Jezgas zeme

10

Saule jau bija uzlēkusi, kad Džo un Henrijs sasniedza Apburto ezeru. Kad slīpie, spožie gaismas stari izlauzās cauri agrā rīta miglai, resna, mirdzoša zivs iekrita atplestajā, gaidošajā slinkumputna knābī.

"Jauna diena Jezgas zemē," Džo nomurmināja un papu­rināja galvu. "Es jau gandrīz sāku pie tās pierast." Viņš paskatījās uz Henriju. "Gandrīz," viņš atkārtoja, skatīda­mies augšup uz lielo ūdens ezeru, kas lidinājās augstu virs galvas. "Kā gan lai es noklūstu tur augšā?"

Henrijs ierējās un paluncināja asti.

"Gudrs puika," noteica Džo, jo tur, blakus Henrijam, kārts galā atradās mazs putnu būrītis, no kura āķī karājās zvans. Uzraksts vēstīja: "Vajadzības gadījumā zvaniet." Džo pazvanīja.

No būrīša izlidoja slinkumputns, kam pie muguras bija pieķēries mazs elfs, un uzplivinājās uz augšu.

"Kling-kling, "nodūca elfs, nozuzdams pāri ezera malai. "Kling-kling. Kling-kling…"

Džo un Henrijs gaidīja un gaidīja. Tad no augšas atska­nēja skaļa balss. "Paķer virvi!"

Džo pietrausās kājās un palūkojās augšup. "Norbert!" viņš iesaucās.

Milzis atradās augstu virs viņa galvas un bīstami liecās pāri ūdens malai. No viņa lielajām dūrēm šūpojās gara virve ar galā iestiprinātu grozu. Džo pasniedzās un sa­tvēra virvi.

"Kārtībā!" iedrošinoši skanēja Norberta balss. "Tagad abi kāpiet iekšā, un es jūs uzvilkšu augšā." " i

Aiz satraukuma drebēdams, Džo iekāpa grozā, apsēdās, sakrustoja kājas un ievilka Henriju sev klēpī. Viņš aptina pavadu ap elkoni un ar abām rokām cieši satvēra groza malu.

"Gatavs?" uzsauca Nor­berts.

"Jā," Džo sauca pretī. "Gatavāks vairs nevar b… # ŪūāF viņš iekliedzās,

kad virve noraustījās, grozs sagrīļojās un viņš sajuta, ka ceļas augstāk, augstāk, augstāk gaisā. Viņš bija piemirsis, cik īsti augsts ir Apburtais ezers.

"Kādas šausmas!" viņš sauca. "Esi pateicīgs, ka tu netiec celts uz augšu kā pārējie," pretī skanēja Veronikas balss. "Bija vajadzīgi vairāki bari slinkumputnu, lai paceltu Norbertu no zemes, un tev būtu vajadzējis redzēt, kāds bija viņa krekls, kad tie bija beiguši!"

Henrijs iesmilkstējās. Džo apkampa viņu un čukstēja, ka viss būs labi. Ar pēdējo piepūles elsienu Norberts pār­vilka grozu pāri ezera malai un turēja to blakus mazai vir­tuves izlietņu flotilei. Randalfs un Veronika atradās vienā, Norberts bija iespiedies otrā, un trešā bija tukša.

Randalfs paliecās uz priekšu. "Džo!" viņš sacīja.

"Randalf!" Džo atbildēja.

"Cik ļoti es priecājos tevi redzēt!" Randalfs sauca.

"Ne uz pusi tik ļoti, kā es priecājos redzēt tevi," teica Džo.

"Tiešām, es esmu divtik priecīgs," Randalfs uzstāja.

"Lai nu kā," viņus pārtrauca Veronika, "dosimies atpa­kaļ uz mājaslaivu, iekams kāds protams, nevienu ne­saucot vārdā," viņa piebilda, apsūdzoši paskatījusies uz Norbertu, "iekams kāds nav izrāvis vēl kādu aizbāzni."

"Es nemaz negribēju," Norberts protestēja.

"Neņem to vērā, Norbert," sacīja Randalfs. "Tu samēr­cēsi grozu. Džo, tu ar Henriju kāp tajā brīvajā virtuves izlietnē, un Norberts aizairēs mūs visus atpakaļ. Vai ne, Norbert? Re, kur brašs puisis."

Visi ieņēma savas vietas. Norberts sāka neganti airēt.

"Un tad tev jāizstāsta man viss, kas notika," Randalfs sauca pāri putās sakultajam ūdenim. "Līdz pēdējam sīkumam."

"Ko viņš izdarīja?" Randalfs brīnījās.

"Viņš pakutināja Henrijam vēderu," Džo atkārtoja. "Un es uzreiz redzēju, ka Henrijam tas patīk. Es meklēju ap­kārt pēc jums, bet jūs bijāt aizskrējuši."

Randalfs apmulsis noklepojās un stipri piesarka. "Tak­tiska atkāpšanās, manu zēn," viņš teica. "Spēku atvilk­šana . Pārgrupēšanās…" "Skriešana, ko kājas nes," piebilda Veronika.

"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs. "Turpini, Džo."

"Bija tieši tā, kā tu teici," skaidroja Džo un piesita ar pirkstu pie galvas. "Psiholoģija!"

"Redzi nu!" uzvaroši iesaucās Randalfs, "Vai es tev netei­cu? Ar tavu Viltības trejzari un Sarkasma bruņucepuri…"

"Nē, nē," Džo viņu pārtrauca. " Tiem ar to nebija nekāda sakara. Īstenībā tie tikai traucēja, tāpēc es tos noņēmu." Viņš vainīgi pacēla acis. "Diemžēl tie tika mazliet samīcīti, kad Engelberts tiem netīšām uzkāpa virsū."

"Par to tagad neuztraucies," sacīja Randalfs. "Ko īsti tu domāji ar psiholoģiju?"

"Bija skaidrs, ka Engelbertam patīk Henrijs," Džo pa­skaidroja. "Tajā brīdī, kad viņš to pacēla un paberzēja uz augšu un uz leju sev gar vaigu, viņš bija cits milzis. īsts muļķis…"

Randalfs sarauca pieri. "Engelberts bija pazaudējis savu miera mīļumu, ja?" burvis jautāja. "Tādēļ milzis bija tik dusmīgs. Un, kad viņš atrada Henriju, viņš atkal nomieri­nājās."

Džo piekrītoši pamāja.

"Viss iekrīt savā vietā," sacīja Randalfs. "Niknuma uz­plūdi. Saspiestās aitas. Norbert, tev būtu vajadzējis saprast."

"Piedod, kungs," Norberts atvainojās.

"Tomēr Henrijs tagad ir pie tevis," teica Randalfs, do­mīgi pētīdams suni. "Kā tev izdevās panākt, lai milzis tev vinu atdod?"

"Vienkārši," skaidroja Džo. "Es atradu miera mīļumu, ko viņš bija pazaudējis."

"Kur?" ar interesi jautāja Randalfs.

"Ragainā Barona pilī," sacīja Džo un pasmaidīja par Kandalfa acīmredzamo apjukumu. "Es mēģināšu atgādinat," viņš piedāvāja. "Mēs visi bijām redzējuši milža miera

mīļumu," viņš teica, "kad devāmies uz Milžu kalniem. Redzējām to un dzirdējām to…"

"Grābis!" Randalfs iesaucās. "Viņš taču, padusē iespiestu, nesa dziedošo audumu, vai ne? Tagad es atminos, viņš bija ceļā uz Goblinpilsētu, lai to pārvērstu aizkaros Ragainā Barona sievai." Viņš sarauca pieri. "Norbert, tu esi milzis. Es būtu gaidījis no tevis, ka tu pazītu cita milža miera mīļumu."

"Piedod, kungs," vēlreiz atvainojās Norberts. "Šķiet, ka man tā nav bijusi visai veiksmīga diena," viņš skumji piebilda.

"Grablij, Grablij," sacīja Randalfs, caur sakostiem zo­biem ievilkdams elpu un purinādams galvu. "Es nekad viņam neesmu uzticējies. Kas par blēdi! Kas par nelieti! Nozagt milzim miera mīļumu! Viņa dēļ visā Jezgas zemē izcēlās nemiers." Viņš uzsita Džo pa pleciem. "Un tā tas būtu palicis, manu zēn, ja tu nebūtu nācis līdzi."

"Tas… tas nebija nekas liels," teica Džo.

'"Nekas liels?" Randalfs iekliedzās. "Džo Barbariskais, karotājvaroni no tālienes, Jezgas zeme mūžīgi būs tava parādniece."

"Tas ir labi," sacīja Džo, "bet tagad, ja tev ir vienalga, es tiešām, tiešām gribētu tikt mājās. Es savu esmu pada­rījis…"

"Bet Džo," iebilda Randalfs. "Džo Barbariskais. Ir kāds mazs apstāklis…"

"Ak, jā, es gandrīz aizmirsu," teica Džo, no kabatas iz­vilkdams maisiņu ar sudraba nieķeļiem. "Ragainais Barons to man iedeva. Tas ir mans atalgojums." Viņš snie­dza to Randalfam. "Tu to vari ņemt. Tur, uz kurieni es dodos, tas man nebūs vajadzīgs."

"Ak, Džo!" iesaucās Randalfs. "Tava varonība ir nepār­spējama, tava atjautība ir neatkārtojama, un tagad es

redzu, ka tava devība arī ir nesalīdzināma, un tomēr tas nebija tas mazais apstāklis, par kuru es runāju."

"Kas tad tas ir?" jautāja Džo. Viņam sirds sāka strauji sisties. "Es esmu izpildījis savu darījuma pusi. Tagad ir laiks tev pildīt savējo. Tev jānosūta mani mājās."

"Es to nevaru," viņš teica.

"Nevari?" pārvaicāja Džo. "Ko tu ar to gribi teikt, nevaru?

Randalfs nodūra acis. "Es gribu teikt nevaru," viņš atkārtoja.

"Zini, viņam ir taisnība," sacīja Veronika. "Viņš nemaz nezinātu, ar ko sākt, par to es galvoju."

Džo vēderā viss sagriezās. Galva noreiba. "Bet… bet tu dabūji mani šurp," viņš teica.

"Es zinu," sacīja Randalfs. "Es izmantoju savu karotājvaroņa atsaukšanas burvestību," viņš paskaidroja. "Diem­žēl tā ir vienīgā burvestība, kas man ir pa rokai."

"Jāā," nicīgi novilka Veronika, "tas ir tāpēc, ka visas citas burvestības, ieskaitot karotājvaroņa atgriešanas bur­vestību, ir…"

"Ir citur," Randalfs steidzīgi pārtrauca.

"Vai tu to nevari dabūt?" jautāja Džo.

"Baidos, ka nevaru," atbildēja Randalfs.

"Tu gribi teikt, ka es te esmu iestrēdzis!" ar sašutumu iesaucās Džo.

"Pagaidām, jā," Randalfs apstiprināja.

"Nē, nē, man jātiek atpakaļ…" nerimās Džo. "Kāpēc tu to nevari dabūt?" viņš prasīja. "Kāpēc?"

"Tāpēc… tāpēc…" Randalfs minstinājās.

"Nu, izstāsti viņam," teica Veronika. "Tu zini, kur tā ir. (ialu galā ir tikai viena vieta, kur tā varētu būt!"

"Kur?" jautāja Džo.

Randalfs sašķobīja seju. "Ņirgu norā," viņš sacīja.

"Ņirgu norā?" pārjautāja Džo. "Tā atrodas Elfu meža vidū," pa­skaidroja Randalfs.

"Elfu meža vidū?" atkārtoja Džo. Ve­ronika agrāk bija pieminējusi Elfu mežu. "Tur mitinās…" Randalfs spēcīgi nodrebinājās. "Doktors Kampiens."

"Doktors Kampiens…" lēni novilka Džo.

"Ko niekus!" iesaucās Veronika. "Viņš ir vairāk papa­gailis nekā es, un tas kaut ko nozīmē!"

"Doktors Kampiens ir… ir tas, kurš nozaga Rodžera Grumbainā Lielo burvestību grāmatu," Randalfs klāstīja. "Kopš tā laika viņš to lieto. Tu atminies lidojošos trauku skapjus?"

"Un skrejošos galda piederumus?" piebilda Norberts.

Džo pamāja ar galvu. Randalfs atkal nodrebinājās.

"Tas, bez šaubām, bija doktora Kampiena darbs," viņš sacīja. "Ja kaut kas Jezgas zemē saiet grīstē, tad vari derēt uz savu pēdējo nieķeli, ka tam visam kaut kur apakšā tu atradīsi doktoru Kampienu no Ņirgu noras!"

"Tā tas ir!" iesaucās Veronika.

"Viņš ir varas traks!" teica Randalfs. "Viņu nekas neap­turēs, lai pārņemtu savā ziņā Jezgas zemi un kļūtu par tās absolūto valdnieku. Un, ja tas kaut kad notiktu," viņš turpināja, "tad visi Jezgas zemes iemītnieki būtu spiesti dancot pēc viņa ļaunās stabules…"

"Tā tas ir!" vēlreiz iekliedzās Veronika.

"Kas ir?" aizkaitināts noprasīja Randalfs.

"Ne jau Grablijs nozaga milža miera mīļumu," sacīja Veronika. "Viņš teica taisnību, ka esot to ieguvis caur pazīšanos. Jautājums, kurš ir tas paziņa?"

Randalfs papurināja galvu. "Tu taču negribi teikt…" viņš sacīja.

Veronika neiecietīgi noklakšķināja. "Tikai padomā par to. Kam no tā būtu labums, ja Engelberts niknumā iznīci­nātu Ragainā Barona pili?" viņa vaicāja. "Kas būtu apsvei­cis mazu ķildu starp gobliniem un milžiem? Un no ku­rienes Grablijs nāca ar dziedošā auduma vīstokli? No Elfu meža! Un kas dzīvo Elfu mežā?"

"Doktors Kampiens," klusinātā unisonā teica Randalfs, Norberts un Veronika. "Nozagt milzim miera mīļumu! Kas vēl viņam ienāks prātā?" Viņi visi papurināja galvu.

Džo bija tas, kurš pārtrauca sekojošo ilgo klusumu. "Tas ir ērti," viņš sacīja.

Randalfs zobgalīgi paskatījās uz Džo. "Ērti?" viņš jautāja.

"Par to tu varēsi pārliecināties, kad mēs viņu apciemosim, lai palūgtu atdot Lielo burvestību grāmatu," viņš paskaidroja.

Randalfs satraukti iesmējās. "Džo, manu mīļo puisīt, ne­viens neiet ciemos uz Ņirgu noru. Tu nevari tā vienkārši palūgt doktoru Kampienu, lai viņš atdod burvestību grā­matu. Tieši to pašu bija domājuši Rodžers Grumbainais un citi burvji. "Mēs to jauki pārrunāsim pie tējas tases, Randalf," viņi teica, un paskat, kas ar viņiem notika!"

"Kas tad?" jautāja Džo.

"Nu, īstenībā es nezinu," atzinās Randalfs. "Bet vini neatgriezās!"

Džo paraustīja plecus. "Ja apciemot doktoru Kampienu no Ņirgu noras ir mana vienīgā iespēja atgriezties mājās, tad es esmu ar mieru riskēt. Turklāt," viņš piebilda, iekams Randalfs vai Veronika paguva ierunāties, "jūs esat piemirsuši kaut ko ļoti svarīgu."

"Un kas tas būtu?" jautāja Randalfs.

Džo pasmaidīja. "Es esmu DŽO BARBARISKAIS!" viņš pilnā balsī paziņoja.

"Es… es to zinu," nenoteikti iebilda Randalfs. "Bet…"

"Tici man," sacīja Džo. "Es esmu karotājvaronis."

Dzestrs vējš pūta caur Elfu meža kokiem. Lapas čabēja, zari čīkstēja. Meža pašā vidū plankumainā gaisma, kas apspīdēja Ņirgu noru, strauji gaisa.

"Mums neizdevās, saimniek," atskanēja doktora Kam­piena palīga balss ar deguna pieskaņu.

"Jā," nāca pīkstoša atbilde, kurai sekoja augstas ņirgas. "Mums neizdevās."

"Un mēs tik labi izplānojām gājienu ar dziedošajiem aizkariem! Viltotais sludinājums katalogā. Engelberta Milzīgā miera mīļuma zādzība, ak, šie milži var būt tik stulbi! Kaulēšanās ar to pretīgo mazo goblinu Grabliju… Viss gāja tik labi."

"Jā," doktors Kampiens nepatīkami ieņirdzās, "ap šo laiku Jezgas zemē valdītu haoss! Un es būtu tās valdnieks. Nebiju domājis, ka mans vecais draugs Randalfs Māceklis spētu to burvestību pielietot vēlreiz." Ļaunās ņirgas pie­ņēmās spēkā. "Lai nolādēts tas karotājvaronis!"

"Gluži manas domas," viņa palīgs piekrita.

"Bet mūsu darbs turpināsies. Es izstrādāšu vēl labāku plānu. Tādu, kas nevar neizdoties! Es iznīcināšu karotājvaroni reizi par visām reizēm!" viņš kliedza, katru vārdu pavadīdams ar derdzīgām ņirgām. "Es pieveikšu Ragaino Baronu!"

Visā klajumā meža radības iztraucēja aizvien skaļākas balss skaņas. Kad tās sasniedza šausminošu kāpumu, ķekatpeles streipuļoja, koku truši krita no kokiem, bet iesnaudušies sikspārņputni, jau paguruši un cietuši pēc trauku skapju uz­brukuma, pameta savas laktas un aizlidoja debesīs.

"Tas izklausās pilnīgi lieliski," sacīja viņa palīgs. "Kā tagad būtu ar jauku tējas tasi un rituļmaizīti? Vienu es esmu īpaši garnējis ar taviem sejas vaibstiem…"

"Ko es bez tevis iesāktu, Kventin," teica doktors Kam­piens. "Tagad man jāķeras pie sava plāna." Viņš nobrau­cīja zodu. "Man jāaptver visas iespējas. Jāparedz visas var­būtības." Viņš pacēla acis. "Es domāju par pūķiem. Es domāju par runkuļu marmelādi. Es domāju par mazām, džinkstošām tējkarotēm…" Viņš ieņirdzās un līksmi sa­berzēja rokas. "Tas būs nevainojami, Kventin."

"Oo, tu esi tik ļauns, saimniek," Kventins nomurrāja. Ņirgas kļuva draudošas. "Tu vēl neko neesi redzējis, tici man, Kventin," viņš sacīja. Viņa balss (un ņirgas) kļuva skaļāka. "Un Randalfs vai kāds cits neko nevar darīt, lai mani apturētu! ES, DOKTORS KAMPIENS NO ŅIRGU NORAS, KĻŪŠU PAR JEZGAS ZEMES KUNGU UN PAVĒL­NIEKU!!!" viņš auroja un atmeta galvu neprātīgā triumfā. a Hī-hī-hī-bī-hī-bī-hī-bī…!"

.