadne." Viņš papurināja galvu. "Kā es to cenšos ieskaidrot šim jaunajam Džo."

"Bet…" iebilda Džo.

"Mūsdienu jaunie cilvēki," teica Randalfs, sazvērnieciski pamirkšķinot Brendai. "Tu zini, kādi viņi ir. Vienmēr vil­cinās. Vienmēr atliek uz rītdienu to, kas būtu jāpadara šo­dien… Bet tagad, kad esi uzradusies tu, mēs beidzot varam doties ceļā. Mēs būsim pagodināti, ja tu mūs pavadīsi."

"Bet, Raridalf…" sašutis ierunājās Džo.

"Lūdzu, nāc līdzi, Džo," rosīgi sacīja Randalfs. "Mēs tie­šām nedrīkstam zaudēt laiku."

To pateicis, burvis pagriezās uz papēžiem un sekoja Brendai laukā uz klāja. Norberts gāja viņiem pakaļ, sa­pīkusi Veronika sēdēja viņam uz galvas.

Beidzot, domāja Džo. īsta karotājvarone! Tagad viņiem bija īsta iespēja! Viņam vairs nevajadzēs iebiedēt un plātīties, nu vairs ne, kad Brenda viņu balstīja. Tagad viņš varēja atņemt doktoram Kampienam Lielo burvestību grā­matu, viņš varēja atbrīvot varenos burvjus, atsvabināt Ingridu lai tas prasītu, ko prasīdams, un beidzot at­griezties mājās īstajā pasaulē, tajā vietā, kur viņš iederējās.

"Ub-ob" no klāja skanēja Randalfa balss.

Džo nostenējās. Viņa cerības un sapņi izkusa kā sniegpārsliņas ugunī. Kas tad nu tagad?

Kventins stāvēja pie Ingridas guļamistabas, ausi pie­spiedis pie durvīm.

"Ak, doktor Kampien!" atskanēja Ingridas spalgā balss. "Tā man kut!"

"Es to nevaru darīt, ja tu visu laiku kusties!" doktora Kampiena apslāpētā balss skanēja aizvien izmisīgāk. Kventins ielūkojās savā piezīmju grāmatiņā. 12.30: Kuti­nāt pēdas ar slinkumputna spalvu, viņš izlasīja.

Doktora Kampiena balss jau tuvojās skaļām gaudām. "Uzmanīgi. Nē, nesēdies. Nē…"

Ingrida sajūsmā spiedza. "Ak tu muļķīt!" viņa to norāja. "Kāpēc gan ne?"

"Au!" doktors Kampiens iekliedzās. "Palīgāmmff! Pffalmmfff!"

Kventins ļaunās priekšnojautās nodrebinājās. Izklausī­jās, it kā viņa kungu smacētu. Viņš pacēla dūri un pie­dauzīja pie durvīm. "Doktor Kampien, kungs?" viņš sauca. "Nāc iekšā!" Ingrida trallināja. "Jo vairāk, jo jautrāk!" "Nē, nenāc iekšāfff'mm," kliedza doktors Kampiens. "Es… iziešu… ārā…" viņš ar pūlēm izrunāja katru vārdu.

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un doktors Kampiens izstei­dzās no istabas, drēbes viņam bija saburzītas un sagriezušās šķībi. Viņš aizcirta durvis, aizslēdza tās un ieslīdēja ēnā.

Kventins nodrebēja. Viņš varēja dzirdēt, kā Ingrida dūdo aiz aizslēgtajām durvīm. "Nepaliec projām ilgi, Kampien," viņa teica, un viņas balss ieskanējās skarbāk, kad viņa piebilda: "man, protams, nav tev jāatgādina, kas notika iepriekšējo reizi, kad tu liki Ingridai gaidīt!"

"Viņa ir traka," doktors Kampiens nomurmināja un sa­traukti ņirdza. "Gluži, gluži traka!" Viņš apklusa; viņa caururbjošās, zilās acis liesmoja. "Es dabūšu rokā to Ra­gaino Baronu," viņš rūca. "Es panākšu, lai viņš vēlētos, kaut nebūtu dzimis!"

Kventins pamāja ar galvu. "Es nesu vēsti sakarā ar Ragaino Baronu," viņš sacīja. "Ierodas pirmie elfi."

"Lieliski, Kventin," doktors Kampiens teica, laimīgi ņirg­dams. "Lai viņi sastājas rindās Ņirgu norā, un parādi jaunpienācējiem, uz kurieni iet. Es viņus uzrunāšu, kad uzlēks mēneši."

"Kampien!" Tā bija Ingrida. Viņa nemaz neizklausījās priecīga. "Kampien, tu man neizmasēji otru pēdu!"

Doktors Kampiens bēdīgi novaidējās. "Pa to laiku, Kventin, tu zini, kur mani atrast."

"KAMPIEN! TŪLĪT PAT!"

"Pēc tam, kad Brenda bija uzkāpusi pa virvju kāpnēm, Norberts tās nometa," sacīja Randalfs. "Skaties."

Džo paskatījās. Tur, zem ņirbošā ezera, saritinājušās zemē blakus aizmigušam slinkumputnam, bija virvju kāpnes.

"Mēs vismaz mēģinājām," nopūties teica Randalfs. "Mums vienkārši būs jāgaida, līdz viņš pagatavos jaunas. Tam nevajadzētu prasīt ilgu laiku. Varbūt pāris mēnešus. Brenda," viņš pievērsās karotājprincesei, "kā būtu ar tasi spļāvienu tējas?"

"Pāris mēnešus!" Džo uzsprāga gaisā. "Es nevaru gaidīt pāris mēnešus!"

"Un negaidīsi arī," sacīja Brenda.

Karotājprincese nekavējoties pārņēma situācijas vadību. "Norbert," viņa izrīkoja, "atnes man garāko virves gabalu, kāds tev ir. Radjerd, sadabū četrus drēbju pakaramos." v

Abi steigšus devās izpildīt pavēli. Kad Norberts atgrie­zās ar virvi, viņa lika, lai Džo piesien vienu tās galu pie mājaslaivas skursteņa. Otru galu viņa nostiprināja ap spil­vena lieluma akmeni.

Tad, izkliegusi pavēles kādam, ko sauca par q Ošņu un kurš, šķiet, gaidīja viņu apakšā, Brenda ar milzīgu spēku aizsvieda akmeni.

Turēdamies pie margām, kad laiva mežonīgi sasvērās un sašūpojās, Džo apjucis bija vērojis, kā akmens aizbrāzās pa gaisu. Kas gan viņai bija padomā? Džo netika gudrs. Akmens aizlidoja pāri ezera malai un nokrita zemē. Virve lidoja tam līdzi. Atska­nēja būkšķis, tālīns kauciens, un virve pēkšņi nostiepās.

Piepeši Džo aptvēra, kas tieši notiek. Brenda bija uzmeistarojusi

pagaidu trošu ceļu, ar kura palī­dzību viņi varēja nokļūt zemē.

"Lieliska doma," viņš aizrautīgi sacīja. "Ārkārtīgi asprātīgs veids, kā nokļūt lejā!" piekrita Randalfs. "Kāpēc gan man tas neienāca prātā?" 'Vai tu tiešām gribi, lai es tev to pasaku?" apjautājās Veronika.

Brenda pirmā devās lejup pa trošu ceļu, plecos uzcēlusi Henriju, kas mežonīgi luncināja asti. "Lai parādītu, cik viegli tas ir," viņa piebilda, zīmīgi paskatīdamās uz Randalfu, kurš sāka izdomāt atrunas un gribēja nomainīt ce­puri. Džo noskatījās, kā viņa noslīd lejā pa virvi pāri ezera malai un nozūd skatienam.

"Tas ir jautri," pēc brīža viņa uzsauca. "Nākamais!"

Norberts bija otrais, kas pameta mājaslaivu; Randalfs turējās viņam pie muguras, acis cieši aizvēris un histēris­ki kliegdams. Viņiem brāžoties lejup, Veronika lidinājās blakus (atgādinot burvim, ka ar šo soli viņš dodas pretī briesmām). Tagad bija Džo kārta.

"AIZIET!" no apakšas atskanēja Brendas dārdošā balss.

Nelokāmā apņēmībā sakodis zobus, Džo abās pusēs satvēra drēbju pakaramo. Sirds viņam sitās kā negudra. Ceļi drebēja.

"Uz priekšu," viņš nomurmināja, atsperdamies no mājaslaivas malas un palēkdamies gaisā.

Viņš traucās lejup, lejup, lejup. Slīdēšana bija daudz ātrāka, nekā tā bija izskatījusies, un Džo tagad saprata, kāpēc Randalfs bija tik histēriski kliedzis. Ne jau tā, ka viņš taisījās kliegt! Ne Džo Barbariskais. Jo viņš bija karotājvaronis, un karotājvaroņi nekliedz, īpaši tad ne, ja tuvumā ir karotājprincese.

Tuvojoties ezera malai, kājas skāra ūdeni, saceļot šļa­katas un palielinot slodzi uz rokām. Viņš varēja vienīgi stingri turēties.

"Nu jau gandrīz galā," viņš sev teica. "Tikai turies cieši un… Āāā!"

Skats, kas pavērās apakšā, viņam padrāžoties garām ezeram, bija lielisks.

"Vii!" viņš kliedza. "Vīīīīīīīīt!"

Viss zem viņa aiztraucās zaļi brūnā jūklī. Zeme tuvojās. Priekšā viņš varēja redzēt Randalfu un Norbertu kopā ar Veroniku, kas bija atgriezusies viņam uz galvas, un Brendu viņam blakus, un līdzās viņiem kaut ko, kas izskatījās pēc milzīga, svītraina rozā kaķa, kurš apošņāja šausmu pārņemto Henriju.

Džo smagi nokrita zemē, apvēlās apkārt un pacēla acis uz pārējiem, kas skatījās uz viņu. "Tas bija vienreizēji!" viņš noelsās.

Henrijs nolaizīja viņam seju.

"Braši darīts, kungs," sacīja Norberts, palīdzēdams viņam piecelties kājās.

"Priecājos, ka kādam tas patika," īdzīgi novilka Ran­dalfs, notraukdams putekļus no saburzītās smailās cepu­res un iztaisnodams pievienoto lietussargu.

"Nevis kā dažiem," nicīgi teica Veronika. "Tu spiedzi kā smirdcūkas sivēns. Nekad neesmu bijusi tik nokaunējusies."

Brenda panāca uz priekšu. "Braši paveikts," viņa silti sacīja. "Man jāatzīstas, kad es pirmo reizi tevi ieraudzīju, man radās šaubas. Bet tu ķēries pie uzdevuma ar prasmi un apņēmību kā īsts karotāj varonis!" Viņa ar smago roku uzsita Džo pa plecu. "No mums iznāks lieliska komanda no tevis un manis. Tam nelietim ar burvestību grāmatu nav ne mazāko izredžu."

Spēcīgi nosarcis zem bārdas, Randalfs iespraucās starp viņiem abiem un pabīdīja Džo sāņus. "Protams, kad viņš ieradās pie manis, viņš nebija nekas," Randalfs sacīja. "Es viņam iemācīju visu, ko viņš zina." Viņš pieglaimīgi uz­smaidīja Brendai. "Un tu zini, kā mēdz teikt: karotājvaronis ir vienīgi tik labs, cik labs ir viņa skolotājs."

Brenda sarauca pieri. "Ir kaut kas tāds, ko nevar iemā­cīt," viņa sacīja. "Piemēram, varonība." Viņa pagāja tam garām un satvēra Džo aiz elkoņa. "Nāc, Džo Barbariskais. Tu jāsi man blakus uz Ošņas."

Kad Brenda ielēca seglos, lielais, svītrainais rozā kaķis sāka murrāt. Viņa pasniedzās lejup un uzvilka augšā Džo, kas vienā padusē turēja saņemtu Henriju. Tad Brenda pievilka grožus, un prom viņi bija. Norberts sekoja ar Randalfu uz viena pleca un Veroniku uz otra.

Randalfs nebija apmierināts. "Tev tiešām ir kaulaini pleci, Norbert," viņš īgni žēlojās. "Jāsēž kā uz akmeņu maisa." Viņš aizkaitināti nosprauslājās. "Ja Džo pasēstos mazliet augstāk, esmu pārliecināts, ka uz Ošņas būtu vieta vēl vienam…"

"Aizveries, Randalf!" uzsauca Veronika.

.