Lielās mājas mazā saimniece

9

"Kur mans puisēns?" Diks sauca, staigādams un piešus skandinādams, ka visa Lielā Māja rībēja, un meklēja savu mazo sievu.

Viņš piegāja pie durvīm, kuras veda uz viņas piebūvi. Tās bija durvis bez roktura un tikai lieluma dēļ atšķirās no sienās ieliktiem dēļiem. Bet Diks piespieda slepeno atsperi, kuru zināja tikai viņš un sieva, un durvis atvērās.

"Kur māns puisēns?" viņš sauca atkal un skandināja piešus.

Velti viņš pavērās vannas istabā ar grīdā iemūrētu ūdens tvertni un marmora kāpnēm, paskatījās arī sievas ģērbistabā un garderobē: neviena tur nebija. Pa īsām platām kāpnēm tas uzkāpa viņai tik mīļajā vietā, kura tagad bija tukša, — pie torņa palodzes ierīkotos dīvānsēdekļos, ko sieva sauca par "Jūlijas torni". Ar sevišķu prieku viņš noskatījās uz mīļā nekārtībā samestiem dažādiem sieviešu tualetes nieciņiem, — mežģīnēm, batista gabaliņiem, lentēm, kur viņa, acīm redzot, nesen bija ko darījusi. Brīdi viņš apstājās pie molberta ar uzliktu gleznu, kuru skatot zobgalīgi iesaucās, bet tūdaļ sāka skaļi smieties: tā bija tikko uzmesta skice: neveikls kaulains ērzelēns, kas nupat kā atrauts no mātes krūts un izmisis sauc to atpakaļ.

"Kur mans puisēns?" Diks vēlreiz sauca un iegāja guļambalkonā, bet tur bija tikai pieticīgā, gadu trīsdesmit vecā ķīniete, kas uztraukta un viņam kautrīgi uzsmaidīja.

Tā bija Paolas pašas kalpone O-Veia, kuru Diks pirms vairākiem gadiem pieņēma zvejnieku ciemā pie Dzeltenās jūras, vēl gluži bērnu; viņas māte, atraitne, pina tīklus zvejniekiem un labākā gadā varēja nopelnīt veselus četrus dolārus! O-Veiu pieņēma par Paolas kalponi uz trīsmastu kuģa, kad O-Džois kā kuģa puika jau sāka visu saprast un ar savu prātu vēlāk tika līdz Lielās Mājas pārvaldnieka amatam.

"O-Vei, kur jūsu kundze?" Diks vaicāja.

O-Vei sarāvās gluži čokurā un pavisam sakaunējās. Diks gaidīja.

"Varbūt pie meitenēm, es nezinu," tā ar lielām pūlēm, tikko sadzirdami nočukstēja, un Diks aiz līdzcietības pagriezās un vairāk nekā nejautāja.

"Kur mans puisēns?" vēlreiz viņš sauca, iedams ārā pa vārtiem taisni tai brīdī, kad piebrauca kāds no viņa automobiļiem, uzmanīgi apbraukdams ap ceriņu krūmiem.

"Kā tad lai es to zinu?" automobilī atsaucās liela auguma gaišmatis vieglā vasaras uzvalkā. Un tūdaļ Diks Forests cieši spieda Evansa Greiama roku.

O-Ai un O-Ho ienesa istabā rokassomas, un Diks pavadīja savu draugu līdz viņam sagatavotai torņa istabai.

"Nu, draugs, jums vajadzēs pierast pie mūsu dzīves," Diks teica. "Saimniecība mums iet kā pēc notim, arī kalpotāji te visi ir brīnišķigi, bet mēs sev atļaujamies dažādas ērtības. Būtu atbraukuši minūtes divas vēlāk, nebūtu neviena, kas jūs sagaidītu, izņemot manus ķīniešus. Es nupat taisījos izjāt, bet Paola, — mana sieva, diezin kur pazudusi."

Abi draugi bija gandrīz viena auguma, — Greiams mazliet garāks, bet daudz šaurākiem pleciem un krūtīm. Varbūt viņš bija mazliet gaišākiem matiem nekā Forests, bet abiem bija skaidras, pelēkas acis. Arī sejas abiem bija vēja nopūstas, saulē nodegušas, gluži kā no bronzas. Greiama sejas panti bija mazliet izteiksmīgāki, acis mazliet iegarenākas, bet to nevarēja viegli pamanit, jo tās sedza pasmagie acu plaksti. Likās, deguns ir drusciņ taisnāks un lielāks nekā Dikam, lūpas mazliet pilnīgākas un sārtākas.

Foresta mati bija gaišā kastaņu krāsā, bet Greiama mati būtu īsti zeltaini, ja tik saule tos nebūtu tik ļoti izbalinājusi, un tādēļ tie bija ieguvuši smilšu krāsas noskaņu. Abiem bija izspiesti vaigu kauli, kaut gan Foresta sejā izspieduma dobumi bija stiprāk saredzami, un abiem platas un jutigas nāsis. Bet, neraugoties uz stingrajiem sejas pantiem, abiem ap muti bija kaut kas maigs, neskarti kautrs un nevainīgs, bet lūpas stingras un cieši saspiestas, ar ko saskanēja pavēloši veidotais zods.

Pāris centimetru starpības dēļ augumā un viduča apmēros Greiama stāvs un kustības bija graciozākas nekā Dikam. Bet, kad viņi bija kopā, tie abi viens no otra kaut ko iemantoja. Greiams bija kā dzīvs gaismas un prieka tēls, mazliet pēc pasaku prinča; Forests bija varenāks, savus mērķus apzinošāks, citiem radījumiem bīstamāks, stingri pašā dzīvē stāvošs.

Forests paskatījās, cik pulkstenis, kuru viņš nēsāja siksniņā uz rokas.

"Pusdivpadsmit! Greiam, nāciet man tūliņ līdzi. Brokastis mēs ēdam ne agrāk kā pusvienos. Es nupat nosūtu trīssimts vēršu. Negribu slēpt, ka lepojos ar viņiem, un jums vajag tos redzēt. Tas nekas, ka jums nav īsta jājamā uzvalka. O-Mai, atnesiet vienu pāri manu getru un jūs, O-Džoi, lieciet apseglot Altadenu. Kādus seglus jūs gribat, Greiam?"

"Ak, man vienalga, vecais."

"Angļu? Austrāliešu? Mak-Klelana? Meksikāņu?" Diks neatlaidās.

"Nu, ja tas jūs neapgrūtina, tad Mak-Klelana," Greiams piekāpās.

Viņi nostājās ar zirgiem pašā ceļa malā un gaidija, kamēr tiem pagāja garām viss bars, kas patlaban devās tālajā ceļojumā, un pēdējais vērsis nozuda ceļa līkumā.

"Pēc panākumiem spriežu par paveikto darbu: lieliski!" starojošām acīm jūsmoja Greiams. "Jauns būdams, pats noņēmos ar tādām lietām, kad biju Argentīnā. Būtu man sākumā bijusi tāda suga kā jūsējie, varbūt nebūtu tik bēdīgi beidzis savu saimniekošanu."

"Jā, bet tas bija tais laikos, kad vēl neaudzējām lucernu un nebija artēzisko aku," Diks viņu mierināja. "Tas vēl nebija strupo ragulopu laiks. Tikai zemāko sugu lopi varēja izturēt sausuma periodus. Tie bija visizturīgākie, bet ne tik vērtīgi kā Šie. Un toreiz vēl nebija izgudroti kuģi ar atvēsināmām telpām. Tas viss ietekmēja lielās pārgrozības."

"Bez tam es toreiz biju vēl zēns," Greiams piebilda. "Kaut tas visu neattaisno. Kāds jauns vācietis iesāka reizē ar mani, un viņam bija tikai viena desmitā daļa mana kapitāla. Viņš tomēr izturēja — sausos gadus, neražīgos gadus. Tagad viņa mantu aplēš miljonos."

Viņi apgrieza zirgus un jāja uz mājām. Atkal Diks paskatījās, cik pulkstenis.

"Mums vēl ir daudz laika," viņš teica savam viesim. "Es priecājos, ka jūs redzējāt manus vēršus. Bet tam ir savs pamats, ka jaunais vācietis izsitās cauri. Viņam vajadzēja izsisties. Jūsu atbalsts bija tēva nauda, un man šķiet, ka jūs savu apmierinājumu guvāt ne ceļošanas dziņā vien, bet bija arī vēl kas cits."

"Tur ir zivju dīķi," Diks teica, rādīdams pa labi aiz ceriņu krūmiem. "Un nevienu reizi vien jums būs izdevība pazvejot foreles, asarus un pat akmeņgraužus.

Savā ziņā es esmu skopulis, jo rīkojos tā, lai viss padarītais atmaksātos. Mani ļaudis strādā astoņu stundu darbadienu, bet ūdens "strādā" divdesmitčetru stundu garu darbalaiku. Dīķi ierīkoti katrai zivju sugai atsevišķi. Ūdens sāk joņot jau pat no kalniem. Tas apūdeņo ap divdesmit kalnu pļavu, tikai tad gāžas tālāk un te ir dzidrs kā kristāls, bet tai vietā, kur ar ūdenskritumu drāžas lejā, saražo pusi visas manā saimniecībā nepieciešamās enerģijas un nodrošina visu elektrisko apgaismi; tālāk ūdens sadalās pa grāvjiem, kuri apūdeņo zemākās vietas, tek cauri dārziem un vēl gabalu tālāk vairākas jūdzes apūdeņo veselus lucernas laukus. Ticiet man, ja ūdens, beidzot, nenokļūtu lidz Sakramentas laukiem, es ierīkotu drenāžu tālākiem apūdeņošanas darbiem."

Greiams sāka smieties.

"Jūs esat apbrīnojams cilvēks! Jūs varat iztēlot veselu poēmu par brīnumiem, ko spēj ūdens. Esmu redzējis uguns pielūdzējus, bet pirmoreiz redzu īstu ūdens pielūdzēju. Bet jūs taču nedzīvojat tuksnesī. Esat arī izraudzījies zemi, kur tādas ūdens bagātibas, tādēļ…"

Greiams nepaguva izteikt, ko gribēja. Netālu no viņiem pa labi tie izdzirda pakavu dimu uz asfalta, tad skaļus ūdens šļācienus, sieviešu smieklus un jautru čalošanu, bet tūdaļ viss norima un bija dzirdami izbaiļu kliedzieni un krācieni, un kāds savādi kārpijās. Diks pielieca galvu un lika savam zirgam lēkt pāri ceriņziedu sētai, un Greiams devās viņam* lidzi. Viņi izjāja tveicējošās saules apspīdētā pļaviņā koku vidū un pēkšņi ieraudzīja skatu, kādu Greiams savu mūžu nebija redzējis.

Pusi pļaviņas, ar kokiem visapkārt, aizņēma milzīgs, no visām četrām pusēm betonēts baseins. Ūdens tvertnes augšgals bija ieslīps un mirdzēt mirdzēja no lēni tekoša ūdens. Tvertnes malas bija slipi celtas. Lejasgals bija mazliet nelīdzens un lejup krītošs ar ciešu pamatu. Tur, pārbijies un šausmu pārņemts, gandrīz jau panikā muļķigi lēkāja lāčādas biksēs ģērbies kovbojs un gluži kā neapziņā visu laiku kliedza: "Ak Dievs! Ak Dievs!" Dažbrīd kliedzieni skanēja kā skaļi izmisuma saucieni; dažbrīd tie gluži sastinga, it kā kliedzējam būtu zudušas pēdējās cerības. Tvertnes otrā malā peldkostīmos, ūdeni ielaistām kājām, sēdēja trīs pavisam samulsušas meitenes.

Bet tvertnes pašā vidū viņš ieraudzīja lielu bēru ērzeli, gluži slapju, un tā āda spīguļoja saulē. Tas, stāvus uzslējies, kārpijās ar priekškājām, zibinādams spožos tērauda pakavus, un viņam mugurā, tikko turēdamies, visu laiku šļūkdams nost, bet atkal ieķerdamies ērzelim krēpēs, cieši pie viņa muguras bija piespiedies slaids stāvs, kuru Greiams pirmajā brīdi iedomājās par neredzēti skaistu zēnu. Tikai kad ērzelis, ieslīgdams ūdenī un savām milzīgām kājām spardidamies, atkal iznira, Greiams redzēja, ka tā ir sieviete baltā zīda triko, kas tik cieši piegula viņas miesai, ka tā šķita no balta marmora izcirsta, tikai smalkie muskuļi zem zīda triko drebēja, savilkās un saspringa, kad tā visiem speķiem pūlējās noturēt galvu virs ūdens. Viņas smalkās, bet apaļīgās rokas savijās ar ērzeļa garajām slapjajām krēpēm, bet baltie, apļie ceļgali slidēja nost no ērzeļa gludiem, spīdīgiem, no muskuļu spraiguma izspiestiem gurniem. Balto kāju pirkstiņi cirtās ērzelim sānos, velti meklējot pēc ribām, kur stingrāk iecirsties.

Vienā sekundē, pat ātrāk, Greiamš saprata visu, ko tik nejauši ieraudzija viņa acis, viņš skaidri redzēja, ka brīnišķā baltā statuja ir — sieviete, un viņš sajuta, cik tā miniatūra un maiga, neskatoties uz viņas tīri atlētiskiem spēkiem. Viņa tam likās kā Meisenes porcelāna figūra, — tik maza, viegliņa un brīnišķīga, un viņš nodomāja, kādas gan muļķīgas nejaušības dēļ tā tikusi mugurā slīkstošam milzenim; tā viņam šķita arī kā feja burvju teikā, jo milzigā ērzeļa mugurā viņa bija tik sīciņa un viegliņa. Pūlēdamās noturēties līdzsvarā, viņa bija pavisam zemu noliekusies, piespiezdamās ar vaigu pie ērzeļa milzīgā, lokā izliektā kakla, un viņas izirušie biezie kastaņbrūnie mati, ar zelta atmirdzumu, garām slapjām cirtām peldēja ūdenī, sajaukdamies ar ērzeļa melnajām krēpēm. Bet visvairāk Greiams bija pārsteigts, ieraugot viņas seju. Tā bija sieviete, bet gluži kā pusaudzis zēns, — nopietna, tomēr pārgalvīgi jautra, it kā viņai bezgalīgi patiktu bīstamā rotaļa; pie tam tā bija pavisam modernas sievietes seja, tomēr Geiamam šķita šai sejā kas dziļi pagānisks. Divdesmitā gadsimteni negadās redzēt tādas sievietes tik brīnišķīgā situācijā. Tas bija gluži kā Senajā Grieķijā, varbūt arī pa daļai "Tūkstots un vienā nakti": tā vien likās, ka no saduļķotā ūdens dibena jāšus uz spārnota pūķa iznirs princis zelta tērpā.

Saņemot visus savus spēkus, ērzelis atkal pacēlās virs ūdens un gandrīz apsviedās apkārt, līdz atkal nozuda zem ūdens. Brīnišķīgais zirgs un brīnišķīgā jātniece abi reizē nozuda zem ūdens, bet pēc vienas sekundes tie atkal iznira, atkal ērzelis savām pakavotām kājām spārdījās pa gaisu, un drošsirdīgā jātniece joprojām cieši turējās, ieķērusies ērzeļa gludajos, zida spīdīgos muskuļos. Greiams gandrīz ne elpot vairs nejaudāja, iedomājoties, kas vajatu notikt, ja ērzelis būtu ūdenī apsviedies. Nejayšs milzīgā pakava spēriens varēja uz mūžu izdzēst gaismu, kas mirdzēja abās dzīvības prieka pilnajās acīs, brīnišķajā baltajā ķermenī.

"Sēsties uz kakla!" Diks sauca. "Saķer to pie pieres krēpēm un sēsties uz kakla, lai zirgs var dabūt lidzsvaru."

Viņa paklausīja, kāju pirkstiem iecirzdamās ērzelim plecu muskuļos, lai varētu saņemt visus spēkus, palēkties, ar vienu roku ieķerties slapjajās krēpēs, ar otru ātri un droši ķert pēc pieres krēpēm. Tai pašā mirkli ērzelis nostājās horizontāli, jo jātnieces smagums nu bija pārnests uz priekšu, bet viņa atslīdēja atpakaļ. Joprojām ar vienu roku turēdamās ērzelim krēpēs, viņa pacēla otru augstu gaisā, apžilbinoši uzsmaidīja Forestam, tomēr viņa, kā Greiams manīja, palika pilnīgi aukstasinīga un ieraudzīja arī viņu Forestam līdzās. Vēl Greiams nodomāja, ka šis galvas pagrieziens, gaisā paceltās rokas kustība nav vis pārdrošība, bet gan mākslinieciska apziņa, cik burvīgu gleznu viņa radīja tai brīdī, un visvairāk tomēr dzīvības prieka baudījums, ka bīstamā spēlē gūta uzvara.

"Diezin vai būs daudz sieviešu, kas var atļauties tādas nerātnības," Diks mierīgi teica, skatīdamies, kā Kalnu karalis, viegli turēdamies horizontālā stāvoklī, peldēja uz viņu galu un tur pa ieslīpo malu rāpās augšā, kur viņu jau gaidīja bailēs gluži samulsušais kovbojs.

Kovbojs žigli ielika ērzelim laužņus mutē. Bet Paola palika zirga mugurā, pati paņēma pavadu, aši pagriezās pret Forestu un — salutēja.

"Bet nu taisieties prom," viņa sauca, "vīriešiem te neklājas būt."

Diks sāka smieties, ar pātagu salutēja tai pretim, tad pagrieza zirgu un jāja atpakaļ gar ceriņu krūmiem uz ceļu.

"Kas… kas viņa ir?" Greiams vaicāja.

"Tā ir — Paola, mana sieva, — tīrais bērns, kas mūžīgi paliks pusaudžos, dzīva nebēdnība, tomēr visburvīgākais, vismaigākais radijums."

"Man tīri vai elpa aizrāvās," Greiams teica. "Vai bieži pie jums notiek tādas lietas?"

"Vismaz tādu joku viņa atļāvusies pirmoreiz," Diks atteica. "Jāja ar Kalnu karali un iedomājās likt ērzelim pa ieslīpo tvertnes malu gluži kā ar ragavām no kalna lejā laisties, tikai šīs ragaviņas ir ar četrām kājām un divi tūkstoši mārciņu smagas."

"Riskēja ar viņa kaklu un kājām tāpat kā pati ar savām," Greiams teica.

"Bet šī ērzeļa kaklu un kājas vērtē uz trīsdesmit pieciem tūkstošiem dolāru," Diks pasmaidīja. "Pagājušā gadā man tādu naudu piesolīja viens zirgaudzētāju sindikāts, kad ērzelis visu krastmalu bija nodrošinājis ar saviem pēcnācējiem. Un Paola jau ar mieru katru dienu lauzt kaklu un kājas apmēram par tādu summu, kamēr būšu pilnīgi izputināts, ētikai viņai nekas ļauns negadās."

"Bet ja viņš būtu apsviedies?"

"Tomēr neapsviedās," Diks pavisam mierīgi atteica. "Viņai ir laime. Viņa ir izturīga. Reiz mums gadījās būt tīrās ložu ugunīs^ un — iedomājieties, vēlāk viņa nožēloja, ka neviena lode neesot to ķērusi. Četras baterijas ar granātām šāva uz mums, un mums vajadzēja noiet pusjūdzi pāri kādam uzkalnam, kamēr nokļuvām paslēptuvē. Jau desmit vai divpadsmit gadu kā esam precējušies, un, ziniet, man dažreiz liekas, ka es nemaz viņu nepazīstu, ka ari viņa pati sevi nepazīst. Mums abiem ir viena burvības formula: lai tas maksā, ko maksādams, ja vien no tā gūstam prieku. Vienalga, vai tā būtu cena, kas maksājama naudā vai ar dzīvību. Brīnišķīgs noteikums! Vai zināt ko? Nekad mums nav gadijies samaksāt tādu cenu, ka pašiem būtu jāizput."