Jezgas zeme

3

"Jip!Jip!Jip! Bibiti-Bibiti!" atskanēja spalga balss.

"Tas ir mūsu agra rīta modinātājs sauciens." Blaukt!

Džo atvēra acis, lai pēdējā brīdī pamanītu elfu, kas pa­zuda aiz pulksteņa mazajām durtiņām.

Džo paskatījās apkārt un novaidējās. Viss bija tieši tā­pat, kā iepriekšējā vakarā, kad viņš saritinājās savā šūpuļtīklā. Pulkstenis, krāmu pilnā istaba, lidojošais ezers… Vēl jo vairāk joprojām bija tumšs.

"Kā tu sauc šo laiku?" prasīja Randalfs, parādīdamies no istabas tālākā gala.

Pulksteņa durtiņas atsprāga vaļā. "Agrs rīts!" noskaldīja elfs. "Vai uz to pusi." Durtiņas aizcirtās.

"Kas notiek?" iekliedzās Veronika. "Es tikai nupat pa­bāzu knābi zem spārna."

Norberts izslampāja no ēnām, žāvādamies un staipī­damies. "Vai ir rīts?" viņš jautāja.

Randalfs palūkojās pa logu. Pie apvāršņa bija manāma neskaidra, blāva gaisma. Augstu debesīs trokšņainie, vio­letie sikspārņputni lidinājās atpakaļ uz mežu, lai ar kājām gaisā pārlaistu dienu garāko džabdžaba koku galotnēs. "Gandrīz," viņš sacīja.

"Stulbais pulkstenis," Veronika nomurmināja. "Es to dzirdēju!" no pulksteņa atskanēja sašutusi balss. "Neņemiet to vērā," teica Randalfs. "Mēs tagad esam pa­modušies, tad nu mēs varētu agri doties ceļā. Aiziet, Džo. Ieloki kājas. Šodien ir tava lielā diena." Viņš pievērsās trejacu milzim. "Norbert," viņš sacīja. "Pagatavo brokastis."

"Vai tu esi pārliecināts, ka es nevaru iekārdināt tevi ar vēl mazliet?" desmit minūtes vēlāk jautāja Randalfs.

"Nē, paldies," atbildēja Džo.

"Tev vajadzēs uzturēt spēku," Randalfs neatlaidās.

"Cik liels nu tas ir," ļauni piebilda Veronika.

Džo paskatījās uz pavārnīcu ar strebjamo, kas zvārojās virs viņa bļodas. "Es tiešām esmu paēdis," viņš meloja.

Nebija nekādu šaubu, Norberts bija sastrādājis visdī­vainākās brokastis, kādas Džo jebkad mūžā bija ēdis: kunkuļainu, zaļu putru, kas garšoja pēc ērkšķogām, mazu kūciņu, kuras glazūru rotāja sirsniņas, un krūzi putojoša ķekatpeļu piena.

"Bet tu neesi pieskāries rituļmaizītei," Norberts teica un izskatījās aizskarts.

"Es to pataupīšu vēlākam," sacīja Džo. "Tā tiešām izskatās jauka."

Milzis nopūtās. "Mīļais Kventins iemācīja man visu, ko es protu. Viņš bija māksliniecisks ģēnijs, darbodamies ar glazūras cukuru."

"Nu tad labi," teica Randalfs, sasizdams rokas. Viņš pie­cēlās un paņēma savas mantas. "Šai sabiedrībai laiks do­ties ceļā."

Atvieglots Džo pielēca kājās no galda, satvēra Henriju aiz pavadas un sekoja Randalfam lejup pa kāpnēm. Nor­berts slampāja viņiem pakaļ.

"Raujies ceļā, Džo?" Randalfs sirsnīgi apjautājās. "Lie­liska zīme karotājvaronim. Šoreiz mēs esam atsaukusi īsti labu, Veronika."

"Tu to pašu teici par Kventinu," papagailiene nekavējās viņam atgādināt. "Un redz, kas no tā iznāca."

"Mums nav jālūkojas pagātnē," sacīja Randalfs, atvēr­dams durvis, "bet gan nākotnē."

Viņš izgāja laukā. Džo viņam sekoja, vēl aizvien netikdams gudrs, kas īsti notiek. Tā šķila, ka viņš atrodas uz mājaslaivas apakšējā klāja, bet par to nevarēja būt pilnīgi drošs.

Zem laivas kristāldzidrajā ūdenī resnas zivis peldēja riņķī apkārt. Tās viņam atgādināja zelta zivtiņas mājās, un kādu brīdi viņam likās, ka te nemaz nav tik traki.

Augstu viņam virs galvas pār debesīm vējš dzina mazus, pūkainus mākonīšus. Zemāk un ar virvi piesaitēta bija neliela laiva. Vismaz tā Džo vispirms likās. Vienīgi tad, kad viņš no virvju kāpnēm pārkāpa viļņu šūpotajā laivā, viņš aptvēra, ka tā nemaz nav laiva, bet gan vanna. Džo uzsita ar plaukstu sev pa pieri.

"Ko gan es biju sagaidījis?" viņš noteica pie sevis. "Nu, protams, tā nav laiva. Galu galā, šī ir Jezgas zeme."

Vanna stipri sašūpojās, kad Džo tajā iekāpa. Henrijs ielēca viņam blakus.

"Ne tur," izrīkoja Veronika. "Tu sēdi otrā galā pie krāniem."

"Ja tev nekas nebūtu pretī," sacīja Randalfs, iekāpdams iekšā un apsēzdamies, "uzmani galvu no rokas dušas, ja tā kļūst mazliet… mm… nemierīga."

"Tā vienmēr kļūst nemierīga, kad Norberts ir pie teik­šanas," aizrādīja Veronika. "Tu esi nogremdējis divas laivas, vienu skapi un piepūšamo matraci. Tagad mēs lietojam mūsu pēdējo vannu. Nākamā būs virtuves izlietne!"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. "Aiziet, Nor­bert. Mēs visi gaidām."

Milzis iekāpa vannā, kas bīstami sagrīļojās ūdenī. Nome­ties ceļos, Norberts satvēra divus priekšmetus, kas atradās vannas dibenā. Viens no tiem bija veca tenisa rakete, otrs bija cepamā panna. Viņš paliecās uz priekšu un sāka ne­ganti irties.

Vanna ar priekšgalu pacēlās augšā ar lielām šļakatām un putām un traucās pāri ezera virsmai. Norberta rokas darbojās kā virzuļi: augšup, lejup, augšup, lejup, augšup, lejup. Ezera mala tuvojās. Džo aizrāvās elpa.

"Mēs taču nokritīsim!" viņš iesaucās.

"Uzticies man, es esmu burvis," teica Randalfs. "Mazliet tālāk pa kreisi, Norbert," viņš sacīja milzim. "Tā ir labi."

Džo pacēla acis. Viņš redzēja, ka viņi dodas uz ūdens­krituma pusi.

"Turies cieši un uzmanies no rokas dušas," milzis pa­smaidīja un airēja vēl ātrāk.

Ūdenskritums nāca aizvien tuvāk un tuvāk, aizvien skaļāk un skaļāk skanēja mutuļojošā straume, kas lējās pāri malai.

"Tas ir ārprāts!" Džo iekliedzās.

"Taisnība," teica Randalfs. "Bet tas ir vienīgais ceļš uz leju. Tici man, es esmu…"

"Es zinu," Džo nomurmināja, satverdams vannas malas tik cieši, ka pirkstu locītavas metās baltas, "tu esi burvis."

"Ar vienu pēdējo vēzienu vajadzētu pietikt!" Randalfs sauca.

Norberts paklausīja. Kādu brīdi vanna svārstījās augšā un lejā pie pašas ezera malas. Džo aizrāvās elpa, kad Jezgas zeme pavērās viņam priekšā plašā, pārskatāmā ainavā.

"Turieties!" atskanēja Randalfa balss, pārkliedzot mutu­ļojošo kaskādi, kad vanna sasvērās pāri malai. "Aizie… ā-ā-

ā-ātr

Veronika iekliedzās. Henrijs gaudoja. Džo cieši samiedza acis. Vienīgi Norbertam, šķiet, notiekošais patika.

"Uīīīīī!" viņš sauca, kad vanna ar tās pieciem pasažieriem brāzās lejup pa rēcošo, putojošo ūdens straumi.

Gaisa plūsma bija tik spēcīga, ka Džo tik tikko varēja paelpot. Svelošs ūdens sitās sejā. Galvā dārdēja, sirds sakāpa kaklā, tvērienu nevarēja noturēt… PLUNKŠ!

Vanna ar milzīgu spēku iekrita ūdens tilpnē ūdenskri­tuma pakājē.

Tā iegrima.

Tā uzpeldēja.

Tā zvāļājās kā bumba, līdz straume aiznesa to tālāk plūstošās upes salīdzinoši rāmākā ūdenī. Džo atvēra acis.

"Tas bija… briesmīgi," viņš noelsās.

Veronika nosprauslājās. "Pagaidi līdz atpakaļ braucie­nam," viņa teica.

"Mums te sasmēlies ūdens!" Randalfs paziņoja. "Ātri, Norbert, sāc smelt laukā!"

Norberts paskatījās lejup uz ūdeni, kas skalojās vannas dibenā. Viņš paņēma cepamo pannu, tad brīdi pagaidīja. "Neraizējies, kungs!" viņš sacīja, pasniegdamies uz leju ūdenī. "Es mūs izglābšu!"

"Nē, Norbert!" Randalfs iekliedzās. "Atceries iepriekšējo reizi!"

Par vēlu. Milzis jau bija izrāvis aizbāzni un turēja to pa­celtu.

"Nu re," viņš teica. "Es esmu izlaidis laukā ūdeni, kungs!"

Viņš apklusa un, neticot pats savām acīm, skatījās uz ūdens strūklu, kas brāzās augšup no vannas notekas cauruma. "Vai!" Viņš paskatījās uz Randalfu. "Es atkal esmu to izdarījis, vai ne, kungs?"

"Diemžēl esi gan," sacīja Randalfs. "Pamest vannu!" Norberts kliedza. Noplunkšķēdama un atstādama burbuļus, vanna spēji pazuda zem viņiem. Džo kūļāja

kājas un peldēja uz tuvāko krastu, Henrijs suniski airējās viņam blakus. Abi divi izkāpa krastā. Veronika, izlēmusi, ka labāk lidos, nevis peldēs, nolaidās viņiem līdzās, tomēr tika samērcēta ar ūdens šalti, kad Henrijs noskurinājās.

"Tā nu bija pēdējā vanna," viņa teica. "Varētu domāt, ka viņš pa šo laiku būtu iemācījies par aizbāžņiem."

Džo neko neteica. Tas, kā izskatījās Apburtais ezers, karā­joties gaisā augstu virs galvas, bija padarījis viņu mēmu. Ka­mēr viņš skatījās, no ezera dibena izkrita resna, sudrabaina zivs, lidoja lejup un trāpīja atvērtajā knābī kādam no gaido­šajiem slinkumputniem, kas pulcējās zem ezera.

Randalfs un Norberts, ūdenim pilot, izkāpa no upes. Nor­berts nopurinājās, samērcējot Veroniku vēlreiz.

"Liels paldies!" viņa ar sašutumu iesaucās. "Tagad tu mani mēģini noslīcināt uz sauszemes!"

"Piedod," rāmi noteica Norberts.

Randalfs pavērās saulē, kas tagad raudzījās pāri tālīna­jiem kalniem. "Nekas slikts nav noticis. īstenībā, visai atsvaidzinoši," viņš sacīja. "Dosimies ceļā. Ašā gaitā mums līdz pusdienai vajadzētu tikt Goblinpilsētā." Viņš pie­vērsās milzim. "Ja tu mūs uzņemsi kā namatēvs, Norbert, mans labais draugs."

"Jā, kungs," teica Norberts. Viņš nometās četrrāpus zemē.

Ar papagaiļiem uz galvas, Randalfs uztrausās milzim uz lielā, platā pleca. Viņš paskatījās uz Džo. "Nu, ātrāk. Mums nav tik daudz laika," viņš sacīja.

Džo piesardzīgi uzkāpa uz otra pleca. "Vai mēs ne­būsim par smagu?" viņš jautāja.

"Protams, nē," teica Norberts. "Es esmu divvietīgs. Redz, mana māsīca Etelbērta ir četrvietīga ar papildu sēdvietām priekšpusē un mugurpusē…"

"Jā, jā," pārtrauca Randalfs. "Ja tu jau esi gatavs, Nor­bert."

Norberts iztaisnojās un piecēlās kājās.

"Uz priekšu!" pavēlēja Randalfs un uzsita ar savu zizli milzim pa galvu. Norberts sakustējās un sāka soļot, Henrijs rikšoja viņam blakus.

Veronika uz savas augstās laktas pabāza galvu zem spārna. "Garos ceļojumos man vienmēr uznāk jūras sli­mība no milžiem," viņa vārgi izdvesa. Viņi gāja pa celiņu līdztekus Apburtajai upei. Tas reti tika lietots un bija pil­nīgi aizaudzis. Abās pusēs takai rindojās gari džabdžaba koki, to līganos zarus vilka uz leju kokos gulošie sikspārņputni. Norberts, garām ejot, tos aizskāra.

"Au! Au! Au!" tie sauca.

Džo nespēja noticēt, ka viņš dodas uz Goblinpilsētu, sēdēdams milzim uz pleca. Ap šo laiku viņam būtu vajadzējis nodot eseju. Viņš pieliecās, lai izvairītos no džabdžaba zara, un viņam klēpī ar būkšķi iekrita viens sikspārņputns. No visiem attaisno­jumiem par nokavētu mājas darbu visdīvaināk izklausījās: "Piedodiet, skolotāj, es biju pā­rāk aizņemts, ceļojot ar milžiem un izvairoties no sikspārņputniem." Kā gan lai to paskaidro skolotājai?

"Kad mēs iziesim uz ceļa,

būs vieglāk," teica Randalfs. "Nu vairs nav tālu."

"Melis," Veronika ar pretīgumu no­murmināja.

Kad viņi bei­dzot sasniedza ceļu, pareizāk sa­

kot, ceļus, jo te tie sazarojās uz trim pusēm, Džo pats arī maz­liet juta jūras slimību no milža. Nor­berts bija apstājies pie ceļa rādītāja, kas stāvēja krustojuma malā.

Spriežot pēc atlupusajiem zelta bur­tiem, pa labi no viņiem bija Troļļu tilts (ne visai tālu). Pa kreisi bija Pelējuma kalni (diezgan tālu). Džo izstiepa kaklu, lai redzētu, vai Goblinpilsēta arī ir atzīmēta. Bija gan.

"Burvīgi!" iesaucās Džo.

"Tad aiziet," teica Randalfs, piesizdams Norbertam pa galvu. "Sāksim iet."

Norberts neveikli šļūkāja apkārt. "Uz kuru pusi tad īsti?" viņš jautāja.

"Uz Goblinpilsētu, protams," nepacietīgi sacīja Ran­dalfs.

"To es zinu, kungs," teica Norberts, apjukumā sarauktu pieri skatīdamies uz ceļa rādītāju. "Bet…"

"Norbert," sacīja Randalfs, "kad es tevi salīgu kā oficiālu Burvja nesēju, tu man apgalvoji, ka protot lasīt."

"Tici tam, un tu vari noticēt jebkam," piebilda Veronika.

"Es protuV apgalvoja Norberts. "Katrā ziņā mazos vārdiņus." Viņš pamāja ar galvu uz ceļa rādītāju. "Šie visi ir tik gari."

Randalfs strauji ieelpoja gaisu. "Uz šo pusi, Norbert," viņš teica. "Ļoti tālu, tāpēc beidz skatīties uz šo rādītāju un sāc kustēties, stulbeni, "viņš nolasīja.

"Kuru tu sauc par stulbeni?" Norberts noburkšķēja aiz­skartā balsī, dodamies ceļā. "Mans brālēns Milzeds Siekalainais,". viņš sacīja, paātrinādams gaitu, "viņš gan bija stulbenis. Vai es esmu stāstījis, kā viņš reiz iebāza galvu…"

"Rituļmaizīte," Randalfs miegaini nomurmināja, galvai pēkšņi nolūkot uz pleca.

"Tipiski," teica Veronika. "Atkal guļ kā bērns!"

"Kungs vienmēr ceļodams iemieg," sacīja Norberts. "Un parasti tieši manu labāko stāstu vidū."

"Nevaru iedomāties, kāpēc," īgni noteica Veronika.

"Laikam jau ir ļoti nogurdinoši būt par burvi," sprieda Norberts, "ar visu to lasīšanu, buramiem vārdiem un visu pārējo."

"Droši vien," paraustījis plecus, teica Džo.

"Randalfs nemaz nav īsts burvis," Veronika iečukstēja Džo ausī.

No Norberta pleca puses atskanēja klusa krākšana.

"Viņš nav?" brīnījās Džo. "Bet es domāju…"

"Līdz tam laikam, kad burvji īstie burvji, Varenie Burvji visi pazuda, Randalfs bija tikai necils māceklis pie burvja Rodžera Grumbainā," Veronika paskaidroja pieklusinātā balsī. "Vienīgi tad, kad viņi visi nozuda, Randalfs sāka izlik­ties, ka viņš esot Varenais Burvis. Šķiet, ka viņš iiapmuļķojis Ragaino Baronu, bet neviens cits nav apvests ap stūri. Tādēļ viņam ir tik spiedīgi apstākļi. Saproti, kurš gan grib maksāt par pakalpojumiem kādam tik nederīgam?"

"Nederīgam?" pārjautāja Džo.

"Pilnīgi nederīgam!" apgalvoja Veronika. "Ko tik es ne­varu pastāstīt! Neredzamā tinte, kas atkal parādījās. Lido­jošais velosipēds, kas gaisā sadalījās gabalos. Un visi tie

nabaga goblini, kam beigās pakausis bija gluds kā ola pēc tam, kad bija izmēģinājuši burvju atmiņas krēmu. Nemaz nerunājot par doktoru Kampienu."

"Doktoru Kampienu?" jautāja Džo. "Kas ir doktors Kam­piens?"

"Tikai sliktākais, zemiskākais, ļaunākais nelietis, kāds vien jebkad bijis," Veronika viņam paskaidroja. "Viņš ne­liksies mierā, iekams nebūs kļuvis par Jezgas zemes vald­nieku, visus dabūjis zem savas tupeles. Randalfs ir galīgā ķezā. Viņam vajadzīga palīdzība."

"Un viņš sagaida, ka es kā karotājvaronis visu savedīšu kārtībā?"

"Augstā debess, nē," Veronika atbildēja. "Tu esi šeit tikai tāpēc, lai sapelnītu Randalfam drusku naudas, kaut gan, ja es būtu tavā vietā…"

Tajā brīdī gaisā atbalsojās skaļš klabošs, rībošs troksnis, pārtraucot Veroniku pusvārdā. Džo pacēla acis un ierau­dzīja debesīs lidojam trauku skapju baru, to durvis vēci­nājās kā spārni. "Kas tie tādi?" viņš noelsās.

"Man tie izskatās pēc trauku skapjiem," teica Norberts.

"Vai tad Jezgas zemē trauku skapji parasti lido?" apju­cis jautāja Džo. Viņš apklusa un, ar plaukstu piesegdams acis no žilbinošās saules, lūkojās tālumā. "Tie lido kāsī un šķiet, ka tie tuvojas no tā meža puses."

"No Elfu meža," pamājot ar galvu, teica Veronika. "Tas mani nepārsteidz. Pēdējā laikā Elfu mežā notiek daudz kas dīvains," viņa drūmi piebilda. "Ja tu man jautā, tam visam ir sakars ar dok…"

"Āāāf" iekliedzās Norberts, jo, vēl aizvien skatoties de­besīs, viņš nebija pamanījis dziļu bedri uz ceļa. Viņš aizķē­rās, paklupa un nogāzās gar zemi. Veronika ieķērkdamās uzlidoja gaisā. Džo nokrita kņupus blakus Henrijam. Ran­dalfs aizvēlās putekļos.

"Mana jaukā rituļmaizīte," viņš nomurmināja. "Es…" Acis viņam atsprāga vaļā. Viņš atradās guļus zemē. "Kas notiek.?" "Lūdzu, kungs. Piedod, kungs," atvainojoties teica Norberts, pierausdamies kā­jās. "Es paklupu tajā bedrē."

Viņš norādīja uz apaļu caurumu ceļa vidū, kurā atradās apgāzts vārāmais katls un bija izgāzta smir­dīga putra.

"Pagalam!" sauca kāds mazs elfs ceļa malā. "Kā­pēc tu neskaties, kur ej, tu lielais lempi!"

"Un kāpēc tu neskaties, kur vāri ēdamo?" žēlojās Vero­nika.

"Kas gan vēl labāka vieta katlam par bedri!" elfs sašutis atcirta.

"Visi esiet mierīgi," teica Randalfs, pasizdams savu zizli padusē. "Nekas slikts nav noticis."

Elfs paraustīja plecus un, pacēlis katlu, aizsoļoja pa ceļu. "Burvji!" tas nicīgi nosprauslājās.

Milzis pieliecās, piecēla kājās Randalfu un sāka sparīgi notraukt viņam putekļus.

"Mierīgāk, Norbert," sacīja Randalfs. "Es gan nezinu izmircis, nomests un tagad vēl sadauzīts. To vis es ne­sauktu par pirmās klases ceļojumu."

"Nē, kungs. Piedod, kungs," teica Norberts.

Randalfs paskatījās uz priekšu. Viņš pasauca Džo sev blakus un rādīja. "Tur," viņš paskaidroja. "Tieši aiz tā

paugura tu vari redzēt slejamies Goblinpilsētas torņus. Mēs esam gandrīz pie sava mērķa. Tu drīz tiksi apgādāts ar labāko karotājvaroņa ietērpu, kādu vien par naudu var nopirkt."

"Vai, pareizāk sakot, kādu tu vari atļauties," pusbalsī nomurmināja Veronika.

.