Jezgas zeme

5

Atkal satikušies ļodzlgo trepju pakājē, Randalfs, Veronika, Norberts, Henrijs un Džo devās atpakaļ lejā caur apģērbu un drēbju veikaliem līdz augstās, čīkstošās celtnes apakšai.

Katrā jaunā stāvā, kur viņi nonāca, Džo ieskatījās spo­guļos, un ik reizi viņš novaidējās. Ar maisaudekla ap­metni mugurā, vilnainiem cimdiem rokās, kastroli galvā, bruņojies, ar katla vāku un cepeša dakšu, viņš izskatījās pēc pilnīga idiota.

Kad viņi pa priekšdurvīm iznāca uz ielas, vairāki goblini apstājās, pagriezās, rādīja ar pirkstu un ķiķināja. Džo paraustīja Randalfu aiz piedurknes.

"Tu mani esi padarījis par izsmiekla objektu!" viņš sa­mulsumā nočukstēja.

"Vari to pateikt vēlreiz," Veronika smējās.

"Muļķības," teica Randalfs. "Tu izskaties lieliski, Džo. Vai tā nav, Norbert?"

Norberts palocīja galvu. "Man patīk tā kažokādas ap­male," viņš sacīja. "Un tās sudraba sprādzes uz zābakiem ir tik spožas!"

"Viņš izskatās vēl briesmīgāk par Kventinu Kūku garnētāju," teica Veronika. "Un es biju domājusi, ka nekad neko tādu neteikšu. Paskat, cepeša dakša!"

Randalfs dusmīgi paskatījās uz viņu. "Cepeša dakša?" viņš iesaucās. "Ko tu runā, dumjais putns. Viltības trejzaris ir viens no lieliskākajiem ieročiem, kāds vien var piederēt karotājvaronim."

"Jā, tā nu gan!" iekliedzās Vero­nika.

"Ir gan!" Randalfs uzstāja. "Kā gan citādi viņš varētu mesties trejžuburu uzbrukumā savam, ienaid­niekam, ko? Pasaki man."

Veronika izbolīja acis.

"Tici man, Džo," teica Randalfs. "Tu esi labākais karotājvaronis, kādu es jebkad esmu atsaucis uz Jezgas zemi."

"Vienīgi tas neko lielu neizteic," Veronika komentēja.

Atcerējies to otru karotājvaroni, ko Randalfs bija atsaucis, Norberts notrausa asaru no acs.

"Man ir pilnīga paļāvība uz tevi," Randalfs turpināja. "Un tāpat uz tevi paļausies Ragainais Barons, es nešau­bos."

"Bet kas tad īsti karotājvaronim jādara Jezgas zemē?" Džo jautāja.

Vienreiz pat Veronikai nebija ko atbildēt.

Kad viņi nonāca atpakaļ pie Goblinpilsētas vārtiem, jau bija agra novakare. Šķielējošais sargs piecēlās no sava ķebļa.

"Vai jūs atradāt…" Viņš pamanīja Džo un uzjautrināts nosprauslājās. "Ak, jā," viņš sacīja. "Es manu, ka atradāt."

Pēc nemierīga naktsmiera zem zvaigžņotas debess, atkal uzkāpjot milzim mugurā, Randalfs deva norādīju­mus Norbertam, uz kuru pusi iet, lai nonāktu pie Ragainā Barona pils. Aiz Goblinpilsētas nogriežoties pa labi, viņi devās pa ceļu, kas šķērsoja plašu, neizteiksmīgu līdzenu­mu virzienā uz plašas kalnu grēdas pakāji. Pa to laiku saruna pievērsās Džo vārdam.

"Saproti, Džo nav slikts vārds," Randalfs ar šaubām teica, "bet varbūt mums vajadzētu kaut ko mazliet spēcīgāku, cēlāku, iespaidīgāku. īsāk sakot, kādu karotājam vairāk piemērotu vārdu."

"Kā būtu ar Džo Briesmīgo tosteru?" Veronika ieteica. "Vai Džozefīnu Stipri sakaitināto? Un kā ar Džo-Džo Ļoti dzēlīgo?…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs uzkliedza. Viņš pievēr­sās Džo. "Kā būtu ar Džo Barbarisko? īsi un kodolīgi un ar mistikas pieskaņu. Galu galā, ar savu Sarkasma bruņucepuri, Vieglas aizsardzības vairogu un Viltības trejzari tu esi spēks, ar kuru jārēķinās, un tur nav nekādu šaubu. Nav neviena pūķa, milža vai virmpūša, kas nopietni ne­apdomātu, iekams meklētu uzsākt cīņu."

Džo apstājās kā zemē iemiets. "Pūķis? iMilzis?" viņš jau­tāja. "Vai tu nopietni gribi teikt, ka man vajadzētu cīnīties ar pūķiem un milžiem?"

"Un virmpušiem," Norberts viņam atgādināja. "Tie ir nikni, zvīņaini mazi zvēriņi," viņš teica, nemierīgi skatī­damies apkārt.

"Tu esi karotājvaronis, barbariskais, Džo," Randalfs līks­mi teica. "Mežonīgas asinis plūst tavās dzīslās. Svešinieks no svešas zemes, kas tvīkst pēc piedzīvojumiem un ir pil­nīgi bezbailīgs!"

"Jā, nu…" Džo iesāka, bet pretīga smaka iecirtās viņam nāsīs, iekams viņš paguva pabeigt. "Fūā! Kas tā par šaus­mīgu smirdoņu?"

Norberts aizspieda degunu. "Pelējuba kaldi," viņš teica.

"Un pelējušāki nekā jebkad," sacīja Veronika. "Varbūt tev vajadzēja ieguldīt naudu arī Likteņa drēbju knaģī," viņa ieteica Randalfam. "Mūsu karotājvaronis izskatās mazliet zaļgans."

Tā bija taisnība. Džo noteikti cīnījās ar sliktu dūšu. Lai gan smaka nebija tik sīva kā Goblinpilsētā, siltā dvaka, ko vējš atnesa no Pelējuma kalniem bija tik pretīga, ka iekšas sagriezās miltrasas, peļu mēslu un naftalīna sajaukums. Kad viņi pagriezās ap stūri, kalni pacēlās viņiem priekšā. Tie bija augsti, roboti, draudīgi un ļoti, ļoti appelējuši.

"Tie smird!" Džo noelsās.

"Pelējuma kalni ir ārkārtīgi veci, Džo," asi noskaldīja Randalfs. "Katrā ziņā reiz tu pats būsi vecs un smakojošs."

"Bet…" Džo iesāka.

"Un kā tev tas patiks, ja katrs garāmgājējs tev sacīs, ka tu smirdi, ko?"

Džo papurināja galvu. Reizēm Jezgas zemē vienkārši nebija nekādas jēgas strīdēties.

"Lai vai kā, Džo," Norberts piebilda, "neraizējies. Tu drīz pieradīsi."

Viņi gāja tālāk. Jūdzi pēc jūdzes. Ar Randalfu un Vero­niku uz viena pleca, Džo uz otra un Henriju, kas rikšoja blakus, Norberts nelokāmi soļoja uz priekšu.

Pēc pāris stundām taisnā virzienā, ceļā aizvien vairāk parādījās līkumi. Tas vijās cauri ielejām starp augstiem, robotiem kalniem. Džo par pārsteigumu, Norbertam bija taisnība; viņš tiešām pierada pie nepatīkamās smakas. Vai, pareizāk sakot, apkārt risinoties visam citam, viņš to pilnīgi piemirsa.

Spalvainas plkstkodes, viņiem tuvojoties, aizplivinājās projām, skaļi pīkstēdamas. Nelidojošie spranda putni lē­kāja pa zemi, aiz sašutuma čivinādami. Atskanēja savādi būkšķi un spokaini auru trokšņi, un vējš pūta, un Džo likās, ka tālumā viņš dzird dīvainu škindonu.

Kad viņi nonāca pie vietas, kur ceļš sadalījās, Norberts apstājās. "Uz kuru pusi, kungs?" viņš jautāja.

Randalfs, kurš uz pāris minūtēm bija iesnaudies, atvēra acis un paskatījās apkārt.

"Uz Ragainā Barona pili, kungs," Norberts turpināja, "man nogriezties pa labi vai pa kreisi?"

"Pa kreisi," teica Randalfs.

"Uz kurieni ved otrs ceļš?" jautāja Džo.

"Uz Nekurieni," atbildēja Randalfs. Viņš viegli pasita ar savu zizli Randalfam pa galvu. "Dodies tālāk, Norbert," viņš sacīja.

Tālāk, asi pagriežoties ap stūri, Džo ar bijību skatījās uz dūmeņu grupai līdzīgu kalnu, kas pavērās acīm. Liels un iespaidīgs tas slējās augstu pāri citiem kalniem. No krā­tera tā galā cēlās mazas dūmu strūkliņas, kas izlocījās pe­lējušajā gaisā un pazuda.

"Kas tas?" viņš jautāja.

Kalns izgrūda klusinātu, rībošu dunn un izmeta nelielu dūmu gredzenu. Randalfs, kas atkal bija iesnaudies, miegā noņurdēja.

"To sauc par Dunošo kalnu," teica Veronika.

"Jo tieši to tas dara," izpalīdzīgi piebilda Norberts. "Tas dun!"

Dunn.

Vārgais troksnis atskanēja atkal. To pavadīja otrs dūmu gredzens. Pelējuma smaka kļuva mazliet stiprāka. Šoreiz Randalfs atvēra acis.

"Vai es kaut ko dzirdēju?" viņš apjautājās.

"Tas bija Dunošais kalns, kungs," sacīja Norberts. "Tas dunēja."

"Lieliski," teica Randalfs. Viņš izberzēja acis. "Tad mēs esam gandrīz klāt. Ragainā Barona pilij vajadzētu būt aiz nākamā stūra. Burvīga vieta…"

"Ja neņem vērā smaku," piebilda Veronika.

Ceļš aizlocījās pa kreisi. Randalfs rādīja uz leju cauri pelējušam, putekļainam gaisam uz garu smaiļu un tornīšu grupu, kas pacēlās pāri robotām kalnu galotnēm. "Te tā ir," viņš paziņoja. "Ragainā Barona pils."

Norberts nodrebinājās. "Šī vieta man uzdzen drebuļus,"

viņš teica. "Vienmēr ir uzdzinusi."

"Un kas attiecas uz pašu Ragaino Baronu," piebilda Ve­ronika, "viņš var būt tik…"

Tieši tad papagailienes balsi nomāca skaļa rīboņa, kas nāca no Elfu meža. Džo pagriezās, lai paskatītos. Žva­dzošā skaņa pieņēmās spēkā. Nākamajā mirklī kaut kas savāds, biezu putekļu apņemts, parādījās no tālīnajiem kokiem un brāzās uz viņu pusi.

"Skrejošs bars!" Veronika iekliedzās. "Skrejošs āžu bars!"

Vismaz Džo likās, ka tā viņa teica. Samiedzis acis, viņš raudzījās tālumā. "Āžu bars?" viņš pārjautāja. "Vai tu esi droša?"

"Nevis āžu, kurlais," izlaboja Veronika, "bet nažu)."

"Patverties slēpnī!" Randalfs uzsauca, baram tuvojoties.

Džo paslēpās aiz liela akmens un izbrīnā vēroja, kā garām padrāzās liels pūlis dažādu virtuves un galda pie­derumu. Naži, dakšiņas un karotes, pavārnīcas un knaib­les, grieznes un iesmi, lobītāji, asināmie, dauzāmie un stampas visi ar mežonīgu un neprātīgu sparu traucās uz Pelējuma kalniem.

"Elfu mežā noteikti kaut kas notiek," drūmi teica Vero­nika. "Briest kāda dīvaina, spēcīga maģija, pieminiet

manus vārdus. Un jūs zināt, kas aiz tā visa stāv. Doktors Kampiens…"

"Aizveries, Veronika!" dusmīgi uzkliedza Randalfs. "Cik

reižu man tev jāsaka? Šo vārdu nedrīkst pieminēt manā

klātbūtnē nekādos apstākļos."

Džo sarauca pieri un pievērsās Veronikai. "Bet tu teici…"

"Aizveries, Džo!" Veronika nošnāca. Vina atkal vērsās 7 > )

pie Randalfa. "Vai tev neliekas, ka mums jāsāk iet?" viņa tam jautāja.

"Tieši tā," sacīja Randalfs. Viņš piesardzīgi piecēlās kā­jās un paskatījās apkārt. Galda piederumi bija pazuduši. "Tad aiziet," viņš teica. "Mēs droši varam turpināt ceļu."

Beidzot nonācis Ragainā Barona pils iekšpusē, Randalfs (ar Veroniku atkal uz galvas) veda Norbertu, Džo un Henriju pa platām un liektām kāpnēm uz otro stāvu. Randalfs apstājās pie iespaidīgām ozolkoka durvīm.

"Gaidi šeit," viņš deva norādījumu Džo, vārdiem atbal­sojoties augstajās griestu velvēs. "Es tevi stādīšu priekšā baronam, kad būs īstais brīdis. Pareizi izvēlēties laiku no­zīmē visu. Tici man, es esmu burvis."

Viņš pagriezās un pieklaudzināja.

"Iekšā!" atskanēja skaļa, dārdoša balss.

Randalfs atvēra durvis un iegāja iekšā. "Mans Kungs Ragaino Baron," viņš teica un zemu paklanījās. Veronika ar lēcienu pārcēlās viņam uz pleca. Norberts taisīja reveransu. "Un cik labi redzēt viņa Augstību tik labi izskatāmies."

Neliela auguma pārāk māksloti ģērbies vīrs pārstāja soļot un pagriezās pret Randalfu. "Ā, tas atkal esi tu," viņš teica.

"Tik tiešām esmu," priecīgi atsaucās Randalfs.

Ragainais Barons uzmeta viņam drūmu skatienu. "Tu esi nokavējies!" viņš noskaldīja. "Es sūtīju pēc burvja pa­gājušo otrdien."

"Tūkstoškārt atvainojos, mans kungs," sacīja Randalfs, "Bet tu jau zini, kā tas ir. Viena burvestība ved pie citas, un, iekams pats to aptver…"

"Tik tiešām es nezinu, "kā tas ir"," teica Ragainais Ba­rons, balsij noskanot mazliet par spalgu un augstu. "Kad es aicinu burvi uz pili, es sagaidu, lai viņš mestu pie ma­las visu, ko tobrīd dara. Vai tas ir skaidrs?"

"Pilnīgi, mans kungs… Jā, mans kungs… Es atvainojos, mans kungs…" Randalfs minstinājās. "Es esmu bijis tik aizņemts. Ņemot vērā, ka visi pārējie burvji ir devušies… mm… brīvdienās…"

"Jā, šķiet, ka tev nāksies iztikt," Ragainais Barons no­pūtās. "Es galīgi nezinu, ko iesākt! Acīmredzot visapkārt plosās kāds nelietīgs milzis. Tas ir tāds milzīgs tēviņš. Tas nu ir beidzamais, ko man vajadzētu. Kur nu vēl visas tās baumas, ka Elfu mežā kaut kas neesot kārtībā."

"Es jau tev teicu," Veronika slepus nomurmināja.

Kad tika pieminēts Elfu mežs, Randalfs spēcīgi piesar­ka. "Tu saki, milzis. Tas, kas tev ir vajadzīgs," viņš stei­dzīgi turpināja, "ir karotājvaronis."

Ragainais Barons novaidējās. "Tieši to pašu tu teici iepriekšējo reizi, kad man bija tās nepatikšanas ar cau­ruļvadiem. Kā viņu sauca? Kventins Kūku garnētājs? Es vēl aizvien vācu to, ko viņš sadarījis." Viņš papurināja galvu. "Nelaime ir tā, ka karotājvaroņa kvalitāte ir atkarīga no viņu atsaucošā burvja kvalitātes, un pilnīgi atklāti…"

Ragainā Barona balss pieklusa, kad viņš, uzraucis uz­acis un savilcis augšlūpu, nopētīja Randalfu no galvas līdz kājām. Randalfs izslējās visā augumā un izrieza krūtis.

"Karotājvaroņa atsaukšana prasa grūtu darbu, ilgstošus pētījumus un pilnīgu nodošanos šim uzdevumam," viņš teica. "Tikai paši apdāvinātākie burvji spēj izpildīt bur­vību ar tik augstām prasībām. Tāds burvis, es pazemīgi atļaujos teikt, kā es pats."

"Hmm," neticīgi noņurdēja Ragainais Barons. "Šoreiz mums būs vajadzīgs kaut kas vairāk par kūku garnētāju, Randalf. Savā vaļā ir ticis dusmīgs milzis, un viņa oma ar katru dienu pasliktinās. Pēc manā rīcībā esošiem avotiem, viņš ir pazīstams ar vārdu Engelberts Milzīgais. Tā ir bijusi viena vienīga slepkavošana, tici man. Namiņiem viņš plēš nost jumta segumu, nomīda laukus un sakņu dārzus un saspiež aitas…"

"Neizklausās diez ko labi," noteica Randalfs un līdzjū­tīgi noklakšķināja mēli.

"Viņš saspieda veselu baru vakar vakarā!" Ragainais Ba­rons turpināja. "Kaut kas ir jādara!"

"Un kaut kas tiks darīts!" Randalfs paziņoja. "Jo es nesu ziņu, ka pēc ilgiem un rūpīgiem eksperimentiem man ir izdevies atsaukt uz Jezgas zemi lielu karotājvaroni no tālienes. Viņš ir drosmīgs. Viņš ir varonīgs. Ar asu prātu

un nelokāms cīņā. Karotājvaronis, kura slava iet viņam pa priekšu. Un leģenda jau savos spēka gados…"

"Pietiek, ved viņu iekšā!" aizkaitināts uzsauca Ragainais Barons.

"Ļauj stādīt priekšā, Džo Barbariskais!" Randalfs teica un gaidoši pagriezās pret durvīm.

Neviens neparādījās.

"Nu?" jautāja Ragainais Barons. "Kur viņš ir?"

"Vienu mirkli, mans kungs," nomurmināja Randalfs un noklepojās. "Es dodu tev…" Viņš atgriezās pie durvīm un kliedza pilnā balsī: "DŽO BARBARISKAIS!"

Atbalss vēl nebija noklususi, kad atskanēja satraukta riešana un steidzīga nagu skrapstēšana un istabā iebrāzās Henrijs, ausīm plīvojot, ar izkārtu mēli un pavadai vel­koties līdzi.

Ragainajam Baronam acis gandrīz izsprāga no pieres. "Pie Jezgas zemes ko tas nozīmē?" viņš iesaucās. Tad Ragainais Barons pievērsās burvim. "Barbariskais tas ir pareizi!" viņš ar izsmieklu teica. "Tur, no kurienes viņi nāk, matu griešana nav cieņā?"

Randalfs pasmaidīja. "Kungs ir pārpratis," viņš paskaid­roja. "Šis nav karotājvaronis, par kuru es runāju, bet gan viņa uzticamais kaujas suns."

"Henrijs Spalvainais," Veronika nomurmināja un klusībā iesmējās.

"īstais karotājvaronis jau nāk," solīja Randalfs. "Džo Bar­bariskais," viņš atkal paziņoja. Viņa sejā aiz uzbudinājuma parādījās grumbas. "DŽO! Lūdzu, nāc iekšā! Tūlīt pat!"

No aizdurves satraukti parādījās Džo bālā seja. "Vai tu sauci?" viņš jautāja.

"Viņš taču nav kurls, ko?" noprasīja Ragainais Barons. "Nedomāju, ka viņam varētu veikties, ja viņš tāds ir."

"Protams, viņš nav kurls," sacīja Randalfs. "Kopumā šī karotājvaroņa visas sajūtas ir tik asas, tik jutīgas, tik smalki

uzskaņotas, ka viņš varētu zaudēt divas vai trīs no tām un tomēr palikt pilnīgi neuzveicams."

Džo ar šķindoņu ienāca istabā un nostājās blakus pā­rējiem. Ragainais Barons paskatījās uz viņa pusi un neap­mierināts pavīpsnāja: "Diez ko daudzsološi viņš neizskatās." Tad pamāja uz Henrija pusi. "Vai tu droši zini, ka viņš galu galā nav īstais karotājvaronis?"

"Ārējais izskats var būt maldinošs," sacīja Randalfs. "Piemēram, tu pats. Mēs zinām, ka tu esi varenais un cē­lais Ragainais Barons, tomēr paskaties uz sevi…"

"Ko… ko… ko tu gribi pateikt?" draudīgi ierunājās aiz­vainotais Barons. "Es noteikti nesaprotu, uz ko tu tēmē!"

Džo satraukts pasmaidīja. Par spīti lieliskajam titulam un cēlajai apkārtnei, Ragainais Barons to nācās atzīt bija visai neliela auguma. Viņš bija kalsns, ar asiem sejas vaibstiem un ar kaulainām rokām un kājām. Pat viņa vārds bija mazliet neatbilstošs. Džo bija domājis, ka Ra­gainajam Baronam būs milzīgi, izliekti ragi, kas aug tieši uz galvas. Tomēr viņš ar vilšanos redzēja, ka barona vārds cēlies no pārlieku lieliem ragiem uz bruņucepures, kura pastāvīgi noslīdēja viņam uz acīm.

Vārdu sakot, Ragainais Barons bija viena liela vilšanās.

"Kungs, es gribēju pateikt, lūk, ko," Randalfs turpināja. "Tava varenība un cēlums ir vēl jo iespaidīgāki, jo tie ir… tik labi apslēpti."

"Hmmf noņurdēja Ragainais Barons, nespēdams saprast, kā uztvert burvja teikto. Viņš atkal pievērsa uz­manību Džo un garlaikots nopūtās. "Manuprāt, ja tas ir vienīgais, kas tiek piedāvāts, būs jāiztiek ar viņu."

Randalfs atkal pasmaidīja. "Labāk barbars rokā nekā divi kūku garnētāji jebkādā naudā." Viņš saberzēja rokas. "Un, runājot par naudu, mēs varbūt varētu pieskarties kutelīgajam jautājumam par manu atalgojumu."

"Tavu atalgojumu?" pārjautāja Ragainais Barons, sa­traukti izliecis uzacis.

"Jā, divi zelta lielie, vai tā nebija?" Randalfs riskēja.

"Trīs sudraba nieķeli," sacīja Ragainais Barons, žvadzi­nādams kabatā monētas. "Un es esmu galīgi aplaupīts!"

Randalfs novaidējās. Tik maz naudas tik ilgam laikam. Nelaime bija tā, ka viņa pašreizējā reputācija neļāva viņam kaulēties. "Lai būtu trīs sudraba nieķeli," viņš pie­krita un pastiepa roku, lai saņemtu naudu.

Ragainais Barons pēkšņi savu roku pievilka klāt. "Bet to­reiz bija tas nelaimes gadījums ar uzsprāgušo elfu," viņš atgā­dināja. "Man būs mazliet jāatvelk. Jā, un tad vēl tā padarīšana ar izkausēto sudraba kausu. Un tā šausmīgā zaļā pelējuma invāzija pils vannasistabās… ļoti nejauka… Īstenībā pēc vi­siem atvilkumiem, esmu aprēķinājis, tu esi parādā man."

"Bet tas ir netaisni,.." Randalfs iesāka.

"Dzīve ir netaisna," skanēja atbilde. "Un tomēr par spīti visam es esmu devīgais Ragainais Barons," viņš teica. "Še, ņem šo kapara diženi."

"Tu nedrīksti viņam piekāpties," sacīja Veronika.

"Aizveries, Veronika," Randalfs nošņācās un, apspiez­dams gan savu sakāmo, gan lepnumu, ielika kabatā vienu vienīgu monētu. Kas zina, iespējams, viņam vēl uzsmai­dīs laime. Varbūt Džo Barbariskais ārkārtējais karotāj­varonis varētu viņu pārsteigt. Viņš uz to nepaļautos, bet viņam tikai nāksies darīt to, ko viņš allaž tādās reizēs dalija, un samierināties.

"Tad ej!" uzsauca Ragainais Barons, vērsdamies tieši pie Džo. "Dodies uz dienvidiem, uzmeklē Engelbertu Milzīgo un dari galu viņa postošajai darbībai reizi par visām reizēm. Un, kad tu būsi to ļaundari nokāvis, es vēlos, lai tu man atnes viņa galvu. Kad būsi atnesis, tu saņemsi maisiņu ar sudraba niekeliem."

"Viņa galvu?" šausmās jautā­ja Džo. "Vē!"

"Tas ir tikai tēlains izteiciens," steigšus iejaucās Randalfs, sa­tverdams Džo aiz pleca un bīdī­dams viņu uz durvju pusi. "Jebkurš pierādījums būs labs." Viņš pagrie­zās atpakaļ pret Ragaino Baronu. "Uzskati to par paveiktu, mans kungs."

Tieši tajā brīdī neilgo klusumu pārtrauca sirdi stindzinošs klie­dziens. "VOLTER!"

Mazliet nobālējis, Ragainais Ba­rons vārgi pasmaidīja.

"Volter! Kur ir mani jaunie, dziedošie aizkari? Tie, kurus es tev rādīju tajā katalogā. Tu man tos apsolīji pirms vese­las mūžības. Tu tikai runā pa tukšo, tā, redz!" viņa kliedza. "Es nezinu, tu vēl sauc sevi par Ragaino Baronu!"

"Viss ir nokārtots, manu mazo putniņ," viņš atsaucās. "Esmu licis tos nosūtīt. Tie ir gatavoti no vissmalkākā auduma, un eņģeļa balss ir garantēta. Tie man izmaksā vai visu zemi."

"VOL-ter!" Ingrida sašutusi iespiedzās.

"Bet tie, protams, ir tā vērti līdz pēdējam kapara diženim," viņš steigšus piebilda.

Iekams Ragainais Barons bija spējis atcerēties, kur tieši palicis viņa pēdējais kapara diženis, Randalfs steigšus izveda pārējos laukā pa durvīm, lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam. Viņš bridi apstājās uz pakāpieniem pie pils ārējiem vārtiem.

"Ņemot vērā visus apstākļus," viņš sacīja, "es domāju, ka gāja tīri labi."

"Ja tikt pazemotam un apkrāptam skaitās, ka gājis labi, tad tev ir taisnība," sausi noteica Veronika.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. Viņš pievērsās Džo un uzsita viņam uz pleca. "Un nu, Džo Barbariskais, mūsu laiks ir gandrīz klāt," viņš paziņoja, mēģinādams runāt, cik vien iespējams līksmi. "Pa nakti mēs atpūtī­simies te. Kad rit no rīta saule lēks pār Jezgas zemi, sāk­sies mūsu misija!"

.