Lielās mājas mazā saimniece

11

Misis Mesona lūdza Paolu kaut ko nospēlēt. Terenss, Mak-Fens un Arons Henkoks tūdaļ steidzās atbrīvot viņai vietu un aizdzīt jautro jauniešu baru no klavierēm, bet kautrīgajam dzejniekam, Teodoram Melkenam, vajadzēja saimnieci pavadīt pie klavierēm.

Kad viņa piegāja pie klavierēm, "gudrajie" sastājās ap viņu, un visi lūdza nospēlēt tādu vai citādu gabalu sakarā ar katra mūzikas teoriju, nolūkā sagraut pārējo teorijas.

"0, jums Debisi?" Paola smējās, kad Arons sevišķi strauji izteica savu vēlmi. "Vai tad vēl neesat beiguši savus strīdus par viņu? Labi, gan jau tikšu ari pie Debisi; bet, ar ko sākt, nudien, nezinu."

Dar-Hials kopā ar saviem draugiem nosēdināja Paolu pie koncertfliģeļa, kas, kā Greiams novēroja, pēc sava lieluma īsti labi iederējās šai istabā. Tiklīdz viņa apsēdās, visi trīs "gudrajie" klusītiņām aizgāja katrs savā vietā, kuru tie acīmredzot bija iemīļojuši, kad klausijās dziedam vai spēlējam. Jaunais dzejnieks izlaidās uz milzīgās pinkainās lāčādas, divpadsmit metru no klavierēm, un ieslidināja abu roku pirkstus savos kuplajos matos. Terenss un Arons ērti nolikās abi līdzās uz platās palodzes spilveniem, lai varētu viens otram piegrūst un nozīmīgi saskatīties vai izteikt pa piezīmei. Meitenes raibos pulciņos sasēdās uz dīvāniem vai pa divām trim apsēdās lielajos krēslos un uz to malām.

Evanss Greiams gribēja doties pie klavierēm, lai pāršķirtu Paolai notis, te ieraudzija, ka šo goda pilno darbu uzņēmies Dar-Hials. Ziņkāri viņš gaidīja, kas notiks. Klavieres stāvēja uz podija zem kāda zemāka velvējuma zāles viņā galā, tā ka mūzikas skaņas plūda visīstākā dzidrumā. Norima visi smiekli un zobgalības.

Ernestīne, kas sēdēja līdzās Greiamam, pieliecās un paklusu teica: "Ko viņa tik nesāk, viss tai veicas. Un strādāt taču viņa strādā ļoti maz. Mācījās pie Lešeticka un pie Terēzes Kareno, vēl vienmēr pieturas pie viņu tradīcijām. Ari spēle viņai pavisam nav sievišķīga. Paklausieties tikai!"

Nekā sevišķa Greiams negaidīja no viņas pašapzinīgām rociņām, pat tad, kad tās sāka slīdēt pa taustiņiem drošajās pasāžās vai kad ņēma pilnus, sulīgus akordus, kādus viņš ļoti bieži bija dzirdējis no pianistiem ar spīdošu tehniku, bet aprobežotu muzikalitāti. Viņš nezināja, ko gan viņa varētu spēlēt, bet nemūžam tas negaidija Rahmaņinova prelūdiju, kuru, pēc viņa domām, tikai vīrieši varēja labi nospēlēt.

Ar pirmām divām daiļskanīgām taktīm viņa jau pilnīgi valdīja instrumentu, spēlēdama spēcīgi, vareni, kā spēj tikai vīrietis, abām rokām, pavisam ne ar sievietes brašumu. Tad viņa ar drošu pāreju ņēma neizteicami maigus un saldus toņus, "andante" tīrās skaņas, kā atkal viņš bija tikai vīriešus dzirdējis spēlējam.

Viņa spēlēja mierīgi un ar lielu spēku, bez pauzēm, ko nekad nevarēja gaidīt no tik sīkas, gandrīz bērnišķīgas sievietes. Un puspievērtām acīm viņš tiksminādamies raudzījās uz viņu, skatīdamies viņpus melno klavieru vāka. Instrumentu viņa valdīja tikpat labi kā pati sevi un kā izprata komponista domu. Viņš sajūsminājās par viņas stingro, noteikto piesitienu, klausīdamies, ka paliek aizvien klusāki un izdziest pēdējie akordi, it kā aiznesdami kur tālu prom spēku un varenību, kas valdīja visu laiku.

Kamēr Terenss ar Aronu, uz savas palodzes sēdēdami, pusčukstot visu laiku strīdējās, bet indietis sameklēja jaunas notis, kādas Paola pateica, viņa saskatījās ar Diku, un viņš izdzēsa elektrību gandrīz visās bumbās pie griestiem, kas padarīja spilgto gaismu nesprodrāku, mierīgāku, un beidzot viņa palika viena pati kā maigas gaismas oāzē, un šai gaismā brīnišķīgi rotājās viņas zeltaino matu cirtas.

Greiams vēroja, kā augstā istaba no ēnām kļūst aizvien augstāka. Tā bija 20 metru gara zāle, un no grīdas līdz griestiem tā pacēlās par divi ar pus stāviem; griestiem šķērsām pāri bija pārbūvēta īpaša galerija, no kuras margām nokarājās plēsīgu zvēru ādas, Meksikas audēju darinātas segas un dabīgām krāsām krāsoti plāni audekli no Klusā okeāna dienviddaļas salām; šī istaba Greiamam atgādināja viduslaiku banketu zāli, un neviļus viņš nožēloja, ka tur nav gara klāta galda ar alvas traukiem un milzīgiem suņiem, kuri zem galda grauž tiem nomestos kaulus un plēšas savā starpā šo kaulu dēļ.

Mazliet vēlāk, kad Paola nospēlēja Debisi, lai Aronam ar Terensu būtu viela ilgākam strīdiņam, Greiams īsu brīdi ļoti dzīvi sarunājās ar viņu par mūziku. Viņa tik ļoti labi saprata mūzikas psiholoģiju, ka viņš, pats nemaz nemanīdams, sāka viņai stāstīt par viņam tīkamām teorijām.

Viņos klausīdamies, arī Terenss ar Aronu nevarēja ciest klusu, un mierīgi sāktā saruna kļuva par karstu strīdu, kamēr Paola ņēma un aizbēga prom.

"Pavaicājiet Aronam, ko viņš domā par Vāgneru, pavaicājiet!" jautri smiedamās, viņa aizspurdza prom un atstāja Greiamu savam liktenim. Viņš noskatījās, kur tā aiziet, un nevarēja vien nobrīnities, cik viņa spēcīga, tomēr viegla, cik vingri viņa saviem ceļiem ceļ smago apģērbu, iedama no vienas istabas malas uz otru, kur sēdēja misis Mesona un kur viņa sāka kārtot galdus bridža spēlei. Viņš neskaidri sadzirdēja pats savu balsi, kad Terensam skaidroja savas teorijas.

"Visi tam piekritīs, ka grieķiem mūzika apgaroja visas citas mākslas."

Pēc kāda laiciņa, kad abi "gudrie", aizmirsdami visu, kas ap viņiem, sāka dziļu strīdu, vai Bēthovens vai arī Berliozs jāuzskata par viscēlākā garīguma pārstāvi, Greiamam laimējās no viņiem aizmukt. Protams, viņš atkal gribēja tikt pie saimnieces, bet viņa kopā ar divām meitenēm bija apsēdusies platos, dziļos krēslos un kā skolniece sačukstējās ar viņām un smējās, nevērodama citus viesus, kas spēlēja bridžu. Un nejauši viņš iekļuva kādā grupā, kur bija Diks, atbraukušais viesis, misters Vambolds, Dar-Hials un "Lopkopības Avīzes" korespondents.

"Žēl, ka nevarat braukt man līdzi," Diks teica korespondentam. "Jūs aizkavētos tikai vienu dienu, rit es jūs aizvestu."

"Arī man žēl," viņš atteica, "bet man jātiek Santa-Rosā. Tur mani gaida. Kaut labi zinu, ka mana avīze ar lielu prieku publicētu ziņojumu par jūsu izmēģinājumu rezultātiem. Vai jūs man nevarat dot kaut pavisam īsu pārskatu? Arī misters Greiams paklausītos, droši vien tas viņu interesētu…"

"Kas ir, Dik?" Greiams jautāja.

"Nekas sevišķs, — viena no manām iedomām, nevar jau vēl zināt, vai tur kas iznāks," Diks nevērigi atteica.

"Laba "iedoma"!" Vambolds iejaucās. "Pieci tūkstoši akru vislabākās zemes visauglīgākā ielejā. Un tur viņš grib nometināt visādus neveiksmju putnus, saimniekot ar algotiem vadītājiem, pie tam vēl tos brangi paēdināt."

"Ēdināt jau es viņus ēdināšu tikai ar to, kas izaugs pašu tīrumos," Diks sacīja. "Acīm redzot, būs īsos vārdos jāpastāsta, citādi vēl attēlosiet nepareizi. Esmu nomērījis 5000 akru starp ciemu un Sakramentas upi. Man nav ne mazāko šaubu, ka mūsu Rietumi, tāpat arī visa pasaule, reiz pāries uz intensīvu saimniecību, tādēļ gribu viens no pirmiem sataisīties uz šo pāreju. Tos 5000 akrus esmu sadalījis gabalos, pa 20 akru katru. Pēc manām domām, tāds zemes gabals var ne vien uzturēt vienu ģimeni, bet ienest vismaz 6 procentus tīras peļņas."

"Tas nozīmē," korespondents aplēsa, "ka, visus zemes gabalus sadalot, būs nodrošinātas 250 ģimenes, t. i., ja skaita katrā ģimenē 5 cilvēkus, vārdu sakot, — 125o cilvēku."

"Ne gluži tā," Diks teica. "Jau tagad visi zemes gabali ir aizņemti, bet ļaužu tur nav vairāk kā 1100. Bet nākotnes ceribas mums lielas," viņš labsirdīgi pasmaidīja. "Dažs auglīgāks gadiņš, un iznāks caurmērā pa sešas galviņas vienā ģimenē."

"Mums? Kas tie tādi — mēs?" Greiams vaicāja.

"O, man tur ir sava ekspertu komisija, visi mani ļaudis, izņemot profesoru Libu, kuru federālā valdība uz laiku pie mums atsūtīja. Lieta tā, ka viņiem būs jāsaimnieko uz savu personīgo atbildību, pēc visām .zinātnes metodēm, kas ierakstītas mūsu noteikumos. Zeme visiem vienādi laba. Neveiksmes, neprasmes vai slinkuma dēļ neviens necietis. Ja kāds nebūs sasniedzis vidējos rezultātus, ko sasnieguši visi citi, tam būs zeme jāatstāj. Tas ir gluži taisnigi. Neviens nekā neriskē. Kurš katrs saimnieks var droši paļauties, ka no tā, ko viņš uz tik lielas zemes sēs un izaudzēs, pietiks viņa paša un ģimenes patēriņam, aplēšot vienu tūkstoti dolāru gadā. Tādi panākumi būs katram, vai viņš ir gudrs vai muļķis, vai gads būs labs vai neizdevīgs. Sliņķiem un muļķiem būs pašiem zeme jāatstāj. Tas ir viss. Tomēr, — vēl nav viss. Samaksājot man kā īpašniekam zināmu summu, vēl būs jāatskaita seši procenti. Ja iznāks vairāk, pārpalikumu saņems fermeris, kas ražojis."

"Tas nozīmē," korespondents secināja, "ka katrs daudzmaz strādīgs cilvēks kausies cauras dienas un naktis un strādās bez kādas atpūtas. Saprotams! Simts dolāru mēnesī nevar vis kaut kurā vietā nopelnīt. Caurmēra zemkopis no savas zemes nenopelna mēnesi ne piecdesmit dolāru skaidrā naudā, ja vēl atskaita, kas viņam pašam pienāktos par savu darbu un vispārigo uzraudzību."

"Pret to visu man ir viens vienīgs iebildums," iejaucās Terenss Mak-Fens, tikko pienācis pie šīs grupas, "ka nekur vairs nekā cita nedzird, tikai darbs, strādiba! Man riebjas, iedomājoties vien, ka uz katra tāda zemes gabala sēd salicis cilvēks, sēd no saules lēkta lidz saules rietam, arī vēl pēc rieta, vaiga sviedros raudamies ar visādiem darbiem. Un kam tas viss? Lai tiktu pie gabala maizes, pie kumosa gaļas, varbūt vēl ar sviesta drusciņu piedevām. Vai tad tas ir kāds mērķis? Vai tad maize ar sviestu un vēl gaļa klāt ir visas dzīvibas mērķis? Dzivibas jēga? Esamības uzdevums? Pilns vēders, pajumte, kur no negaisa patverties, kamēr tavas miesas nesapūs tumšajā kapā?"

"Bet, Terens, arī jums taču reiz būs jāmirst," Diks viņu pārtrauca.

"Var jau būt. Bet arī kaps neizdzēsīs manu brinišķigo brīvā pasaules klaidoņa un savvaļīgā vērotāja dzīvi," īrs teica. "Tās stundas, kas dzīvotas līdzi zvaigznēm un puķēm zaļajā zālē, kad žūžo lēnais vējiņš! Manas grāmatas, — mani domātāji ar savām domām! Skaistums, mūzika, viss krāšņums, ko sniedz visas mākslas kopā! Kad aiziešu tumšajā kapā, aiz manis tomēr paliks skaisti nodzīvotā dzīve un viss, ko no tās ieguvu. Bet tie jūsu divkājainie vērši ar viņiem iemērītiem zemes gabaliem! Un tādi paši būs viņu bērni un bērnu bērni! Labāk nerunājiet par to."

"Bet kādam taču jāstrādā grūtais vienkāršais darbs, lai jūs varētu apkārt slaistīties," misters Vambolds nicīgi izsaucās.

"Lai gan tas ļoti bēdīgi, bet jums taisnība," Terenss drūmi piekrita. "Un es pateicos Dievam tam Kungam par visiem četrkājiem un divkājiem, kas gādā, lai man būtu baltas un mīkstas rokas, un ka tāds lielisks cilvēks kā mūsu Diks smaidīdams dalās ar mani viņa gūtos labumos, pērk man visjaunākās grāmatas, ļauj sēsties pie sava galda, dod man būdiņu mežā, kur darbs nedrikst iebāzt savu nejēdzīgo galvu."

Evanss Greiams tovakar ilgi negāja gulēt. Viņš bija neparasti satraukts kā par pašu Lielo Māju, tā vēl vairāk par tās mazo saimnieci. Pa pusei izģērbies, uz gultas malas sēdēdams un pipi sūkdams, viņš visu laiku to redzēja savu acu priekšā, kāda tā bija dienā, — visdažādākās situācijās un garastāvokļos, — kā viņa ar to runāja par mūziku un kā viņš bija sajūsmināts par viņas dziļo sapratni, kā viņa ievilināja strīdā divus "gudrajos" un pati aizspurdza prom, pamezdama viņu un rīkodama viēsiem bridža partijas, bet pati draiskulīgi iesēdās lielajā krēslā, tāpat kā jaunās meitenes, kā viņa ar kluso tēraudskaņu savaldīja vīra pretestibu, kad viņš vēl gribēja dziedāt Kalnu karali; kā viņa drošsirdīgi valdīja slīkstošo ērzeli un tikai dažas stundas pēc tam iznāca ēdamistabā pie viesiem kā sapņu tēls.

Bet ne tikai Paolas Forestas tēls, viņa domām nedeva miera arī pati Lielā Māja ar visiem saviem brīnumiem un neredzētiem, jaunveidīgiem ierīkojumiem.

Greiams izdauzīja pelnus no pīpes, vēlreiz apskatīja svešo istabu ar vissmalkāko komfortu, tad izdzēsa elektrisko gaismu un likās gultā starp svaigajiem, dzestrajiem palagiem, bet miegs nenāca. Atkal viņš dzirdēja Paolas Forestas smieklus, atkal melnajā nakts tumsā jūsmoja par brinišķigo spēku un grāciju, kad viņas ceļgals pasita uz augšu smago ģērbu. Viņš to redzēja tik skaidri un spilgti, ka kļuva gandrīz vai grūti, jo nespēja to aizvairīt. Atkal un atkal tā bija klāt, ar katru brīdi dziļāk iedegās viņa smadzenēs, un ilūzijas spēks kļuva gandrīz par īstenību.

Viņš skaidri redzēja, kā ērzelis un jātniece slīkst ūdenī, tad atkal iznirst, redzēja, kā baltajās putās sitās zirga pakavi, redzēja sievietes seju smejoties, kad zeltainie mati savijās ar ērzeļa melnajām krēpēm. Un viņa ausīs skanēja "Prelūdijas" pirmie akordi, viņš redzēja, kā tās pašas rokas, kas valdīja ērzeli, izbūra no klavierēm Rahmaņinpva brīnišķīgo skaņu pilno plūdumu.

Un, kad beidzot viņš aizmiga, smadzenēm arī miegā nebija miera, tās netika vaļā no nezināmas mīklas, kādi procesi gan evolūcijas ceļā no pirmatnējiem pīšļiem varējuši radīt šīs sievietes brinišķigo miesu un gara harmonijas tēlu.