Jezgas zeme

8

"Tas ir lieliski!" Džo sauca, pārspējot pretvēja radīto troksni. "Pilnīgi fantastiski!"

Agrāk viņš bija lidojis ar lidmašīnām, braucis ar atrak­ciju vagoniņiem, sēdējis uz vaļēja autobusa jumta, bet nekas nespēja līdzināties tam saviļņojumam un satrauku­mam, kāds bija, traucoties uz pūķa muguras.

Krāšņi saposies jaunajā karotājvaroņa ietērpā, kuru Margo bija atļāvusi izraudzīties no sava dārgumu krājuma, viņš sēdēja uz ērta, polsterēta sēdekļa starp Margo liela­jiem, ādainajiem spārniem. No viņa pa labi bija Norberts, kam uz pleca uzmetusies Veronika; viņam klēpī bija iekār­tojies Henrijs.

"P<5r-stei-dzo-ši," Džo nomurmināja, skatīdamies ap­kārt, cenšoties neko nepalaist garām.

Virs viņa bija tumšās, zvaigznēm nosētās debesis, bez mākoņiem un kristāla dzidrumā, visiem trim mēnešiem spoži spīdot. Zem viņa atradās Jezgas zeme, izklāta kā liela karte, kuru apspīdēja violetā, dzeltenā un zaļā mē­ness gaisma. Kādu sikspārņputnu, kas lidoja pārāk tuvu garām, pūķienes ugunīgās elpas brīdinājuma pūtiens apsvilināja un aiznesa pa gaisu.

Viņiem priekšā slējās Dunošais kalns, liels, tumšs un iespaidīgs. Dunn, tas noskanēja, tik tikko saklausāmi lēni plandošo spārnu dēļ. Un aiz vulkāna, cik tālu vien ska­tiens sniedzās, pletās Pelējuma kalni.

"Pieturiet cepures!" Margo uzsauca, kad, noplivinājusi spārnus un noplīkšķinājusi asti, viņa strauji sasvērās uz sāniem un planēja lejup, Dunošā kalna virzienā.

Dunn, noskanēja vulkāns, ar vieglu sprādzienu izgrūz­dams mazu, pelēki dzeltenu dūmu mākonīti.

"Auni!" Džo iekliedzās.

Pūķiene aplidoja apkārt Dunošajam kalnam vienu, divas, trīs reizes, iekams atkal pacēlās augšup debesīs. "Pagājis ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi kārtīgi izlocīju spārnus," Margo satraukti sacīja. "Es biju galīgi aizmirsusi, kā tas var uzmundrināt!" To teikusi, viņa sakļāva spārnus un metās lejup slaidā lokā.

"Uūūūā!" Džo kliedza, vēderā visam sagriežoties. Izlī­dzinoties lidojumam, viņš atmeta galvu atpakaļ un smējās. "Vēlreiz!" viņš iesaucās. "Vēlreiz!"

"Urrb!" nostenējās Randalfs. Atšķirībā no pārējiem, viņam nebija ērta sēdekļa īstenībā vispār nekāda. Viņš sēdēja pūķienei pakaļpusē, iespiests starp divām robainajām astes spurām, un no visa spēka turējās, kad garā čūskveida aste sitās uz vienu un otru pusi. "Kāpēc man jāsēž te pakaļ­pusē?" viņš sauca.

"Tāpēc ka tu esi pārāk resns, lai sēdētu priekšā," Margo stingri sauca pretī.

"Bet kā tad ar viņu?" kliedza Randalfs, rādīdams uz Norbertu un gandrīz nokrizdams.

"Tas ir savādāk," paskaidroja Margo. "Norberts ir mans draugs, vai ne, mīļais?"

Norberts laimīgs staroja.

"Tas ir kas nedzirdēts!" protestēja burvis. Vēja plūsma apslāpēja viņa vārdus.

Džo pagriezās. "Vai tu kaut ko teici, Randalf?" viņš jau­tāja.

Randalfs atkliedza pretī. Džo varēja redzēt burvja muti kustamies, bet vēja plūsmas un pūķienes plandošo spār­nu dēļ viņš tikpat kā neko nesaprata.

"Ko, lūdzu?" viņš kliedza.

Saucot pretī, Randalfam seja aiz piepūles sašķobījās. Atkal viņa vārdus aiznesa vējš.

"Vai jūs varat dzirdēt, ko viņš saka?" Džo jautāja pā­rējiem.

"Varbūt viņš grib teikt, ka viņam ļoti patīk ceļojums," plati smaidīdams teica Norberts un pamāja Randalfam.

"Tā ir jauka pārmaiņa," Veronika piebilda. "Galu galā ap šo laiku viņš parasti jau būtu cieši aizmidzis."

Tālu priekšā aiz Pelējuma kalniem skatam pavērās Apburtais ezers, kas mirdzēja krāsaino mēnešu gaismā. Džo pēkšņi jutās vīlies. "Mēs drīz būsim tur," viņš teica.

Norberts pagriezās un pasmaidīja. "Cik jauki pārmaiņas pēc tikt nestam, nevis nest," viņš sacīja. "Kā būtu ar vēl vienu riņķi ap Dunošo kalnu?"

"Ā, jā!" Džo iesaucās.

"Vai tā var, Margo?" Norberts jautāja.

"Tevis dēļ, mīļā sirds, jebko," atbildēja Margo, izliek­dama spārnus un apmezdama lielu loku kalna virzienā.

Astei spēcīgi mētājoties, Randalfs izmisīgi turējās. "Kas tad nu tagad notiek?" viņš auroja. Bet neviens nedzirdēja.

Šoreiz, slīpā leņķī tuvojoties Dunošajam kalnam, Margo nolaidās zemu, gandrīz skarot virsotni un apmetot loku ap kūpošo krāteri. Džo skatījās lejup asinssarkanajā bez­dibenī. Tas kvēloja kā dziestoša ugunskura ogles, un silta, mazliet nepatīkama migliņa skāra viņam seju, liekot rīklei kņudēt un acīm asarot.

Pūķiene sašķieba spārnus un, kad vientuļais dūmu mutulis parādījās krātera virsotnē, droši aiztraucās tālāk. Tad, spēcīgi saplivinājusi spārnus, viņa aizplanēja apkārt vulkā­nam. Viņa lidoja aizvien ātrāk un ātrāk, riņķodama virs tā at­kal un atkal. Pa labi vertikālā klints aiztraucās viņiem garām, zaudējot skaidras aprises. Šķita, ka mēneši griežas debesīs.

"Vīni!" sauca Norberts un Džo, aiz prieka gavilēdami.

"Vau!" rēja Henrijs.

"Vūūb!" stenēja Randalfs.

"UZMANĪGI!" iekliedzās Veronika. Viņiem priekšā un lielā ātrumā brāžoties viņiem virsū bija kaut kas liels, brūns un četrstūrains. "SARGĀS!"

"Ko sargās?" Margo atsaucās. "Izskatās pēc drēbju skapja!"

"Tikai tiec tam nost no ceļa!" Veronika kliedza.

Margo pagriezās īstajā brīdī. Drēbju skapis, durvis vi­cinot kā spārnus, aizklabēja viņai virs galvas, lidojumā skarot viņas cekulaino kroni.

"Tur ir vēl viens!" Veronika iesaucās, kad otrs skapis ar troksni brāzās viņiem virsū, vicinātajām dūnām skali klaudzot.

"Atstāj to manā ziņā," Margo drūmi atbildēja. Šoreiz viņa nemēģināja izvairīties. Viņa tikai atpleta muti, cik plati vien iespējams, un izgrūda ārā platu, rūcošu uguns mēli.

Skapi tūlīt pat aprija liesmu strūkla un vienā mirklī pārvērta pelnos. Kad pūķiene uzvaroši sasita spārnus un turpināja lidojumu, kāda sauja pelnu novirmoja zemē.

"Tas bija iespaidīgi!" Džo noelsās.

"Patīkami apzināties, ka neesmu to aizmirsusi," lepni sacīja Margo.

"Labi, ka tā," teica Veronika. "Paskat!"

Visi pagriezās, un viņiem aizrāvās elpa. Kāds ducis vai vairāk drēbju skapju plivinājās šurp no Elfu meža garā, taisnā rindā. Tas kļūst arvien dīvaināk un dīvaināk pat Jezgas zemei, domāja Džo.

"Tie lido virzienā uz Ragainā Barona pili!" viņš sauca un atskatījās. "Randalf, kas notiek?"

Randalfs kaut ko atkliedza pretī.

"Ko?" Džo centās pārkliegt vēju. "Margo, brīdi lido lēnāk."

Pūķiene palēnināja gaitu, līdz gandrīz lidinājās uz vietas. Parādījās vēl citi lidojoši skapji. Milzīga armāda pildīja debesis.

"Es teicu," Randalfs sauca, "vispirms dziedoši aizkari, tad noburti galda piederumi un tagad lidojoši drēbju skapji, kuriem, kā izskatās, nav nekāds labais nolūks." Tobrīd kāds īpaši masīvs skapis ar skaļu blīkšķi trāpīja pa pils torņa smaili. Randalfs papurināja galvu. "Te darbojas spē­cīga maģija!" viņš sacīja. "Un, kā es vienmēr mēdzu teikt, kur ir maģija…"

"…tur ir nauda!" pabeidza Veronika. "Tipiski!"

"Nesaprotu, ko tu tur runā," sapīcis atsaucās Randalfs. "Ragainā Barona pilij nepārprotami uzbrūk. Man kā bur­vim ir svēts pienākums šajā nelaimes brīdī sniegt viņam kādu vien iespējams palīdzību."

"Apbrīnojami, cik drosmīgs tu vari būt ar pūķi pavadā," ļauni noteica Veronika.

"Aizveries, Veronika! Tā, seko tām mēbelēm!" uzsauca Randalfs.

"Ā, skaidrs. Tik vienkārši!" dedzīgi sacīja Margo. "Vai pārējiem neko nav ļauts teikt?" Viņa pavērās atpakaļ. "Norbert, mīļais, ko tu gribētu darīt?"

"Es… es… es…" viņš stomījās, skatīdamies te uz Ran­dalfu, te uz pūķieni. "Es domāju…"

"Jā, Norbert?" teica Margo.

Milzis pamāja ar galvu. "Jā," viņš piekrita. "Es domāju, ka mums vajadzētu doties palīgā Ragainajam Baronam." "Tevis dēļ, Norbert, jebko," mīlīgi sacīja Margo.

"Labi, ka tā," Randalfs strupi piebilda. "Ūūūūūā!" viņš iekliedzās, kad pūķiene pēkšņi rāvās uz priekšu.

"Mēs dodamies turp!" Margo balss tika nesta atpakaļ. Viņa savicināja spārnus. Viņa izlocīja asti. "Un lai pie­sargās katra mēbele, kas gadīsies man ceļā!"

No debesīm viņa lidoja kā lode, traukdamās lejup uz Ragainā Barona pili. Džo turēja Henriju (kura ausis plivi­nājās viņam sejā) ar vienu roku un bruņucepuri sev galvā ar otru. Veronika pabāza galvu zem spārna un ar nagiem ieķērās Norbertam plecā.

"Au!" Norberts iesmilkstējās.

"Norbert, kas noticis?" Margo sauca. Viņa sagrieza šķēr­sām spārnus un salieca asti. Tam bija tādas pašas sekas, kā nospiežot bremzes. Džo neizlaida no cieša tvēriena Henriju, kad viņš un Norberts tika sviesti uz priekšu. Randalfs, vicinādams rokas, aizplanēja viņiem garām ar pavērtu muti.

"PALĪGĀ!" viņš kliedza. "Palīgā!" Viņa balss strauji pa­gaisa tālumā. "Palī…"

"Noķer viņu!" Norberts ieaurojās. "Margo, noķer viņu!"

"Tu to skaidri zini?" jautāja Margo.

"Jā!" Norberts gaudoja.

"Labi, ja tu tā uzstāj," viņa sacīja un, nekavējoties savicinājUsi spārnus, spirālveida mezdama lokus, laidās lejup.

Džo aizturēja elpu.

Randalfa kliedzieni, viņam krītot zemāk, atbalsojās augšup.

"Pa…"

"…lī…"

"…gā…"

Lejā, Ragainā Barona pils pagalmā sāka nolaisties drēbju skapji. Bensons un saucējs, kas bija notupušies blakus aiz putnu vanniņas, vēroja, kā īpaši liels skapis ar kokgriezu­miem rotātām durvīm un apaļām ķepveida kājām skali noplivinājās lejup un nosēdās uz zemes ar skaļu blīkš.

Tas nolikās uz sāna, sagrīļojās, sasvērās un apgāzās uz pakaļsienas. Gaisā pacēlās biezs putekļu un smilšu mākonis.

"Kaut kas neredzēts," sacīja saucējs. "Līst skapju lietus. Tas notiek pirmoreiz."

Bensons papurināja galvu. "Tas nevar nākt par labu puķēm," viņš teica.

Labajā pusē ar troksni nogāzās vēl viens drēbju skapis, sašķaidot podu ar atraitnītēm.

"Kas par zaudējumiem," nomurmināja Bensons.

"Kššš." Saucējs pacēla pirkstu pie lūpām un norādīja uz izklīstošo putekļu mākoni. "iMan liekas, es kaut ko dzirdēju."

Atskanēja ilga, zema čīkstoņa, un vienas no skapja durvīm lēni atvērās.

Saucējs piespiedās ciešāk klāt Bensonam aiz putnu vanniņas. "Tajā kaut kas ir iekšā," viņš teica. "Klausies."

Bija dzirdama klusa šķindoņa, kas ar katru brīdi kļuva skaļāka.

"Man bail," sacīja saucējs, pārāk cieši saspiezdams Bensona roku.

"Varbūt man vajadzētu aiziet apskatīties," ierunājās Bensons, sakustējies, lai pieceltos kājās.

"Nē, neej!" iebilda saucējs, satverdams Bensonu aiz elkoņa un novilkdams viņu atpakaļ. "Tu nevari atstāt mani te vienu." Pēkšņi ar skaļu blīkšķi abas skapja durvis atsprāga vaļā. Bensons salēcās. Saucējs pie viņa pieķērās un cieši turējās.

"Es nespēju paskatīties," viņš šņukstēja. "Kas tas ir?"

Bensons papurināja galvu. "Man šķiet, tam ir kāda jēga…"

"Kas tur ir?" ar šausmām balsī jautāja saucējs. "Līkās vaboles? Ragainie laužņi? Lielmutes slaistsnūki…?"

"Pakaramie," teica Bensons. Ar pavērtu muti viņš skatījās, kā mazi koka pakaramie cits pēc cita izlidinājās no skapja ēnainajiem dziļumiem un pacēlās naksnīgajās debesīs.

"Pakaramie?" pārjautāja saucējs.

"Drēbju pakaramie," sacīja Bensons. "Vesels bars pa­karamo…"

"Bars?" neticēja saucējs. Viņš atrāvās no Bensona un pie­sardzīgi atvēra acis. Žoklis viņam atkārās. "Tev taisnība," viņš vārgi nomurmināja. "Tas ir drēbju pakaramo bars."

"LJn vēl citi nāk no tā tur skapja," Bensons teica.

Saucējs iesmējās. "Kādu brīdi tie tev sagādāja pamatīgu uztraukumu, ko?" viņš jautāja.

"Vēl aizvien sagādā," drūmi atzina Bensons. "Skaties!" Viņš norādīja augšup uz Austrumu torni, kur pakaramie jau lidoja iekšā pa atvērtu logu. "Baronesei tas nepatiks," viņš teica. "Viņai tas nemaz nepatiks."

Randalfs noskatījās, kā zeme brāzās viņam pretī, un iz­misīgi lauzīja galvu, cenzdamies atcerēties burvestību, kas pasargātu no salūšanas visus kauliņus līdz pēdējam.

Tieši tobrīd atskanēja plīstošas drēbes troksnis un viņš vairs nekrita. Kad nu zeme šķita attālināmies, bija skaidrs, ka viņš lido, atkal ceļas projām no akmeņiem un putekļiem, augšup debesīs, ko apgaismoja violetā, dzeltenā un zaļā mēness gaisma.

"Jā!" uzgavilēja Džo, uzvaroši paceļot roku.

"Urrā! Urrā!" sauca Norberts.

Zem viņiem, karādamies Margo nagos aiz apakšbikšu sēžamvietas, šūpojās visai piesarkušais Randalfs.

"Es taisījos izgudrot spalvas viegluma burvestību," viņš sacīja, cenzdamies sakopot visu iespējamo cieņu. "Bet paldies šā vai tā."

"Ak, nepateicies man, Resnīt," teica Margo, celdamās augšup ar katru spārnu vēzienu. "Saki paldies mīļajam, jaukajam Norbertam."

"Hmm!" noņurdēja Randalfs.

"Piedod, es īsti nesadzirdēju," sacīja Margo, laiski sašūpodama Randalfu. Atskanēja draudīga drēbes plīšanas skaņa.

"Paldies, Norbert," Randalfs teica.

"Nav par ko," pasmaidīja Norberts un pamāja uz saplēs­tajām apakšbiksēm. "Tev vajadzētu likt tās salāpīt, kad mēs nonāksim pilī, citādi vari nomirt no saaukstēšanās…"

"Jā, paldies, Norbert," drūmi atkārtoja Randalfs.