Jezgas zeme

3

Kad viņi tuvojās Pelējuma kalnu pakājei, ceļš izlīdzi­nājās. Tālumā Džo pamanīja Ragainā Barona pils augstos torņus un robotos mūrus un vējā saklausīja dārza svēt­kiem raksturīgos trokšņus klusu balsu murdoņu, tējas tasīšu šķindoņu pret apakštasītēm un ik pa laikam ar megafonu paziņotus personu vārdus.

Norberts pārstāja slidot un apstājās. Sirds viņam dau­zījās; kājas aiz bailēm un piepūles drebēja.

"Zināt ko?" viņš elsoja. "Es laikam tiešām sāku apgūt tos spārnotos zābakus, ja es vēl mazliet pavingrinātos…"

"…tev varbūt izdotos lauzt mums kaklu," vēsi pabeidza Veronika.

Randalfa acis atsprāga vaļā. "Vai mēs jau esam galā?" viņš jautāja, skatīdamies apkārt uz drūmo, klinšaino ai­navu.

"Gandrīz," sacīja Norberts, vēl aizvien aizelsies.

Randalfs sāniski pielieca galvu. Viņš sapņaini ieklau­sījās ciemiņu čalās, tasīšu un apakštasīšu šķindoņā un orķestrī, kas sastāvēja no bungām, vara šķīvjiem, sēcošām dūdām un vēl kaut kā, kas izklausījās, it kā sārto smirdcūku kāds raustītu aiz astes.

"Dārza svētki droši vien jau sākušies!" viņš iesaucās. Viņš paskatījās pulkstenī. "Pulkstenis rāda trīs! Ak, vai, mēs esam nokavējuši! Ko gan Ragainais Barons teiks?"

"Kā būtu: Tu esi nokavējies, tu, nekam nederīgais, no­žēlojamais burvi…"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. Viņš pieliecās un uzsita ar zizli milzim pa galvu. "Uz priekšu, Norbert," viņš pavēlēja. "Uz Ragainā Barona pili, cik ātri vien…

Džo! Ko tu dari?"

Džo nolēca zemē. Viņš nolika Henriju sev blakus. "Ja jums ir vienalga, tad mēs atlikušo ceļu iesim kājām," viņš sacīja. Veronika uzspurdza no Randalfa cepures malas, nolaidās lejup un apsē­dās Džo uz galvas. "Laba doma," viņa teica. Norberts nedroši parāvās uz priekšu.

"Hūūā!" iekliedzās Randalfs. "Tagad prātīgi nocel mani ze­mē, Norbert, un novelc tos zābakus. Tie galīgi nav piemē­roti dārza svētkiem."

"Bet es nupat sāku tos apgūt," sacīja Norberts, tūlīt pa­klausīdams.

"Nekādu ierunu," paziņoja Randalfs, pieceldamies kā­jās. "Sekojiet man visi!"

Viņi devās tālāk klusējot. Līksmošanās skaņas pieņēmās spēkā. Dažādas smaržas sāka nomākt kalnu pelējumu svaigi ceptas kūkas, karsti īrisi, karameļu zobu diegi. Kad viņi apgāja ap stūri, viņiem priekšā pacēlās iespaidīgs, pelēks cietoksnis.

"Ragainā Barona pils!" Randalfs paziņoja un, pametis pārējos, lai panāk viņu, soļoja tālāk uz galvenajiem vārtiem.

Sēdošs sargs pacēla acis no noskranduša tīstokļa ar vār­diem.

"Es esmu Randalfs Gudrais," Randalfs svarīgā balsī pazi­ņoja. Viņš pavicināja Rodžera Grumbainā ielūgumu sar­gam zem deguna, tad iebāza to atkal kabatā. "Bet es varu būt tavā viesu sarakstā kā Rodžers Grumbainais. Un šie," viņš norādīja uz pārējiem, "ir…"

"Jā, jā," sargs apspieda žāvas. "Lai vai kas." Un, pat neieskatījies tīstoklī, viņš ar mājienu visus ielaida iekšā.

Mazliet aizkaitināts, Randalfs iegāja pa velvēto eju pa­galmā. Klāt pienāca goblins nevīžīgā kostīmā ar mega­fonu rokā. "Es esmu saucējs," viņš paziņoja. "Kā jūs gri­bat, lai jūs piesaka?"

"Randalfs Gudrais," Randalfs viņam pateica. "Varenais burvis."

"Būtu varējis mani apmuļķot," nomurmināja Veronika.

"Ko?" sargs uzsauca. "Skaļāk. Es teicu, skaļāk."

"Mans vārds," Randalfs kliedza, "ir Randalfs Gudrais! Un šie," viņš turpināja, stādīdams priekšā pārējos savā vis­skaļākajā balsī, "ir Norberts Ne-Ļoti-Lielais, Džo Barbaris­kais un viņa kaujas suns Henrijs, un Veronika, mana drau­dzene."

Sargs pagriezās un pacēla megafonu pie mutes. "Bun­dulis Gurdais," viņš ziņoja. "Bezprāts Ne-Slotu-Liesais…"

"Dod man to!" Randalfs nepacietīgi sauca. Viņš sagrāba megafonu no sarga un pats pieteica sevi.

"Izbeidz!" aizrādīja saucējs, paķerdams megafonu atpa­kaļ un noslēpdams to aiz muguras. "Viesu pieteikšana ir mans darbs." Viņš pievērsās Džo un Henrijam. "Kā jūs teicāt, kā jūs sauc?"

"Ar skubu, un lai ir darīts," aizkaitināts sacīja Randalfs.

"Ars Kubuss! Un Lairs Darīts!" saucējs paziņoja mega­fonā.

"Ejam," aicināja Randalfs, ielaizdams pārējos pa vār­tiņiem. "Atradīsim Ragaino Baronu. Varbūt vēl ir laiks."

Veronika nosprauslājās. "Laiks kam? Ja tu varbūt nepa­manīji, viņi ir sākuši bez mums."

Viņiem tuvojās viesmīlis, balansēdams koka paplāti uz paceltas rokas. "Tasi spļāvienu tējas?" viņš paskarbi ap­jautājās. "Klepus sviestmaizi?"

"Paldies, nē," teica Džo, juzdams ka velk uz sliktu dūšu.

"Vai es te kādu dzirdēju pieminam spļāvienu tēju?" vaicāja kāds bezzobains goblins, kas gāja garām.

"Tā gan," atsaucās viesmīlis. Viņš ielēja putojošo šķidru­mu no tējkannas netīra paskata tasē, ielika tajā dažus brūnā cukura graudiņus, zīmuli un pasniedza to.

"Ā, burvīgi," sacīja goblins. "Bet kam domāts zīmulis?"

"Piedodiet," atbildēja viesmīlis. "Diemžēl mums nav ka­rotīšu."

''Tas nekas," teica goblins, aizsviezdams zīmuli pār plecu. Viņš iespļāva tējas tasē un samaisīja to ar netīru pirkstu.

"Brr," Džo nostenējās un novērsās.

Viņam priekšā atradās kioski, stendi, teltis, steķu galdi un nojumes, viss juku jukām sablīvēts pils dārzā, kaut gan dārzs diez vai bija īstais vārds pagalmam ar augsta­jām sienām visapkārt un vienu nokaltušu koku.

Kādā stūrī atradās pods ar apvītušām atraitnītēm. Tam pretējā stūrī bija galdauta lieluma mauriņš, ko apēnoja liels uzraksts, brīdinot viesus: Pa zālāju nestaigāt. Un vidū nokaltušā koka ēnā bija neliela putnu vanniņa, ap kuru gulēja daži slinkumputni.

Dārza svētku dārza daļa Džo sagādāja vilšanos, toties svētku daļa gan ne. Visi ēda kūku ar noasinātiem zariņiem un maisīja tēju ar zīmuļiem. Uz noplukušas orķestra plat­formas noplucis orķestris spēlēja noplukušu instrumentu klāstu. Džo pasmaidīja. Instruments, kas bija izklausījies pēc sārtās smirdcūkas, kam rausta asti, tiešām bija sārtā smirdcūka, kam rausta asti. Blakus tai maza auguma gob­lins sita sev pa galvu ar vara šķīvi, un liels trollis spēlēja sēcošu solo uz apbružātām dūdām.

"Sanāciet! Sanāciet!" atskanēja balss no kreisās puses, pārkliedzot mūziku. "Dažādas smaržas burkā. Nāciet un paostiet manas Dažādās smaržas burkā."

Džo pievienojās mazam troļļu, goblinu un citu radību bariņam, kas pulcējās liela steķu galda priekšā. Viņš re­dzēja, kā stenda īpašnieks izvēlas vienu no garajām bur­kām uz galda un paceļ to.

"Tu, kungs," viņš sacīja. "Tu izskaties pēc apķērīga goblina."

Viņš sniedza burku pretī izstīdzējušam goblinam, kas pamāja ar galvu. Stikla aizbāznis tika izņemts. Goblins paliecās uz priekšu, aizvēra acis un paostīja.

"Mmmmmm!" goblins izbolīja acis. Plats smaids izple­tās viņam pār seju. "Nesaki man, nesaki man…"

"Nu?"

"Es esmu dabūjis smirdīgu zeķi kreisās kājas, es teiktu. Un pavisam viegla pieskaņa no milža apakšbiksēm."

"Ļoti labi," uzslavēja stenda īpašnieks. "Es to saucu par Ģērbtuves komplektu. Tā ir viena no manām populārāka­jām smaržām pēc Izlietā pudiņa."

Klusībā nosmējies, Džo turpināja ceļu caur atrakciju un uzkodu, izstāžu un sacensību jūkli. Viņš apstājās pie lie­las, svītrainas telts, kurai virs atvērtajiem durvju atlokiem bija piesieta ar roku rakstīta izkārtne.

Runkuļu vērtēšanas process.

Ziņkārības dzīts, Džo piegāja pie ieejas un ielūkojās iekšā. Telti pildīja troļļi, kas stāvēja pa diviem vai pa trim

un apsprieda runkuļus, kas bija izlikti uz galda viņiem priekšā.

"Šis te ir tiešām liels," viņš dzirdēja vienu sakām.

Viņa blakusstāvētājs piekrītoši pamāja. "Un šis tāpat."

"Jā. Šis arī ir liels, vai ne?" teica cits.

"Loti liels. Tas tur arī ir liels."

"Un tas, tas arī ir liels. Tas tur tālāk, tas ir pamatīgi liels. Un tas tam blakus un nākamais, un…"

Džo gāja tālāk, garām īrisu degunu kioskam, kur varēja iemērkt degunu spainī ar siltu īrisu, un karameļu zobu diegu stendam, kur zobu starpas varēja tīrīt ar karameli. Viņš aplūkoja interesantu izstādi stendā ar uzrakstu Sa­lauzts, pazudis vai nederīgs, kad apjēdza, ka nedz Ran­dalfs un Veronika, nedz Norberts nekur nebija redzami. Pat Henrijs bija pazudis.

Viņš nolēma, ka labāk dosies atpakaļ pa savām pēdām. Tikai tad, kad viņš atgriezās pie skatuves, kur orķestri bija aizstājušas trijās rindās dejojošas ķekatpeles, Džo pamanīja Randalfu.

"Randalf!" viņš sauca. "Randalf!"

Burvis pagriezās un sveicināja viņu. "Te nu tu esi, manu zēn. Es nupat gribēju lūgt saucēju, lai sasauc tevi. Un kur ir pārējie?"

"Man likās, ka viņi ir kopā ar tevi," sacīja Džo.

Randalfs sarauca pieri. "Kā tev liekas, kas tas ir?" viņš jautāja.

Džo sekoja viņa skatam. Viņš raudzījās uz spilgtu noju­mi sārtā un ceriņkrāsā, ar puķu rakstu un sudraba apšuvēm -, kas slējās stūrī pie sienas.

"Rožlapiņu jaukuma paviljons," Džo izlasīja izpušķoto izkārtni nojumes ārpusē.

"Izklausās burvīgi," sacīja Randalfs. "Atgādini man, lai apskatu to vēlāk. Bet vispirms mums ir kaut kas darāms!"

Tieši tobrīd noslēpumains stāvs garā apmetni ar kapuci atgrūda sāņus telts atloku un izslīdēja no paviljona. Viņš zagšus skatījās apkārt un steigšus pazuda pūlī.

"Randalfs Gudrais un Džo Barbariskais, ja nekļūdos," vi­ņiem aiz muguras atskanēja neiecietīga balss. Randalfs un Džo pagriezās apkārt un ieraudzīja Ragaino Baronu, kas skatījās uz viņiem. "Kur ir Rodžers Grumbainais?" viņš prasīja. "Viņam vajadzēja būt te pulksten divos, lai atklātu dārza svētkus."

"Viņš ir… mmm… citādi aizņemts. Ārkārtīgi liels no­slēpums," piebilda Randalfs un sazvērnieciski piesita sev pie deguna. "Viņš atsūtīja mani savā vietā."

Ragainais Barons izvalbīja acis. "Es būtu varējis zināt," viņš teica. "Tu esi nokavējies! Un Ingrida ir nikna!"

Randalfs līdzjūtīgi noklakšķināja mēli. "Tāds nu ir Elfu pasts!" viņš paskaidroja. "Ielūgums pienāca tikai šorīt. Mēs devāmies šurp, cik ātri vien varējām."

"Hmm," noņurdēja Ragainais Barons. "Tas bija tik ap­grūtinoši. Es mēģināju saģērbt Bensonu par burvi, bet In­gridu ne uz mirkli neizdevās apkrāpt. Un tad nebija, ar ko pārgriezt lenti. Visi galda un griežamie piederumi ir pazu­duši!" Viņš nopūtās. "Vajadzēja aicināt kādu elfu, lai to pārgrauž! Tā bija pilnīga katastrofa."

"Traģiski," piekrita Randalfs. "Tomēr tagad es esmu te. ja es kaut ko varu darīt, tad par mazu atlīdzību…"

Ragainā Barona seja sadrūma.

"Es nezinu," Randalfs turpināja, "ja piešķiramas kādas balvas, ja pasniedzami kausi vai medaļas, tad es esmu jūsu rīcībā."

"Tu neesi Rodžers Grumbainais, tas ir skaidrs," sacīja Ragainais Barons. "Bet būs jāsamierinās ar tevi…"

"VOLTER!"

Ragainais Barons nodrebēja no galvas līdz kājām. "Ak, sasodīts," viņš nomurmināja. "Kas tad nu?" "VOLTER! KUR TU ESI?"

"Nāku, mans dārgum!" viņš atsaucās un pagriezās pret Randalfu. "Man jāiet!"

"Tik tiešām, Ragaino Baron," teica Randalfs. "Un, kā es saku, ja es kaut ko varu darīt. Vienalga ko…"

Tajā mirklī atdzīvojās megafons. "Vai Ragainais Barons varētu nekavējoties pienākt pie Rožlapiņu jaukuma pavil­jona? Ragainais Barons tiek aicināts pie Rožlapiņu jauku­ma paviljona. Ragainais Baron! Aicinājums Ragainajam Baronam…"

Ragainais Barons pagriezās, tad sāka svārstīties. "Ja tu gribi būt noderīgs, Randalf," viņš sacīja, "aizej uz to noju­mi un uzzini, ko viņi grib. Tā ir tur," viņš gluži bez vaja­dzības norādīja uz ceriņkrāsas nojumi ar satriecoši sārta­jām rožu ziedlapiņām.

Randalfs pamāja. "Protams, kungs," viņš teica, "un…"

"VOLTER!!" Ingridas balss pāršķēla gaisu kā sarūsējis cirvis.

"Ej, Randalf!" stingri uzsauca Ragainais Barons. Viņš no­raustīja piedurknes, iztaisnoja bruņucepuri un pagriezās, lai ietu. "Un, lai kas tur būtu, tiec skaidrībā. Esi nu labs burvis."

Randalfs pagriezās pret Džo. "Pienākums sauc," viņš paskaidroja. "Ej un uzmeklē pārējos. Domājams, ka Hen­rijs ar Norbertu ir Miera mīļumu stūrī."

"Miera mīļumu stūrī?" pārjautāja Džo.

"Blakus Sejas traipīšanai."

"Vai tu domā Sejas apgleznošanai?" pārlaboja Džo.

"Tu neesi redzējis trolli, kas to dara," sacīja Randalfs. "Ā, un Veronika teica, ka gribot pārbaudīt putnu vanniņu. Nesaprotu, kāpēc…" Viņš ieskatījās pulkstenī. "Visi satik­simies te pēc pusstundas. Labi?"

Džo piekrītoši pamāja. "Pēc pusstundas."

Randalfs noskatījās, kā Džo pazūd pūlī. Viņš bija labs puisis. Cik žēl, ka viņš to nevarēja nosūtīt atpakaļ uz mājām. Viņš atskatījās uz sārto un ceriņkrāsas Rožlapiņu jaukuma paviljonu un nopūtās.

Džo sasniedza Miera mīļumu stūri īstajā brīdī, lai atpestītu Henriju no pārlieku uzbāzīga milža. Norberts sēdēja viņiem blakus uz grīdas, sūkādams īkšķi un apkampdams nodriskātu rotaļu trusīti. Kad Džo atrada Veroniku, viņa sēdēja uz putnu vanniņas malas, ar dažiem slinkumputniem apspriezdama putnu būrīšus un mazus spogulīšus.

Pie Rožlapiņu jaukuma paviljona Randalfs pacēla telts atloku un pazuda iekšā.

Randalfs paskatījās apkārt. Nojume bija liela, izklāta ar paklājiem, maigi sārtas un ceriņkrāsas gaismas apspīdēta. Randalfs ļāva, lai telts atloks viņam aiz muguras atkrīt vietā un pagāja uz priekšu. Nekavējoties notrinkšķēja viltīgs muļķu slazds un ar švīkstienu iedarbojās.

Nostiepās virve, nopaukšķēja korķis, nolaidās atsvars, un Randalfam ap potītēm savilkās cilpa. Ar skaļu vūīištā uzrāva viņu gaisā, kur viņš bezpalīdzīgi nokarājās no cen­trālā balsta, galvai atrodoties metru virs zemes.

"Kaut kas nedzirdēts!" Randalfs nosmējās. "Ārkārtīgi neparasta gadatirgus atrakcija." Viņš sāka locīties, liekot asinīm pieplūst galvā. "Jāatzīst, man visai patīk, kā man no tā kut degunā." Viņš mazliet pacēla galvu uz augšu. "Ļoti uzjautrinoši, paldies. Tagad jūs varat laist mani zemē."

It kā atbildot, no ārpuses atskanēja kling, kling, kling. Skaņa tuvojās, kļūdama aizvien skaļāka un skaļāka.

"Kas tad tas?" viņš brīnījās.

Ārā visas galvas pavērsās pret pils vārtiem.

"Tie ir galda piederumi! Tie atgriežas!" iesaucās kāds dārznieka palīgs.

"Tipiski!" nomurmināja Bensons. Redzot, kā garām pa­drāžas cukura standziņas, viņam izkrita no rokas sauja noasinātu zariņu. "Un es jau domāju, ka cukura standzi­ņas pieder vēsturei."

Laužot ceļu cauri pūlim, galda piederumi drāzās pāri dārzam. Priekšā šķindēdamas skrēja karotes, aiz tām nāca dakšas un naži, un tiem pa pēdām sekoja gaļas dalāmie cirvji. To visu noslēdza olu griezējs aizelsies, skanēdams un trinkšķēdams.

Džo pagriezās apkārt. Norberts nolika sāņus pūkaino rotaļu trusīti, ko viņš glauda sev klāt, un izstiepa kaklu. Galda piederumiem skrienot garām, Veronika uzspurdza virs putnu vanniņas.

"Tie visi skrien uz to nojumi," kāds iekliedzās. "Ska­tieties!"

Tiešām, ar cukura standziņām priekšgalā, galda piede­rumi devās uz Rožlapiņu jaukuma paviljona pusi. Cukura standziņas pasvieda sāņus telts atloku un iesteidzās iekšā. Pārējie sekoja.

"Nevar būt!" iesaucās Randalfs, kam sirds sāka mežo­nīgi sisties. "Te darbojas spēcīga maģija. Man tas nepatīk. Man tas nemaz nepatīk…"

Tieši tad, kad pēdējie galda piederumi olu griezējs un mazais sudraba zobu bakstāmais ar iegravēto vārdu Saimons iegāja nojumē, atskanēja tik varens rēciens, ka zeme nodrebēja.

"RŪŪŪĀĀĀĀĀĀH!"

Olu griezējs šausmās notrinkšķēja, kad viņam sānu noskrāpēja liels nags.

"Īīk!" izbailēs nopīkstēja zobu bakstāmais.

Ārpusē kāds iekliedzās: "Tas ir pūķis!", kad liels, spārnots radījums pēkšņi nolaidās uz sārtās un ceriņkrāsas telts.

Visapkārt skanēja šausmu pilni saucieni un kliedzieni, kamēr visi centās nokļūt iespējami tālāk no Rožlapiņu jaukuma paviljona. Pagriezuši muguru pils sienām vai slēpjoties zem steķu galdiem, vai vienkārši pietupstoties un aptverot citam citu drošības dēļ, viņi noskatījās, kā no­laidās pūķis.

Tas pacēla galvu un izgrūda triumfējošu liesmu kūli. Bei­dzot, pēc ilgas un varenas vajāšanas, dārgums bija notverts!

Pūķis paliecās uz priekšu un aptvēra telti ar savām lielajām, zvīņu klātajām priekškājām, otrā pusē savienojoties mežonī­gajiem nagiem. Tad, aiz piepūles noņurdējies, tas vilka, cik vien jaudāja. Stiprinājuma virves satrūka, un telts mietiņi pa­juka, kamēr pūķis savāca galda piederumus audekla iekš­pusē, saņēma kopā stūrus, lai neviens nevarētu izbēgt, un

pārmeta to visu sev pār plecu. Ar spēcīgu lēcienu pūķis pa­cēlās debesīs un aizlidoja projām.

Kādu brīdi pils dārzā valdīja klusums. Tad no skatuves puses atskanēja vientuļa balss.

"Tā nu ir īsta gadatirgus atrakcija," balss teica.

"Pareizi! Pareizi!" kāds cits piebalsoja, un daži elfi sāka pieklājīgi aplaudēt.

Visā tajā noskatījies, pie vārtiem stāvošais garais, sa­ku mpušais indivīds apmetnī ar kapuci novaidējās. "Viņam tika nepareizais. Saimnieks būs loti neapmierināts," viņš murmināja, šmaukdams projām.

Saucējs skraidelēja apkārt putnu vanniņai dārza vidū, pielicis pie lūpām megafonu. "Ragainais Barons ir nolau­pīts! Ragainais Barons ir nolaupīts!"

No visām pusēm bija dzirdami elsieni, tiem sekoja rūpju pilna murmināšana (un kāds smiekliņš). Tad atskanēja skaidra balss: "Nē, es neesmu nolaupīts."

Goblins pagriezās un atradās vaigu vaigā ar vairāk nekā labi pazīstamo bruņucepuri un ūsām. "Tava Ragainā Baronība!" viņš iesaucās. "Vai patiesi tas būtu tu?"

"Protams, tu muļķi! Kas tad lai es būtu?"

Saucējs pacēla megafonu. "Ragainais Barons ir drošībā! Ragainais Barons ir drošībā!"

No jauna atskanēja pieklājīgi aplausi (un daži reti svil­pieni). Ragainais Barons nikni raudzījās uz pūli.

"Tā, kas ir tas viss, ko es dzirdu par galda piederu­miem? Vai cukura standziņas ir atrastas?"

"Vai cukura standziņas ir atrastas?" saucējs norēcās me­gafonā.

"Vai noteikti jāatkārto viss, ko es saku?" dusmojās Ra­gainais Barons.

"Vai noteikti jāatkārto viss, ko Ragainais Barons saka?" saucējs dārdināja pret pūli.

"Nevis viņi. Tu!" kliedza Ragainais Barons.

"Nevis viņi…"

"Dod man to!" Barons viņu pārtrauca, satverdams me­gafonu un pievērsdamies pūlim. "Tā, vai kāds man pa­teiks, kas notiek?"

"Randalfs iegāja sārtajā un ceriņkrāsas Rožlapiņu jauku­ma paviljonā," sacīja Džo, panākdams uz priekšu. "Un tad, kādu cukura standziņu vadībā, visi galda piederumi ar troksni izbrāzās cauri dārzam un arī pazuda paviljonā."

"Vai tu teici cukura standziņu?" satraukts jautāja Ba­rons.

"Un tad no debesīm metās lejup pūķis, savāca kopā pa­viljonu, Randalfu un visus galda piederumus un aizlidoja."

"Bet tas ir briesmīgi!" iesaucās Ragainais Barons.

"Es zinu," asarainā balsī piekrita Džo. "Nabaga Ran­dalfs."

"Nē, es domāju cukura standziņas," sacīja Ragainais Ba­rons. "Ko gan Ingrida teiks?"

"Bet kā ar Randalfu?" Džo neatlaidās. Kad nu burvis bija projām, tāpat bija zudusi viņa vienīgā cerība jebkad tikt projām no Jezgas zemes.

"VOLTER!"

"Man pietiekami daudz ir pašam uz kakla, arī bez rai­zēm par kādu otršķirīgu burvi, kas nonācis ķezā," sacīja Ragainais Barons. "Turklāt tu taču esi karotājvaronis. Es biju domājis, ka cīņa ar pūķiem ir īsti tavā garā."

"VOL-TER!"

"Tagad atvainojiet mani, pienākums sauc," paskaidroja Ragainais Barons un pagriezās. "Nāku, manu saldo kūciņ!" viņš sauca.

Kad Ragainais Barons aizsoļoja, Džo pamanīja Norbertu laužam ceļu cauri pūlim no pretējās puses. Henrijs rikšoja viņam blakus; Veronika sēdēja viņam uz galvas.

"Galvu augšā!" viņa jautri uzmundrināja. "Iespējams, tas nekad nenotiks."

"Jau ir noticis," drūmi teica Džo. "Tas pūķis aiznesa Randalfu."

"Ko tu teici?" Veronika iesaucās. "Ak, vecais, dumjais mulki!"

"Pūķis!" iekliedzās Norberts. "Nevar būūūūūt!!" viņš vai­manāja, izplūstot asarās.

"Ticiet, ka no Randalfa," sacīja Veronika, "pūķim iznāks pusdienas."

"Pusdienas!" iegaudojās Norberts.

"Mums viņš jāizglābj," teica Džo. "Vai kāds redzēja, uz kuru pusi pūķis aizlidoja?"

"Man ienāca prātā laba doma," ierunājās Veronika. Viņa uzspurdza no Norberta galvas un aizlidoja. "Sekojiet man," viņa aicināja, "uz stendu Salauzts, pazudis vai nederīgi"

Tiklīdz viņi sasniedza stendu, Veronika atrada, ko bija meklējusi. Tur, iespiests starp kožu saēstu jaku un sarū­sējušu runkuļu griezēju, bija nobružāts rullis. Džo to pacēla.

"Trīs rāceņi, pusglāze zāles, pudele ķekatpelespiena… " viņš lasīja. "Izskatās pēc tāda kā iepirkumu saraksta."

"Nē!" sauca Veronika. "Otrā pusē, dumjais!"

Džo pagrieza rullim otru pusi. Tā bija Jezgas zemes karte. Uz tās bija redzams Apburtais ezers, kur viņš sāku­mā bija ieradies. Un Goblinpilsēta, kur Randalfs viņu bija ietērpis kā karotājvaroni. Un Milžu kalni…

Veronika piesita ar knābi ruļļa kreisajā augšējā stūrī. "Te," viņa nepacietīgi sacīja. "Skaties!"

Džo pārlaida acis pāri kartei, un viņam aizrāvās elpa. Jo tur, pāri nemīlīgam plašumam grezniem, izdaiļotiem bur­tiem bija rakstīti trīs vārdi:

TE MĪT PŪĶĪ.

"Te mīt pūķi?" nodrebinājies vaicāja Norberts. "Man ne­patīk, kā tas skan!"

"Mums jādodas uz turieni!" stingrā balsī sacīja Džo. "Tā ir mūsu vienīgā iespēja atrast pūķi."

"Un kad mēs atradīsim pūķi?" Norberts jautāja. "Ko tad mēs darīsim?"

"Mēs kaut ko izdomāsim," nenoteikti atbildēja Džo. "Turklāt mums nav izvēles."

"Džo ir taisnība," piekrita Veronika. "Ak, es pazīstu Ran­dalfu, un mums ir bijušas domstarpības. Viņš var būt untumains, nelietpratīgs… skops… uzpūtīgs, iedomīgs un neciešami pašapmierināts… neaprēķināms, neveikls, slinks, alkatīgs… un tāds, ka ar viņu nav iespējams sadzī­vot…" Viņa dziļi ievilka elpu. "Bet viņš ir viss, kas man pieder."

"Tātad nolemts," sacīja Džo. "Mēs tūlīt dodamies ceļā."

"Un tu kaut ko izdomāsi, ja?" asaraini ierunājās Nor­berts. "Līdz vakariņām." "Tici man," drūmi teica Džo. "Es esmu karotājvaronis."

Iekams goblinu puika, kas atrada karoti, bija to kaut reizi izmantojis, lai samaisītu spļāvienu tēju, mazā karotīte bija nemanīti izkritusi no viņa kabatas un pazudusi. Tā gāja pa bruģētām ielām, cauri spraugai lielajos vārtos un lejup pa pilsētas kāpnēm, pa ceļam šķindot un nopū­šoties, laukā no Goblinpilsētas un projām.

Tā ceļoja tālāk un tālāk, un tālāk. Uz šo pusi, uz to pusi, sekojot spēkam, kas to dzina uz priekšu.

Klupdama un krizdama, un nopūtusies atkal celdamās. Tad atkal tālāk. Šķindot pāri akmeņiem, šļakstot cauri dub­ļiem un pametot smalku, lauzītu līniju smiltīs un putekļos.

Kādā krustojumā tā ielēca troļļa ratos, kurus pildīja vesela grēda sal­mu. Tā pieķērās rite­nim, pa sānu augšā un plaf iekrita mīkstajā, dzeltenajā salmu matracī. Apmierinātai guļot tur siltumā, saule atmirdzēja tās nospodrinātajā kausiņā un eleganti izliektajā kātā. Mir­dzums iekrita acīs garām lido­jošam sikspārņputnam, kas agri atgriezās uz guļvietu. Sasitot spārnus, it kā ska­nētu aplausi, sikspārņputns gaisā pagriezās un metās lejup.

Tas nāca zemāk un zemāk, kājas izstiepis un nagus iepletis. Tad, slaidi pagriežoties un spalgi iekliedzoties, tas izrāva mirdzošo priekšmetu no salmu kaudzes virs­puses un pacēlās gaisā.

Mazā tējkarotīte nopūtās.

Tālu lejā Jezgas zeme pletās kā nobružāts tīstoklis. Smaržu purvs. Apburtais ezers. Pelējuma kalni…

Pastiprinoties vēja pūsmai, tējkarote nodrebinājās vis­pirms viegli, tad jau spēcīgāk. Sikspārņputns pārāk vēlu centās to satvert ciešāk. Mazā tējkarotīte jau bija izslīdē­jusi no tā tvēriena un krita, krita, krita…

Dzinn, kling!

Tā nokrita zemē. Izdvesusi mazu nopūtu, tā piecēlās. Tā stāvēja tieši pretī Ragainā Barona pilij. Gaidās trīcēdama, tā lēca tālāk. Tā gāja iekšā pa vārtiem, pāri grants lauku­mam un…

Projām! Tie bija projām! Tējkarote pagurusi skumji no­pūtās. Bet tie bija te bijuši. Visi. Tik daudz bija skaidrs. Tā pagriezās un ieklausījās. Jā, tur. Uz to pusi…

Mazā tējkarotīte pagriezās, nopūtās un pameta to vietu, kur galda piederumi bija bijuši pirms tik īsa laika. Turo­ties ēnā, tā lēca atpakaļ pa pils vārtiem un tālāk projām putekļainajā kalnienē.

Dārza svētku trokšņi pamazām izgaisa. Sacēlās vējš, saule norietēja, Dunošais kalns tuvojās. Tas izgrūda mu­tuļus, šņāca un reizēm klusi sprāga dunn.

Priekšā bija četri citi ceļotāji. Milzis ar papagaili uz gal­vas un jaunu karotājvaroni, un suni uz pleca. Mazā karo­tīte nodrebēja, jo kaut kas uzplaiksnīja tās atmiņā. Siltu pirkstu pieskāriens, tumšas kabatas mājīgums. Jaunais ka­rotājvaronis bija to atradis, kad tā bija nošķirta no pārējiem.

Ar trīcošu nopūtu un klusu dzinn, dzinn mazā tējka­rotīte saņēmās un ātri sekoja viņiem.

.