Jezgas zeme

9

Kad pūķiene tuvojās pils mūriem, Džo ieraudzīja iekš­pusē valdošo haosu pilnā apmērā. Visur mētājās drēbju skapji un skapju daļas.

Daži bija uzkrituši uz teltīm un stendiem, daži bija sašķīduši druskās pret bruģa akmeņiem, bet citi vēl lidoja pa gaisu, gaidot nolaišanos. Tie brāzās šurp un turp, uzclurdamies mūriem un saskrienoties savā starpā. Vairums no tiem izskatījās visai nožēlojami salikti kopā kādam trūka eņģes, citam bija nevienāda garuma kājas, un da­žiem skapjiem nebija īsto durvju.

"Nevar būt!" iekliedzās Norberts un pamāja ar roku.

Randalfs, kas bija atgriezies savā vietā uz pūķienes as­tes, uzsauca viņam: "Kas ir, Norbert?"

"Ragainais Barons," teica Džo, rādīdams ar pirkstu.-"Pa­skat."

Lejā Ragainais Barons skraidelēja apkārt kā vista bez galvas un kliedza pilnā kaklā.

"Glābieties! Mums uzbrūk! Slēpieties!"

"Kā Ragainais Barons mūs visus iedvesmo," nomurmi­nāja Veronika.

BLĪKŠ!

"Sasodīts!" Džo noelsās. "Tas gan bija tuvu!"

Viens no skapjiem bija no­gāzies zemē, nolaužot uzrakstu Pa zālāju nestaigāt un par mata tiesu gandrīz skarot Ragaino Baronu. Tagad, nometies ceļos un drebēdams, Ragainais Barons ar rokām bija satvēris galvu, jo du­čiem pakaramo izbrāzās no salū­zušā skapja un metās viņam virsū kā niknu sikspārņputnu bars. Ar āķiem tie sitās viņam pa ragaino bruņucepuri.

Plink! Plink! Plink!

"Vai! Vai! Vai!" kliedza Ragainais Barons.

Tobrīd kāds dārznieka pa­līgs ar spaini galvā paskrēja garām. "Puķes!" viņš klie­dza. "Uzmanīgi, puķes!"

Līdz pēdējam pakaramam viss bars pagriezās projām no Ragainā Barona un uzsāka vajāšanu.

"Pazūdiet!" viņš kliedza, kad pakaramie sāka sisties pret spaini. "LJn nestaigājiet pa zālāju!"

Tas pats atkārtojās visur, kur vien Džo skatījās. Dārz­niekiem un dārznieku palīgiem, sulaiņiem livrejās, virssulaiņiem, kalpiem un virtuves strādniekiem visiem uz­bruka, un šķita, ka neviens neko nevar darīt, lai atvairītu briesmīgo iebrukumu.

"Ak vai, es nelaimīgais!" Ragainais Barons bēdīgi gau­doja. "Mēs esam nolemti. Mēs esam pagalam. Vai neviens mums nepalīdzēs grūtā brīdī?"

"Par īsto cenu," viņam virs galvas atskanēja kāda balss.

Ragainais Barons paskatījās augšup, un viņam aizrāvās elpa. Viņus ne vien bombardēja drēbju skapji, viņiem ne vien uzbruka drēbju pakaramie, bet tagad arī pūķis bija atgriezies. Sastindzis uz vietas, šausmu pārņemts, viņš raudzījās uz milzīgo, planējošo radījumu ar tā ādainajiem spārniem, šaudīgo asti, briesmīgo cekulaino galvu un viņš neticot izberzēja acis tā pasažieriem…

"Randalf?" viņš kliedza uz augšu personai, kas turējās pie pūķa astes. "Vai tas esi tu?"

"Pilnīgi noteikti," Randalfs atsaucās. "Burvis, kas pie­dāvā savus pakalpojumus, ir tavā rīcībā. Tagad par ma­niem noteikumiem…"

"Jebko," sacīja Ragainais Barons. "Pilnīgi jebko! Tikai dari kaut ko! Tūlīt!"

"Simt zelta lielos," Randalfs sauca.

Ragainais Barons skaļi ieelpoja gaisu caur sakostiem zobiem. "Piecdesmit," viņš teica.

"Deviņdesmit," Randalfs atbildēja.

"Septiņdesmit pieci, un tas ir mans pēdējais piedā­vājums," neatlaidās Ragainais Barons.

"VOLTER!" atskanēja skaļš, spalgs kliedziens. Tā bija Ingrida, un viņa nejutās laimīga.

"Astoņdesmit," uzstāja Randalfs.

"Astoņdesmit, lai būtu," piekrita Ragainais Barons. "Bet nevienu lielo vairāk. Piesargāsf viņš ieaurojās, kad pēk­šņi, durvīm sitoties un pakaramiem šķindot, parādījās ga­līgi greizs skapis un brāzās virsū planējošajai pūķienei.

"Mēbeles pie labā borta!" Veronika iekliedzās.

Margo pamāja ar galvu. Sekoja viegls astes uzsitiens ār­pus augstajiem vārtu torņiem.

Skapis ietriecās smagajās, ar naglām apsistajās durvīs un salūza tūkstošos gabalu, kas sabira zemē. No tā iekšpuses parādījās vēl viens drēbju pakaramo bars. Tie pacēlās gaisā un uzbruka pūķienei.

Margo pasmaidīja un izgrūda rūcošu liesmu mēli. Paka­ramie vienā mirkli pārvērtās pelnos.

Apakšā pagalmā Ragainais Barons sāka aplaudēt. "Bravo!" viņš sauca. "Tagad nāc un tiec galā ar pārējiem."

"Par astoņdesmit zelta lielajiem," atgādināja Randalfs.

"Jā, jā," nepacietīgi atrauca Ragainais Barons, pieliekda­mies, lai izvairītos no skapja, kas pilnīgi nevadāms trau­cās pāri pagalmam. "Tikai sāc to darīt!"

Randalfs pamāja ar galvu. "Nolaidies tur pie tās sienas, Margo," viņš norādot teica. "Ja vien tu neiebilsti, Norbert," viņš viltīgi piebilda.

"Jā, ļoti labi, kungs," sacīja Norberts. "Lieliska doma, kungs."

"Pateicos," atbildēja Randalfs. "Es… Ūūūūā!" viņš noel­sās, kad pūķiene pēkšņi metās lejup uz pagalmu, lidojumā pasizdama sāņus skapjus un pakaramos, un ar graciozu pagriezienu nolaidās pie augstās sienas pamatnes.

Viņa pagriezās un draudīgi ierēcās.

Džo nolēca zemē, viņam sekoja Henrijs, asti luncinā­dams un mežonīgi riedams. Džo izvilka zobenu. Norberts

notrausās zemē viņam blakus un, satvēris nolauztu telts > *

kārti, savicināja to virs galvas. Randalfs viņiem pievienojās kopā ar Veroniku, kas sēdēja uz pleca. Viņš pacēla rokas.

"Lai kauja sākas!" viņš ierēcās un pagriezās. "Norbert, esi tik labs, ej pirmais."

Norberts pagāja uz priekšu, kad garām lidoja izļodzījies skapis ar pielasītiem durvju rokturiem. Saņēmis triecienu ar telts kārti, skapis sadalījās gabalos.

"Slikts darinājums," sacīja Randalfs, paceldams izkritušu skrūvi un to pētīdams.

Margo pacēlās gaisā un aizsargājot lidinājās virs Norberta, kas turēja rokās savu pagaidu vāli un aizslāja palīgā diviem sulaiņiem, kas bija iesprostoti zem putnu vanniņas. Viņš atsita vairākus uzbrūkošu drēbju paka­ramo viļņus.

Sulaiņi izlīda no slēptuves un kratīja dūres pret projām lidojošiem skapjiem.

"Un nedomājiet atgriezties, vai arī jūs dabūsiet vēl to pašu!" mazākais no abiem izaicinoši kliedza.

Tobrīd atskanēja Veronikas trauksmes kliedziens. "Piesargieties! Atkal tuvojas ienaidnieka mēbeles un ne tikai skapji!" viņa sauca.

"Palīgā!" iespiedzās sulaiņi un aizsteidzās atpakaļ zem putnu vanniņas.

"Gļēvuļi!" noteica Randalfs, stāvēdams Norbertam aiz muguras.

Norberts devās pretī saņemt tuvojošās mēbeles pāris nedrošas konstrukcijas drēbju skapjus un lielu virtuves skapi ar ļodzīgiem plauktiem.

"Norbert!" uzsauca Randalfs. "Nāc atpakaļ!"

"Tuvojas trīs skapji un kumode!" skanēja Veronikas balss.

Randalfs skrēja pakaļ Norbertam. Džo sekoja cieši aiz viņiem, vicinādams zobenu pret pāris apsvilušiem drēbju pakaramiem.

"Lai Margo tiek ar tiem galā," sacīja Randalfs, kad virs gal­vas pūķiene metās vajāt bēgošu grāmatu plauktu bataljonu. "Norbert! Norbert! Atgriezies te un aizstāvi mani… Lūdzu!"

Virs viņiem skaļi atbalsojās Margo balss: "Saņemiet, pāraugušie malkas saišķi!"

Viņas aste šķēla gaisu un deva graujošu triecienu prā­vai kumodei ar raupjiem lācīšu kokgriezumiem. Kumode izjuka, izmētājot tās saturu ar spilgtu lācīšu rakstu rotā­tas vatētas segas, kuras tūlīt uzplandījās virsū pūķienei.

"Pazūdiet nost no manis!" apslāpēti atskanēja Margo kliedziens, viņai ar nagiem izmisīgi raustot lielo segu ar

galdiņu un rezerves galdiņu kom­plekts!" Veronika neatlaidīgi ziņoja no Randalfa pleca.

Tobrīd gaiss nošņācās viens no skapjiem stāvā leņķī brāzās lejup.

KRAHU!

Durvis atsprāga vaļā, un laukā izlēca kauslīgu spilvenu bars, tvīkstot pēc cīniņa.

"Āāh! Ūūf! Au!" Randalfs kliedza, kad spilveni viņam uzbruka, nobūkšķot pret vēderu un belžot pa galvu. "Palīgā! Palīgā! Norbert!"

"Mffll blffll, "Margo ar troksni nosēdās blakus Džo. Viņa izmisīgi centās atbrīvoties no segām. "Palīgbb!"

Džo no tā visa griezās galva. No visiem pagalma stū­riem atskanēja sāpju un šausmu kliedzieni, jo vēl un vēl zemē krita slikti salikti skapji un neizturīgas bufetes. Kāda kumode nogāzās īpaši neveikli, sašķīstot gabalos un izmētājot tās saturu. Laukā izvēlās biksītes, korsetes un salocīti zeķu pāri un metās cīņā.

"Divi skapji un klavieru soliņš no tevis pa kreisi!" pa­ziņoja Veronika.

oranžiem un sarkaniem lac kura bija aptinusies viņai ap ka

"Āāāā!" viņa kliedza. Sega pieķērās vēl stingrāk. "Pretkožu lodītes," viņa

novaidejas. Vēl viena lācīšu sega

smagi pieplivinājās klat un

aptinās puķienei ap galvu. "Uh!" viņa ierēcās. "Kāds

vēl slapina gulta!"

"Vēl trīs skapji, pāris nakts­

Sirdij spēcīgi sitoties, Džo satvēra savu zobenu un, tam nošvīkstot, pāršķēla segu, kas klāja Margo galvu.

Pūķiene paskatījās apkārt. "Paldies, manu mīļo zēn," viņa pateicīgi sacīja. "Tās nejaukās segas smirdēja bries­mīgāk par Tirnas naktspodu!"

"Karotājvaronis ir tavā rīcībā," smaidīja Džo.

"Tu esi eņģelis!" Margo sauca, atraujoties no zemes un atkal paceļoties gaisā. Klavieru soliņam, kas tuvojās, ne­bija nekādu izredžu.

"Vēl četri skapji un… Āāāh!" Veronika iekliedzās, kad viņai pasvilpa garām vesela zalve ar tasītēm, apakštasītēm un šķīvjiem un sašķīda apakšā pret bmģa akmeņiem. "Margo!" viņa spiedza. "Tūlīt pievērsies tam virtuves skapim!"

Džo pievienojās Norbertam, kas steidzās palīgā Ran­dalfam. Burvis bija zaudētājs cīņā ar sārta satina sirdsveida spilvenu pāri.

"Palīdziet man!" viņš sauca, kad spilveni sita viņam pa ausīm.

"Saņem šo!" Džo ierēcās, paceldams zobenu un izklupienā mezdamies virsū pirmajam spilvenam. Uz visām pusēm pašķīda spalvas. "Un šo! Un šo! Un šo!" viņš kliedza, durdams un cirzdams otram spilvenam.

Gaisu pildīja spalvu putenis, tik biezs, ka viņš tik tikko varēja saskatīt savas uz priekšu izstieptās rokas. Pēkšņi liels pagalvja rullis apmeta kūleni un ar lielu spēku trāpīja pa Džo bruņucepuri, uzmaucot to cieši pāri acīm.

Viņš bija akls!

Visapkārt viņam troksnis aizvien vairāk pieņēmās spēkā, sasniedzot milzu kāpumu. Rībieni un blīkšķi, krakšķi un sprakšķi. Triumfa rēcieni un sakāves gaudas. Šķin­doņa, plīšana, kliegšana un brēkšana. Un pāri visiem trokšņiem pūķienes varenie rēcieni, viņai traucoties šurp un turp.

Kurā pusē notiek kauja? Džo bija neziņā, cenzdamies nodabūt bruņucepuri no galvas.

Viņš neredzēja pilnīgi neko. Rokas sāpēja, galva pul­sēja un virpuļojošās spalvas uzdzina šķavas. Vairīda­mies, cik labi vien varēdams, viņš klupdams gāja pāri biezajam pūkainu dūnu un vatēto segu skrandu paklājam un sašķaidīto pakaramo atlūzām, kas klāja zemi.

"Randalf!" viņš sauca. "Norbert! Veronika! Kur jūs esat?"

Viņš apklusa un ieklausījās, bet neviens neatsaucās. Viņš domīgs nolaida zobenu. Ja vien tā nebija iedoma, šķita, ka troksnis beidzot pierimst. No labās puses atska­nēja sprakšķošs krah, no kreisās apslāpēts būkš.

Tad nekas. Pilnīgi nekas.

Džo nodrebēja. Tagad viss bija kluss. Pat par daudz kluss. Ar pēdējiem izmisīgajiem spēkiem Džo satvēra bruņucepuri aiz tās rotājuma spārniem un vilka, cik stipri vien jaudāja.

Paukš!

Iedauzītā bruņucepure beidzot bija nost. Pievērtām acīm Džo paskatījās apkārt cauri lēni rimstošajam spalvu putenim.

"Vūūf!"

"Henrij!" Džo pasauca. "Nāc šurp, draudziņ." Nākamajā mirklī Henrijs izdrāzās no spalvu vētras, mēli izkāris un asti luncinādams. Džo pietupās un pabužināja viņam ka­žoku. "Labs suns," viņš teica. "Priecājos, ka tu esi sveiks. Bet kur ir citi? Ko? Kur viņi visi ir?"

"Es nevaru runāt pārējo vārdā," atskanēja Randalfa balss, "bet es esmu šeit."

"Un es esmu šeit, kungs," sacīja Norberts.

"Kur?" jautāja Randalfs.

"Es nezinu," domīgi teica Norberts, "bet es esmu. Un Veronika ir te kopā ar mani, lai to pierādītu."

"Manu grēku dēļ," papagailiene nomurmināja.

Drīz vien viss pagalms dūca no sarunām. Džo pagrieza galvu vispirms uz vienu pusi, tad uz otru, sekojot dažādām balsīm. Spalvām nosēžoties, viņš sāka saskatīt ķermeņus, kam piederēja šīs balsis.

Tur bija Norberts, kas sēdēja uz koka šķēpeļu kaudzes, viņam uz pleca bija uzmetusies Veronika.

Tur bija Bensons un dārznieka palīgs ar spaini galvā, kuri parādījās no slēptuves aiz apgāzta galda, skatīdamies uz dažiem saplēstiem puķu podiem un skaļi klakšķinā­dami mēli.

Un tur bija Randalfs. Viņš turēja rokās kaut ko tādu, kas atgādināja ar krokotām mežģīnēm rotātas apakšbikses, un cieši tās pētīja. Kad viņš pamanīja Džo skatāmies uz viņu, Randalfa seja koši pietvīka.

"Man… man vajadzīgas jaunas " viņš stomījās. "Margo manējās saplēsa."

"Tu pārspēj Rodžeru Grumbaino," Veronika drūmi ko­mentēja.

Džo paskatījās apkārt. Visur mētājās kūpošas koka atlūzas. Starp tām bija no eņģēm norautas durvis, gabalos sadalījušās atvilktnes, salauzti pakaramie, grāmatu paliktņi, māla trauki, un visu to klāja spalvu kārta no spilveniem un segām.

"Mēs to paveicām," viņš lepni teica. "Mēs uzvarējām kaujā!"

"Tiešām uzvarējām," apstiprināja Randalfs, steigšus sa­vīstīdams rokā zīda apakšveļu un iebāzdams to kabatā. "Pateicoties manai iedvesmotajai vadībai."

"Jā, baiļu iedvesmotai," sacīja Veronika. "Norbert! Pa­līgā! Palīgā!" viņa atdarināja.

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs.

"Margo?" ierunājās Norberts. "Vai kāds ir redzējis Margo?"

"Es esmu te augšā, mīļais," atskanēja balss no pils vārtu augšas.

Viņi paskatījās augšup uz pūķieni, kas bija ērti apsē­dusies un pētīja savus nagus.

"Margo, tu biji lieliska!" uzslavēja Norberts. "Mēs ne­mūžam nebūtu tikuši galā bez tevis."

"Labs darbs jāatmaksā ar to pašu, Norbert, mīļā sirds," sacīja Margo. "Bez tevis mana ala vēl aizvien izskatītos pēc salūzušu, pazudušu vai nederīgu lietu novietnes. Ja runā­jam par to," viņa turpināja, "tad man tiešām vajadzētu doties atpakaļ." Viņa nopūtās. "Apslēpta dārgumu krātuve var būt tāda nasta."

"Ja runājam par dārgumiem," Randalfs nomurmināja, "astoņdesmit zelta lielos nevajadzētu noniecināt." Viņš pār­laida acis pagalmam, meklējot Ragaino Baronu.

Pūķiene saslējās pakaļkājās, savēcināja spārnus un pa­cēlās gaisā rīta pirmajā, sārtajā blāzmā.

"Palieciet sveiki!" viņa sauca. "Man bija prieks ar jums visiem iepazīties. Ar Džo, Henriju, Veroniku un, protams, īpaši ar tevi, Norbert. Vai zināt, es laikam skumšu pat pēc vecā Resnīša! Atceries, Norbert, mīļais, nezaudē sakarus!" "jā, labi," Norberts atsaucās.

Pūķiene aizlidoja naktī. "Uz redzēšanos ar jums visiem pēc kādiem divdesmit gadiem," viņa sauca, balsij pama­zām izgaistot.

Norberts notrausa pa asarai no visu triju acu kaktiņiem. "Sveika, Margo," viņš nočukstēja. Džo pamāja ar roku.

Randalfs iespurdzās. "Vai jūs visi dzirdējāt? Viņa teica, ka skumšot pēc manis!" viņš ar maigumu teica. Viņš no­skatījās pakaļ aizlidojošajai pūķienei. "Randalfa Gudrā. Pūķu savaldītāja…"

"Man šķiet, viņas vārdi bija pēc vecā Resnīša," iebilda Veronika.

"Aizveries, Veronika!" noskaldīja Randalfs. "Re, paskat, tur viņš ir!" Randalfs salika rokas pie mutes. "Ragaino Baron!" viņš sauca. "Ragaino Baroni"

Pagriezies Džo pamanīja nelielu, pieliekušos stāvu stei­dzamies gar pils sienu. Viņa bruņucepure bija vēl vairāk iedragāta par Džo bruņucepuri, tās ragi rēgojās dīvainos leņķos.

"RAGAINO BARON!" Randalfs kliedza. "KliNGS!"

Ragainais Barons apstājās un nevainīgi paskatījās apkārt. "Vai kāds mani sauca?" viņš jautāja.

Randalfs devās uz viņa pusi, lauzdams ceļu caur spalvu un koka atlūzu kaudzēm. "Tas esmu es, kungs," viņš sacī­ja. "Randalfs Gudrais. Karotājvaroņu un pūķu piegādātājs kritiskos gadījumos." Viņš plati pasmaidīja. "Man liekas, mēs vienojāmies par astoņdesmit zelta lielajiem."

"Tiešām, tiešām," teica Ragainais Barons. "Atsūti man rēķinu. Tu taču pieņemsi čeku, ko?"

"Es nelokāmi esmu skaidras naudas burvis," Randalfs stingri iebilda. Viņš pastiepa roku. "Lūdzu astoņdesmit zelta lielos."

"Es tik daudz nenēsāju līdzi," sacīja Ragainais Barons, uzsitis pa kabatām un paraustījis plecus. "Piedod."

"Bet… bet…" Randalfs minstinājās.

Ragainais Barons pasmaidīja un uzlika roku burvim uz pleca. "Bet pietiek par to. Galu galā mums pašlaik neva­jadzētu runāt par naudu. Pienācis laiks godināšanai! Trīs reizes urrā Randalfam Gudrajam!"

Bensons un pāris sulaiņu livrejās vārgi uzgavilēja.

"Braši!" uzslavēja Barons. "LJn ko tagad visi gaida?"

Vairāki dārznieku palīgi un saucējs saskatījās savā starpā un tad atkal pievērsās Baronam.

"Nu?" viņš iejautājās. Apklusis viņš nikni palūkojās apkārt pagalmā. "Sāciet novākt šo nekārtību!" viņš noskaldīja. "Ko gan teiks Ingrida?"

Tobrīd no pils otras puses atskanēja skaļš plīkšķošs troksnis. Paskatījušies augšup, visi redzēja vienu vienīgu skapi lidojam pāri torņiem un sienu robojumiem atpakaļ, virzienā uz Elfu mežu.

Kad skapis planēja tālumā, spīdēdams zemajos agra rīta saules staros, no tā bija dzirdama apslāpēta balss.

"Volter! Volter7"