Jezgas zeme

10

"Kutināšanas nodaļa, mier-rāā!" doktors Kampiens uz­kliedza.

Kutināšanas nodaļa nostājās miera stājā, rozā spalvai mirdzot spožajā saules gaismā; viņu zilās acis dzalkstīja. Doktors Kampiens nosoļoja gar ierindu, šur tur sakārto­dams kādu ausi vai notraukdams no pleca pūku.

"Lieliski," viņš ņirdza. "Lieliski!"

Pāris no tiem priekšnojautās ari ieņirdzās. Doktors Kam­piens sasniedza ierindas beigas un atkāpās.

"Kutināšanas nodaļa!" viņš kliedza. "Jūs esat izlases spēks, un jūs nedrīkstat izrādīt nekādu žēlastību. Jums būs jāpaslēpjas lielajā trusī, kurš ar maģijas palīdzību tiks nogādāts Ragainā Barona pilī. Kad būsiet pils mūru iekš­pusē, jums jāsagaida tumsas iestāšanās, visu laiku ievēro­jot pilnīgu klusumu. Tas nozīmē: nekādu ņirgšanu, nu­mur Septītais!" Septītais lācītis rindā apspieda ņirgas. "Kad sitīs pusnakti, jums jāiznāk no truša un jāpārņem pils. Jebkura pretošanās ir jāuzveic ar ārkārtēju kutināšanu, ja nepieciešams, līdz nāvei!"

Lācīši bezkaislīgi pamāja, viņu spalvainajās rozā sejās neparādījās ne miņas no kādām emocijām.

"Labu veiksmi, Kutināšanas nodaļa," doktors Kampiens uzsauca. "Virzienā uz trusi!"

Glīti pagriezušies, lācīši devās uz priekšu, maršējot vienā solī pēc doktora Kampiena izkliegtām komandām. "Kreiso, kreiso, kreiso!"

Džo bezpalīdzīgi noskatījās, kā Kutināšanas nodaļa tuvojās lielajam trusim. "Vai tiešām mēs neko nevaram darīt?" viņš jautāja. "Brenda? Randalf? Rodžer?"

Brenda pažvadzināja ķēdes un paraustīja plecus. "Piedod, Džo, tie mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu," viņa teica.

"Es zināju, ka tā ir slikta doma," purinādams galvu, sacī­ja Randalfs. "Mums nemūžam nevajadzēja doties šajā bezcerīgajā misijā. Es tagad varētu būt mājās un sasedzies savā karaliskā izmēra gultā, ja nebūtu jūs visu."

"Aizveries, Randalf!" uzsauca Veronika.

Džo pievērsās Rodžeram Grumbainajam. "Vai tu kaut ko nevari darīt, kungs?" viņš jautāja. "Kā visspēcīgākais un svarīgākais Jezgas zemes burvis."

Rodžera seja sagrumbojās krokainā smaidā. "Neuztrau­cies, jaunekli," viņš mierinoši teica. "Es jau esmu darījis."

"Bet es nevaru beigt uztraukties," sacīja Džo. "Ja Jezgas zemi pārņem doktors Kampiens, tad kā es vispār jebkad tikšu mājās?"

Pirmais no Kutināšanas nodaļas zilacainajiem rozā ro­taļu lācīšiem tuvojās pakāpieniem, kas veda augšup uz milzu trusi. Doktors Kampiens sekoja, Kventins atradās viņam blakus.

"Iedomājies tikai, Mildred," teica netālu stāvoša kastaņa savai māsai. "Vini nocirta Ednu un Deirdri, lai uzbūvētu to milzīgi lielo koka trušveida priekšmetu."

"Tas ir apkaunojoši, Millisent," skanēja atbilde.

"Ja tas nozīmē, ka esam redzējuši doktoru Kampienu aizejam," teica liels, žuburots koks aiz kastaņām, "tad tas būs bijis tā vērts."

"Tev nav sirds, Bernard," satraucās kastaņas. "Tu esi ciets kā sarkankoks."

Pirmais lācītis bija ticis līdz kāpņu vidum. Animētā truša riteņi raustījās, vēlēdamies doties uz priekšu. Džo sirds skaļi sitās. Kuru katru bridi visa Kutināšanas nodala pazudīs iekšā trusī, doktors Kampiens nostiprinās lūku un viņi būs projām prom uz Ragainā Barona pili.

Tobrīd Džo saklausīja klusu nopūtu. Paskatījies lejup, viņš pamanīja kaut ko mirdzam pie kājām. Viņš ieskatījās ciešāk, un viņam aizrāvās elpa. Jo tur, viegli sitot pa Rodžera Grum­bainā augstpapēžu ādas zābakiem, bija maza tējkarotīte.

Džo to uzreiz pazina!

Pēc smalkajiem rotājumiem uz kāta viņš zināja, ka tā ir tā pati, kum viņš bija atradis pēc galda piederumu skrējiena; tā pati, kuru viņš vēlāk bija redzējis starp pūķienes Margo bagātībām. Tagad tā bija te. Bet kādā veidā? Un kāpēc?

Rodžera Grumbainā seja sakrunkojās. "Tieši laikā," viņš sacīja. "Kur ir pārējie?"

Tējkarote nopūtās un sagrieza mazu pirueti. Tā palieca savu kau­siņu atpakaļ pret to pusi, no kuras bija ieradusies. "Paskat!" iesaucās Džo. "Tur tie ir!" Parādoties no meža ieloka, uz priekšu nāca liela galda piederumu armija. Tur bija naži, dakšas un karotes, gaļas cirvji un smeļamie kausi, rīves un standziņas tie visi žvadzēja pāri klajumam putekļu mākonī, pusdienas sau­lē spoži mirguļojot sudraba asmeņiem, kausiņiem un za­riem.

Rodžers Grumbainais pievērsās tējkarotei. "Tagad viss ir tavā zinā," viņš teica.

Tējkarote klusi nopūtās, viegli nolēca lejā pa paaug­stinājuma kāpnēm un uzkāpa uz akmens. Tā viegli pie­sita, liekot aizvien kuplākajām galda piederumu rindām nostāties miera stājā. Tad tā nodejoja mazu deju, pamājot vispirms uz trusi, tad uz Kutināšanas nodaļu, un beidzot nolēca zemē, vedot galda piederumu armiju uzbrukumā.

Naži draudīgi sasita kopā asmeņus, dakšas trinkšķināja zarus un karotes šķindināja kausiņus, dodamās pretī iebiedētajam doktoram Kampienam un šausmu pārņem­tajam Kventinam.

"Kutināšanas nodaļa!" Kampiens iekliedzās augstā balsī. "Palīgā-ā-ā!"

Nodaļa nokūleņoja atpakaļ lejā pa kāpnēm un izveidoja ciešu apsardzi ap savu vadoni. Galda piederumu rindās uz priekšu draudīgi panāca gaļas nažu rinda, pa to laiku bars izlases dakšu un zupas karošu sadrūzmējās aizmu­gurē. Olu griezējs veda kūku dakšiņas un zivju nažus gar vienu pusi, bet mazs sudraba zobu bakstāmais (ar iegra­vētu vārdu Saimons) otrā pusē izvietoja iesmus un sma­gos smeļamos kausus. Kutināšanas nodaļa bija ielenkta. Un, tā kā katrs glābšanās mēģinājums ātri tika atsists ar naža bikstīšanu vai dakšas dūrienu, vai sitienu pa spal­vainu ķepu ar karoti, tie neko nespēja darīt.

No spēļu lācīšu ciešās burzmas vidus atskanēja doktora Kampiena balss. "Man vēl nav beigas!" viņš kliedza.

"Domāju, tu sapratīsi, ka ir gan," no paaugstinājuma teica Rodžers Grumbainais. Viņš vērsās pie tējkarotes. "Ved viņus projām," viņš sacīja.

Visi kā viens liels galda piederumu aplis virzījās uz Ņirgu mājas virtuves durvīm, līdzi grūžot, durstot un bak­stot Kutināšanas nodaļu.

"Visi nāciet līclzi," aicināja Rodžers Grumbainais. "Paceliet savas lodes un ķēdes un sekojiet man, vai ari jums ies secen visa izklaide."

Viņi sekoja galda piederumiem iekšā mājā un sadrūzmējās ap virtuves durvīm, skatīdamies doktora Kampiena bagātīgi mēbelētajā dzīvojamā istabā. Margrietiņām klāta oranža paklāja vidū galda piederumu armija aplenca Kutināšanas nodaļu, kas bija sapulcējusies priekšā aiz­slēgtajai burvestību grāmatas pultij kā avarējuša kuģa jūr­nieki metāliski spīdošā jūrā. Stūri grupa smeļamo kausu bija piespiedusi Kampienu un Kventinu pie sienas.

Džo ieinteresēts vēroja no durvīm. Pēkšņi ar dubultu atmugurisko salto mazais sudraba zobu bakstāmais (Saimons) uzlēca uz aizslēgtās kastes un sāka urbināt slēdzeni.

"Nē!" iekliedzās doktors Kampiens. "Nedari to!"

Lūka atvērās. Kutināšanas nodaļa noripoja lejā. Lūka aiz­krita ciet.

"Urā!" Džo pārkliedza Henrija satraukto riešanu.

"Cūkgaļaspīrāgi un olu krēms!" ieaurojās Nor­berts. "Es gribēju teikt, urā!"

"Bravo!" sauca burvji. "Tu neesi zaudējis meis­tara roku, Rodžer!"

"Lieliski, kungs!" teica Veronika.

"Atļauj man pievienot savus necilos apsveiku­mus," sacīja Randalfs. "Es ne brīdi nešaubījos par tevi, kungs."

"Ak, tas nebija nekas," pieticīgi atrunājās Rodžers Grum­bainais. "Šo domu man pasvieda doktors Kampiens."

"Vai es?" no kakta jautāja doktors Kampiens.

"Tu gribēji kaut ko spožu un mirdzošu, lai iekārdinātu pūķi, atceries? Kas gan varētu būt labāks par barona paša sudraba galda piederumiem?" Rodžers pasmaidīja, sejai savelkoties vienās grumbās. "Ak, tu domāji, ka esi tik gudrs, ļaujot man lasīt no burvestību grāmatas pa vienam vārdam katru reizi, visu laiku skatoties man pār plecu. Tu biji tik ļoti aizņemts ar Lielo burvestību grāmatu, ka nepa­manīji to mazo manis paša burvestību, kuru es veidoju."

"Nē, nepamanīju," drūmi teica Kampiens.

Burvji sāka aplaudēt. Mazā tējkarotīte Rodžeram pie kājām klusi nopūtās un paklanījās.

"Nolādēts!" nomurmināja doktors Kampiens.

"Tā nu jūs redzat," Rodžers Grumbainais turpināja, "tajā brīdī, kad viņš aizsūtīja projām galda piederumus, viņa liktenis bija noteikts. Pro­tams, tie nesteidzās no­kļūt te, bet viss ir labs, kas labi beidzas. Un, kas attiecas uz tevi!" Viņš nosodoši vērsās pie lielacainā rozā doktora Kam­piena. "Tev vajadzētu kaunēties par sevi," viņš paziņoja.

Rodžers noklepojās. "Viena tējkarote, lai valdītu pār tiem visiem, viena tējkarote, lai pieskatītu tos visus, viena tējkarote, lai nogādātu tos uz Ņirgu noru un būtu to vadone/Te tā ir…" Viņš beidza ar plašu žestu. "Tējkarošu pavēlniece!"

"Tā nav mana vaina. iMan bija briesmīga bērnība," Kampiens teica, nikni raudzīdamies uz Randalfu.

"Viņš ir traks!" sacīja Randalfs, koši pietvīkdams. "Pilnīgi traks, kad es jums saku."

"Jūs nezināt, ko man nācies piedzīvot," turpināja dok­tors Kampiens. "Man pilināja virsū ūdeni, mani vazāja apkārt aiz ausīm, mani piespieda gulēt mazītiņā gultiņā…"

"Jucis!" Neatlaidās Randalfs. "Galīgi jucis! Daru jums zināmu, ka tā ir karaliskā lieluma gulta."

"Pietiks!" asi uzsauca Rodžers Grumbainais. "Atdod at­slēgu piekļūšanai pie burvestību grāmatas, un mēs darī­sim beigas šīm blēņām reizi par visām reizēm."

"Atslēgu?" vaicāja doktors Kampiens. Viņa ķepa snie­dzās pie kakla. "Ēē… Šķiet, ka esmu to kaut kur nevietā nolicis."

"Vēl viens no taviem jokiem, Kampien?" jautāja Rodžers Grumbainais.

Randalfs izvilka roku no kabatas. "Domāju, ka šī ir tā, ko tu meklē, kungs," viņš teica.

Rodžers Grumbainais sarauca pieri. "Bet Randalf," viņš brīnījās. "Esmu pārsteigts! Kā tev tas izdevās?"

"Ak, tāpat kā tev, kungs, man ir daži paņēmieni pa ro­kai!" Randalfs staroja.

"Drīzāk tev uz galvas," iebilda Veronika, uzmetusies uz Randalfa smailās cepures.

"Aizveries, Veronika!"

Rodžers Grumbainais, šķērsojis istabu, piegāja pie pults un ielika atslēgu slēdzenē. Viņš to nevis pagrieza, bet trīs reizes uzsita pa to ar rādītājpirkstu. Atskanēja kluss klikš. Lūka palika aizvērta.

"Tas viss ir tehnikas jautājums," sacīja Rodžers, atvēr­dams kasti un izņemdams Lielo burvestību grāmatu. "Beidzot," viņš godbijīgi teica, cieši piespiezdams grāmatu sev pie krūtīm. "Tagad es spēšu atjaunot kādu kārtību Jezgas zemē."

Istabu pāršalca murmināšana. Randalfs neveikli mīņājās.

"Tagad tu par to dabūsi," Veronika iečukstēja viņam ausī.

"Aizveries, Veronika," Randalfs nošņāca.

Rodžers Grumbainais nolika grāmatu uz pults un atvēra to. Džo pavirzījās tuvāk, lai labāk redzētu. Lielajai bur­vestību grāmatai bija novalkāti, zili vāki ar vidū ievilktu rāmīti, kurā bija rakstīts: Rodžers Grumbainais, Galvenais burvis, Apburtais ezers, Jezgas zeme. Priekšmets: BUR­VESTĪBAS. Džo tā atgādināja kādu no viņa skolas burt­nīcām, tikai bija piecreiz lielāka.

Rodžers pāršķīra dzeltējošās lapas, kas visas bija klātas ar dīvainiem, melniem simboliem un ķeburiem, sarež­ģītām anotētām diagrammām sarkanā, zaļā un zelta krāsā, ar pantos izkārtotiem vārdiem tādā valodā, kādu Džo nekad agrāk nebija redzējis.

"Karotā/varoņa atsaukšanas burvestība," sacīja Ro­džers, palūkodamies uz Džo. "Redzi, es neesmu aizmirsis, jaunekli. Tā, kur mēs palikām?" Viņš pāršķīra vēl pāris lapu. "Staigājošo akmeņu burvestība… Skapju bur­vestības; dažādi… Ā, te mēs esam. Es…" Viņš strauji ievil­ka elpu. "Bet kas tad tas?"

"Kas ir kas, kungs?" nevainīgi jautāja Randalfs.

"Tieši tā lapa, kas man vajadzīga, ir izplēsta," sacīja Ro­džers Grumbainais. Ko tas nozīmē?"

"Vai tu viņam pateiksi, vai arī man pateikt?" iejautājās Veronika.

"Pateikšu viņam?" vaicāja Randalfs. "Ko viņam pa­teikšu?"

"Randalf!" iekliedzās Veronika. "Es tevi esmu piesegusi pietiekami ilgi! Es tevi brīdinu es esmu gatava dziedāt kā kanārijputniņš!" "Nu labi!" Randalfs iesaucās. "Es to atzīstu! Tā visa ir mana vaina." Viņš vēlreiz iebāza roku kabatā un izvilka četrkārt pārlocītu pergamenta gabalu. Viņš to uzmanīgi atlocīja un pasniedza Rodžeram Grumbainajam.

"Tas ir burvestības trūkstošais gabals," sacīja Rodžers. "Varbūt tu gribētu paskaidrot."

Randalfs savilka seju grimasē. "Tas notika, kamēr tu biji projām Tērpu konvencijā Goblinpilsētā," viņš iesāka. "Tu atceries, kungs."

"Jā, jā," ātri teica Rodžers. "Nu, un kas tad ir?"

"Nu, tā," turpināja Randalfs. "Es… es… es nevarēju novaldīties, kungs. Tā gulēja tur uz galda. Tā es to paņē­mu un atvēru… un…"

"Nevar būt," Rodžers viņu pārtrauca pieklusinātā, šaus­mu pilnā balsī. "Tu lietoji Lielo burvestību grāmatu."

"Jā, lietoju," piesarkdams atbildēja Randalfs. "Es… es izmēģināju animācijas burvestību."

"Ak, Randalf!" iesaucās Rodžers Grumbainais. "Iesā­cējam tā bija pārāk grūta burvestība."

"Tagad es to zinu, kungs," nošņaukādatnies sacīja Ran­dalfs. "Es… es to izmēģināju pie…"

"Nesaki man!" Rodžers viņu pārtrauca. "Tu to izmē­ģināji pie tās savas bērnības rotaļlietas Čārlija Kampiena!"

"Es dodu priekšroku vārdam doktors, ja tu neiebilsti," stīvi piezīmēja Kampiens.

Randalfs nokaunējies pamāja ar galvu. "Jā," viņš teica. "Jā, es to izdarīju. Kā gan kaut kas tik mīksts un apkampjams, un glīts varēja pārvērsties par tādu briesmoni?"

"Maģija var būt sarežģīta," sacīja Rodžers Grumbainais, prātīgi pamādams.

"Viņš bija traks!" Randalfs turpināja. "Viņš sagrāba bur­vestību grāmatu. Es mēģināju viņu aizkavēt. Mēs vilkām to katrs uz savu pusi. Viss, ko es atceros, ir plīstošs troksnis

un tas, ka es nokritu, satvēris šo lapu. Kad es paskatījos apkārt, Lielā burvestību grāmatā bija projām un es biju palicis ar karotājvaroņa atsaukšanas burvestību. Manuprāt, pārējo tu vari iedomāties." Randalfs nokāra galvu. "Bet es mēģināju visu vērst par labu. Goda vārds, mēģināju."

"Un notikumu gaitā padarīji visu vēl sliktāku un slik­tāku," asi teica Veronika.

"Jā, tā gan," maigi sacīja Rodžers Grumbainais. "Neesi pārāk skarba pret viņu, Veronika. Es domāju, ka Randalfs ir devis sev labu mācību, vai ne, manu zēn?"

"Jā, kungs," lēnīgi teica Randalfs.

"Un tu droši vien esi vecākais burvju māceklis, kāds vien ir bijis. Domāju, ka mums pienācis laiks piešķirt tev pašam savu mājaslaivu, Randalf, un beidzot padarīt tevi par īstu burvi. Kā tev šķiet?"

"Ak kungs!" iesaucās Randalfs. "Mani par īstu burvi! Ar pašam savu mājaslaivu. Vai tu to dzirdēji,

Veronika?"

Veronikai izdevās pasmaidīt.

Tobrīd no mājas pakaļgala istabas atskanēja caururbjošs kliedziens. "Kampien! Kventin! Kur jūs esat?"

Doktors Kampiens nodrebēja. Kventins nervozi norija siekalas. "Vai dieniņ," viņš teica, satraukti nodrebinājies. "Es biju piemirsis Ingridu!"

"Atnesiet man brokastis!" viņa pieprasīja. "Smaržīgo tēju un va­feles ar cukura glazūru. Tūlīt!"

"Es nevaru," Kventins nomurmināja. "Es vienkārši nevaru to vairāk izturēt…"

"Ja tu mani uz brīdi atvainotu, Džo, es par to parū­pēšos," sacīja Rodžers Grumbainais, šķirstīdams lapas. "Goda vārds, ir labi, ka burvestību grāmata ir atgūta."

Viņš apstājās pie Apburtās princeses burvestības, pacēla rokas un, lasīdams no nodzeltējušām lappusēm, pusbalsī sāka izrunāt īsus buramvārdus.

"Kampien, es vairāk neatkārtošu!" Ingrida spiedza. "Kventin! Kven…" Balss pēkšņi apklusa, un to aizstāja zema, griezīga krākšana.

"Tā," teica Rodžers Grumbainais. "Cieši aizmigusi. Un tā viņa paliks guļam, līdz no burvju miega modinās viņas mīļotā balss."

"Mīļotais! Ragainais Barons!" īgni ierunājās doktors Kampiens. "Es viņam sūtīju izpirkuma vēstules citu pēc citas, un viņš neatbildēja ne uz vienu pašu. Es izdarīju viņam pakalpojumu, ja tu man jautā."

"Es tev nejautāju, Čārlij Kampien," rāmi sacīja Rodžers Grumbainais. "Īstenībā," viņš piebilda, atkal pievērsdamies burvestību grāmatai, "ir tikai viens, kas man tev jāsaka." Viņš vēlreiz pacēla rokas un izrunāja vēl kādus buramvārdus.

"Nevis Čārlijs Kampiens," protestēja doktors Kampiens, "bet Doktors. Doktors Kampiens, vai tu dzirdi? Doktors Kampiens no Ņirgu…"

Pēkšņi viņš apklusa. Viņa rozā spalva zaudēja mirdzu­mu; viņa zilās acis zaudēja spožumu. Viņš nokrita zemē un palika guļam nekustīgs, kluss…

Kādu brīdi neviens neizdvesa ne skaņas. Nākamajā mir­klī Ņirgu māja noskanēja ar satraukuma saucieniem un prieka kliedzieniem.

Doktors Kampiens bija uzveikts!

Jezgas zeme bija droša!

Kventins pieliecās, pacēla rotaļu lāci no grīdas un turēja to sev priekšā. "Es esmu bijis tāds muļķis," viņš teica. "Bet

es arī esmu guvis mācību. No šī brīža tikai rituļmaizītes un cukura glazūru. Norbert, vai mēs atkal varam būt draugi?"

Norberts pasmaidīja. "Tu vienmēr būsi laipni lūgts manā virtuvē," viņš sacīja.

Randalfs panāca uz priekšu, izstiepis rokas. Kventins pasniedza viņam rotaļu lāci. "Čārlij Kampien, man nebija ne prātā, ka tu par mani tā domā. Tiešām, nav veselīgi uzkrāt visas šīs negatīvās jūtas," Randalfs prātoja. "Bet samierināšanās garā es atzīstu, — kas bijis, tas bijis, lai gan turpmāk tu gulēsi skapī blakus Treisijam un Šņākuļa kungam."

Rodžera Grumbainā seja laimīgi sakrokojās. "Mēs ar jezgu tomēr galu galā tikām cauri," viņš sacīja, un pārējie burvji visi māja ar galvu, dedzīgi piekrītot.

"Atvaino mani, Rodžer, kungs," ierunājās Džo. "Tā bur­vestība, atminies?"

"Ak jā, piedod, Džo," teica Rodžers Grumbainais, lab­vēlīgi uzsmaidīdams viņam. "Panāc šurp, un es tevi nosū­tīšu atpakaļ."

"Vienu mirkli," steidzīgi iebilda Džo. "Es tikai gribu at­vadīties."

Rodžers saprotoši pamāja.

Džo paskatījās apkārt uz Veroniku un Norbertu, un uz Randalfu (kurš, kā izrādījās, nebija īsts burvis, tomēr Džo acīs vienmēr būs Randalfs Gudrais), kas tagad turēja rokās nekaitīgo rotaļu lāci.

"Ak kungs," teica Norberts, steigdamies uz priekšu un asarām sariešoties visās viņa trijās acīs. Viņš apvija savas lielās rokas ap Džo un cieši apkampa. "Es ilgošos pēc tevis!" viņš vaimanāja.

"Es… arī… ilgošos… pēc… tevis…" Džo dvesa, jo gaiss no vina bija izspiests.

"Laid viņu vaļā, lielais muļķi," ierunājās Veronika. Viņa plivinājās Džo priekšā. "Paliec sveiks, Džo," viņa teica. "Bija patiess prieks un gods ar tevi iepazīties."

"Un man tāpat ar tevi, Veronika," sacīja Džo, kad papagailiene uzmetās uz Randalfa smailās cepures apmales. Viņš ieskatījās Randalfam acīs. "Uz redzēšanos, Randalf," viņš teica.

"Paliec sveiks, Džo Barbariskais," atbildēja Randalfs. "La­bākais no karotājvaroņiem, kāds jebkad bijis Jezgas zemē."

Džo pasmaidīja. "Cik reižu man tev jāsaka?" viņš iebilda. "Es neesmu karotājvaronis. Es esmu vienkāršs zēns, kurš…" "Nē, tu esi gan, Džo, vai nu tev tas patīk, vai ne." Džo pagriezās pret Brendu un Ošņu, kas stāvēja durvīs. Brenda pasmaidīja, panāca uz priekšu un satvēra Džo roku savējā.

"Tu esi karotājvaronis, Džo," viņa teica. "Vislabākais. Jo tava varonība, Džo Barbariskais, nāk no iekšpuses."

Džo nokautrējies nodūra acis. Varbūt viņā galu galā bija mazliet no karotājvaroņa.

"Aiziet," aicināja Rodžers, saņemdams viņu aiz elkoņa. "Laiks doties mājās."

Džo sekoja Rodžeram Grumbainajam atpakaļ pie pults, kur burvis atkal atšķīra saplēsto lappusi, izlīdzināja to un cieši nopētīja. "Skaidrs," viņš sacīja. "Skaidrs." Tad brīdi vēlāk. "Jā, skaidrs…" Viņš pagriezās pret Džo un Henriju. "Tas tiešām ir visai viegli."

Viņš pacēla rokas, aizvēra acis, atlieca galvu un iz­kliedza vienu vienīgu vārdu. "MĀJAS!"

Kādu brīdi Džo domāja, ka burvis droši vien joko. "Mājas?" Kas tad tā par burvestību? Bet pat tad, kad viņš taisījās to pateikt, viņš pamanīja, ka sāk notikt kaut kas dīvains. Viss vina ķermenis no

matu galiem līdz kāju pirkstiem tirpa un sprakšķēja no sudrabainām elektrības šķiedrām. Viņš saklausīja lēnu, sērīgu mūziku, un viņa deguns noraustījās, saožot pie­degušu grauzdiņu. Gaiss virmoja un svārstījās; bija tā, it kā viņš skatītos caur ūdeni.

Tur bija Norberts un Kventins, sadevušies rokās. Tur bija Randalfs un uz viņa smailās cepures uzmetusies Vero­nika. Un Brenda un Ošņa, un burvji, un Rodžers Grum­bainais…

"Tā," viņš tobrīd sacīja, balsij skanot tālu un ar atbalsi, "vienīgais, kas tagad atliek, ir nepabeigtā padarīšana ar trusi…"

Un tas bija viss. Viņa balsij pagaistot, izgaisa arī viņa seja un viss cits Jezgas zemē. Džo aizrāvās elpa, atskāršot, ka viņš ar galvu pa priekšu krīt garā, pulsējošā tunelī. Dīvainā mūzika pieņēmās spēkā; deguma smaka kļuva kodīgāka, līdz…

BLĀKŠ

Džo atvēra acis un paskatījās apkārt. Viņa bruņas bija pazudušas, un viņš atkal bija savās vecajās drēbēs, sēdē­dams liela, putekļaina rododendra krūma vidū. Henrijs atradās viņam blakus un izklaidīgi luncināja asti.

"Mēs esam atgriezušies!" Džo iesaucās. "Henrij, mēs esam mājās!"

Henrijs satraukti ierējās.

Kopā viņi izrāpās laukā no krūma un devās pāri zālienam.

"Nāc, draudziņ!" Džo uzsauca. "Vini būs tā uztraukušies!"

Ejot cauri vārtiņiem un tālāk pa celiņu, Džo juta, ka viņu pārņem trīsas. Viss bija tik pazīstams, tomēr savāds kā tajās pirmajās dažās minūtēs pēc atgriešanās no brīvdienām,

tikai vēl vairāk. Viņš apskrēja mājai apkārt un iedrāzās vir­tuvē.

"Māmiņ! Tēt!" viņš kliedza. "Es esmu atgriezies! Sveika, Ella! Sveiki, dvīņi!"

Ella papurināja galvu un izgāja no istabas, pusbalsī mur­minādama. Dvīņi paskatījās viens uz otru un iesmējās.

"Vai labi izstaigājies?" apjautājās māmiņa, izslēgdama putekļu sūcēju, bet tēta elektriskais urbis nu šķita skanam vēl skaļāk.

"Jā," apjucis atbildēja Džo. Šķita, ka neviens nemaz nav uztraucies. "Bet es biju projām veselu mūžību!" viņš iesaucās.

"Apmēram pusstundu," māmiņa sacīja. "Tēja būs gata­va sešos. Tu varētu uzskriet savā istabā un padarīt to savu mājas darbu. Kas tur bija?"

"Eseja," paskaidroja Džo. "Mans neparastais piedzīvo­jums. "

"Vai tev ir prātā kāda doma?"

Džo pamāja ar galvu, un plats smaids parādījās viņam sejā. "Daža laba ir," viņš teica.

Jezgas zemē lielais trusis bija pabeidzis garo ceļojumu līdz Ragainā Barona pilij. Bensons, pamanījis to stāvam pie vārtiem, bija izgājis laukā paskatīties. Vienā no milzī­gajām priekšķepām viņš bija atradis iežmiegtu vēstuli un aiznesis to Ragainajam Baronam, kas bija aizņemts ar pa­pildus darbu sakņu dārzā.

"Kas tad nu, Benson?" Ragainais Barons aizkaitināts uz­klupa kalpam, vicinādams liekšķeri. "Es tev esmu teicis simtām reižu, lai ai netraucē mani, kad mēs ar Fifiju kopjam savus rāceņus." Viņš samiedza acis. "īpaši tad," viņš piebil­da, "ja tu gribi teikt, ka esi saņēmis vēl vienu stulbu vēstuli!"

Bensons pasniedza vēstuli. "Šī ir citāda," viņš paskaidroja.

Ragainais Barons to atvēra un sāka lasīt. Viņa sejas iz­teiksme mainījās no viegla aizkaitinājuma līdz neizmēroja­mam priekam. "Bet tā taču ir lieliska ziņa!" viņš iesaucās. "Klausies, Fifij. Tā ir no doktora Kampiena. Atvainojos par visiem saviem pēdējiem gājieniem..!' viņš lasīja. "Esmu nolēmis pārtraukt darbošanos. Lūdzu, pieņem šo mazo dāvanu kā manas draudzības apliecinājumu." Viņš pa­griezās pret Bensonu. "Kādu mazo dāvanu?" viņš jautāja.

"Tā ir ārā pie vārtiem," teica Bensons.

"Tad nes to šurp, nes to šurp," mudināja Ragainais Barons.

"Kā vēlies, kungs," atbildēja Bensons. Viņš izgāja no sakņu dārza un atgriezās mirkli vēlāk, vilkdams sev bla­kus lielu koka trusi.

"Oo! Dārza skulptūra!" iekliedzās Fifija. "Tā brīnišķīgi izskatīsies tur pie tās sienas, turklāt tas aizbaidīs visus tos nerātnos, rijīgos trušus un ķekatpeles no mūsu rāceņiem. Man tas patīk, Raguli! Man tas vienkārši patīk!"

"Man arī," piebalsoja Ragainais Barons. Viņš satvēra Fifijas roku. "Un es mīlu…"

Tobrīd atskanēja ļaunu vēstoša čīkstoņa. Likās, ka tā nāca no truša. Bensons, Fifija un Ragainais Barons palūkojās augšup un redzēja, kā truša pamatnē atveras lūka un parādās milzīga, tukla kāja.

"Volter?" bija dzirdama balss. "Volter!"

"Baronese?" jautāja Bensons.

"Ingrida?" Fifijai aizrāvās elpa.

"ĀĀĀĀĀĀHH!" iekliedzās Ragainais Barons.

Džo Džefersons sēdēja savā istabā pie rakstāmgalda ar pildspalvu rokā. Trokšņi vēl nebija norimuši. Ellas mūzi­ka dunēja viņam virs galvas, elektriskais urbis un putekļu sūcējs centās viens otru pārspēt apakšstāvā, bet dvīņi cīnījās tepat aiz durvīm.

Džo gan to neievēroja. Acis pievērsis papīram un atmiņām pilnu galvu viņš sāka rakstīt.

Nakts klājās pār Jezgas zemi. Saule bija norietējusi, debesis satumsa, un jau divi no tās trim mēnešiem bija uzlēkuši pār Pelējuma kalniem.. Viens no šiem mēnešiem bija tik violets kā sikspārņputns. Otrs bija. tik dzeltens kā milža apakšbikses veļas dienā…

Kad trīs krāsainie Jezgas zemes mēneši laidās aizvien ze­māk debesīs, tie apspīdēja Pelējuma kalnus un Smaržu pur­vu, Goblinpilsētu, Troļļu tiltu, Apburto ezeru un putekļainu ceļu, pa kuru steidzīgi gāja divi stāvi. Viens no tiem bija Fifija. Otrs bija neliela auguma, līkkājains un plikpaurains…

"Ak, Fifij," viņš sacīja. "Beidzot brīvi! Mēs tagad būsim kopā uz visiem laikiem un audzēsim ne ar ko nesalīdzi­nāmus rāceņu laukus."

"Tu un es, Volter. Tu un es," teica Fifija, cieši saspiez­dama viņa roku. "Pēc visa šī laika…" Fifija pagriezās pret viņu. "Ak, Volter, tu esi tikpat skaists kā todien, kad es tevi pirmoreiz satiku. Kāds kauns tik ilgi slēpt šos spēcī­gos, glītos vaibstus zem tās briesmīgās ragainās bruņucepures!"

"Kāds atvieglojums, ka tā vairs nav jāvalkā," Volters at­zina. "Tas svars, tas karstums, tā atbildības nasta viss pagaisis. Es jūtos kā pilnīgi jauns es!"

Pa to laiku pils rietumu spārna logā spīdēja gaisma. No loga naksnīgajās debesīs skanēja balsis.

"Oo, tā tev piestāv. Apsoli, ka nekad to neņemsi nost. Tu izskaties lieliski, Benson!"

"Vai tu tiešām tā domā, Barones?"

"Ak, Benson, tu tagad esi Ragainais Barons, iegaumē!" Meitenīgi smiekli pildīja gaisu. "Tu mani vari saukt par Ingridu!"

...