Jezgas zeme

1

Saule spoži un silti apspīdēja Jezgas zemi tās kalnus un mežus, tās ceļus, tiltus un pilsētas un Apburto ezeru, kas slējās gaisā kā milzīga, ūdeņaina suņusēne. •

Saules gaisma spīdēja cauri dzidrajam ūdens stabam, metot varavīksņainu ēnu pāri burbuļojošajam Smaržu purvam. Apžilbuši un apjukusi no spožās gaismas, kāda liela zivs piepeldēja pārāk tuvu lidojošā ezera dibenam, izkrita no ūdens un trāpīja apakšā tupoša slinkumputna gaidās atplestajā knābī.

Flop, plop… Anti

Tālu augšā virs slinkumputna saule mirguļoja ezera virsmas vilnīšos un apgaismoja bagātīgi rotātās mājaslaivas, kas šūpojās spirgtajā vējā. Tā spīdēja uz savītajiem skursteņiem, uz lakotajiem priekšgaliem un nospodrinā­tajiem misiņa piederumiem un cauri zalgojošiem logiem raidīja saules starus, kas šķēla putekļainās ēnas iekšpusē.

Kāds zēns stāvēja pie galvenās kajītes ieejas uz vienīgās apdzīvotās mājaslaivas Apburtajā ezerā un ar dūri dauzīja pa durvīm. Zēnu sauca Džo Džefersons. Blakus viņam sē­dēja Henrijs, viņa suns.

"Mosties, Randalf!" Džo sauca. "Mosties!"

Henrijs ierējās.

Krākšana kajītes iekšpusē uz brīdi apklusa līdz tur­pinājās ar jaunu spēku. Pielidoja mazs papagailis un no­metās zēnam uz pleca.

"Zini, tās nav aizslēgtas," papagailis teica.

Džo satvēra misiņa rokturi un atgrūda durvis vaļā. Pa tām ieplūda saules gaisma, atklājot krācēju tuklu, bār­dainu burvi, kas gulēja nelielā gultā ar baldahīnu uz četriem balstiem. Rokas viņš bija izpletis, kaklu izstiepis, bet pēdas karājās pāri gultas malai; viņa lielie kāju pirksti rēgojās pa novalkāto vilnas zeķu prāvajiem caurumiem.

Tiklīdz spožā gaisma iespīdēja viņam sejā, burvis no­sprauslājās, noņurdēja un nošmaukstināja lūpas. Plakstiņi uz brīdi notrīsēja, bet acis palika ciet.

"Randalfl" Džo uzsauca aiz uzbudinājuma skaļā un piesma­kušā balsī. Henrijam turoties blakus, viņš pagāja uz priekšu un sapurināja burvi aiz pleciem. "Randalf, tu apsolīji!"

"Un tu viņam ticēji?" jautāja papagailiene Veronika, uzlaizdamās uz gultas baldahīna.

"Ran-dalf!" Džo sapurināja viņu spēcīgāk. "Ran-dalf!"

Burvis apgriezās uz otriem sāniem un turpināja krākt. "Atstāj to manā ziņā," sacīja Vero­nika. Papagailiene uzlēca uz spilvena un pielika knābi Ran­dalfam pie auss. "Ak, Randij," viņa tralli­nāja. "Randij, mosties. Gultā ir ķekatpele."

Burvja acis atsprāga vaļā. "Ķekatpele!" viņš

iekliedzās. "Kur? Kur?" Viņš pietrūkās gultā sēdus, stipri atsizdams galvu pret augšējo rāmi. "AU!" viņš iebļāvās.

Džo valdījās, lai nesmietos, kad Randalfs, smailajai ce­purei drebot, bailēs nemierīgi skatījās apkārt.

"Ķekatpeles!" nerimās Randalfs. "Šie pretīgie, briesmī­gie, raustīgie mazie radījumi. Fūū!"

Viņš pamanīja smaidus sev apkārt. Viņš samiedza acis. "Te nav nevienas ķekatpeles, ja?" viņš jautāja.

Veronika un Džo iesmējās. Henrijs ierējās.

"Skaidrs," teica Randalfs, cenzdamies saglabāt pašcieņu, cik vien spēja. Viņš paberzēja pulsējošo galvu un saviebās.

"Starp citu, tev vajadzīga jauna gulta," sacīja Džo, klusi iesmiedamies. "Šī ir daudz par mazu."

Randalfs ar sašutumu paskatījās uz viņu. "Daru tev zinā­mu, ka šī ir karaliska liela izmēra gulta."

"Jā, tā piederēja elfu karalim Alfam," Veronika iesprau­cās starpā. "Un pat viņš apmainīja to pret kaut ko lielāku. Viņi tiešām parūpējās, lai tu atnāktu uz Krumpa Falēti-

nāto mēbeļu veikalu…"

"Aizveries, Veronika!" cīnīdamies ar miegu, viņu ap­sauca Randalfs. Žāvājoties un staipoties viņš pazaudēja līdzsvaru. Burvis nokrita, satverdams vienu no gultas aiz­kariem, kas notrūcis palika viņam rokā. Ar skaļu blīkšķi viņš nogāzās uz grīdas. Mājaslaiva sašūpojās.

"Au!" viņš ierēcās — pat skaļāk nekā iepriekš. Viņš pagriezās pret Veroniku. "Tā visa ir tava vaina, jo pamodi­nāji mani ar tādu krāpšanu!" viņš sacīja. "Tik tiešām ķekatpele!"

"Tā ir tava paša vaina, ka gulēji par ilgu, Resnīt!" rāmi atbildēja Veronika.

"Jā!" Džo satraukts piebalsoja. "Tu teici, ka mēs dosi­mies ceļā ar pirmo gaismiņu, un nu jau ir gandrīz dienas vidus! Tu apsolīji!"

"Bet…" Randalfs iesāka.

"Tu ļoti labi zini," Džo turpināja, pat elpu neievilcis, "ja man jebkad lemts pamest Jezgas zemi, mums jādodas uz Ņirgu noru Elfu mežā un jāatgūst Lielā burvestību grā­mata no doktora…"

"Un to mēs darīsim, manu zēn!" Randalfs viņu pārtrau­ca, iekams šausmu pilnais vārds tika izrunāts. "Un to mēs darīsim! Galu galā, ņemot vērā visu, ko tu esi darījis Jezgas zemes labā, tas ir mazākais, ko es varu darīt."

"Īstenībā," iejaucās Veronika, "nedarīt neko ir mazākais, ko tu vari darīt, un šajā jomā tu esi eksperts."

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. "Tici man, manu zēn, mēs iesim uz Elfu mežu…"

"Bet kad?" Džo noprasīja. "Kad? Lai cik bieži tu solītu, ka mēs iesim, kad vien pienāk tas brīdis, tev vienmēr ir iegansts, lai neietu," viņš dusmīgi teica. "Kas bija vakar? Ak jā, tev bija jāpaliek mājās, lai izmazgātu bārdu. LJn aizvakar? Runkuļu pirkšana uz Troļļu tilta. Un dienu pirms tam koku trušu ātrumsacīkstes Goblinpilsētā. Un pagājušo ne­dēļu bija nepareizais lietus, un nedēļu pirms tam…"

"Es zinu, es zinu," līdzjūtīgi sacīja Randalfs. "Pēdējā laikā ir uzradušies vairāki svarīgi apstākļi un nelaimīgas, neparedzētas grūtības. Bet es esmu novācis savu rak­stāmgaldu, es esmu noslaucījis tīru tāfeli…"

"Tu? Esi tīrījis?" pavīpsnāja Veronika. "Tā nu ir pirmā reize!"

Randalfs neņēma viņu vērā. "Es teicu, ka mēs dosimies ceļā šodien, un es to domāju nopietni." Viņš sarauca pieri. "Dīvaini," viņš domīgi nomurmināja. "Es skaidri atceros, ka uzstādīju pulksteni." Viņš izgāja no guļamās kajītes un šķērsoja dzīvojamo istabu. "Es ceru, ka ar to nav atkal kādas grūtības."

Abi pulksteņa rādītāji bija apakšā, un tas nozīmēja, ka ir pusseptiņi no rīta vai vakarā. Tā kā saule bija augstu debesīs, tas skaidri neatbilda patiesībai. Pusbalsī draudīgi kurnot, Randalfs no abām pusēm satvēra pulksteni un to spēcīgi sakratīja. Pulkstenis klabēja un grabēja, un kaut kas noskanēja boing!

"Ari pulksteņtaisītājs, ko?" sarkastiski apjautājās Vero­nika. "Taviem talantiem nav gala?"

Randalfs elsa un pūta. "Smieklīgais daikts!" viņš rūca. "Tas nekad nav kārtīgi darbojies."

"Tāpat kā burvju vārdi, ar kuriem tu par to samaksāji," Veronika viņam atgādināja.

"Tas nu ir gluži nevietā!" noraidoši teica Randalfs.

"Pasaki to tai goblinu meičai, kurai izkrita visi mati," nomurmināja Veronika.

"Tas ir tas sasodītais pulksteņa elfs, redz, kas," sacīja Randalfs. Viņš pieklaudzināja pie pulksteņa durtiņām. "Nu! Parādi seju, tu neprasmīgais kokpauri!" viņš uz­kliedza. "Ver vaļā!"

Durtiņas palika ciet. Randalfs pastiepa roku un atrāva tās vaļā. Uz grīdas nobira vesela sauja zobratu, atritinājās atspere. Randalfs savilka lūpas, bārda viņam trīcēja. No pulksteņa elfa nebija ne miņas.

"Kas tas par…!" viņš aizsvilās. "Kur tas smieklīgais radī­jums ir palicis?"

Veronika nolaidās Randalfam uz pleca. "Tur ir zīmīte," viņa teica, rādīdama ar spārnu.

Randalfs ieskatījās pulkstenī. Tiešām, pie sienas tieši virs maza guļamtīkla bija piesprausts papīra gabaliņš. Randalfs pasniedzās un norāva to.

"Aizeju atpūsties," viņš lasīja. "Atgriezīšos ceturtdien pēc divām nedēļām. Tā nu gan ir nekaunība. Tā vienkārši pazust, ne ar vārdu neko nepaskaidrojot…"

Tobrīd atskanēja plop, kam sekoja plunks. Randalfs pie­vērsās Veronikai. "Kas tas bija?"

Veronika paraustīja plecus. "Iespējams, tikai zivs," viņa teica. "Galu galā, izņemot burvjus, tās ir vienīgās būtnes, kas ir tik dullas, lai dzīvotu te augšā, un visi burvji ir pazuduši. Nez, kā vaina tā ir?" viņa jautāja, ar knābi pieklaudzinot Randalfam pie deniņiem.

Izlikdamies, ka to nemana, Randalfs atkal pievērsās salūzušajam pulkstenim. "Varbūt svētība pulksteņa elfa izskatā ir projām," viņš sacīja. "Atgādini man, ka jāaiziet pie Grablija un jāpagādā cits vietā. Droši vien viņam ir jauni krājumā. Ragainajam Baronam viens tāds ir. Tas nodzied laiku, dejo stepu un stāsta jokus…"

"Neņem vērā to visu!" zaudējis pacietību, teica Džo. "Kā ir ar mūsu pasākumu?"

Randalfs skaļi ievilka gaisu caur zobiem. "Nāk jau mazliet par vēlu tam, tev tā neliekas?"

"Randalf!" asi uzsauca Džo.

"Labi, labi," piekrita Randalfs. "Bet ja vien es varētu tikai…"

No ārpuses vēlreiz atskanēja plop-plunkš. Šoreiz skaļāk. Tuvāk…

Nākamajā mirklī durvis atsprāga vaļā un ātrā gaitā ienā­ca milzis Norberts Ne-Ļoti-Lielais, žāvādamies un berzē­dams acis.

"Vai tas biji tu, Norbert?" jautāja Randalfs.

Apjukumā Norberts mirkšķināja savas trīs acis citu pēc citas. "Tas vēl aizvien esmu es!" viņš apgalvoja. "Vai tad neesmu?" viņš ar plaukstu iesita sev pa pieri. Mājaslaiva sa­šūpojās no viena sāna uz otru. "Nestāstiet man, ka es miegā atkal esmu pārvērties par kaut ko citu," viņš sa­traukti teica. "Vai atceraties, kā toreiz es pārvērtos par maza auguma goblinu šuvēju meiteni, ko sauca par Trifeli?"

"Tas bija sapnis, Norbert," pacietīgi atgādināja Randalfs. "Es to visu paskaidroju. Un, protams, tu vēl aizvien esi tu!

Es tikai jautāju, vai tu biji par iemeslu skaļajiem plop un plunkš, ko mēs dzirdējām."

"Nevaru teikt, ka es būtu ievērojis," sacīja Norberts. "Bet, izvairoties no visiem tiem lidojošajiem akmeņiem, es īsti nepievērsu uzmanību."

"Lidojošie akmeņi?" pārjautāja Randalfs.

"Viens no tiem aizsvilpa man gar galvu par mata tiesu," viņš teica.

"Un gar tavām smadzenēm vismaz trīs metru attālumā," nomurmināja Veronika.

Randalfs papurināja galvu. "Man nepatīk tā lidojošo akmeņu svilpoņa," viņš sacīja. "Tie varētu būt slikta zīme, pat sliktāka nekā pagājušās trešdienas vieglais smidzi­nātājs. Varbūt mums vajadzētu atlikt došanos ceļā…"

"NĒ!" iekliedzās Džo. Viņš to vairs nevarēja izturēt. "Vienmēr kaut kas! Viegls smidzinātājs, krītošas lapas, tagad lidojoši akmeņi. Tu apsolīji, ka mēs dosimies ceļā šodien, un solījums ir solījums."

"Un tas ir solījums, kuru es esmu apņēmies pilnībā turēt," Randalfs viņu mierināja. "Es vienīgi gribēju ierosi­nāt, ka vispirms mēs varētu stiprināties ar labām, pama­tīgām brokastīm."

"Rituļmaizītes, kungs?" ieteica Norberts.

"Tieši tas, kas vajadzīgs," piekrita Randalfs. "Un biez­putru, Norbert. Un krūku ar putojošu ķekatpeļu pienu. Āā, un dažus džabdžaba augļus, bet neaizmirsti tos vispirms nomizot…"

Henrijs ierējās.

"Un dažus kauliņus mūsu varonīgajam kaujas sunim," Randalfs piebilda.

"Vai mēs nevaram tāpat vienkārši iet?" žēlojās Džo.

"Mēs varētu," Randalfs lēni sacīja. "Bet man šķiet, ka nebūtu gudri doties tādā bīstamā uzdevumā kā mūsējais ar tukšu vēderu."

"Iestāsti to viņam, Resnīt," nočiepstēja Veronika.

Randalfs atkal nolēma neņemt viņu vērā. "Un, kamēr tu to darīsi," viņš teica Norbertam, "sakravā piknika grozu ar kaut ko garšīgu, esi tik labs. Mums vajadzēs pa ceļam apstāties, lai ieturētos."

Džo novaidējās. Tas prasīs veselu mūžību. Viss bija jādara tieši tā. Sviestmaizēm vajadzēja nogriezt garozu, ķekatpeļu pienam vajadzēja būt tieši īstajā temperatūrā (drusku vēsākam nekā remdenam), bija vajadzīgi sāls trauciņi cieti vārītām olām un, kas attiecas uz ritulmaizītēm: Randalfs uzstāja, lai Norberts katru garnētu ar krāsainu glazūru un cukura pērlītēm un katra atsevišķi tiktu ievīstīta apaļā papīra salvetē.

Beidzot pēc otrajām un Randalfa gadījumā trešajām papildporcijām brokastis bija galā, piknika grozs bija gatavs un gaidīja pie durvīm. Džo sēdēja uz groza, saģēr­bies savā karotājvaroņa tērpā, nepacietīgi griezdams īk­šķus. Ar nospodrinātā vara vairogu un aso zobenu, ar bruņucepuri,

krūšu segu un zābakiem tie visi nākuši ar vina vecas draudzenes pūķienes Margo gā­dību viņš noteikti izska­tījās pēc īsta karotajvaroņa ar lielu misiju. Vienīgais, ko viņš tagad velējas, lai šī misija sāktos.

"Vai tagad mēs varam iet?" viņš garlaikoti jautāja.

"Protams," atbildēja Ran­dalfs. Viņš paskatījās pa logu. Debesis sāka apmāk­ties. "Es tikai aiziešu uzlikt

savu ūdensdrošo smailo cepuri," viņš teica. "Katram gadī­jumam."

Džo novaidējās.

"Kārtīgi saģērbies, un nav kur iet, ja?" ierunājās Vero­nika, nolaizdamās viņam blakus.

"Kāpēc viņš vienmēr tā dara?" īdzīgi rūca Džo. "Viņš zina, cik ļoti svarīga man ir šī misija."

Tobrīd no galvenās kajītes atskanēja Randalfa balss. "Pārbaudiet, vai iluminatori ir cieši aizvērti," viņš sauca. "Un vai visas lampas ir izdzēstas. Un, Norbert, ja tu varētu tikai uzslaucīt virtuves grīdu…"

"Redzi nu!" nokaitināts teica Džo. Viņš sāka soļot šurp un turp pa dzīvojamo istabu.

Beidzot parādījās Randalfs ar smailu cepuri galvā, kuras galam bija piestiprināts mazs lietussargs. "Es visu laiku domāju," viņš sacīja. "Varbūt tiešām vajadzētu atlikt uz rītdienu. Mēs varētu doties ceļā agri no rīta."

"Nē!" Džo nepiekāpās. "Nē, nē, nē…"

Veronika līdzjūtīgi palocīja galvu. "Tu zini iemeslu, kā­pēc viņš visu laiku atliek šo misiju," viņa teica. "Viņš baidās iet uz Ņirgu noru. Baidās no tā, ko viņš tur atra­dīs…"

"Es baidos?" Randalfs sašutis jautāja. "Es? Es esmu bur­vis. Es viegli pārvaru bailes…"

Tobrīd logā ietriecās prāva puņķumaizes kukuļa lie­luma akmens. Randalfs izgrūda īsu trauksmes pīkstienu un ielēca Norbertam rokās.

"Aāh!" viņš iekliedzās. "Tā ir zīme! Tā ir zīme!"

Veronika cieši raudzījās uz drebošo burvi. "Es redzu, cik viegli tu pārvari bailes," viņa sacīja.

Krah!

Jumts sašķēlās, un griesti ieplaisāja. No ārpuses skanēja mežonīga rūkšana.

"Āāāāāh!" Randalfs iekliedzās pat vēl skaļāk. "Atvērt lūkas! Sakāpt glābšanas laivās!…"

"Glābšanas laivās?" pārjautāja Veronika. "Kādās glāb­šanas laivās? Norberts tās visas ir nogremdējis!"

"Tikai dariet kaut ko!" Randalfs izmisīgi sauca. "Jeb&o! Mums uzbrūk!"

.