Jezgas zeme

4

Tuvojoties augstajai sienai, kas apjoza Goblinpilsētu, Norberts saudzīgi nocēla zemē Randalfu un Džo. Troksnis no iekšpuses kļuva aizvien skaļāks un skaļāks. Bija dzir­dama kliegšana, vesera klaudzieni, vaimanas, smiekli, zāģē­šana, dziedāšana, zvani, aurošana, rosība… viss sajaukts kopā juceklīgā dunoņā. Un smakas!

Dedzināta darva, skābs piens, mitra kažokāda, pūstoša gaļa katra no tām cenzdamās, lai to samana pār nemaz­gātu goblinu smaku, no kuras deguns saraucās. Džo mē­ģināja iedomāties patīkamas smaržas šokolādi, biskvī­tus, zemeņu saldējumu…

"Un man likās, ka tavas zeķes jau stipri ož!" komentēja Veronika.

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs. "Mēs negribam aizskart viņu jūtas. Goblini var būt ļoti ātri aizvainojami."

"HmmJ" noņurdēja Veronika. "Cik nu tas attiecas uz mani, nevienam tik smirdīgam nav tiesību būt ātri aiz­vainojamam!"

"Tā tas varētu būt," sacīja Randalfs. "Tikai atceries, mēs šeit esam svarīgās darīšanās. Tāpēc turi knābi cieši ciet!"

"Atvaino, ka es elpoju," īgni teica Veronika.

"Starp citu, mans jaukais, jaunais draugs," Randalfs piemetināja, "es domāju, ka Henrijam šī aso smaku met­ropole šķiet mazliet par daudz satraucoša. Varbūt labāk paņem savu uzticamo kaujas suni pavadā."

Tik tiešām, Henrijs satraukts luncināja asti, ar mitro de­gunu dedzīgi ostīdams gaisu. Džo pieāķēja pavadu vietā.

Viņi patlaban atradās garu kāpņu augšgalā pie milzī­gām koka durvīm. Randalfs satvēra lielo klauvēkli un spē­cīgi uzsita pa koku.

Kliņg-klang!

Randalfs vērsās pie Džo. "Goblini izstrādās kādu mazu jociņu," viņš sacīja.

"Jā," iečivinājās Veronika. "Piemēram, nelaidīs mūs iekšā."

"Pacietību, Veronika!" asi uzsauca Randalfs. Viņš gai­doši raudzījās uz durvīm. Nekas nenotika. Randalfs pamīņājās, pakasīja galvu, nobraucīja bārdu, paberzēja acis. "Šī slavenā goblinu uzņemšana," viņš beidzot teica. "Tā ir pazīstama visā Jezgas zemē."

Viņš atkal pieklaudzināja, šoreiz skaļāk. Kling-klang/ Kling-klang! Kling-klang!

Durvis atsprāga vaļā.

"Es tevi dzirdēju pirmajā reizē!" uzkliedza mazs, nevī­žīgs šķielacis ar retiem zobiem un smailām ausīm. "Es ne­esmu kurls!"

"Tūkstoš, nē, miljonkārt atvainojos, mans goblinu draugs," zemu paklanījies, teica Randalfs. "Apšaubīt tavas dzirdes spējas ne tuvu nav manā ziņā. Es tikai…"

"Ko tu gribi?" goblins drūmi samiedza acis.

Randalfs saņēmās, lai pasmaidītu. "Mēs vēlamies piekļūt jūsu lieliskajam tērpu tirdzniecības centram," viņš teica, "ar noteiktu nolūku nopirkt jūsu vis…"

"Ko jūs vēlaties?"

"Mums jānopērk karotājvaroņa tērps šim zēnam," teica Veronika, ar spārnu pamādama uz Džo pusi.

"Atstāj to manā ziņā, V…" Randalfs iesāka. Viņu pār­trauca goblins.

"Kāpēc tad tu uzreiz tā neteici?" viņš noskaldīja, atvēr­dams durvis, lai viņi visi varētu ieiet.

"Aizveriet tās durvis!" uzkliedza kāda balss. "Briesmīgs caurvējš."

"Dziļi ievelciet elpu," Randalfs nočukstēja pār plecu.

"Nāciet iekšā, nāciet iekšā," nepacietīgi mudināja gob­lins. Viņš aizcirta durvis viņiem aiz muguras. "Laipni lū­dzu Goblinpilsētā," viņš garlaikoti izlocīja balsi. "Pilsētā, kas nekad neguļ."

"Un arī nemazgājas," nomurmināja Veronika.

"Izbaudiet tās daudzās ainavas un skanas…"

"Un smakas," teica Veronika.

"Un vienreizējo gaisotni."

"Vari to atkārtot!"

"Veronika, es jau tev teicu!" Randalfs nošņāca. "Vai tu aizvērsiet"

"Lai jums jauka diena," goblins pabeidza un nožāvājās.

Džo sarauca degunu. "Veronikai bija taisnība," viņš no­čukstēja. "Te tiešām smird!"

"Tu drīz pie tā pieradīsi," Randalfs viņam sacīja. Viņš pievērsās goblinam. "Paldies, mans labais draugs. Es tikai gribētu pateikt, kas tas par godu, nemaz nerunājot, kas par prieku…"

"Lai nu paliek," goblins teica un aizgāja.

Džo palūkojās apkārt. Ja neņēma vērā smaku, tad Gob­linpilsētā bija apbrīnojama. Mājas bija celtas citām mājām virsū, stāvu pēc stāva, sniedzoties aizvien augstāk un augstāk. Ņudzot no dzīvām būtnēm, augstās celtnes no abām pusēm ietvēra šauru ieliņu labirintu. Džo satraukts skatījās augšup uz lielajām, augstajām konstrukcijām, kas bīstami šūpojās šurp un turp. Tiešām izskatījās, ka tās

kuru katru brīdi varētu apgāzties. Vēl vairāk, tā kā celtnes bija tik augstas, saules gaisma gandrīz nenokļuva līdz ieliņu apakšai.

Gluži tumšs tomēr nebija. Pie katras celtnes karājās eļļas lampas, lejot blāvu, dzeltenu gaismu pār rosības pilnajām ielām un pildot gaisu ar eļļainiem dūmiem. Sasmakušie, degošie tauki savienojās ar citām pretīgām Goblinpilsētas smakām: ceptas puņķumaizes smirdoņa, nemazgātu ķer­meņu smārds un dvaka, kas uzburbuļoja no notekām.

"Sekojiet man!" uzsauca Randalfs. Viņš izvilka maisam līdzīgu dzeltenu apģērba gabalu no sava tērpa un pacēla to augstu sava zižļa galā.

"Vai tās tiešām ir, kā man liekas, kas tās ir?" jautāja Vero­nika.

"Nekad nevar zināt, kad milža apakšbikšu pāris var izrādīties noderīgs," teica Randalfs, soļodams uz priekšu. "Visi skatieties uz biksēm, un jūs nenomaldīsiēties."

Norberts nopūtās. "Nevarēju saprast, kas tām noticis," viņš sacīja.

"Tagad, Džo, turi acis vaļā," pamācīja Randalfs. "Tev tie­šām jāredz Goblinpilsētas ievērojamākās vietas. Pa labi no mums," viņš paziņoja, "atrodas tipisks goblinu dzīvoja­mais nams. Pa kreisi no mums Pieticīgo Sasniegumu Muzejs, bet tas," viņš teica, rādīdams priekšā uz kādu īpaši nolaistu celtni, "ir Lielās Verukas templis."

"Lielās Verukas templis?" Džo neticīgi atkārtoja.

Randalfs palocīja galvu. "Tā ir vieta, kur Vilfreds Peldē­tājs, senais goblinu pētnieks, iemūrēja pirmo akmeni tam, kas vēlāk kļuva par Goblinpilsētu. Leģenda stāsta, ka viņš bija meklējis piemērotu vietu celtniecībai septiņus garus gadus, kad sāpes no viņa lielās verukas beidzot piespieda viņu pamest meklējumus. Viņš nolēma, ka tā ir zīme. Pārējais, kā mēdz teikt, ir vēsture."

"Aiztaupi mums mācību ekskursiju!" nokliedzās Vero­nika, plivinādamās virs galvas.

Viņi klīda uz vienu pusi un uz otru. Randalfs gāja priekšgalā, augstu turēdams dzeltenās apakšbikses, viņam sekoja Norberts, Henrijs apostīdams katru ielas stūri un nostiepdams pavadu un beidzot Džo. Goblini drūzmējās ielās grūstīdamies un spiezdamies, strīdēdamies, klieg­dami un pilnīgi neņemdami vērā svešiniekus savā vidū.

"Tieši tāpēc," Randalfs secināja, uz brīdi apstājies, lai pārējie tiktu līdzi, "mēs Goblinpilsētu saucam par Drau­dzīgo pilsētu. Tā Ūūhr

Kāds goblins uzdrāzās virsū Randalfam. Cits paķēra apakšbikses no zižļa gala un aizdrāzās projām pūlī.

"Vai tu re!" iesaucās Randalfs.

"Re, manas bikses!" iekliedzās Norberts.

"Aizmirsti tās," teica Veronika. "Mēs esam klāt."

Visi kā viens viņi pagriezās, un tur, aiz īpaši augstas un ļodzīgas mājas logiem bija vairāki veikala manekeni, visi saģērbti krāšņos karotājvaroņu tērpos. Norberts blenza uz zelta burtiem izkārtnē, kas šūpojās virs durvīm.

"Ies… Ies… Ies…" viņš stomījās.

"Iesvaielīšanas smalkie tērpi" Randalfs nolasīja viņam priekšā. "Acīgi pamanīts, Veronika. Iesim, Džo. Ietērpsim tevi."

Džo par pārsteigumu viņi nepalika ilgi Iesvaidīšanas smalkajos tērpos. Randalfs veda viņus pa lieliskā veikala eju neņemot vērā glīti ģērbto pārdevēju saucienus un nopūtas līdz pašam tālākajam stūrim. Tur viņi kāpa augšup pa platām, liektām kāpnēm.

Viņi iznāca nevis tērpu veikala otrajā stāvā, kā Džo bija sagaidījis, bet gan pilnīgi citā veikalā. Koši krāsota

izkārtne uz sienas vēstīja: Dažādu ceļojumu lielveikals. Pārdevēji, kas visi valkāja mazliet vienkāršākas uniformas, ar aizdomām viņus vēroja.

"Es meklēju…" Randalfs iesāka.

"Jā?" apjautājās viens no pārdevējiem, augstu izliecis kreiso uzaci.

"Kur ir ceļš uz augšu," pabeidza Randalfs.

Pārdevējs pamāja uz tālākā loga pusi. Džo apjukumā sarauca pieri. Ko lai viņi tur darītu? Toties Randalfs neizrādīja nekādu uztraukumu.

"Ā, jā," viņš teica un devās uz turieni. Pārējie atkal viņam sekoja.

Viņi gāja pāri veikala grīdai, tad laukā pa logu un augšup pa sarūsējušām vītņu kāpnēm, kas bija piestiprinātas pie ārsienas.

Augšā viņus sagaidīja trešā izkārtne Sīku krāmu tirgus.

"Turieties, mēs gandrīz esam klāt," komandējošā balsī uzsauca Randalfs. Viņš sāka kāpt pa vecām koka trepēm, kas bija atslietas pret sienu. "Un uzmanieties pie astotā pakāpiena," viņš sauca lejup. "Tas ir mazliet izļodzī…"

"Āāāf" iekliedzās Norberts, kad pakāpiens zem viņa kājām sašķēlās un nokrita. Viņš cieši turējās pie trepju sānu balstiem, būdams pārāk izbijies, lai turpinātu kāpt tālāk.

"Kārtīgi apdomājot, varbūt labāk ejiet atpakaļ un pagai­diet mūs tur," teica Randalfs. "Un pieskatiet Džo kaujas suni," viņš piebilda.

Džo noskatījās, kā drebošais milzis lēni nokāpa atpakaļ līdz balkonam. Tad, mazliet atvieglots, ka viņam nebūs jānes Henrijs augšā pa ļodzīgajām trepēm, viņš pasniedza Norbertam pavadu.

"Esi paklausīgs," viņš teica sunim. "Labi?"

"Labi," lēnīgi atbildēja Norberts.

īpaši uzmanīdamies pie (rūk stošā astotā pakāpiena, Džo strauji kāpa augšā. Tuvodamies galam, viņš palūkojās lejup un viņam aizrāvās elpa.

Tālu tālu lejā viņš varēja redzēt goblinu pūļus, plūstam šurp un turp pa šaurajām ieliņām. Veronika nolaidās zemāk Ih planēja viņam pie kreisā pleca.

"Aiziet," viņa drošināja. "Nedrīk­stam likt mūsu viszinim vadonim gaidīt."

Sirdij kāpjot pa muti laukā, Džo pieveica pēdējos dažus trepju pa­kāpienus. Randalfs bija tur un viņu sagaidīja.

"Braši, puis," viņš teica. "Un laip­ni lūdzu visā Jezgas zemē labākajā tērpu veikalā."

"Lētākajā, tā gan drīzāk," nomur­mināja Veronika.

Virs durvīm bija izbalējis plakāts. "Grablija Palētināto tērpu veikals," Džo izlasīja, nespēdams balsī slēpt vilšanos.

Tieši tad viņiem no mugurpuses pa­rādījās kāds izstīdzējis goblins ar lielu degunu un netīru, krokotu priekšautu. "Laipni lūdzu," viņš teica.

"Pateicos, mm… Smirdi," sacīja Randalfs, uzrunādams goblinu pēc vārda, kas bija piestiprināts pie atloka.

"Īstenībā es esmu Serdis," goblins paskaidroja.

"Bet…"

"Grablija kunga rokraksts," pārdevējs pagummā teica. "Tas ir gandrīz tikpat briesmīgs kā viņa izpratne par tērpiem."

"Jā, kur ir vecais Grābis?" jautāja Randalfs, skatīdamies visapkārt.

Serdis paraustīja plecus. "Viņš teica, ka viņam esot kaut kas kārtojams." Viņš saviebās, it kā saodis kaut ko nepa­tīkamu.

"Un viņš to patlaban kārto?" vaicāja Randalfs. Viņš at­smaidu pievērsās pārējiem. "Manuprāt viss izdosies pat labāk, nekā es biju iecerējis," viņš nočukstēja.

Serdis bija novērsies un atvēris durvis no balkona uz veikalu. Pieliecies viņš iegāja iekšā. Randalfs darīja to pašu.

"Labi vien, ka Norberts palika lejā," zemu pieliek­damies, pie sevis nomurmināja Džo. "Viņš nekādi nebūtu ticis cauri šīm durvīm."

Viņš izslējās, nonācis tik nekārtīgā, tumšā un piedrazotā istabā, ka salīdzinājumā ar to burvja mājaslaiva šķita kā izstāžu zāle.

Pie sienām bija sakrautas kastes un paunas, no kurām spraucās audekli, blakus atradās plaukti, kas bija piebāzti ar visādiem neiedomājamiem zābakiem un kurpēm. Mil­zīgi, apaļi pakaramie daži trijos stāvos vai lūza no ne­skaitāmu tērpu svara, kas visi bija sašķiroti pa kategori­jām. Žaketes un vestes. Apmetņi, mantijas un mēteļi. Get­ras un jātnieku bikses. Galifē bikses un golfa bikses. Ņie­buri, turnīras un krūšauti. Augstu virs galvas, iekarinātas lielos griestu āķos, bija vēl drēbes — citās krāsās, izmēros un stilos.

"Ak, jā, kungs, es redzu gan tavu problēmu," teica Ser­dis, ar acīmredzamu nepatiku aptaustīdams Randalfa apmetni. "Šis ir pilnīgi nodilis. Mazvērtīga apdare, pilnīgi atpalicis no mocies un pretīgā krāsā, ja jums nav pretī, ka es tā saku." Viņš paskatījās augšup. "Burvju apmetņi ir tur," viņš sacīja. "Nāciet uz šo pusi!" Un viņš steidzīgi aizgāja cauri veikalam ar sīkiem, greiziem solīšiem.

"Es ne uz to pusi tā nevarētu paiet pat ja man par to maksātu," komentēja Veronika.

Serdis pagriezās. "Es atvainojos, vai kungs kaut ko teica?" viņš jautāja.

"Īstenībā mēs te šodien esam puiša dēļ," teica Randalfs. "Viņš jāietērpj kā karotājvaronis. Ar pilnu aprīkojumu."

"Skaidrs," teica Serdis, nolūkodams Džo no galvas līdz kājām un pavīpsnādams. "Tas būs kaujas tētps, kungs, un tas ir uz šo pusi."

Viņiem tā soļojot pa grīdu uz istabas tālāko stūri un spiežoties cauri pakarināto tērpu kalniem, Džo juta, ka visa celtne viegli šūpojas šurp un turp. Pāris metāla bruņu cimdu nokrita ar draudīgu šķindoņu.

"Tā, iesākumam tie noderēs," sacīja Randalfs. "Tālāk, apmetnis."

"Ar pilnu aprīkojumu, tu saki, kungs?" pārjautāja Serdis. "Vai es varētu ieteikt Necaurlaidības apmetni? Gatavots no ādas ar burvības palīdzību, tas atvairītu spēcīgākā zobena cirtienu."

"Lieliski," teica Randalfs. "Pielaiko to, Džo." Džo darīja, kā likts, un nopētīja sevi lielā spogulī veikala tālākajā galā. Randalfs pievērsās Serdim. "Un galvassega?"

"Mums ir viss," apgalvoja Serdis, plaši novēzēdams roku. "Bruņucepures ar ragiem, ar spārniem, ar dzelk­šņiem vai ar spalvām; ķiveres kara, turnīru un… Ak, jā! Galvaskausa cepure ar pieskaņotiem ausu segiem ne gluži parasta, lūk, šī, kungs."

"Man bija padomā kāda ierindas bruņucepure," sacīja Randalfs.

"Protams, protams," teica Serdis, berzē­dams rokas. "Cik muļķīgi no manas puses. Kā būtu ar šo Varonības bruņucepuri? Tā ir ļoti iecienīta, kungs. Visai ilgi valkāja­mas spalvas."

Viņš nocēla smagu bronzas bruņu­cepuri ar piecām violetām spalvām un uzlika to Džo galvā. Tā derēja viņam kā uzlieta.

"Kungs nevarēs nepamanīt mazos skaļruņus, kas paslēpti ausu ietvaros. Tie spēlē uzmundrinošu marša mūziku, kad karotājvaronis drosmīgi soļo kaujā."

"Tas ir tas, kas vajadzīgs," aizrautīgi sacīja Randalfs.

"Ir vēl citi pieskaņoti piederumi," teica Serdis. "Bruņ­niecības vairogs, Drošsirdības un… un neatlaidības krūšu aizsegs, Drosmes getras saskaņotas ar bruņu cimdiem, kurus tu jau tik gudri esi izvēlējies. Un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, Pārākuma zobens," viņš paziņoja, pasnieg­dams Džo pēdējo priekšmetu.

"Pārākuma zobens," sacīja Randalfs; izklausījās, ka tas uz viņu atstājis iespaidu. "Es to ņemšu. Es ņemšu to visu," viņš teica.

"Lieliska izvēle, ja man atļauts tā sacīt," uzslavēja Serdis.

Džo paskatījās uz sevi garajā spogulī un pacēla zobenu augstu gaisā. Tas izskatījās visai pārliecinoši. Viņš plati pa­smaidīja. "Nav slikti," viņš nodomāja. "Nepavisam nav slikti."

"Kungs izskatās pasakaini ja drīkstu būt tik pārdrošs," teica Serdis. "Un ne jau tas vien. Visi šie priekšmeti nāk kopā ar Grablija Varonīgo panākumu garantiju, vai arī jūs saņemat naudu atpakaļ." Viņš atkal pievērsās Randalfam un izspieda lišķīgu smaidu. "Tas nozīmē, ka esam nonākuši pie kutelīgā maksāšanas jautājuma."

"Ak, jā" sacīja Randalfs. "Maksāšana." Viņš pašapziņu1 ,i pasmaidīja pretī. "Vecais Grābis zina, cik droši man var piešķirt kredītu," viņš teica. "Viņš man sacīja, lai to visu pierakstot uz parāda."

"Neko tādu viņš nav teicis," viņiem aiz muguras atska­nēja piesmakusi balss. "Nekad nelūdz kredītu, jo atteikums reizēm aizvaino," balss turpināja, ar katru vārdu pieņem­damās spēkā. "Ko tas nezināmais nekauņa man piedēvē?"

Plecīgs, līkkājains indivīds ar spalvainām ausīm un vienu biezu, tumšu uzaci izspraucās no apakšsvārku un bikšu pakaramā. "Tu!" viņš teica, nopētīdams Randalfu ar caur­urbjošu skatu. "Man vajadzēja zināt!"

"Grabi!" Randalfs iesaucās un gāja paspiest roku.

"Tev es esmu Grablija kungs, Randij," viņš sacīja, pa­iedams garām burvja pastieptajai rokai un uzsizdams Džo pa plecu. "Iesākumam tu visu to varētu vilkt nost."

Džo negribīgi noņēma bruņas. Grablijs pievērsās Randalfam. "Pag, pag. Tu vēl aizvien esi man parādā par iepriekšējo. Par Kventinu Zeltaino, vai tā bija? Viens vizu­ļojošs apmetnis, pāris lakādas zābaciņu un zelta gulbja bruņucepUre ar sārtu kažokādas oderi. No šī brīža vai nu skaidrā naudā, vai nekā! Paskatīsimies, kas tev tur ir."

Slēpdams aizkaitinājumu, Randalfs no apmetņa kabatas, izvilka mazu ādas maisiņu. Viņš to attaisīja un izbēra saujā monētu krājumu. "Astoņi diženi, pieci sīkaļi un viens sud­raba nieķelis," viņš teica.

Grablijs satvēra mazo sudraba monētu un iekodās tajā. "Hmm," viņš noņurdēja. "Rādās, ka mēs galu galā varam slēgt darījumu. Izdevīgo pirkumu pagrabs ir augšā," viņš sacīja, radīdams uz virvju kāpnēm, kas veda uz caurumu griestos.

Nedroši uztupināts uz palētināto preču veikala jumta, tā saucamais pagrabs bija kā prāva kaste uz koka kājām.

Iekšā bija auksts, vilka no visiem stūriem, un tas bīstami šūpojās, kad vējš gaudoja ap tā plānajām sienām. Tomēr, tāpat kā veikals, kuru viņi nupat bija pametuši, tas bija piebāzts ar dažādiem apģērba gabaliem.

"Tā ir tā nelaime ar jums, burvjiem," teica Grablijs. "Jūs atnākat šurp, prasīdami manas labākās preces saviem tā saucamajiem karotājvaroņiem, un tad viņi iziet laukā un sagandē to visu, kad viņus saspiež kāds milzis. Saproti, tas ir augstas kvalitātes piedāvājums."

Veronika noraidoši nošņācās.

"Ko viņš domā ar "saspiež"?" satraukts apjautājās Džo.

"Gobliniem patīk dzīt savus mazos jociņus," nočukstēja Randalfs.

"Re!" Grablijs izvilka apmetni, kas bija gatavots no maisaudekla un apšūts ar mākslīgu kažokādu, un pas­niedza to Džo.

"Man patīk tā kažokāda," ar izsmieklu teica Veronika. "Tiešām pievilcīgi."

"Un vai to varbūt aizsargā necaurlaidības spēks?" jautāja Randalfs. "Vai arī novirzes burvestība?"

"Ne gluži," sacīja Grablijs. "Tomēr tas noteikti padarīs ievainojumu mazāk sāpīgu. Iespējams."

"Mēs to ņemsim," teica Randalfs.

Sekoja citi piederumi. Vilnainie apņēmības cimdi. Opti­misma jaka. Spēka stulmzābaki. Džo tos visus uzlaikoja. Tikai tad, kad viņi nonāca līdz bruņucepurei, viņš beidzot ierunājās.

"To nu gan es galvā nelikšu," viņš paziņoja.

"Neliksi galvā… mm… Sarkasma bruņucepuri?" Randalfs pārjautāja. Viņš saņēma Džo aiz pleca. "Ievēro, ka bruņucepures apaļā forma ir veidota tā, lai atvairītu belzienus no kaujas vālēm, nūjām, zobeniem, un ka te, priekšpusē, pie­stiprināts papildus drošības elements. Vēl vairāk, Sarkasma

bruņucepure ne vien pasargās tavu galvu, bet ari dos varonīgo spēju izteikt rupjas piezīmes par pretinieku gaumi tērpa izvēlē un viņu fizisko izskatu." Randalfs paņēma bruņucepuri un uzlika to Džo galvā. "Gan izpildījuma, gan izskata ziņā," viņš paziņoja, "tas ir triumfs!"

"Tas ir kastrolis," stingri noteica Džo.

"Cik vērīgs tu gan esi," Randalfs priecīgi sacīja. "Tiešām, bruņucepuri var izmantot ari kā ēdiena gatavošanas pie­derumu, jo šīs garās ekspedīcijas, esot tālu projām no mājām.

"Bet…" Džo protestēja.

"Tici man, Džo," Randalfs viņu pārtrauca. "Es zinu, ka tu esi drosmīgs un varonīgs, bet, vaļsirdīgi ninājot, es nevarētu ļaut, ka karotājvaronis dotos misijā bez noburtas bruņucepures, kam piemīt tik vienreizējs spēks." Viņš pievērsās Grablijam. "Mēs to ņemsim," viņš teica. "Mēs ņemsim to visu."

Grabiijs palocīja galvu un sāka pusbalsī skaitīt bruņoju­ma cenu.

Randalfs paskatījās pa logu uz sauli. "Ir jau vēls," viņš sacīja. "Mums būs jāuzvelk slidas."

"Slidas?" pārjautāja Veronika. "Vai tev neliekas, ka pui­sis jau tāpat izskatās diezgan smieklīgs?"

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs. Viņš pievērsās Grablijam. "Tātad, cik es tev esmu parādā?" viņš jautāja.

Grablijs pacēla acis. "Tieši astoņus diženus, piecus sīkalus un sudraba niekeli," viņš teica.

.