Jezgas zeme

5

Pret zemo, rietošo sauli labi saskatāms, pūķis traucās lejup un nolaidās pie savas kalnu alas ieejas. Ar klang tas nometa zemē galda piederumiem pilno, smago nojumi, apsēdās un noslaucīja pieri.

Virs galvas riņķoja sikspārņputns. Pūķis pacēla zvīņaino galvu un uzpūta tam dedzinošu liesmu strūklu. Sikspārņ­putns aizlidoja, sašutumā spalgi kliegdams, ar apsvilušu muguru un astes spalvām. Pūķis ar skatu pārmeklēja de­besis un nopētīja izdegušo, kailo zemi, meklējot kāda cita nevēlama traucēkļa pazīmes.

Neviena nekur nebija.

Tomēr nevarēja būt par daudz piesardzīgs. Pūķis sa­tvēra nagos lielo, šķindošo saini un iestiepa to alā. Nome­ties uz vēdera, tas slīdēja un šļūca pa zemo, šauro tuneli lielā, kupolveidīgā alā dziļi kalna iekšienē.

Ala bija silta, dūmaina, sēra piesātināta. Izkusušo ak­meņu blāvā, sarkanā kvēle mirgoja no plaisām tās augsta­jās sienās. Nespodri mirdzot vārgajā gaismā, slējās augsta dārgumu kaudze. Pūķis ņurrāja, piegājis tuvāk un viegli pabakstījis to ar purnu.

Kaudzē atradās zelta bruņucepures, sarūsējuši ūdenskrāni, dārgakmeņiem rotāti kroņi, zobeni, katli, vairogi ar

seniem rakstiem, medaļas un trofejas, rokassprādzes un gultu rāmji, diadēmas un skārda kannas viss samests kopā akmens grīdas pašā vidū. Un pie sienas, stāvot nomaļus, bija burvju zelta arfa, kas klusi raudāja.

Klusinātā galda piederumu šķindēšana un skanēšana pieņēmās spēkā, kad tie tika nomesti uz kaudzes. Ar viena garā naga rāvienu pūķis izplēsa lielu caurumu bijušā Jaukuma paviljona audeklā. Galda piederumi izbira laukā.

Pūķa acis priekā iepletās, redzot brīnišķīgo mantu krā­jumu izbārstītu sev priekšā. Smalki naži, krāšņas dakšas, mīļas, mazas tējkarotītes un apbrīnojams sudraba olu griezējs. Gaļas dalāmie naži un iesmi. Vafeļu pannas un cukura standziņas. Un ar zobu bakstāmajiem bārdā un dakšām visneiedomājamākās vietās izrādījās…

Burvis!

Pūķis samiedza acis. Tas uzsita sev pa kurkstošo vēderu un atlieca atpakļ lielo, zvīņaino galvu.

"ROOOĀĀĀĀRRRU!"

"Nekad nevar zināt," sacīja Džo. "Iespējams, tas ar viņu tikai paspēlēsies. Kā Henrijs spēlējas ar savu iemīļoto gu­mijas bumbiņu…"

"Tas viņu apēdīs," lietišķi apgalvoja Veronika.

"To tu droši nezini," teica Džo.

"Nāktos apēst," viņa neatlaidās. "Pūķis būs izbadējies pēc tā garā lidojuma. No grauzdēta burvja iznāktu kārtīgas pusdienas…"

"Nerunā tā, Veronika," Džo vārgi lūdzās.

"Ja vien tas nebūs tik ļoti izsalcis, ka apēdīs viņu jēlu."

"Veronika! Aizveries!"

Veronika paraustīja plecus. "Tā tu pats lūdzi," viņa īgni sacīja.

"Jā, bet… Ūūūūā!"

"Atvainojos!" atskanēja bez elpas palikušā Norberta balss, kad viņš pēkšņi sasvērās uz sāniem. "Tur bija bedre."

"Nevajag atvainoties, Norbert," teica Džo. "Tu lieliski darbojies ar saviem Spārnotajiem zābakiem. Mēs pavisam drīz būsim tur." Viņš pagriezās un nikni paskatījās uz papagailieni, kas sēdēja Norbertam uz galvas. "Mēs vēl neesam atteikušies no viņa, pat ja tu esi, Veronika."

"Es tikai domāju, ka mums vajadzētu būt gataviem uz ļaunāko," viņa sacīja.

Norberts centās apspiest šņukstu.

"Tu tikai sarūgtini Norbertu," teica Džo, cenzdamies izrā­dīties varonīgs. "Ja tagad tu beigtu runāt par to, cik bezce­rīgi tas ir, mēs varbūt varētu izstrādāt plānu."

"Tev, protams, taisnība. Piedod man," sacīja Veronika. "Tad kā īsti tu esi iecerējis nogalināt šo pūķi?"

"Nogalināt?" pārjautāja Džo. Viņš pakasīja galvu. "Man likās, ka mēs varētu aprunāties. Pakaulēties. Vienoties par apmaiņu. Man likās, ka es varētu padiskutēt ar to…"

"Diskutēt ar pūķi?" iejautājās Veronika. "Nesmīdini mani. Es tev saku, ja vien Randalfs nebūs žigls uz kājām, un tā viņam būtu pirmā reize, tad viņš ir pazudis. Tas pūķis apsvilinās viņu kraukšķīgu ar vienu ugunīgās elpas šalti!"

Tieši tobrīd, pārspējot riteņu klabēšanu, atskanēja vārgi sadzirdama tālīna rēkoņa.

"Vai dzirdējāt to?" jautāja Veronika.

"Dzirdējām ko?" atjautāja Norberts.

Džo drūmi skatījās uz priekšu. "Tikai ātrāk, Norbert!" viņš teica milzim. "Ātrāk!"

Mazā tējkarotīte nopūtās, kad tā paklupa un ieslīdēja vienā no dziļajām rievām, ko bija pametuši milža Kolo­sālā ātruma Spārnotie zābaki. Putekļi sabira tai apkārt, at­ņemot spozmi tās mirdzumam un padarot grūtāku izrāpšanos no šaurā grāvīša.

Tikusi atpakaļ uz cietas zemes, tā pielieca savu kausiņu uz vienu pusi un ieklausījās. Tālu, tālu priekšā tā saklau­sīja zemu, draudīgu rēcienu, kas atbalsojās nemīlīgajā ap­kārtnē un lika tai nodrebēt visā garumā.

Ne pārāk tālu priekšā, bet attālinoties ar katru nākamo minūti, bija pārējie. Milzis, papagailis, karotājvaronis un viņa kaujas suns.

Šķindot pa akmeņaino taku, tējkarote ar klusu nopūtu atkal devās tālāk, cik ātri vien spēja.

Alas iekšpusē skaņas, kas atbalsojās lielajā kupolveida alā, pieņēmās spēkā. Galda piederumi bija sagrupējušies orķestra izkārtojumā, mēģinot uzskaņoties. Šķindēdami un skanēdami tie šūpojās uz dārgumu kalna, kamēr pūķis skaļi slampāja apkārt.

Karotes klinkstēja. Naži klabēja. Vienu brīdi veselu kūku dakšiņu komplektu gandrīz iznīcināja pūķa lielā masa, kad tām gandrīz uzkāpa virsū. Vienīgi cukura standziņu ātrā domāšana un veikli novietots katla vāks pasargāja tās no saspiešanas un deformācijas.

Šausmu pārņemts, Randalfs to visu vēroja. Viņš bija sakņupis aiz liela, robota akmens pie sienas, drebēdams no

pūķa izskata, kurš, kā šķita, uzkurināja sevī niknumu. Kā viņš bija izglābies, nekad nebūs skaidrs pašam.

Vienu brīdi viņš tika sasiets Jaukuma paviljona iekš­pusē, kur asi galda piederumi durstīja un bakstīja katru miesas sprīdi; nākamajā brīdī liels nags pāršķēla audumu, virvi un gandrīz arī viņam kaklu.

Randalfs nodrebinājās, to iedomādamies.

Protams, no rēkoņas, deguma smakas un vēderu kutino­šās lidojuma sajūtas nemaz nerunājot par pūļa saucie­niem: "Tas ir pūķis! Tas ir pūķis! Bēdziet, glābiet dzīvību!" Randalfs bija nopratis, ka viņu satvēris kaut kāds pūķis. Bet nekas nebūtu varējis viņu sagatavot tā šausmīgā radījuma izskatam, kas viņa priekšā saslējās pakaļkājās, kad viņš izkrita no telts pa vielu galda piederumu jūrai.

Tas bija gigantisks. Milzīgs! Katra mirgojošā zvīņa bija pusdienu šķīvja lielumā; katrs nags bija kā garš, saliekts rapieris. Tā dūmojošās nāsis vien bija pietiekami lielas, lai tajās ievietotu burvja galvu ar visu smailo cepuri.

Kad pūķis bija pamanījis sakņupušo burvi, tā acis bija plati iepletušās un tā snuķis bija gandrīz skāris Randalfa degunu. Tā nāsis bija ošņājušas. Tā vēders bija kurkstējis. Dūmu strūklas bija uzvijušās gaisā…

"īlkJ" Randalfs bija iesmilkstējies un meties meklēt pa­tvērumu.

Ar k.ling-klang-šķind-krah viņš izmisīgi bija rāpies pāri v dārgumu kaudzei, pūķis bija centies viņu sagrābt un, kad tas neizdevās, bija neapmierināti nosprauslājies.

Randalfs drebēja no bārdas gala līdz zābaku purniem. Viņš bija izglābies bet uz cik ilgu laiku? Izgrūzdams īsas liesmu mēles, pūķis rāpoja pa visu dārgumu kaudzi, palū­kodamies zem vairogiem un atkritumu spaiņu vākiem, rak­ņādamies dakšās un karotēs un mezdams sāņus vērtīgus priekšmetus citu pēc cita.

Tad ostīdams kaut ko aizdomīgu, tas nejausi iešņauca spalvotu zelta bruņucepuri vienā no platajām nāsīm. Tas klepoja, krāca, šķaudīja un bruņucepure izšāvās laukā ar milzu ātrumu, atsizdamās pret sānu sienu ar skaļu klang.

Randalfs sarāvās aiz akmens.

"Kāpēc es?" viņš klusi novaidējās. "Kāpēc tas vienmēr notiek ar mani? Ak, ko tik es nedotu, lai atkal būtu savā jaukajā mājaslaivā augstu uzstutējis kājas, ar tējas krūzi vienā rokā un rituļmaizīti otrā."

Pūķis turpināja pārmeklēt dārgumu kaudzi, jaukdamies metāla priekšmetos ar šaušalīgu sparu un apņēmību. Sirdij sitoties kaklā, Randalfs riskēja palūrēt gar akmens malu.

Slikti bija tas, ka laukā ceļš bija alas otrajā galā. Labi bija tas, ka, turoties ēnā, viņš, iespējams, varētu aizlavīties gar sienām nepamanīts.

Galvu pieliecis un sirdij dauzoties, ka vai plīst, Randalfs devās uz priekšu. īsiem, ātriem pārskrējieniem viņš stei­dzās no klints līdz akmenim, no plaisas līdz spraugai. Pē­dējais gabals bija pats grūtākais. Starp kori, aiz kuras viņš slēpās, un akmeņu krāvumu blakus ieejai pletās kailas klints plašā virsma.

"Paliec mierā," viņš sev teica. "Pagaidi, līdz pūķis pa­griezīsies uz otru pusi, un… Aiziet."

Traukdamies uz priekšu kā sprinteris no starta balstiem, Randalfs brāzās pāri tukšajai vietai. Pūķis nosprauslājās.

"Gandrīz jau klāt," Randalfs čukstēja, mudinādams sevi tālāk. "Gandrīz…"

Tieši tobrīd kāda spalga balss iesaucās: "Kundze! Kun­dze!" Tā bija burvju arfa. "Viņš ir te!" tā kliedza. "Resnais burvis ir te!"

Acīm kvēlojot, nagiem zalgojot, pūķis pagriezās apkārt. Randalfs paklupa un nostiepās uz alas grīdas kā nodzīta ķekatpele. Pūķa acis bija cieši pievērstas viņam. Pārāk

lielu šausmu pārņemts, lai kustētos, viņš skatījās, kā milzī­gais radījums sasita ādainos spārnus, izlocīja nagus un, lielos žokļus iepletis, metās uz priekšu. "ROOOĀĀĀRRRU!"

"Oo, šoreiz es to dzirdēju," sacīja Norberts, kad troks­nis atbalsojās viņiem visapkārt.

"Droši vien esam jau pavisam tuvu," teica Džo.

Norberts nodrebinājās. "Izklausās, ka tas tiešām ir sa­dusmots."

"Vai arī dusmīgs," skaidroja Veronika, "vai arī ir izsalcis. Varbūt mēs galu galā neesam par vēlu."

"Tas ir īstais gars, Veronika," paslavēja Džo.

"Labais, vecais Randalfs," nosmējās papagailiene. "Notrenkā to pūķi, cik spēj…"

Pēkšņi Norberts apsēdās un aizslīdēja uz bikšu dibena. Veronika ieķērcās. Džo iekliedzās. Henrijs ierējās un no­lēca drošībā uz cietas zemes.

"Atvainojos," aizelsies sacīja Norberts. "Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā apstāties."

"Bet kādēļ mēs esam apstājušies?" Veronika noprasīja, sakārtodama izbužinātās spalvas.

" Tā tur dēļ," teica Norberts un norādīja.

Džo un Veronika pagriezās un sekoja viņa netīrā, izstieptā pirksta līnijai. Tas rādīja uz alas ieeju.

"Dūmi," klusi sacīja Veronika.

"Pēdas," ievēroja Džo.

Henrijs luncināja asti un rēja vispirms uz alu, tad aug­šup uz Džo.

"Vai viņš ir tur iekšā, draudziņ?" jautāja Džo. "Vai Ran­dalfs ir tur?" Viņš satraukts norija siekalas. "Kopā ar pūķi?"

Gaisā atbalsojās rēkoņa, un no alas ieejas izvēlās jauns dūmu mutulis. Henrijs satraukts rēja.

"Dusmīgs vai izsalcis, tik un tā tas izklausās bīstami," trīcošā balsī teica Norberts.

"Vai tu esi pārliecināts, ka gribi to darīt, Džo?" jautāja Veronika. "Neviens nevērtētu tevi zemāk, ja tu to nedarītu."

Džo papurināja galvu. "Es gan vērtētu zemāk," viņš sacīja. "Turklāt, bez Randalfa es nekad netikšu mājās. Es būšu te iestrēdzis uz visiem laikiem."

"Ir sliktākas vietas, kur iestrēgt," teica Veronika. "Pie­mēram, pūķa vēdera iekšpusē." Viņa pamanīja izteiksmi Džo acīs. "Tomēr, ja tev tas jādara, tad tev tas jādara," viņa piebilda. "Es iešu tev līdzi."

"Es tāpat," sacīja Norberts, "ja tu vispirms atraisīsi man zābakus."

"Paldies," teica Džo. Henrijs ierējās. "Paldies jums visiem."

"Uzvara vai nāve!" nokliedzās Veronika.

Džo novaidējās.

"Viss būs labi," viņš sev apgalvoja, murminādams pus­balsī. "Es jau iepriekš esmu stājies pretī lielam milzim. Un nemaz nebija tik slikti. Kā Randalfs vienmēr mēdz teikt: Tev

ir jāiebiedē pretinieks, puis. Parādi viņiem, kurš ir noteicējs."

Viņš notrauca sviedru lāses no pieres. "Bet pūķis," viņš noel­sās. "Šausmīgs, milzīgs, uguni spļaujošs pūķis!"

Viņš paskatījās uz tumšajiem dūmiem, kas vēlās laukā pa alas ieeju. Ar kairu brīdi tie kļuva biezāki un kodīgāki. Acīm asarojot un sirdij sitoties, viņš drosmīgi soļoja uz priekšu. Tuvojoties ieejai, viņš varēja saklausīt, kā tunelī atbalsojas dīvainas skanas krācieni un šnaukāšanās, burbuļošana un rūkšana, un kāda maza balstiņa, kas lūdzās saudzēt dzīvību…

"Lūdzu, lūdzu, mīļi lūdzu, noliec mani zemē, esi labs pūķis," Randalfs čaloja.

Atkal ar galvu uz leju viņš karājās no pūķa nagiem, viņa galvai atrodoties pāris sprīžu attālumā no zvēra platās un smirdīgās mutes ar knābi. Šķelta mēle izšāvās laukā un nolaizīja viņam seju. Acis iepletās. Žokļi krakšķot pavērās…

"Nē, nē, nē," Randalfs atsāka. "Tu negribi mani ēst. Pē! Pē!" viņš sauca, sašķobīdams seju. "Nejauks! Sīksts! Ciets!" Viņš nospļāvās. "Briesmīgi!"

Savādi skatīdamies uz viņu, pūķis platāk atvēra lielo muti. Randalfs skatījās lejup" garā, asinssarkanā tunelī. Smaka bija neiedomājama; karstums neciešams.

"Apžēlojies," viņš noelsās. "Tu nevari mani apēst, es esmu burvis!"

Viņiem aiz muguras galda piederumi uzsāka klusu, sku­mīgu bēru marša šķindoņu. Pūķis samiedza lielās, dzel­tenās acis.

Pēkšņi no ārpuses atskanēja skaidra, iespējams, mazliet satraukta balss.

"Tas esmu es, Džo Barbariskais! Milžu pieveicējs, bur­vju draugs un paša Ragainā Barona aizstāvis! Un es do­māju, ka tev to vajadzētu zināt, nav labi ēst cilvēkus!"