Jezgas zeme

4

"Pasniedz man vēl vienu rituļmaizīti, Norbert," lūdza Randalfs. "Esi nu labiņš."

Norberts, kam uz galvas bija uzmetusies Veronika, pa­sniedzās uz priekšu un parakņājās ceļa grozā, kas visai nedroši bija nolikts uz zāles kušķa Smaržu purva vidū. Šķebinoša, salkana purva migla vijās viņiem apkārt, iekrā­sojot zemo vēlās pēcpusdienas sauli violetu un pārklā­dama visu ar savu pelējuma smaku. Norberts sadabūja rituļmaizīti un sniedza to Randalfam.

"Nē, to ne," iebilda Randalfs, skatīdamies uz Norberta turēto mazo kūciņu ar dzelteni zaļu glazūru. "Es gribēju sārto ar glazētiem ķiršiem un šokolādes skaidiņām."

Norberts sarauca pieri. "Kāds to laikam ir apēdis," viņš sacīja. "Šī ir pēdējā."

"Ja vien kāda nav pielipusi tev pie pieres, Randalf," iesmējusies piebilda Veronika.

"Nu gan!" sapīcis iesaucās burvis. "Es tik ļoti gribēju to rituļmaizīti!" Viņa skanīgās balss dēļ tuvējā zāļu kušķī milzīga sārtā smirdcūka nolaida smaku un uzsprāga sa­trūkusies gāzes varde. "Kas to apēda?" Randalfs prasīja.

Veronika ar galvu pamāja uz blakus esošo zāļu kušķi, kur Brenda bija iegrimusi sarunā ar Džo. " Viņa apēda,"

teica Veronika. "Viņa ir apēdusi pusduci. Iegaumē, tais­nības dēļ jāsaka, tu apsolīji viņai tik daudz rituļmaizīšu, cik vien viņa var apēst."

"Protams, kā jau karotājprincesei un tā tālāk, viņai ne­pieciešams uzturēt spēku," sacīja Randalfs ar sapņainu smaidu. Viņš pievērsās Norbertam. "Labi, Norbert, dod. man to… Norbert!"

Tumši pietvīkdams, Norberts noslaucīja nodevīgās kūkas drupačas un glazūru no mutes. "Pu facīji, ka pu po negibi!" viņš izgrūda, apbērdams Randalfu ar pussakožļātiem rituļmaizītes gabaliņiem.

"Ak, Norbert!" iesaucās Randalfs.

Norberts norija kumosu. "Ir vēl palikušas vairākas puņķumaizes sviestmaizes," viņš izpalīdzīgi teica.

Netālu uzsprāga vēl viena satrūkusies gāzes varde. Tālu­mā pāris smirdcūkas apstājās, ierukšķējās un skaļi nolaida smaku. Vienīgi Brenda un Džo, šķiet, nenojauta, kāds strīds risinās uz blakus zāles kušķa.

"Un šis te" Brenda sacīja, viegli pieskardamās vienam no daudzajiem robiem sava garā zobena asmenī, "bija to­reiz, kad es saskrējos ar Hildu Mataino raganu. Zini, tie viņas zibens spērieni tiešām var būt sāpīgi."

"Ūū, zibens spērieni!" noeļsās Džo. Katrs nākamais Bren­das izklāstītais stāsts atstāja uz viņu aizvien lielāku iespaidu. "Tas izklausās pārsteidzoši!"

"LJn šis," viņa turpināja, vilkdama ar pirkstiem zemāk pa asmeni, "gadījās no tikšanās ar Hariju-un-Lariju bries­mīgu divgalvainu milzi. Viņš bija šaušalīgs radījums, kaut gan nekad neko nevarēja izlemt. Man nācās sasist viņa galvas vienu pret otru." Viņa iespurdzās. "Viņš tik ātri neaizmirsīs karotājprincesi Brendu!"

"Neticami," klusi sacīja Džo. "Tu to visu esi paveikusi!"

"Tiešām esmu," piekrita Brenda ar izklaidīgu skatienu acīs. "Tiešām esmu. Bet tagad es gribu iekārtoties atrast

jauku, mazu namiņu sev un Ošņām," viņa teica, ar galvu pamādama uz savu svītraini rozā kaujas kaķi, kas trīcē­dams gulēja uz trešā zāļu kušķa mazliet attālāk.

Sadzirdējis savu vārdu, Ošņa žēli iesmilkstējās. Viņam nepatika šī mitrā vieta ar purva dubļiem un smirdīgo miglu. Henrijs, kurš bija apmeties uz tā paša zāļu kušķa, nolaizīja viņam seju un uzmundrinoši ierējās.

"Man piedzīvojumu bijis pa pilnam," Brenda turpināja. "Tagad pienācis laiks uztvert dzīvi vienkāršāk, un šķiet, ka Rūdolfs ir visai jauks burvis. Es tikai ceru, ka es tev neaizlieku kāju priekšā, Džo."

"Nē, nē," atsaucās Džo. "Nepavisam ne. Īstenībā es priecājos, ka tu esi te. Lai gan Randalfs atsauca mani un Henriju uz Jezgas zemi, viņš nevar mūs nosūtīt atpakaļ. Ja mums neizdosies atgūt Lielo burvestību grāmatu un atbrī­vot pārējos burvjus, tad man būs te jāpaliek uz visiem laikiem un… un…" Viņš nošņaukājās.

"Tu esi noilgojies pēc mājām," sacīja Brenda.

Džo pamāja ar galvu. "Man pietrūkst māmiņas un tēta," viņš teica. "LJn dvīņu. IJn pat manas māsas Ellas."

"Vai viņa ir karotājprincese?" dedzīgi iejautājās Brenda.

Džo pasmaidīja. "Ne gluži," viņš atbildēja. "Kaut gan, ja ar skatienu tiešām varētu nogalināt, tad viņa būtu visai bīstama."

Brenda nodrebinājās. "Izklausās pēc Sibillas Burves," viņa sacīja. "Viņas skatiens gan varēja nogalināt." Viņa pieskārās robam tuvu pie asmens gala. "Nemaz nerunājot par viņas elpu!"

"Sibilla Burve," ar bijību nočukstēja Džo.

"Iegaumē, viņa nevarēja sacensties ar Brendu, karotājprincesi." Brenda apkampa Džo plecus ar lielo, musku­ļoto roku un cieši paspieda, gandrīz par daudz cieši. "Neraizējies, Džo. Es parūpēšos, lai tu nokļūsti mājās. Tici man," viņa apgalvoja, "mēs veiksim šo misiju sekmīgi, ja man ar to ir kāda darīšana!"

"Bet tu nesaproti," teica Džo, atsvabinādamies no viņas spēcīgā skāviena. "Nedēļām es esmu gaidījis, lai dotos šajā misijā. Nedēļām un nedēļām. Un kas notiek, kad mēs bei­dzot tiešām sākam iet? Pēc desmit minūtēm Randalfs pa­mostas un paziņo, ka mums visiem jāapstājas, lai ieturētos!"

"Tās rituļmaizītes bija visai gardas," sacīja Brenda, atzi­nīgi nolaizīdama lūpas. "Bet tev ir taisnība, Džo. Mums jā­sāk kustēties. Saule jau ir zemu, un mēs negribam pavadīt nakti Smaržu purvā." Viņa piecēlās kājās. "Ralf! Ošņa!" viņa sauca citu zāles kušķu virzienā. "Mums tūlīt jādodas ceļā."

"Vai jau?" atskanēja Randalfa vīlusies balss.

"Tu vari jāt man blakus uz Ošņas," teica Brenda.

Randalfs staroja. "Es tūlīt būšu pie tevis," viņš atsaucās.

Goblinpilsētai jau stipri vien pietrūka brīvdienās de­vušos elfu. Tā kā neviena no viņiem nebija klāt, lai apda­rītu sīkos ikdienas darbus, kas uzturēja pilsētas ritmu, visa apkārtne bija nolaista. Eļļas lampas sprakšķēja, izdzisa un palika neiedegtas. Vēstules netika nosūtītas, slapjā veļa netika izgriezta. Un, tā kā neviens no pulksteņiem nedar­bojās, šķita, ka pats laiks ir apstājies. Vienīgi augošās at­kritumu kaudzes visu ielu visos stūros norādīja, cik ilgi te nav bijis elfu, kas visu uzkopj.

Ēkās, kas rindojās ap atkritumu pilnajām ielām, stāvoklis bija tāds pats. Nebija šujamo elfu, lāpāmo elfu, mazgājamo elfu… Vispār nebija elfu! Viņu prombūtnes laikā nekas ne­tika gatavots. Cepuru meistaru, dzelzslietu tirgotāju, mē­beļu galdnieku un šuvēju darbnīcas stāvēja dīkā.

Tomēr vienā veikalā gāja rosīgi kā stropā. Goblini kļūst ļoti darbīgi, kad tuvumā ir nauda, un tips ar bruņu­cepuri, kurš pielaikoja jaunas drēbes, stipri vien oda pēc naudas.

"Kā es izskatos?" jautāja Ragainais Barons, skatīdamies spogulī.

"Nu, klausies!" atbildēja spogulis augsts, savrup stā­vošs grozāms priekšmets bagātīgi rotātā sarkankoka rāmī. "Tu esi glītākais Ragainais Barons no visiem."

"Vai tiešām?" nenoteikti jautāja Ragainais Barons.

"Par to nav šaubu," sacīja spogulis. "Šis tērps tiešām ir domāts kungam no galvas līdz kājām. Un der kā uzliets. It kā tas kungam būtu šūts."

Ragainais Barons grozījās uz vienu pusi un uz otru, ne­novērsdams acis no sava auguma un pārbaudīdams savu izskatu no visiem leņķiem. "Es tomēr neesmu pārlieci­nāts," viņš teica. "Es nezinu, vai izskatos pats pēc sevis."

"Kungs izskatās pasakaini," spogulis apgalvoja. "Ceriņkrāsa tik labi papildina tavu dzeltenīgo sejas krāsu un lieliskās, piķmelnās ūsas. Un vizuļi sader ar draiskulīgo mirdzumu tavās acīs." Tas apklusa. "Vai kungs šovakar iecerējis doties kādā jaukā izklaidē?"

"Es domāju, ka varētu iegriezties pāris naktsklubos, kamēr esmu Goblinpilsētā," nenoteikti sacīja Ragainais Barons.

"Tad tu noteikti atstāsi iespaidu uz dāmām ar šādu ģērbšanās manieri," teica spogulis.

Ragainais Barons laimīgi pamāja ar galvu.

Izvietots augstas drēbju veikalu grēdas apakšējā stāvā, veikals īesvaidīšanas smalkie tērpi bija slavens ar pārstei­dzošo tērpu izvēli par mežonīgām cenām un savu ainājošo spoguli. Parasti Ragainais Barons nebūtu ne sapņojis par iepirkšanos tik dārgā vietā. Ingrida to nemūžam neļautu.

Bet Ingrida lai slavēta viņas piemiņa vairs nebija tuvumā. Skumjā un traģiskā kārtā un, iespējams, uz vi­siem laikiem Ingrida bija pazudusi. Un līdz ar viņu beigu­šās tās dienas, kad Ragainajam Baronam nācās iepirkties Grablija palētināto tērpu veikalā. Nemaz nepieminot faktu, ka Grablijs bija iejaucis viņu notikumā ar dzie­došajiem aizkariem, goblinam nebija nekā cita ko piedāvāt, kā vien lētas lupatas. Turpretī šie jaunie tērpi… Te varēja sajust kvalitāti.

Ragainais Barons izlieca kaklu. "Vai tu esi drošs, ka mans dibens neizskatās liels šajās spīguļojošajās zeķbiksēs?" viņš jautāja.

"Tieši otrādi," atbildēja spogulis. "Īstenībā es nupat do­māju, cik ļoti tās padara slaidu, īpaši jau ievilktas tajos lakādas zābaciņos. Un vizuļiem izšūtā tunika uzsver gan plecu platumu, gan vidukļa šmaugumu. Tik ļoti glīti," tas teica. "Tik ļoti pēc tevis kungs, ja es drīkstu tā izteikties!"

"Tu mani uz to esi pierunājis," paziņoja Ragainais Ba­rons. "Es ņemšu to visu."

"Lieliska izvēle," sacīja spogulis. "Un izdevīgs pirkums par tikai divsimt piecdesmit zelta gabaliem. Kungs sacels īstu traci uz dejas grīdas." Tas pieklusa. "Vai kungam bija padomā kāds īpašs naktsklubs?"

Ragainais Barons lēni pamāja ar galvu. Divsimt piecdesmit zelta ga­balu šķita briesmīgi daudz par tuniku, zeķbik­sēm un zābaciņiem. Tomēr tas būs tā vērts. "Šmultgās Modās kunkuļu krēma klubs esot visai labs," viņš teica.

"Ak, tiešām!" jūsmoja spogulis. "Esmu dzirdējis, ka olu krēma kūku dēļ varot vai nomirt." Tas iespurdzās. "Un pati Šmulīgā Moda nevarēs novaldīties, nepalaidusi savas lielās, olu krēma kūku svaidošās rokas, kad tevi ierau­dzīs!"

"Daru tev zināmu, ka esmu laimīgi precējies vīrietis," sacīja Ragainais Barons, briesmīgi nosarkdams. (Ja vien Ingrida jebkad, jebkad to padzirdētu…)

"Ak, tu vari man uzticēties," sazvērnieciski teica spo­gulis. "Ja kungs tagad pienāktu pie kases…"

Tobrīd veikala durvis atsprāga vaļā, un Ragainais Ba­rons atskatījies redzēja iedrāžamies iekšā savu kalpotāju koši piesarkušu un aizelsušos. "Te tu esi, kungs!" viņš aizelsies teica. "Es tevi visur izmeklējos."

Ragainais Barons neiecietīgi nopūtās. "Kas nu atkal, Benson?" viņš noprasīja. "Vai man ne uz mirkli nevar būt miers?"

"Lūdzu, kungs," teica Bensons, noliekdams galvu. "Pie­dod, kungs, bet tas tiešām ir svarīgi." Viņš parakņājās kabatā. "Pienākusi vēl viena vēstule sakarā ar baronesi."

"Ar Ingridu?" jautāja Ragainais Barons, pietvīkdams vēl trakāk nekā iepriekš. "Vēstule?"

"To piegādāja sikspārņputns," paskaidroja Bensons. Viņš pasniedza pergamenta lapu. "Tur rakstīts, ka tie viņu iemērkšot eļļā un vārīšot katlā!"

Ragainais Barons noklakšķināja mēli un papurināja galvu. "Cik briesmīgi," viņš teica.

"Bet, kungs!" iesaucās Bensons.

"Ne tagad, Benson," sacīja Ragainais Barons. "Es jau esmu nokavējis bruņucepures pulēšanu, nemaz nerunājot par ragu asināšanu."

"Kā es vienmēr saku," spogulis jūsmoja, "Tieši pēdējie apdares sīkumi izšķir visu."

"Bet, kungs," Bensons mēģināja vēlreiz. "Vēstule… In­grida… Ko tu domā darīt?"

"Kas svarīgāks, to vispirms," atbildēja Ragainais Barons. "Galu galā šādas padarīšanas nevar sasteigt, vai ne?"

Salašņu bariņš devās uz priekšu pa putekļaino ceļu. Labajā pusē Smaržu purvs kūsāja un paukšķēja dziesto­šajā gaismā. Kreisajā pusē pret debesīm iezīmējās Milžu

kalnu robotās virsotnes. Tālu, tālu priekšā virs apvāršņa sāka pacelties smailas koku galotnes.

Džo bija iekārtojies Norbertam uz labā pleca, un Henrijs rikšoja viņiem nopakaļus. Randalfs, šoreiz ceļodams nomodā, sēdēja Vlpšņa rotātajos seglos blakus Brendai. Milzīgais smaids viņa sejā bija tik nemainīgs, tik nekustīgs, ka izskatījās kā uzkrāsots. Randalfs Gudrais bija septītajās debesīs.

"Lūdzu, pastāsti par to notikumu, kad tu cīnījies ar Melnās lagūnas kārpaino zarnurijēju. Kā tu teici, kādos rupjos vārdos tu viņu nosauci?" Viņš kā apreibis sagrīļojās. "Ak, Brenda, karotājprincese, tu esi tik drosmī­ga un spēcīga, un tik neganta…"

Brenda iesmējās (zvanu skaņas, iedomājās Randalfs) un uzsita burvim pa muguru.

"Ūūf!" noelsās Randalfs, un smaids vienā mirklī pazu­da.

"Pietiek runāt par mani, Rodnij," sacīja Brenda. "Saki man, kur tieši ir Ņirgu nora?"

Randalfs palūkojās tālumā un pamāja ar galvu. Koku rinda tagad bija tuvāk. "Ņirgu nora ir pašā vidū tam tur," viņš teica. "Elfu mežam."

Brenda sarāvās. "Elfu mežam?" viņa pārjautāja. "Elfu mežam? Vai es pareizi saklausīju?"

.