Jezgas zeme

Prologs

Jezgas zemē ausa jauna diena. Ķekatpeles sāka kustē­ties, sikspārņputni atgriezās uz laktām, un koku truši ar mazajām rozā ķepiņām berzēja lielās, zilās acis.

Vienā debesu pusē apvārsnis bija iekrāsots neskaidri brūnganā tonī, tur rietēja divi no trim Jezgas zemes mēne­šiem violetais un dzeltenais. (Par spīti lielai iespējamībai un pašiem lietpratīgākajiem pareģojumiem, zaļais mēness tonakt nebija uzskatījis par vajadzīgu parādīties.) Debesu pretējā pusē lēca saule. Tās žilbinošie stari atmirdzēja uz Dunošā kalna un Pelējuma kalnu augstākajām virsotnēm.

Dunn vārgi noskanēja Dunošais kalns, un gaisā lēni pacēlās sārti pelēku dūmu riņķis.

Tālu lejā, klusi ejot uz lielajām ķepām pa putekļaino kalnu ceļu, no miglas mutuļiem parādījās liels, svītraini rozā kaķis. Tas apstājās, atmeta atpakaļ galvu un izgrūda skaļu, dārdošu rēcienu. Nomirgoja tā līkie ilkņi. Visas radī­bas, cik vien tālu varēja dzirdēt, apklusa: paugurzivis sa­stinga, garām lidojošs sikspārņputns bez trokšņa pazuda,

bet koku truši paslēpa acis paši aiz savām garajām, nokare­najām ausīm. Lielais rozā kaķis pakārpīja zemi un ierēcās vēlreiz.

"Es zinu, es zinu," sacīja kaķa jātniece, sēdēdama ar dārgakmeņiem bagātīgi rotātos ādas seglos, kas bija no­stiprināti ap zvēra platajām krūtīm. "Ir labi atgriezties."

Viņa nolēca zemē, nopētīja apkārtni un apmierināti pa­smaidīja. Zemie saules stari apspīdēja viņas ugunssarkanās matu pīnes un zeltaino ādu, izceļot stingro muskuļu aprises.

Viņas spēcīgo augumu lieliski ietērpa smalki darināta tunika ar lāčādas apdari, tai pieskaņots uz abām pusēm valkājams šifona un zīda apmetnis, galvā bija spārnota pulētas bronzas bruņucepure ar sudraba inkrustācijām. Viņas glīti veidotās potītes izcēla līdz pat ceļiem krus­teniski nosaitētās ķirzakas zarnu siksnas, kas saturēja san­dales. Pie pūķādas jostas viņa valkāja neredzēti skaistu zelta zobenu un parocīgu katapultu. Visu ansambli noslēdza dārga, maza kazas ausu pleca soma.

"Mēs esam bijuši projām pārāk ilgi," viņa teica, domīgi aptaus­tīdama robus un iecirtumus, kas no kaujām bija palikuši uz zobena. "Orks cīnās, milzis kutina, vecene uz­traucas. Man pietiek, vecais draugs. Laiks iekārtoties pie vietas." Viņa nopētīja apvārsni. "Mums ir vajadzīgs jauks, vec­modīgs burvis, kura labā darbo­ties. Vairs nekādus smirdošus gļotu dēmonus un garlaicīgus, vecus vārdotājus, ar kuriem

jātiek galā. Tikai dažus goblinus, ko izrīkot, un piens dzeršanai, cik tik gribi! Es nezinu kā tu, bet es nevaru vien sagaidīt, kad. varēšu atpūtināt kājas. Tās sandales beidz mani nost!"

Viņa pabužināja zvēra mīkstās, pūkainās, rozā ausis. Kaujas kaķis skaļi iemurrājās. Karotājprincese Brenda sa­tvēra grožus un atkal uzlēca seglos. Kaķa plecu muskuļi noraustījās. Tas neganti noņurdēja un mētāja galvu.

"Uz priekšu, Ošņa!" viņa uzsauca, vārdiem atbalsojoties tukšajā apkārtnē, un pievilka grožus. "Uz apburto ezeru."

.