Jezgas zeme

Prologs

Nakts klājās pār Jezgas zemi. Saule bija norietējusi, de­besis satumsa, un jau divi no tās trim mēnešiem bija uzlē­kuši pār Pelējuma kalniem. Viens no šiem mēnešiem bija tik violets kā sikspārņputns. Otrs bija tik dzeltens kā milža apakšbikses veļas dienā. Abi mēneši bija pilni un spoži.

Zeme bija pilna trokšņu, jo dienas radījumi (tādi kā koku taiši, paugurzivis un sārtās smirdcūkas) vēlēja labu nakti nakts radījumiem (tādiem kā ķekatpeles, slinkumputni un sprāgstošās gāzes vardes), kuri nupat cēlās augšā.

Augstu virs to galvām sikspārņputni bija pametuši laktas un lidinājās violeti un dzelteni svītrotajās debesīs. Tiem savā starpā saskrienoties, gaisu pildīja raksturīgais izsau­ciens: "Au!"

Elfu mežā koki klanījās un liecās, dzestram vējam gau­dojot to zaros. Smaržu purvā stiegrie dubļi burbuļoja un plunkšķēja. Tālīnajos Milžu kalnos skanēja žļerkstēšana, kas cēlās no tūkstošiem sūkātu īkšķu, un tūkstoši mie­gainu balsu, kas murmināja "Mammīl!".

Mirguļojošas gaismas iedegās visā biezi apdzīvotajā Goblinpilsētā, un, gobliniem gatavojot vakara maltīti, gaisu pil­dīja smirdelpas biezputras un puņķumaizes smarža, un skaņas no pārāk daudzajiem pavāriem. "Vai tu tajā esi iespļāvis?" "Nē."

"Tad dari to, pirms es to šauju krāsnī." Tam visam pretstatā, Troļļu tiltu klāja auksta, drēgna tumsa. Troļļi, kas tur dzīvoja, nevarēja redzēt neko no tiem kāpostiem un rāceņiem, kurus viņi ēda vakariņās. No patiltes mitekļiem cēlās vinu zemo balsu rūkoņa.

"Vai kāds nav redzējis manu runkuli?" "Tur tas ir."

"AU.'Tā. ir mana galva!"

Kamēr violetās un dzelte­nās ēnas stiepās lejup no Dunošā kalna uz Ragainā Barona milzu pili tā pakājē, no visaugstākā torņa atska­nēja spalga balss. Šķita, ka vēl kāds no Jezgas zemes iemīt­niekiem nespēj atšķirt ēdamu sakni no galvas.

"Volter, tu rāceņpauri! VOLTER! Kur tu esi?'

Tā bija Ingrida, paša Ragai­nā Barona sieva, un viņa ne­maz nebija priecīga. "Nāku, mana mīlā," viņš atsaucās, kāpdams pa vītņu kāpnēm.

"Es nupat šajā katalogā ierau­dzīju kaut ko tādu, ko es patiesi

vēlos," Ingrida turpināja. "Dziedošie aizkari. Te rakstīts: "Ne­vienai sevi cienošai Ragainā Barona sievai nevajadzētu iztikt bez šiem apburtajiem logu aizsegiem, kas vakarā viņu maigi ieaijās miegā un nākamajā rītā viņu izjusti pamodinās ar dziesmu." Es gribu, lai mani ieaijā dziedošie aizkari, Volter. Es gribu, lai mani pamodina ar dziesmu. Vai ai mani dzirdi?"

"Skaļi un skaidri, mana mūža mīla," Barons garlaikots atbildēja. "Par daudz skaļi un skaidri," viņš pusbalsī no­murmināja.

Nākamajā mirklī trešais Jezgas ze­mes mēness mazs, koši zaļš debess ķermenis, kurš, liekas, parādījās, kad bija tādā noskaņā, izslīdēja debesīs, kopā ar dzelteno un vio­leto kaimiņu veidojot nevainoja­mu vienādmalu trijstūri. Trīs mē­neši apgaismoja Apburto ezeai, kurš zvārojās augstu virs zemes, un septiņas lieliskās mājaslaivas, kas šūpojās tā mirdzošajos ūdeņos.

Sešas mājaslaivas bija tumšas un pamestas. Septītā slīga eļļainā, oranžā lampas gaismā. Strupa augu­ma tukls indivīds, vārdā Randalfs, nolūkojās pa vienu no augšējiem logiem krāsaino mēnešu izkārtojumā. Uz plikā pakauša bija uzmeties papagailis.

"Norbert," viņš beidzot teica savam palīgam. "Astrālās zīmes ir labvēlīgas. Manu smailo cepuri, lūdzu. Es jūtu, ka man tuvojas burvestība!"

"Tūlīt, kungs," sacīja Norberts skarbā, tomēr labdabīgā balsī. Viņam slampājot pa grīdu pie burvja skapja, visa mājaslaiva sasvērās un nošūpojās. Norberts Ne-Ļoti-Lielais bija visai nīkulīgs milžu dzimtas pārstāvis, bet viņš tik un tā bija milzis. Un milži, pat nīkulīgie, ir lieli un smagi.

"Tu jūti tuvojamies burvestību?" jautāja papagailis, vārdā Veronika. "Nē, nesaki man priekšā. Vai tā gadījuma pēc nevarētu būt burvestība atsaukt karotājvaroni uz Jez­gas zemi?"

"Varētu būt," aizsargājoties atbildēja Randalfs.

Veronika nosprauslājās. "Tu nu gan esi burvis," viņa teica. "Tev ir tikai viena burvestība."

"Jā, jā, nevajag to pastāvīgi atkārtot," sacīja Randalfs. "Es daru, ko varu. Tā kā visi citi burvji… mmm… ir pro­jām, man jānotur šis cietoksnis."

"Šī ir mājaslaiva, nevis cietoksnis," teica Veronika. "Un pārējie burvji nevis ir projām, bet gan…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs asi pārtrauca viņu. "Tu apsolīji nekad vairs nepieminēt to briesmīgo atgadījumu."

Mājaslaiva vēlreiz sasvērās, Norbertam soļojot atpakaļ pāri istabai. "Tava smailā cepure, kungs," viņš teica.

Randalfs uzlika to galvā. "Paldies, Norbert," viņš sacīja, cenzdamies pārvarēt Veronikas dēļ radušos aizkaitinājumu. Viņa bija tāda viszine. Kāpēc viņam nevarēja būt par drau­gu kaut kas mīļš un jauks, piemēram, sprāgstošā gāzes varde vai kāds gļotains purva dēmons? Tiesa gan, tie varētu būt mazliet smirdīgi, bet tie vismaz visu laiku nerunātu pretī. Ne tā kā šis elles izdzimums papagailiene. Tomēr tagad viņš bija saistīts ar Veroniku un viņam nāktos darīt to, ko viņš vienmēr tādās situācijās darīja, samierināties.

Viņš uzmanīgi izņēma papīra lapiņu no sava apmetņa krokām, uzmanīgi atlocīja to un nokremšļojās.

"Nu, aiziet," no Randalfa cepures apakšas atskanēja klusināta balss, un burvis sāka no lapiņas lasīt buramvārdus: "Esiet sveicināti, Jezgas zemes Trejādie Mēneši. Lejiet savu gaismu pār šiem Buramiem Vārdiem, kurus es šobrīd izrunāju… mm…"

"Tas viss ir ļoti labi un skaisti," iejaucās Veronika, "bet galvenokārt tev jākoncentrējas pēdējam gabalam."

"To es zinu," Randalfs nomurmināja caur sakostiem zo­biem. "Esi tagad klusu. Es mēģinu koncentrēties."

"Tas nu būs pirmoreiz," komentēja Veronika, izsprauk­damās no cepures malas apakšas.

Randalfs bēdīgi skatījās lejup uz lapiņu ar buramvārdiem. Lai kā viņam to negribējās atzīt, Veronikai bija taisnība. Viņam tiešām vajadzēja koncentrēties burvestības pēdējai daļai. Nelaime bija tā, ka lapiņas apakša bija noplēsta un līdz ar to vissvarīgākie buramvārdi karotājvaroņa piesaukšanai. Kārtējo reizi viņam nāksies improvizēt.

"Brīnumu Darītāj, Sarežģīto Mākslu Meistar, Satriecošo Prasmju Profesor… " viņš iesāka.

"Nepārcenties," brīdināja Veronika. "Kaut ko līdzīgu tu sacīji, kad iepriekšējo reizi piesauci karotājvaroni. Vai tu gribi vēl vienu Kventinu Kūku garnētāju?"

"Nē, tev taisnība," teica Randalfs. Viņš domīgi paberzēja bārdu. "Labi," viņš beidzot sacīja, "kā būs ar šo?" Viņš dziļi ievilka elpu.

"Stiprs… un uzticams… un… "Viņš uzmeta drūmu skatu Veronikai. "Spalvām, noaudzis. Ak, Trejādie Mēneši, uz šiem vārdiem spoži spīdiet. Lai tūdaļ parādās varens karotājvaronis!"

Sekoja spožs zibsnis, skaļš blīkšķis, un no kamīna vēlās violetu, dzeltenu un zaļu dūmu mākoņi. Randalfs, Nor­berts un Veronika pagriezās un ar pavērtu muti un knābi cieši lūkojās uz stāvu, kas parādījās starp izkusto­šajiem dūmiem.

"Kas tad tas?" jautāja Norberts.

Veronika aiz prieka ieķērcās. "Man tikai viens ir sa­kāms," viņa noķiķināja. "Atgriezies, Kventin Kūku garnētāj, viss ir piedots!"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs, "un beidz ķiķināt. Viss būs kārtībā! Tici man, es esmu burvis."