Jezgas zeme

Prologs

Jezgas zemē bija iestājusies nakts un gaiss bija rāms. Tās trīs mēneši viens violets, viens dzeltens un viens zaļš bija izmētāti augstu tumšajās, skaidrajās debesīs. Tie spoži mirdzēja kā trīs starmeši, metot daudzkrāsainas gaismas un ēnas uz celtnēm, kokiem un Apburto ezeru, kas lidi­nājās gaisā virs ūdenskrituma. Mēneši apspīdēja lielu baru spožu galda un virtuves piederumu, kas stāvēja plašā pus­lokā pie lielas kalnu alas ieejas.

Kreisajā pusē bija nažu nodalījums. Vairākas glītas nažu rindas: daži gludi, daži roboti, daži taisni, daži liekti izkārtoti pēc lieluma no pieticīgiem sviesta nažiem priekš­plānā, tālāk gaļas nažiem, maizes nažiem un virtuves nažiem līdz prāviem gaļas dalāmiem cirvjiem pakaļējās rindās.

Labajā pusē bija karotes, arī sastājušās glītās rindās: vispirms olu karotītes, tad tējkarotītes, tad deserta karotes un zupas karotes un beidzot visai kauslīga garu smeļamo kausu kolekcija, kuri visi centās ieņemt izdevīgāku vietu.

Starp šim sekcijām atradās pārējie. Visi no dakšām, pu­totājiem, iesmiem un lāpstiņām līdz dzirnaviņām un rīvēm, olu griezējiem, riekstu standziņām un ķiploku spiedēm.

Šķita, ka visi gaidīja. Bet ko gaidīja? Likās, ka neviens to nezina. Baumoja, ka maza tējkarotīte esot pazudusi un ka viņiem nevajadzētu sākt, iekams tā neatradīsies. Tomēr gaidīšana lika sevi manīt. Noskaņojums bija saspīlēts. Dakšas dīdījās, karotes stumdījās un grūstījās savā starpā, bet gaļas naži, ar kuriem labāk nekad neielaisties, sāka izrādīties, spiezdamies virsū smeļamajiem kausiem un mēģinādami uzsākt kautiņu ar visiem, izņemot gaļas dalāmos cirvjus.

Vidējās sekcijas priekšpusē -, stīvi turēdamies savrup, nepacietīgi trinkšķēja olu griezējs.

Kad gan tas viss sāksies?

Tieši tad priekšpusē bija kāda sakustēšanās. Cukura stan­dziņas uzpūtīgi aizsoļoja pa putekļaino zemi un uzkāpa uz neliela laukakmens. Krāsainie mēneši atmirdzēja uz to no­spodrinātajiem vijumiem un pinumiem. Standziņas pacēla vienu no savām spailēm un asi uzsita pa akmeni.

Neskaitot olu griezēju, kas uzreiz bija nogaidoši apklu­sis, neviens no galda un virtuves piederumiem nebija pamanījis jaunpienācēju priekšpusē. Standziņas atkal uz­sita, šoreiz uzstājīgāk.

Pāris karošu tuvāk priekšpusei piebikstīja viena otrai un apsauca pārējās. Grupa siera nažu pārtrauca sarunu, pie­šķieba liektos asmeņus un pagriezās uz priekšu.

Cits pakaļ citam visi galda piederumi aprima, līdz bija tik kluss, ka varētu dzirdēt nokrītam zobu bakstāmo.

Centrālās sekcijas priekšpusē atskanēja apslāpēts blīk­šķis, kur sudraba zobu bakstāmais bija nokritis zemē, tam sekoja murmināta atvainošanās, kad tas atkal piecēlās.

Cukura standziņas uzsita pa akmeni trešo reizi un pa­cēla vienu spaili augstu gaisā. Tad, būdamas apmierinā­tas, ka visi pievērsuši uzmanību, plaši pavicināja spaili.

Visi kā viens, galda piederumi sāka spēlēt, un gaiss pil­dījās ar savādu un uzmācīgu sitamo mūziku. Šķindot un žvadzot, klaudzot un rībot galda piederumi sekoja diriģē­jošo cukura standziņu pavēlēm, tagad spēlēt klusi, me­lodiski; tagad pieņemties spēkā, pamazām, pamazām, līdz krāšņam, skanīgam kāpumam.

Tieši tad, kad mūzika taisījās sasniegt skaļāko punktu, tai pēkšņi pievienojās cita skaņa. Tā bija dziļa un čerk­stoša. No tās drebēja zeme. Tā nāca no alas ieejas.

Cukura standziņas atzinīgi pamāja un mudināja galda piederumus spēlēt vēl skaļāk. Galda piederumi paklausīja.

Nākamajā mirklī no alas ieejas piķa tumsas parādījās dūmu grīste, mirdzot mēnešu krāsainajā gaismā. Tā vijās un tinās, un aizpeldēja projām. Tās vietā nāca cita, kamēr dziļā, rībošā skaņa pieņēmās spēkā.

Kaut kas kustējās.

Debesis kļuva gaišākas, mēneši norietēja, un saule uz­lēca, sākoties jaunai dienai Jezgas zemē. Ragainā Barona pilī skanēja smagi soļi un dusmīga murmināšana. Ragainais Barons pats noskrēja lejā pa pils kāpnēm un izgāja dārzā.

"Kur tās ir?" viņš kurnēja. "Kur tās varētu būt? E$ Ūūūf! Kas tas tāds?"

"Tas esmu es, kungs," atskanēja sīka balss. "Bensons."

Ragainais Barons paskatījās lejup uz zemi sev pie kājām, kur mazs goblins ar lielu degunu viens no pils dārz­niekiem gulēja putekļos. "Skaties, kur tu ej, Benson."

"Labi, kungs. Piedod, kungs," viņš teica, pieceldamies kājās un tīrīdams sevi. "Es tikai veicu pēdējos darbus dārzā," viņš paskaidroja un plašā lokā norādīja ar roku.

Ragainais Barons paskatījās apkārt. Tā kā steķu galdi stāvēja tukši, teltis un letes gulēja zemē, gaidot, lai tās uz­stāda, un maza goblinu armija ar pilnām rokām tekalēja šurp un turp, gobliniem nepārtraukti uzskrienot cits citam virsū, kopskats radīja iespaidu par pilnīgu haosu. Pēc tā, kā tas izskatījās, viņi tikko bija sākuši gatavot dārza svētkus.

"Par to nekas," viņš sacīja, satverdams Bensonu aiz pie­durknes. "Vai tu tās neesi redzējis?"

"Kuras tad?" jautāja Bensons.

"Nevis kuras, tu plānprātiņ," auroja Ragainais Barons.

"Bet ko! Baroneses cukura standzinas! Vai tu tās neesi redzējis?"

Dārznieks lēni papurināja galvu. "Diemžēl neesmu, kungs," viņš teica. Ragainais Barons aizkaitināts nopūtās. "Tās droši vien ir pazudušas kā visi citi," Bensons turpi­nāja.

"Citi?" Ragainais Barons ierēcas. "Ka lai to saprot, citi?"

"Visi citi galda piederumi. Pavārs nekur nevienu nevar atrast. Tie ir pazuduši. Visi. Visā pilī nav palicis pat ne sudraba zobu bakstāmais."

Ragainais Barons nobālēja. "Vai tu man saki?… Vai tu gribi teikt?…" Viņš norija siekalas. "Vai vismaz ir kāds sviesta nazis? Pasaki man, ka ir daži sviesta naži."

"Nē, nav."

"Tējkarotes?"

"Nevienas pašas."

"Un kā ir ar?…"

"Visi ir projām, kungs. No gaļas dalāmajiem cirvjiem līdz smeļamajiem kausiem karstajam punšam. Tie visi pa­zuduši bez pēdām."

"Bet tā ir varmācība!" Ragainais Barons dārdināja. Viņš kļuva bāls. "Ko sacīs Ingrida? Viņa jau ir neprātā cukura standziņu dēļ. "Es nekādi nevaru sarīkot dārza svētkus bez cukura standziņām!" tādi bija viņas vārdi. Ko gan viņa teiks, atklājot, ka arī pārējie galda piederumi ir pazu­duši?"

Tieši tobrīd viņiem aiz muguras atskanēja skaļš blākš. Bensons un Ragainais Barons pagriezušies ieraudzīja divus goblinus guļam zemē. "Piedod," vainīgi teica viens, berzēdams galvu.

"Tikai mana vaina," teica otrs. "Es neskatījos, kur eju."

Abiem apkārt mētājās zīmuļi, kociņi un spēļu kārtis. Ra­gainais Barons pieliecās un pacēla zīmuli.

"Kas tas tāds?" viņš jautāja.

"Tas ir zīmulis, kungs," atbildēja goblins.

"To es redzu!" Ragainais Barons atcirta. "Bet ko tas te dara? Ko tie visi te dara?"

"Tā ir pavāra ideja," sacīja pirmais goblins.

"Viņš izmanto zobenu, lai sagrieztu maizi, un lineālu, lai uzziestu sviestu," otrais gob­lins iespraucās pa vidu.

"Zīmuļi ir domāti tējas mai­sīšanai," pirmais goblins pa­skaidroja.

Ragainais Barons ne­spēkā novaidējās.

Bensons pacēla noasi­nātu zariņu. Viņš to snie­dza, lai Ragainais Barons varētu apskatīt. "Tas ir ma­nis paša izgudrojums," viņš lepni teica.

Neizskatījās, ka tas būtu atstājis iespaidu uz Ragaino Baronu. "Noasināts zariņš?"

"Nevis tikai noasināts zariņš," sacīja Bensons. "Tas ir cukurgraudiņu uzdūrējs. Cukura standziņas pieder pagātnei. Tās ir vēsture. Toties ar šādu cukurgraudiņu uzdūrēju var…"

Pēkšņi Ragainais Barons saliecās uz priekšu un satvēra galvu rokās. "Tā ir katastrofa!" viņš vaimanāja. "īsta ne­laime! Ingrida sāks trakot. Viņa ar mani vairs nekad ne­runās!" Viņš domīgi sarauca uzacis. "Tomēr nav ļaunuma bez labuma."

Ragainais Barons pamanīja sev pie kājām spēļu kārti. Bensons un divi virtuves goblini noskatījās, kā viņš to paceļ un pagriež otrādi. Viņš dziļi ievilka elpu.

"Tā, kas tā tāda ir un kam tiks lietota?" viņš jautāja.

"Tā ir spēļu kārts," sacīja pirmais goblins.

"Tā ir domāta…" otrais goblins stomījās. "Domāta…" Piepeši viņa seja atplauka. "Kāršu spēlēšanai."

Ragainā Barona seja no piesārtušas kļuva sarkana, tad violeta. Baidīdamies, ka viņa darba devējs varētu uz­sprāgt, Bensons iejaucās starpā. "Tās paredzēts aiznest uz to tur spēļu telti," viņš sacīja, rādīdams uz apaļu, zaļu telti, kas bija iespiesta starp steķu galdu un kiosku Pārbaudi savu spēku. "Mūsu jaunākajiem viesiem," viņš paskaid­roja, "es esmu sarīkojis visādus aizraujošus laika kavēkļus. Piespraud asti sārtajai smirdcūkai, Notver sprāgstošo gāzes vardi, Muzikālie tārpi, Padod tālāk pankūku…"

"Jā, jā," Ragainais Barons viņu pārtrauca. "Dodieties tā­lāk." Viņš pagriezās, lai ietu. "Man jāiet un jāpasaka In­gridai," viņš noteica. "Tomēr viņai tas nepatiks. Viņai tas nemaz nepatiks… OŪŪUFf Tikai ne atkal!" viņš iesaucās, kad otrs steidzīgs gājējs uzskrēja viņam virsū. "Vai tad neviens šeit neskatās, kur iet?"

"Ļoti lūdzu man piedot," nošļupstēja klusa, mazliet ap­slāpēta balss. Pagriezies Ragainais Barons ieraudzīja garu, salīkušu indivīdu, kas bija tērpies apmetnī ar kapuci. "Es tevi tur neredzēju, Baronība. Uzmanīgi ar to kociņu, ar to kādam var izdurt aci…" Viņa balss pieklusa. Viņš pārvie­toja smago saini no labās paduses kreisajā. "Tātad, kur tu to vēlies?"

"Ko, lūdzu?" izgrūda Ragainais Barons.

"Šo te," sacīja svešinieks, rādīdams saini. Tajā bija mieti un āķi, un audekla rullis uzbāzīgi sārtā un ceriņu krāsā.

"Kas tas ir?" noprasīja Barons. "Saki man, ka tie ir galda piederumi. Es tevi lūdzu!"

"Tu nu gan esi," atskanēja balss no kapuces apakšas. "Tas ir Rožlapiņu jaukuma paviljons, protams."

"Protams," stingri sacīja Ragainais Barons. "Cik muļķīgi no manas puses. Man ir vajadzīgas cukura standziņas, nemaz nerunājot par nažiem, dakšām un karotēm, un tu man atnes Rožlapiņu jaukuma paviljonu."

"Pareizi, kungs," balss apstiprināja. "Nevienus dārza svētkus nevajadzētu rīkot bez tāda. Tici man. Baronesei tas patiks."

"Es tiešām ceru," sacīja Ragainais Barons. "Uzstādi to tur," viņš teica, rādīdams uz kādu tukšu stūri.

"VOLTER!"

Viņa vārdam atbalsojoties dārzā, Ragainais Barons no­bālēja. Viņš paskatījās augšup uz Baroneses guļamistabas logu. "Es nāku, manu dūjiņ," viņš atsaucās. "Man te ir kaut kas tāds, kas tevi padarīs ļoti, ļoti laimīgu." Viņš cieši

satvēra noasināto zariņu.

>

"Lai nu tā būtu!" noskanēja Ingridas balss, zema un draudu pilna. "Atceries, kas notika iepriekšējo reizi, kad tev neizdevās padarīt mani loti, ļoti laimīgu, Volter."

Ragainais Barons maigi paberzēja ausis un, to atce­rējies, saviebās. "Kā lai es aizmirstu?" viņš nomurmināja. "Kā lai es to jebkad aizmirstu?"

Gaiss ap Troļļu tiltu bija mierīgs, kluss un smirdīgs. Troļļu kārei uz runkuļiem bija kāda nejauka blakus parā­dība, kas viņus mocīja miegā. Burkšķoša skaņa, it kā tiktu uzskaņots pūtēju orķestris, cēlās no guļošās pilsētas.

Kad smaka sasniedza sikspārņputnus, kas netālu sēdēja uz laktas, tiem sāka asarot acis. Gaisam lēni ceļoties aug­šup, kāds nelaimīgs koku trusis saņēma pamatīgu devu šīs plūsmas un nokrita no sava augstā zara nāvīgā nesamaņā.

Uzmeties uz ķebļa lielās grabažu kaudzes vidū, at­spiedis elkoņus uz ceļiem un galvu rokās, sēdēja Troļļu lilia galveno vārtu nodokļu savācējs. Drukns radījums ar kušķainiem matiem, kam no mutes rēgojās zobi, tāpat

kā visi Troļļu tilta iemīt­nieki bija aizgulējies. Viņa ķivere bija sašķiebusies un klēpi atradās pusēsts runkulis. Viņš lēni un vienmērīgi krāca. Viņa vēders kurkstēja un bikses burkšķēja. " Pflīīīnp!"

Viņa salāpīto, plato bikšu pakaļpusē bija ma­nāma kustība. Kaut kas bija viņa bikšu pakaļējā kabatā un tas mēģināja tikt laukā.

Trollis uz mirkli aizturēja elpu un, vēl būdams cieši aizmidzis, pasniedzās un pakasīja sev pēcpusi. To darot, kustība viņa kabatā kļuva aizvien drudžaināka. Nākamajā brīdī kaut kas spožs un sudrabots parādījās no kabatas. Tā bija karotes galviņa.

"Pfiīūītīīp/" atskanēja no troļļa, un pāri lidojošs sikspārņputns nokrita no debesīm.

Karote grozījās, dīdījās un knosījās, līdz tika laukā no kabatas un ar klusu šķindoņu nokrita zemē.

Tā nopūtās, piecēlās un atkal nopūtās. Agrā rīta saule atmirdzēja uz mazās karotītes, kas piesardzīgi tipināja cauri grabažām. Tā pagāja garām sarūsējušai lejkannai un ieplī­sušam šķīvim, pāri uzgriežņu un skrūvju kaudzēm un tālāk laukā uz platā, putekļainā ceļa.

Kaut kas to sauca. Kaut kas tāds, ko nevarēja neņemt vērā.