Jezgas zeme

7

"Uzliec trumuli, māt, neizlaid no acīm. Mēness ir blēdis…"

Randalfs pagriezās apkārt un, šausmu pārņemts, ska­tījās uz milzi. "Norbert!" viņš iesaucās. "Tu taču neesi… Tu to neesi darījis…"

"Es domāju, tu pārliecināsies, ka viņš to ir darījis," pie­zīmēja Veronika.

"Gabalos astoņas!" teica Norberts, un sejā viņam parā­dījās apjukums. "Gabalos astoņas… deviņas… desmit za­ļas pudeles, visas skrien pa gaileni…"

"Tu to darīji, ja?" Randalfs jautāja. "Tu dzēri no čalojošā strauta."

Norberts skumji pamāja ar galvu.

"Pēc tam, kad es īpaši tev piekodināju to nedarīt," Ran­dalfs nopūtās. "Tas ir viss, kas mums vajadzīgs," viņš teica. "Čalojošs milzis."

"Dubļu kūkas un asi kociņi… Es… Es atvainojos," sacīja Norberts. "Bet es biju tik izslāpis… Piektdiena. Otrdienas bērns ir pilns ar kūkām…" Viņš savieba seju, ar rokām aizspieda sev muti un nobēdājies paskatījās apkārt.

"Neraizējies," teica Brenda. "Tas pāries."

"Bet kad?" Norberts murmināja. "Kur? Kad? Garstulma zābaks?"

"Kad Daba aicinās," uzmundrinoši sacīja Brenda, uzsiz­dama milzim pa muguru.

Džo iesmējās.

Norberts paņēma rokas nost. Viņš sarauca pieri. "Tu domā, kad man vajadzēs… vā… vā… Villijs Vinkijs, skrie­dams cauri…"

"Tieši to viņa domā, Norbert," sacīja Randalfs. "Un līdz tam laikam es būtu pateicīgs, ja tu darītu visu iespējamo, lai ciestu klusu. Zagšus iešana un klusums ir veiksmīgas misijas iezīmes. Tu taču gribi, lai mūsu misija būtu veik­smīga, vai ne?"

"Mm-hmm, "atsaucās Norberts, dedzīgi mādams ar galvu un rokas atkal piespiedis pie mutes.

"Tad dosimies tālāk," paziņoja Randalfs. "Brenda, ej pa priekšu!"

Turēdamies cieši kopā, bezbailīgie ceļotāji turpināja gaitu cauri Elfu mežam, cik ātri vien varēja, un tas, patei­coties Randalfa aizvien biežākām apstāšanās reizēm, ne­maz nebija ātri. Elsdams un pūzdams viņš būtu apsēdies uz katra koka celma, pie kura piegāja, ja nebūtu Brendas, kas viņu mudināja uz priekšu.

' "Tagad nav tālu. kungs," viņa teica, satverdama viņu pie elkoņa un virzīdama projām no īpaši aicinoša dižskā­barža celma abiem priekšā. "Vēl tikai mazliet tā…"

"Es nevaru," Randalfs nostenējās, smagi apsēzdamies, susinot pieri un tverot gaisu. "Man… vajag… atpūsties…"

"Braši, Resnīt," sarkastiski sacīja Veronika. "Tu esi pār­spējis pats savu rekordu. Pagājis mazāk par minūti kopš iepriekšējā celma."

"Mu… mu… muļķības," Randalfs elsa. "Mēs esam gājuši jūdzēm. Vai tā nav, Brenda?"

"Es gan neteiktu, ka jūdzēm," iebilda Brenda. "Un var­būt tu varētu mēģināt neapstāties gluži tik bieži, Rūdolf."

"Aiziet, Randalf," iedrošinot sacīja Džo. "Tu to vari."

"Jums jau nekas," saņemdamies žēlojās Randalfs. "Bet jums nav tādas vārīgas kājas kā man. Es jums saku, mans mazais pirkstiņš beidz mani nost…"

"Nemaz nerunājot par viltīgām atrunām!" Veronika iespraucās starpā.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

"Nu nē, tiešām!" atbildēja Veronika. "Ko tu mēģini ap­mānīt?"

"Mēs ar to nekur netiksim," sacīja Džo. Viņš pagriezās pret Norbertu. "Vai tu vari viņu nest?"

Milzis pamāja, rokas vēl joprojām stingri piespiedis pie mutes.

"Es nekāpšu Norbertam uz pleca," iebilda Randalfs. "Zari te ir ļoti zemu."

Džo nopūtās. "Varbūt viņš tevi varētu nest kukuragos," viņš ieminējās.

"Ļoti atbilstoši," Veronika ieķiķinājās.

"Ja nu tu uzstāj," Randalfs teica. Viņš piecēlās no celma un nostājās aiz milža. Norberts pietupās. Randalfs stīvi uzlēca viņam uz muguras. "Īīk!" viņš iekliedzās. "Norbert, es slīdu nost!"

Norberts apsvieda rokas aiz muguras, parāva Randalfu uz augšu un atbalstīja viņu no kāju apakšpuses.

"Tā ir labāk," Randalfs sacīja.

"Pankūka, pelikāns, valzirgs, trompete," Norberts runā­ja, spēcīgi nosarkdams. "P… piedod, kungs," viņš mur­mināja. "Es… cenšos…"

"Tu vari to pateikt vēlreiz," ieteica Veronika.

"… nepateikt… neko… stulbu… enik, benik, sikelsā, ma­žors, minors, doktors Kamp…"

"Tagad pietiek, Norbert!" iesaucās Randalfs, pats savām rokām aizspiezdams milzim muti. "Un nesiekalojies!"

"Tā, ja mēs visi beidzot esam gatavi, es domāju, mums vajadzētu kustēties!" ierunājās Brenda savā labākajā karotājprinceses balsī. "Uz kuru pusi, Rupert?"

"Visi sekojiet man," pašapzinīgi teica Randalfs. "Es pa­zīstu šo mežu kā savus piecus pirkstus. Ej tikai pa labi… Pa labi, Norberti" viņš uzsauca, kad milzis pagriezās pa kreisi. "Tā, pareizi. Un mēģiniet turēties līdzi. Nekādas slaistīšanās aizmugurē!"

Džo sekoja Norbertam cieši pa pēdām, Henrijs vēl aizvien pavadā rikšoja viņam blakus, un Veronika sēdēja uz pleca. Ošņa klusi gāja aiz viņiem. Brenda ar izvilktu zobenu un modri ieplestām acīm noslēdza gājienu.

Un tā viņi turpināja iet un iet. Tālāk un tālāk, un tālāk… Saule pacēlās augstu, šķērsoja debesis un sāka atkal ceļu lejup. Un tomēr viņu ceļojums ritēja tālāk. Reizēm Nor­berts, kam bija grūti nesiekaloties, kas lika Randalfa rokām slīdēt, atkal atsāka buldurēšanu. Tomēr lielāko tiesu viņi gāja klusēdami, līdz…

"Kaut kas ir greizi," teica Džo.

"Vari to pateikt vēlreiz," atsaucās Randalfs. "Man vaja­dzētu būt mājaslaivā, ar augšā saceltām kājām, malkojot krūzi jaukas, siltas spļāvienu tējas, nevis lauzties cauri Elfu mežam uz muguras grīļīgam, ļodzīgam, siekalainam milzim, kas nevar vien beigt buldurēt."

Džo papurināja galvu. "Ne jau par to ir runa," viņš sacīja.

Brenda pienāca viņam klāt. "Kas tad ir greizi?" viņa jautāja, satraukti lūkojoties apkārt. "Vai tu kaut ko esi redzējis? Kādu briesmoni? Kādu pūķi? Varbūt… kādu… elfu?"

Džo papurināja galvu un norādīja uz celmu dažus met­rus priekšā. īpaši aicinošu dižskābarža celmu… Džo to uzreiz bija pazinis.

"Mēs esam gājuši pa riņķi!" viņš iesaucās. "Ak, Randalf. Mēs esam nomaldījušies!"

Veronika nosprauslājās. "Ticiet Resnītim! "Es pazīstu Elfu mežu kā savus piecus pirkstus," viņš teica. Drīzāk neprātīga iedoma."

"Tas… tas nebiju es," Randalfs plātījās. "Tas bija Norberts."

"Mm hmmm mmm," ar sašutumu noņurdēja Norberts zem Randalfa rokām.

"Tā ir taisnība," sacīja Randalfs. "Nekad nav varējis atšķirt kreiso pusi no labās."

Norberts palaida vaļā rokas. Randalfs nokrita zemē.

"Tenisa bumbiņas! Veļas mazgājamā mašīna! Siers uz grauzdiņa!…" Seju sašķobījis aiz vilšanās, Norberts pagriezās un aizslāja starp kokiem.

"Norbert?" Randalfs sauca viņam pakaļ. "Norbert, tūlīt pat atgriezies. Tu nedrīksti mani te pamest."

"To viņš nupat ir izdarījis," teica Veronika.

Randalfs nopūtās un apsēdās uz dižskābarža celma.

"Ja tu nezini, kur tā atrodas," sacīja Džo, "kā gan mēs tiksim līdz Ņirgu norai?"

' "Vai tu to dzirdēji, Eilīn?" atskanēja tuvējās gobas piesmakusī balss. "Viņi nezina, kā tikt līdz Ņirgu norai."

"Skaidrs, Sten. Es nevarēju saprast, kāpēc viņi nolēma iet ar tādu līkumu," blakus augošais koks piebalsoja. "Es domāju, ka resnais zina, uz kurieni viņi iet."

"Es tāpat," ierunājās lokans vītols. "Un es neko negribēju teikt," viņš piebilda. "Tas šķita mazliet uzbāzīgi."

"Viņiem vajadzētu iet uz to pusi, vai ne?" teica Stens.

"Pilnīgi noteikti," sacīja Eilīna, "nogriežoties pa kreisi pie akmeņozola Dalilas un atceroties, ka jāpiesargās no viņas dzelkšņiem, un tad tālāk, virzienā uz platānām…"

Džo staroja. "Paldies," viņš sacīja.

Koki iešalcās.

"Ak, kas par jauku jaunu puisi," lapām trīsuļojot, teica sudrabotais bērzs. "Tik pieklājīgs!"

"Jā, nevis kā tas lielais trejāds," piebilda kāds aizvainots ozols.

Tobrīd starp kokiem parādījās Norberts, plati smaidī­dams un nostiprinādams jostu. "Tā ir labāk," viņš sacīja. "Es domāju, ka atkal esmu gandrīz normāls, kungs. Es nupat…"

"Jā, jā, aiztaupi mums sīkumus, Norbert," viņu pārtrau­ca Randalfs, pārņemdams situāciju savā pārziņā. Viņš pieslējās kājās no celma un, Veronikai sēžot uz viņa smailās cepures malas, aizsoļoja uz akmeņozola krūma pusi. "Pasteidzieties, visi," viņš sauca atpakaļ. "Mēs jau esam zaudējuši daudz laika."

Kokiem vadot viņus cauri mežam, mazais pulciņš raiti devās uz priekšu.

"Viņi tur nonāks pavisam drīz," ierunājās viena no platānām.

"Taisnība, Sem," atsaucās cita, tā nodrebinājusies, ka vesela šalts spārnoto sēklu novirpuļoja lejup. "Ja viņiem mazliet paveiksies, tad viņi kaut ko varēs izdarīt ar to nelietīgo doktoru Kampienu."

"Tur vairs ne brīdi nevar kavēties," teica vēl kāds, "kad Ņirgu nora ar katru dienu kļūst lielāka."

"Es paļaujos uz viņiem," piebilda cits. "Es… ak, viņiem vajadzēja turēties mazliet vairāk pa kreisi. Garām Finbārai, vai tā viņu sauca? Tai lielajai eglei… Un uzmanīties, ka nepamodina tēvoci Sedriku…"

"Nekādu cerību," sacīja vēl kāds cits. "Viņš guļ kā baļķis jau gadiem ilgi."

"Tā. Tagad viņi ir uz īstā ceļa."

Nu Džo juta lielāku paļāvību. Šķita, ka Randalfs atradis otro elpu, Norberts atkal bija normāls un pat Veronika bija jautrāka nekā parasti.

"Mēs laikam tuvojamies," viņa teica. "Ieklausieties."

Džo piešķieba galvu. No tālienes viņš varēja saklausīt āmura klaudzienus un urbšanu, un zāģēšanu.

"Āā," skujām trīcot, nodrebinājās gara priede. "Vai tu to dzirdi, Dafne?"

"Doktora Kampiena neģēlīgie plāni," drebelīgā balsī atbildēja vītols. "No tā vien nāk raudiens."

"Neraizējies," sacīja Džo. "Mēs darīsim galu doktoram Kampienam reizi par visām reizēm." Viņš pagriezās. "Vai ne, Brenda?"

Karotājprincese pamāja ar galvu, bet Džo nevarēja nepamanīt, ka viņas seja bija bāla un saspringta, deguns sašķobīts un acis ne­pārtraukti šaudījās pa ēnām. Blakus viņai Ošņa, šķiet, jutās tikpat nemierīgs.

"Vai tev viss kārtībā, Brenda?" Džo ap­jautājās.

"Es neesmu droša," atbildēja Brenda. "Tikai tas…" Viņa skatījās zemē sev priekšā. "Kas tas ir?"

Džo sarauca pieri. "Drēbes gabals," viņš teica, pacel­dams mazu drāniņu ar sarkaniem un baltiem punktiņiem, kas atradās Brendai pie kājām. "Nu un tad?"

"Tas izskatās pēc kabatlakata," balsij iedreboties, teica Brenda. "Kāda elfa kabatlakata."

"Kā tas var būt?" iebilda Džo. "Tu dzirdēji, ko Randalfs teica. Elfu mežā nav elfu."

Brenda rādīja no sevis pa kreisi. "Ja tev var ticēt, tad kas ir tas?"

Džo pacēla no zemes mazu sudraba uz­pirksteni. Pat viņam nācās atzīt, ka pēc lie­luma tas izskatās piemērots elfu mazajiem pirkstiņiem.

"Un tas!" iesaucās Brenda, viņai uz pieres izspiežoties sviedru lāsēm. "Un tas, un tasi"

Džo paskatījās visapkārt. Zeme bija piebārstīta ar sīkiem priekšmetiem. Tur bija maza kaula ķemmīte. Miniatūrs vēdekļītis. Neliela naģene ar pušķi. Pāris sīku koka pogu…

"Elfu pamestas lietas!" šaus­mās iekliedzās Brenda.

Tobrīd atpeldēja Randalfa balss. "Pasteidzieties, jūs visi! Mēs esam klāt!"

"Vai tu to dzirdēji, Brenda?" satraukts jautāja Džo. "Mēs esam sasnieguši Ņirgu noru!"

Brenda klusējot pamāja, bet bija skaidrs, ka viņa ne­klausījās.

Džo maigi saņēma viņu aiz elkoņa. "Nāc, Brenda," viņš teica. "Neuztraucies par šīm lietām. Tās te, iespējams, ir gulējušas gadiem ilgi."

Negribīgi Brenda ļāva, lai Džo ved viņu tālāk. Vēl negribī­gāk Ošņa, kam aizdomīgi trīcēja deguns, viņiem sekoja. Viņi apgāja apkārt lielai, kuplai zirgkastaņai. Un tur bija Randalfs.

"Re, kur mēs esam!" viņš teica, runādams skaļā, teatrālā čukstā.

Kamēr Brenda un Ošņa turējās iepakaļ, Džo piegāja viņam klāt un pavērās cauri lapotajiem zariem tālāk esošajā klajumā. "Tad nu gan!" viņš noelsās.

Priekšā, sliedamās augšup no pašas zemes un ļodzīgu stalažu balstīta, atradās grandioza koka konstrukcija, kas izskatījās, vai vismaz Džo tā likās, kā milzīga tmša galva. No labās puses skanēja cirvja cirtieni. No kreisās ripzāģa gau­došana. Bet no pašas galvas (ja tā bija tā, kas bija,) gaisā atbalsojās simtiem āmuru klaudzoņas bungām līdzīgais ritms.

Gar klajuma malām koki vaimanāja un vicināja zarus. "Re, kur krīt Arnolds," novaidējās blakus stāvošs koks, kad gara priede ar čīkstoņu un būkšķi nogāzās zemē.

"Un tagad viņi ķeras klāt Monteki," sauca cits.

Visa Ņirgu nora bija kā rosīgs strops, kur koki tika gāzti, atzaroti un pārvērsti plankās un dēļos, kuri savukārt tika izmantoti, lai veidotu dīvaino konstrukciju. Visu šo pro­cesu vadīja burvis garā mantijā ar īpaši grumbainu seju, kas stāvēja blakus stalažām ar milzīgu papīra loksni rokā.

"Tā, atbilstoši 3zīmējumam, sekcija c gabals ar pre­tējiem bezdelīgastes salaidumiem jāsavieno ar sekciju r, pārliecinoties, ka eņģes atloks (skatīt 8. zīmējumu) ir pašā augšā un pūku apdare (skatīt papildus piezīmes) ir krei­sajā pusē." Viņš uz brīdi apklusa, paskatījās augšup uz

truša galvu, tad atkal plānā. "Nē, pagaidiet." Viņš pa­grieza papīru ot­rādi. "Sekciju d va­jadzētu piestiprināt pie sekcijas m, bet vispirms jānostiprina lidojošā divete." Viņš sarauca pieri. "Lidojošā divete? Kas gan ir lidojošā divete? Kas to visu ir rak­stījis?"

"Tu to rakstīji!" atsaucās mazu balstiņu koris.

"Tas ir Rodžers Grumbainais," Randalfs pačukstēja Džo. "Viņš iemācīja man visu, ko es protu."

"Tas viņam prasīja apmēram piecas minūtes," nomur­mināja Veronika.

Randalfs papurināja galvu. "Nabaga Rodžers," viņš sa­cīja. "Es zināju, ka viņam noticis kaut kas briesmīgs, bet es nevarēju iedomāties, ka viņš būtu tā pazemots."

Džo sekoja Randalfa skatienam, raugoties uz milzīgu lodi un ķēdi, kas bija piestiprināta Rodžeram Grumbai­najam pie potītes.

Randalfs nodrebinājās. "Saistīts un iekalts važās, un spiests klausīt pavēlēm no doktora… doktora…" viņš novērsās, ne­spēdams izaināt šo vārdu.

"Mūsu pusē toties ir Džo Barbariskais un karotājprincese Brenda, vai ne, kungs?" iejautājās Norberts.

"Jā," piekrita Randalfs, drusku mazāk nekā pārliecināti. "Kur ir Brenda?" Viņš paskatījās apkārt. "Ā, tur tu esi. Ko tu tur dari?"

Brenda parādījās no koka aizsega. "Kas tās par balsīm?" viņa satraukti jautāja.

"Nāc un paskaties." Smaidīdams viņš pašķīra nokarenos zarus. "Tev ir paveicies, mana mīļā," viņš teica. "Ņirgu nora gluži vai mudž no elfiem! Kas to būtu domājis?"

"Īīīk!" iespiedzās Brenda.

Randalfs sarauca pieri. "Brenda?" viņš iejautājās. "Uz kurieni tu ej? Brenda, kāpēc tu kāp tajā kokā? Brenda, runā ar mani!"

"Īī-bī-hī," smējās kāds resns ozols, kad Brenda un Ošņa, cik ātri vien varēdami, rāpās augstu tā zaros. "Āā, man kut. Āā! Ā! Ha-ha-ba!"

"Brenda, kas ir noticis?" Randalfs čukstēja, cik skaļi uzdrīkstējās. "Vai tu nojaut briesmas? Vai tie ir ugunsspļāvēji pūķi? Šausmīgie orki? Kārpainais zarnu rijējs no Melnās lagūnas…?"

"Nē," Brenda šņukstēja. "Tie ir elfi."

"Elfi?" Randalfs ne­ticīgi iekliedzās. "Ne­var būt, ka tu to saki nopietni! Liela, dūšī­ga, spēcīga karotājprincese kā tu baidās no sīkiem, maziem elfiem. Es nespēju tam noticēt!"

Džo nopūtās. "Es domāju, ka Brendai ir kaut kas īpašs pret elfiem," viņš teica.

"Muļķības." neat-

laidās Randalfs. Viņš palūkojās augšup kokā. "Brenda, pasaki man, ka tā nav taisnība. Lūdzu, Brenda…"

"Tā ir… t… taisnība," viņa stostījās. "Es tos nevaru ciest! Nevaru ciest! Nevaru ciest! Briesmīgi, izkāmējuši, mazi ķermeņi. Spiedzošas, mazas balsis…" Zars, pie kura viņa turējās, spēcīgi trīcēja. "Liec, lai viņi visi iet projām. Lūdzu!"

"Bet, Brenda," Randalfs lūdzās. "Es tev ticēju. Tavi lielie muskuļi, tavs milzīgais kaujas kaķis. Kā paliek ar taviem varoņdarbiem? Raganas, ko tu esi pieveikusi, pesteļi, ko tu esi sašķaidījusi?"

"Kā tev šķiet, kāpēc es visu šo laiku klaiņāju pa Zie­meļu tukšainēm?" šņukstēja Brenda, seju iespiedusi rokās. "Tāpēc, ka es slēpos no tiem nejaukajiem, mazajiem radījumiem un mēģināju uzveikt savas bailes. Un man likās, ka man tas ir izdevies. Tiešām likās. Es domāju, ka es beidzot esmu gatava atgriezties Jezgas zemē, bet nē… Nē!" Elsas raustīja viņas spēcīgo augumu. Blakus viņai Ošņa bēdīgi smilkstēja par savas kundzes ciešanām.

"Āāh, ieklausieties viņā!" teica ozols.

Pēkšņi, noguruma pārņemts, Randalfs smagi apsēdās zemē.

"Man jau visu laiku likās, ka ar to tavu karotājprincesi ir kaut kas mazliet dīvains," ierunājās Veronika.

"Nu tad tā," paguris sacīja Randalfs. "Viss beidzies. Pa­metam misiju. Mēs tikpat labi varam atgriezties mājās."

"Atgriezties mājās?" plosījās Džo. "Tieši to es biju iecerējis darīt un es nerunāju par mājaslaivu lidojošajā ezerā!"

"Bet mēs nevaram," iebilda Randalfs. "Nevaram bez mūsu karotājprinceses."

"Mēs varam, un mēs to izdarīsim!" apgalvoja Džo, galvu pacēlis, acīm starojot. "Kas attiecas uz mani, es tagad atsakos padoties. Ne tagad, kad esam atnākuši tik tālu.

Mēs esam izlauzušies cauri mežam. Mēs esam atraduši Ņirgu noru. Tagad pienācis laiks darīt to, ko mēs esam nākuši darīt. Mēs atbrīvosim Rodžeru Grumbaino. Mēs atradīsim to Lielo burvestību grāmatu. Un mēs iznīcinā­sim doktoru Kampienu!"

"Bravo!" blakus iesaucās augsts lazdu krūms. "Tās ir cīņas gara pilnas runas, kādas man patīk dzirdēt."

"Gluži manas domas, Dolores. Ir laiks, lai kāds saceltos pret to spožacaino mazo briesmekli!"

Džo izvilka zobenu un pacēla to augstu gaisā. "Kas ir kopā ar mani?" viņš uzsauca.

"Es esmu kopā ar tevi!" Veronika atsaucās.

"Ziedkāpostu siers. Spārnotie rieksti!" sacīja Norberts. "Atvainojos, žagas!" Viņš pasmaidīja. "Es gribēju teikt, es esmu kopā ar tevi, Džo. Es esmu kopā ar tevi katru ceļa soli."

Visi pagriezās pret Randalfu. "Un tu?" jautāja Džo.

Randalfs izslējās sēclus, viņa sejā atspoguļojās bēdīga padošanās nezināmajam. Viņš papurināja galvu. "Es to nožēlošu," viņš sacīja. "Tas ir pilnīgi pret manu veselo saprātu, tāpēc nevainojiet mani, kad viss saies grīstē…"

"Tātad?" neatlaidās Džo.

"Labi," piekrita Randalfs. Viņš piecēlās kājās. "Bet tu ej pa priekšu."

.