Jezgas zeme

6

Tiklīdz varonīgie vārdi bija tikuši pāri viņa lūpām, Džo tos nožēloja. Kas gan viņam bija prātā? Beigu beigās, pūķis bija pūķis, un šis, kā viņš jau zināja, bija briesmonis!

No alas atskanēja skrapstoša skaņa, un parādījās pūķa milzīgā, zvīņainā galva. Tas paskatījās apkārt ar kvēlo­jošām, dzeltenām acīm. Tā skatiens apstājās pie zēna, papagaiļa, ne visai liela milža un diezgan netīrīga paskata suna.

Tas nosprauslājās. Melnu dūmu riņķis uzvijās gaisā un aizlidoja.

Džo izmisīgi centās apturēt zobu klabēšanu. Šis nebija īstais brīdis zaudēt savaldību.

"Lūk, varenais pūķi!" viņš sauca. "Es, Džo Barbariskais, stāvu tavā priekšā kopā ar savu bezbailīgo kaujas suni Henriju… Neganto. Un Norberts Ne-Ļoti… mm… ViegliSavaldāmais-Kacl-Viņš-Iekarsis. Tu noteikti negribētu viņu sadusmot, tici man." Džo piebikstīja Norbertam.

"Grrrrr!" vārgi izdvesa Norberts.

Pūķis uzrauca vienu uzaci.

"Un viņš nav viens!" neatlaidās Džo. "Jo viņš ir ieradies ar lielu armiju… tiešām, tiešām dusmīgu milžu."

Pūķis sarauca pieri un palīda uz priekšu, lai labāk redzētu. Tad paskatījās apkārt.

"Protams, tu viņus nevari redzēt… viņi ir lieli maskē­šanās meistari!" apgalvoja Džo. "Bet viņi ir šeit. Slēpjas aiz akmeņiem. Simtiem. Un apbruņoti apbruņoti līdz zo­biem. Tikai gaida manu komandu, lai mestos cīņā."

Pūķis sāka ritmiski bungot ar nagiem pa zemi.

"Un tas vēl nav viss," izmisīgi turpināja Džo. "Man ir pa­pagaiļi."

"Annh?" noņurdēja pūķis.

"Jā, papagaiļi," atkārtoja Džo. "Trieciena papagaiļi! Šis ir mans Spārnu komodors. Tam pakļauti divi duči papa­gaiļu eskadronu."

"Visi trenēti bezieroču cīņā un vislabākajā fiziskajā ga­tavībā," ātri piemetināja Veronika. "Nikni, nežēlīgi, un tiem dots stingrs rīkojums neņemt gūstekņus." Viņas balss pieklusa līdz, kā viņa cerēja, draudīgam čukstam. "Ielai­dies tik ar vienu no maniem eskadroniem, un… un… un viņi tev parādīs!"

"Tu esi brīdināts," sacīja Džo. "Es un mana varenā armija esam ieradušies," viņš ar roku pavēzēja visapkārt, "lai atbrīvotu burvi. Atbrīvo viņu tūlīt, un neviens necietīs."

Pūķis izskatījās apjucis. "Necietīs?" tas iemnājās. "Bet, pro­tams, mīļais, neviens necietīs ja vien es neizlemšu citādi!"

Džo aizrāvās elpa. "Tas prot runāt," viņš nošņāca.

Veronika palocīja galvu. "Pūķi ir ļoti labi atdarinātāji, tāpat kā papagaiļi vai slinkumputni, kad tos var iekus­tināt. Kurš ir glītais pūķis? Kurš ir glītais pūķis?"

"Aizveries, Veronika," Džo nošņācās un pievērsās gigan­tiskajam zvēram. "Kur ir Randalfs?" viņš jautāja, cik droši un iespaidīgi varēdams. Viņš sarauca pieri. "Mēs taču nenākam par vēlu, ko? Es domāju…" Viņš saminstinājās. "Tu neesi viņu apēdis?"

Pūķis atmeta galvu atpakaļ un kratījās smieklos. "Ran­dalfs! Tad tā viņu sauc, ja? Nē, mīļais, man ne sapņos nav rādījies apēst kādu, ko sauc Randalfs. Kas par briesmīgu vārdu!"

Džo atviegloti nopūtās.

"Tā kā jūs esat te, tad labāk nāciet iekšā," pūķis teica. "F.s necietīšu runas, ka Margo Pūķelpa likusi ciemiņiem aukstumā stāvēt laukā. Nāciet! Nāciet!" Un līdz ar teikto galva pazuda atpakaļ alā.

Džo paskatījās uz Veroniku, kura paskatījās uz Nor­bertu, kas paskatījās uz Henriju, kurš, riedams un lunci­nādams asti, iedrāzās alā. Pārējie viņam sekoja.

"Tas ir tik tipiski no jūsu, pūķu kāvēju puses," pūķiene teica. "Jūs ieraugāt tādu lielisku radījumu kā es un izdarāt pārsteidzīgus secinājumus."

Viņai aiz muguras šķindēja galda piederumi. Viņas balss pacēlās pāri troksnim.

"Jūs iztēlojaties, ka es nevaru vien sagaidīt, lai aprītu jūs veselus. Saproti, tas ir tik vulgāri…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Turpretī deviņos gadījumos no desmit…" Tagad viņa

kliedza. "Kas man tiešām iet pie sirds, ir uzsildīta tējas

kūka un biskvītu standzina…"

Viņai aiz muguras galda piederumi bija noveduši sevi līdz neprātīgam troksnim un rosībai. Pūķiene niknumā apsviedās apkārt.

"Palieciet taču mierā!" viņa uzkliedza. Tad atmeta atpa­kaļ galvu. "Es jūtu, ka man atkal var uznākt migrēna."

Galda piederumi paklausīja, samazinot troksni līdz daudz mierinošākam pianissimo. Džo stāvēja ar pavērtu muti, nespēdams noticēt tam, ko redzēja.

Viņš atradās milzīgā alā karstā, tumšā un neticami nekārtīgā. Grabažas bija izmētātas pa visu grīdu un vidū pacēlās lielā, nestabilā kaudzē. Vairums priekšmetu bija klusi un mierīgi, bet daļa naži, dakšas, karotes un citi dažādi galda piederumi, kurus viņš agrāk bija redzējis dārza svētkos, galīgi nebija tādi.

Kas notiek? Džo netika skaidrībā.

Tie šķindēja un skanēja. Tie lēca un lēkāja apkārt. Nažu pulciņš no viņa pa kreisi sita kopā asmeņus un klakšķināja spalus. No viņa pa labi dakšu grupa trinkšķēja un rībēja. Tā­lāk nāca zupas karošu trio, smeļamo kausu kvartets. Un visi dejoja vienā, neatlaidīgā ritmā, kas atkal pieņēmās spēkā…

Šķind! Šķind! KLING! KLANG!

Kas par kņadu! Džo domāja un saviebās. Pie kā gan tā novedīs?

Pūķiene pielika nagu pie savām plānajām lūpām. "Ššššššf" viņa šņāca. "Es jums vairs neteikšu."

Galda piederumi pieklusa otru reizi. Ne pavisam. Bet pietiekami, lai Džo saklausītu citu troksni savādu, ap­slapētu ņurdēšanu un stenēšanu, kas nāca kaut kur no sienas puses.

"Grrrmmbl flammel-flan," balss žēlojās. "Flīīīm…"

Džo ieskatījās ēnās. Tur, nepilnus desmit metrus no ieejas alā, uz grīdas sēdēja tukls stāvs, pūlēdamies noņemt lielu metāla spaini, kas bija stingri uzmaukts viņam galvā. Džo blenza…

"Randalf?" viņš ierunājās. "Vai tas esi tu?"

"Omm kmomf miff!" balss atkliedza pretī.

Džo piegāja klāt un satvēra spaini. "Saņem viņu aiz kā­jām, Norbert," viņš teica. "Un, kad es teikšu, velc."

Norberts darīja, kā bija likts. Veronika sēdēja viņam uz galvas un vēroja. Henrijs lēni luncināja asti.

"Viss kārtībā?" jautāja Džo.

Galda piederumi šķindēja un skanēja viņiem aiz mu­guras.

Norberts stingrāk aptvēra burvja potītes. "Viss kārtībā," viņš atsaucās.

"Velc!" iekliedzās Džo.

Iesākumā -, ja neskaita skaļu kliedzienu, kas atbalsojās no spaiņa, nekas nenotika. Džo mainīja tvērienu.

"Vēlreiz!" viņš uzsauca.

Šoreiz, kamēr Norberts vilka aiz kājām, Džo grieza spai­ni. Atskanēja skaļš panks! Norberts palaida vaļā potītes un nokrita zemē. Džo atstreipuļoja atpakaļ ar spaini rokās. Un starp viņiem, vēl aizvien uz grīdas, ar priekšā iz­stieptām kājām, sēdēja Randalfs. Viņš divreiz pamirk­šķināja acis.

"Vaāāi!" viņš iekliedzās, ieraudzījis pūķieni. "Viņa gri­bēja mani apēst!"

Pūķiene nostenējās. "Tipiski," viņa sacīja. "Te nu jūs at­kal redzat."

"Viņa gribēja gani" Randalfs sašutis uzstāja. "Viņa bija saķēmsi mani un gatavojās norīt mani veselu. Ja jūs nebūtu ieradušies, kad ieradāties…"

"Es tikai biju ziņkārīga," pūķiene teica Džo. "Viņš parādījās kopā ar to visu," viņa piebilda, norādīdama uz trokšņainajiem galda piederumiem. "Es domāju, ka viņš ir dāvana par brīvu."

"Dāvana par brīvu?" Randalfs apvainots izgrūda.

"Nelaime bija tā, ka viņš tik ļoti locījās!" pūķiene tur­pināja. "Viņš izslīdēja no mana tvēriena un nokrita ar galvu pa priekšu, un iesprūda tajā tur," viņa paskaidroja, norādīdama uz spaini. "Tā bija pilnīgi viņa paša vaina." Viņa pieliecās un uzrāva Randalfu kājās. "Tagad, ja tikai tu pastāvētu mierā, tu jocīgais, mazais vīreli, atļauj man stādīties priekšā. Es esmu Margo…"

"Dāvana par brīvu!" Randalfs auroja. "Kā tu uzdrīk­sties!"

Galda piederumu šķindoņa atkal kļuva skaļāka, īpaši trokšņaina bija kāda gaļas dalāmo cirvju grupa. Pūķiene sakampa galvu.

"Man," viņa novaidējās, "man sākas migrēna."

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Tik tiešām dāvana par brīvu." Randalfs papurināja galvu. "Daru tev zināmu, kundze, ka es esmu burvis. Mans vārds ir Randalfs Gudrais; mana nodarbošanās bur­vestības. Es tiešām esmu smalkākais burvis, kāds pašlaik dzīvo uz Apburtā ezera."

"Drīzāk vienīgais burvis," Veronika iespraucās pa vidu.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

"Ak burvis, ko?" Margo jautāja, pacēlusi acis. Viņa ar galvu pagurusi pamāja galda piederumu virzienā. "Tādā gadījumā tu varbūt varētu mazliet pieklusināt to baru."

Randalfs strauji ievilka elpu un papurināja galvu. "Tas nav tik viegli veicams, kundze," viņš sacīja. "Skaidrs, ka šie galda piederumi ir noburti. Nešaubos, ka te darbojas tumšie spēki."

"Jā, un varu saderēt, ka es zinu, kura tumšie spēki!" nočivināja Veronika.

"Aizveries, Veronika!" Randalfs atcirta. "Kā jau es teicu, burvība ir sarežģīta padarīšana. Tā prasa milzums prasmes un iemaņu un daudzu gadu vingrināšanos. Bet tev laimīgā kārtā, kundze, burvība ir mazliet mana specialitāte."

"Kāda veiksme!" Veronika sarkastiski nomurmināja.

"Veronika, es tevi brīdinu!" Randalfs nošņācās. Viņš vērsās pie Margo. "Pastāsti man visu, ko tu zini par šiem galda piederumiem."

"Nu, tie parādījās manas alas priekšā," viņa stāstīja. "Padarīja mani vāju, tiešām gan, ar savu burvīgo mūziku un tad izvazāja mani ar lielu jandāliņu, līdz beidzot es tos panācu. Es tos gribēju pievienot savai dārgumu krātuvei. Kurš pūķis gan negribētu?" Viņa papurināja galvu. "Bet tagad es sāku vēlēties, kaut būtu likusi tos mierā."

"Tu neesi vienīgā," Randalfs nomurmināja, berzēdams sasisto un apdauzīto ķermeni.

Ala drebēja no trokšņa. Pūķiene izvalbīja acis. "Tie ir tik skaļi" viņa teica. "Es nezinu, kā es jebkad varēšu atkal iemigt."

"Iemigt?" pārjautāja Džo. "Man likās, tu tikai nupat esi pamodusies."

"Tādi nu ir tie pūķi," sacīja Veronika. "Deviņdesmit de­viņus procentus mūža tie pavada gulēdami un pārējo laiku jūsmodami par bagātībām…" Viņa pavīpsnāja. "Ja vien šo grabažu kaudzi var saukt par bagātībām."

"Es atvainojos," aizvainota ierunājās Margo.

"Paskat vien uz to visu," Veronika pavēzēja spārnu. "Neesmu redzējusi tādu atkritumu izgāztuvi."

Margo nāsis sāka kūpēt. "Kā tu uzdrīksties!" viņa ierē­cās. "Tā ir mana apslēptā manta, par ko tu runā. Dārgi dzimtas īpašumi. Nenovērtējami dārgumi…"

"Kā tas spainis, ja?" pavai­cāja Veronika.

"Spainis? Spainis!" Margo dedzīgi iebilda. Viņa pacēla to no grīdas, izslējās, cik augstu ļāva ala, un nikni noraudzījās uz viņiem. "Tas nav nekāds spainis! Vai jums nemaz nav gaumes? Vai jūs neprotat saskatīt skaisto?" viņa rēca. "Tas ir svētais Trinnas pods, kas tiek iztukšots tikai reizi tūkstoš gados."

"Brr!" noskurinājās Ran­dalfs, spļaudīdamies, sprausladams un pārbaudīdams, vai kaut kas nav ieķēries bārdā.

"Brr?" nerimās Margo. "Tas ir mākslas darbs!" "Tas ir naktspods!" sauca Randalfs. "Un tas bija man galvā!"

"Un, kā izskatās, ne gluži tukšs," teica Veronika. "Tas ir ļoti skaists," sacīja Džo, mēģinādams nolīdzināt asumus. Viņš paskatījās apkārt. "Tev ir tik daudz jauku lietu."

Pūķienes acis atmaiga. "Ir gan, vai ne?" viņa mīlīgi ierunājās. "Un tu noteikti esi lietpratējs šādās lietās, jaunekli. To es varu pateikt." Viņa staroja. "Tas man ir prasījis daudzus gadus lai izveidotu savu kolekciju. Sudraba vairogs šur, dārgakmeņiem rotāta diadēma tur…" Viņa paskatījās apkārt, lepni smaidīdama, līdz viņas ska­tiens apstājās pie skaļajiem un nepaklausīgajiem galda piederumiem. "Lieciet to krūšu aizsegu mierā!" viņa uz­kliedza iesmu komplektam. "Un jūs tur, smeļamie kausi. Iii līt pat rimstieties!"

Šķincl! Šķind! Kling! Klang!

Viņa atkal pievērsās Džo un izbolīja acis. "Godīgi sakot, mīļais," viņa teica, "es nezinu, cik ilgi vēl to varēšu izturēt."

Džo līdzjūtīgi pamāja ar galvu. "Vai tev ir vēl kādi ne­novērtējami dārgumi šajā krātuvē?" viņš jautāja.

"Protams, mīļais!" atbildēja Margo. "Apburtie spoguļi, maģiskie zobeni, necaursitamas karotāju bruņas, zini, kā jau parasti." Viņa nopētīja lielo dārgumu krātuvi. "Bet tie nav nekas, salīdzinot ar maniem visvērtīgākajiem priekš­metiem…" Viņa aprāvās un sāka rakņāties vērtslietu kau­dzē. "Tepat kaut kur tie ir," viņa murmināja un nopūtās. "Man jāatzīst, te viss ir drusku nekārtīgs."

"Kas tie tādi ir?" apjautājās Džo, iesaistīdamies meklēju­mos.

"Ak, tie ir īpaši. Vajadzīga īsta kolekcionāra acs, lai tos novērtētu," sacīja Margo. "Tādus var tikai vēlēties."

Randalfs nepacietīgi noklakšķināja mēli. "Jā, jā," viņš teica. "Nešaubos, ka tie ir ļoti jauki, bet mums tiešām va­jadzētu iet…"

"Vai tās ir īstās?" jautāja Norberts. Viņš pacēla divas visai apdauzītas konservu bundžas.

Margo pagriezās. "Jā, jā, ir gan!" Viņa uzsmaidīja Nor­bertam. "Tas ir labi! Es redzu, ka tev ir īsta kolekcionāra acs!" viņa smiedamās apgalvoja. "Īstenībā trīs!"

Norberts laimīgs staroja.

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Paskatieties uz šo meistarību," Margo pārkliedza trokšņainos galda piederumus. "Tik smalki, tik izteiksmīgi. Un, ja iedomājas, ka tās tika radītas, lai uzglabātu… vārītas pupiņas! Elpa aizraujas!"

"Tās tiešām ir skaistas," nedroši sacīja Džo.

"Tiešām skaistas," Norberts piekrita. "Pārāk skaistas, lai atstātu mētājamies apkārt. Tev tās vajag izstādīt, cik vien

labi iespējams," viņš stāstīja pūķienei. "Varbūt uz pje­destāla. Vai vitrīnā." Viņš pagriezās un sarauca pieri. "Īste­nībā, ja tu man jautā, tad visu šo vietu vajadzētu pamatīgi sakopt!"

"Tu tā domā?" jautāja Margo.

"Jā, noteikti," apgalvoja Norberts. "Tam vienmēr ir jēga mājās, manā virtuvē. Saproti, jābūt sistēmai. Es turu visus kastroļus uz āķiem un cepamās pannas virs pieliekamā durvīm. Tās ir parocīgas, lai uzsistu elfiem pa galvu," paskaidroja Norberts. "Bet te es ieteiktu grēdas."

"Ak, man patīk, kā tas izklausās," sacīja Margo.

"Jā," turpināja Norberts, teatrāli vicinādams rokas. "Tur mums varētu būt sarūsējusī grēda. Un šeit aso, duramo priekšmetu grēda. Un te…" Viņš uzmeta acis cukura stan­dziņām, kas dejoja stepu uz kāda kastroļa. "Mums varētu būt trokšņainā grēda."

"Cerams, ne pārāk trokšņaina," piebilda Margo, uzsitot ar asti pa garāmejošu karošu kori.

"Un te," sacīja Norberts, stāvēdams alas vidū, "tev varē­tu būt liela, augsta, milzīga grēda ar mirdzošām lietām!" "Mīļais!" dūdoja Margo. "Tu esi mākslinieks."

Ragainā Barona pilī dārza svētki bija pēkšņi beigušies. Pēc visa tā uztraukuma un haosa, kad pēkšņi bija uz­radies un pazudis pūķis, neviens vairs īsti nevēlējās svēt­kus turpināt.

"Kas par dienu!" Bensons nopūtās.

"Vari to pateikt vēlreiz," teica dārznieka palīgs, no ma­tiem lasīdams koka šķēpeles.

"Kas to lai zina, kas tiem galda piederumiem bija uznā­cis!" sacīja Bensons. "Un tad vēl tas pūķis!"

"Pēdējais pūķis, ko es redzēju, bija Grietiņa," atminējās dārznieka palīgs. "Un tas bija vismaz pirms desmit gadiem…"

"Un paskaties, kā te tagad izskatās!" teica Bensons.

īrisa stends bija sagrauts, smaržu burkas saplīsušas gulēja zemē blakus izlietu sejas krāsu peļķēm, bet runkuļi, kas nebija samīdīti, visi bija pazuduši, tos bija sabāzuši ka­batās troļļi, dodamies atpakaļ uz Troļļu tiltu. Miera mīļumu stūrī daudz mazu, pūkainu dzīvnieciņu lodāja cauri sa­lauztām sētiņām un drāzās projām. Un tam visam pa vidu sārtā smirdcūka skraidelēja šurp un turp, sašutumā kviek­dama un meklēdama savu pazudušo asti.

Ragainais Barons slāja cauri postažai, pusbalsī mur­minādams.

"Pilnīga izgāšanās!" viņš gaudās. "Nelaime! Viss ir sa­grauts! Visi viesi aizgājuši mājās! Ingrida ir histērijā!" Viņš nosusināja sviedru lāses uz pieres. "Vismaz sliktāk vairs nevar būt!"

"Norbert!" Randalfs neiecietīgi uzsauca, kamēr milzis rosījās pa pūķienes alu. "Mums tiešām jādodas ceļā."

"Ne tik strauji, Resnīt! Man likās, ka tu kaut ko gribēji darīt ar tiem galda piederumiem," atgādināja Margo, piecel­damās augstāk un nopētīdama burvi ar dzeltenajām acīm.

"Jā, protams," sacīja Randalfs, drebēdams un netīšām iekāpdams Trinnas podā. "Sasodīts!"

"Sasodīts? Vai tā ir kāda jauna burvestība?" jautāja Ve­ronika.

"Aizveries, Veronika!" dusmīgi uzsauca Randalfs un aizklankšķināja īgņoties kaktā.

"Tuvāk vairs ne, podiņa smaka," nikni teica arfa.

"Tā," mundri sacīja Margo. "Ķersimies pie uzkopšanas! Tu, Džo, esi atbildīgs par asajiem, smailajiem priekšme­tiem kaudzē."

"Tu domā zobenus un šķēpus, un karotājiem domātu apburtu bruņojumu?" satraukti jautāja Džo.

"Jā, jā, lai vai ko," atbildēja Margo. "Un tu, trieciena papagailiene, vari būt atbildīga par sarūsējušo grēdu."

"Liels paldies," teica Veronika un aizlidoja.

"Un mēs abi, Norbert, veidosim jauku, lielu grēdu ar mirdzošajām lietām!"

"Burvīgi," sacīja Norberts, sasizdams rokas. "Es dievinu mirdzošas lietas."

Tieši tobrīd gara nažu rinda no smalkiem sviesta nazīšiem līdz prāviem gaļas dalāmiem nažiem padejoja garām, pa ceļam žvadzinot saraustītu ritmu. Atskanēja pūķienes niknā balss.

"Randalf! Mīļais! Tie vēl aizvien nerimstas! Margo kļūst mazliet dusmīga!" viņa auroja.

Stūrī Randalfs nosprauslājās, mēģinādams nodabūt podu no kājas. "Kundze, mazliet pacietības, lūdzu. Bur­šana acīmredzot ir bijusi spēcīga, un tai vajadzīga uzma­nīga… Sasodīts/" Pods turējās stingri.

"Vēl joprojām mēģini to Sasodīts buršanu?" kaut kur no augšas ietrallinājās Veronika.

"Aizveries, Ver…" Randalfam mute palika vaļā.

Virs viņa uz alas dzegas bija uztupināts vecs, sarūsējis un krietni apbružāts putnu būris. Veronika lēkāja tam pa iekšpusi.

"Burvīgs, vai ne?" Veronika apjautājās sentimentālā balsī. "Būrītis!" Viņa nopūtās. "Tajā ir laktiņa, kas šūpojas. Un mazs zvaniņš. Un paskat, tieši tas, par ko es vienmēr sapņoju spogulītis!" Viņa uzsmaidīja savam atspulgam. "Jo, kad es gribu redzēt draudzīgu seju…"

"Veronika!" Randalfs asi uzsauca. "Būrīši ir kanārijput­niņiem. Atceries, kas tu esi! Tu esi burvja draudzene, un tava vieta ir te lejā, uz manas smailās cepures malas."

' "Tavai cepurei nav spogulīša," Veronika protestēja. "Arī zvanina ne."

"Veronika!" Randalfs uzkliedza. "Smailā cepure! Tūlīt!"

'Ne laktiņas, kas šūpojas," izaici­noši turpināja Veronika. "Veronika!"

"Vai tu tur atkal cel nemieru, burvi?" ierēcās Margo. "Margo kļūst dusmīga! Jums nepatiks Margo, kad viņa ir dusmīga!"

"Es tikai darbojos ar buramvārdiem," kaunīgi sacīja Randalfs. "Nu tad turpini," nikni teica pūķiene. "Tā, Norbert, mīļais, ~ kur mēs palikām? Ak, cik gudri!

Pūstas lejkannas jā, tās de­bešķīgi mirguļo, vai ne?"

Uzmetis niknu skatienu Vero­nikai, Randalfs pārklankšķināja pāri alai, kur sviesta nazīši de­joja trokšņainu sambu. Viņš sāka vicināt rokas un pusbalsī murmināja.

Pa to laiku Džo vāca kopā brīnišķīgus zobenus, burvju bruņucepures un fantastiska veidojuma šķē­pus un veidoja jauku grē­du alas tālākajā galā. Henrijs laimīgs rēja viņam blakus.

"Vai es drīkstu pielaikot kaut ko no šī bruņojuma?" Džo jautāja, turēdams rokā sudraba bruņucepuri ar smalki veidotiem spārniem un izliektiem ragiem.

"Manu mīļo zēn," atbildēja Margo, "dari to. Tās karotājvaroņa lietas īstenībā ir visai garlaicīgas. Tās manai gau­mei nav pietiekami mirdzošas. Ņem, ko tik vien vēlies."

"Paldies," starodams teica Džo. Ja viņam nācās palikt Jezgas zemē vēl kādu laiku, viņš varētu arī izskatīties pēc pārliecinoša karotājvaroņa.

"Pēc savas īsās snaudas es biju piemirsusi, ka man ir tik burvīgas bagātības," Margo dūdoja. "Tas tik viegli notiek."

Džo pielaikoja bronzas krūšu aizsegu. "Cik ilgi tu biji aizmigusi?" viņš jautāja.

"Ak, pavisam mazu brītiņu," sacīja Margo. "Kādus div­desmit gadus, man šķiet."

"Divdesmit gadus!" iesaucās Džo.

"Kādu gadu šurp vai turp," turpināja Margo. "Mums pūķienēm jāpaguļ, lai labi izskatītos. Turklāt divdesmit gadi nav nekas liels. Matilde tur, uz to pusi," viņa teica, nenoteikti pamādama pret alas ieeju, "guļ aizmigusi divreiz ilgāk. Un,

runājot par Agnesi, neviens viņu nav redzējis gadsimtiem ilgi. Parasti es būtu gulējusi ilgāk, bet tie galda piederumi mani uzmodināja."

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Margo nopūtās. "Brīnumaini spoži, bet būtu nu labāk gājuši, no kurienes nākdami."

"Pasaki to vēlreiz," no stūra īdzīgi teica arfa.

Džo pacēla īpaši bagātīgi rotātu zobenu. "Vai visiem pūķiem ir apslēptie dārgumi?" viņš jautāja.

"Protams, mīļo zēn," atbildēja Margo. "Mēs visi esam sajūs­mā par skaistiem nieciņiem. Tas ir vienīgais, ko mēs vēlamies. To un pa laikam kādas pāris aitas." Viņa nopūtās. "Ak, bet ko tik par mums nestāsta! Nodedzinot pilis. Cīnoties ar bruņiniekiem zirga mugurā. Aprijot princeses un bēdu māktas dāmiņas, lai nu kas tās tādas būtu. Saproti, dienā nav tik daudz stundu, lai pietiktu visām šīm muļķībām."

Džo piekrītoši pamāja.

"Un, runājot par karotājvaroņiem, kas ierodas, domā­dami, ka var tāpat vien nogalināt tevi…" Margo sapīkusi turpināja. "Tā ir baigā nekaunība, ja tu man jautā!"

"Kā jūs uzdrīkstaties! Izbeidziet!" iekliedzās dusmīga balss. "Lieciet mani mierā!"

Tā bija arfa. Ducis sviesta nažu un zupas karošu kom­plekts pa kārtai raustīja tās stīgas.

Pūķiene aizkaitināta pagriezās un izgrūda brīdinošu karstu dūmu mutuli to virzienā. Arfa paģība. Naži un ka­rotes aizsteidzās projām, bet pārgrupējās blakus svečtu­riem, kur tad mežonīgi lēkāja, klabēdami un šķindēdami.

"Mīļais, varbūt tu vari pārbaudīt savas karotājvaroņa iemaņas pie tiem visiem," sacīja Margo.

"Patiesībā," teica Džo, "es nemaz neesmu karotāj varonis."

"To gan ne mūžam nevarētu pateikt, uzmetot viņam acis!" atsaucās Veronika, kas laimīgi šūpojās šurp un turp savā būrītī.

"Mani uz Jezgas zemi atsauca tas tur Randalfs," pa­skaidroja Džo, ar galvu pamādams uz burvja pusi. "Viņš solīja, ka nosūtīšot mani atpakaļ, kad varēs. Tāpēc es esmu šeit. Es nevarēju pieļaut, ka viņu apēd pūķis, ne gluži tā, ka tu to būtu darījusi," viņš steigšus piebilda.

"Nē, dabiski, nebūtu," sacīja Margo. "Ak, bet tu, nabaga Džo. Pazudis un viens svešā pasaulē…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Pūķiene nostenējās un pievērsās Randalfam. "Ak, lūdzu, pasteidzies," viņa vārgi izdvesa. "Man vai galva plīst!"

Randalfs papurināja galvu. "Diemžēl noburti galda pie­derumi var būt ļoti sarežģīts uzdevums, kundze. Tiešām ļoti sarežģīts."

"Godīgi! Sauc vien sevi par burvi," nicīgi teica Margo. Viņa pagriezās pret Džo. "Man jāsaka, es nevaru iztē­loties, kādas ir tavas iespējas pamest Jezgas zemi."

"Ar Džo viss būs kārtībā," purinot galvu, apgalvoja Ran­dalfs. "Bet baidos, ka galda piederumus ir nobūris kāds lietpratējs. Man būs jāatgriežas savā mājaslaivā un jāieska­tās burvestību grāmatā. Ar šādu nolūku mēs dosimies projām. Es atvados, kundze."

"Nē, neatvadies vis," iebilda Margo. Viņa izlocījās ap­kārt, ar asti aizšķērsodama Randalfam izeju.

"Ko… ko tas nozīmē?" Randalfs bija sašutis.

"Norberts ir bijis tāds mīlulis. Džo ir bijis īsts džentlme­nis, un tas trieciena papagailis rādās ļoti jauks…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Bet neviens no jums nekur neies, līdz pēdējais no tiem sasodītajiem galda piederumiem nebūs piespiests apgulties un ciest klusu," viņa auroja. "Man vienalga, ko tu dari. Man vienalga, cik ilgu laiku tas prasīs. Bet es gribu, lai tie tiek apklusināti reizi par visām reizēm!"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!